“Psihoanalīze Latvijā” ir viens no pēdējiem šogad mūžībā aizgājušā Igora Šuvajeva darbiem. Apjomīgais psihoanalītisko rakstu un tulkojumu kopojums noslēdz ciklu “Dzīļu psiholoģija Latvijā”, kas apskata psihoanalīzes sarežģīto iedzīvošanos starpkaru periodā (1918–1940).
Kāpēc psihoanalīze ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē tika sagrozīta, pārprasta, ignorēta un noraidīta? Tas ir viens no interesantākajiem jautājumiem, ko uzstāda šī grāmata. Un arī uz to atbild.
Savas attīstības gaitā psihoanalīze ir tikusi apsūdzēta gan “žīdiskumā”, gan panseksuālismā, gan spekulatīvismā. Tomēr Latvijā – varbūt neinformētības dēļ – vēl salīdzinoši paveicās: “citviet Freida (gluži tāpat kā Cveiga) grāmatas (piemēram, akcijā pret nevācisko garu) tiek dedzinātas jau 1933. gadā, Latvijā aizliedz vienīgi tulkojumus” (31. lpp.). Tātad Freida darbi nebija pieejami latviešu valodā, bet interesenti tos varēja lasīt vācu, krievu vai citā valodā.
Vēl vēlāk nostiprinājās padomju seksualitāte, kas Šuvajeva vērtējumā gan tikai virzības ziņā atšķiras no tikpat sadomātās, šķietami autentiskās latviešu tautas seksualitātes. Pēdējā bieži vien savās izpausmēs esot vienādojama ar “seksuālo analfabētismu” (44. lpp.). Freida idejas ieviesās vidē, kurā, no vienas puses, ierasti tika uzskatīts, ka bērns ir eņģelim pietuvināta būtne, kas visiem spēkiem ir jāaizsargā no visa miesiskā, “netīrā” utt. No otras puses, zemnieku bērni šajos jautājumos pat tika mudināti dažādas gudrības smelties no lopiņiem. Cilvēkkopība šeit savijas ar lopkopību un atsevišķos kontekstos – arī ar selekciju, eigēniku un rasismu (23., 161. lpp. u.c.).
Šī vēsture un iepriekš latviski nepublicētie vai mazzināmie dažādu psihoanalītiķu, pedagogu, rakstnieku un citu personu uzskatu fiksējumi, kas vai nu latviski, vai tulkojumā nu ir pieejami, parāda, piemēram, “vienkāršā pilsoņa” priekšstatus par psihoanalīzes iespējām un potenciālo kaitējumu. Sabiedrībā cirkulējošās idejas bieži vien bija komiskas vai nožēlojamas – sk. kāda, kurš parakstījies kā “F.”, recenziju ar nosaukumu “Žīdu grāmata latviešu dvēseles sagandēšanai” un tajā atrodamo visai tipisko izteikumu: “Seksuālā izvirtība, aborti jau parasti ir žīdu rakstnieku iemīļotākie temati” (159. lpp.).
Grāmata aptver bagātīgu vākumu: te atrodamas nodaļas, kas apskata psihoanalīzes saistību ar mākslu, filozofiju, audzināšanu, lasāmas gan Freidu un citus psihoanalītiķus slavinošas esejas, gan arī vairāk vai mazāk argumentēta freidisma kritika.
Tāpat apkopotas psihoanalīzes atbalsis – tās bieži vien ir izkaisītas periodikā, arī izdevumos, kas nepiedzīvoja turpinājumus, tāpēc pieteiktās problēmas netika aplūkotas un nav iespējams noskaidrot, cik liela ir bijusi šo ideju ietekme. Arī tulkotie termini ne vienmēr tika precīzi izprasti (dziņu vietā pastāvēja “instinkti”, bezapziņas vietā – “zemapziņa” utt.). Ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs un kontinentos bija sastopama arī savdabīgā “savvaļas psihoanalīze” (wilde Psychoanalyse), ko varētu raksturot kā “psihoanalīzi nepārzinoša indivīda vai nepieredzējuša analītiķa darbību” (354. lpp.). Šī nepastāvība un necaurredzamība daļēji nostiprināja un uzturēja psihoanalīzes slikto slavu.
Pievēršoties pozitīvajam, tomēr ir jāņem vērā ziņas, ka Latvijā atsevišķus ar dzīļu psiholoģiju saistītos pasākumus ir apmeklējuši tik lieli cilvēku pūļi, ka daudzi palika stāvam aiz durvīm. Vismaz dažu klausītāju interese bija patiesi dziļa un tika izvērsta un attīstīta līdz padomju okupācijas sākumam, kad šīs iestrādnes aizlieguma dēļ aprāvās.
Nolikdams pie malas grāmatu, lasītājs, iespējams, melanholiski prātos, kādas dažādu psihoanalīzes atzaru skolas Latvijā būtu uzplaukušas citos vēsturiskajos apstākļos.
Noderīgi: zinatnesgramatas.lv
Psihoanalīze Latvijā. Igora Šuvajeva ievadeseja, tulkojums, komentāri, sastādījums; redaktore Ināra Stašulāne; mākslinieks Modris Brasliņš; maketētājs Oskars Stalidzāns. Rīga: Zinātne, 2024. 575 lpp. ISBN 9789934599590.
Anna Auzāne ir Nacionālās enciklopēdijas redaktore, LU HZF doktorantūras 1. kursa studente.
Comments