top of page
Ilze Līduma

Jānis Jaunsudrabiņš. Nāves deja





Šogad atzīmējam Jāņa Jaunsudrabiņa mazāk zināmā romāna “Nāves deja” pirmizdevuma simtgadi, kurai par godu grāmata izdota no jauna. Jaunsudrabiņa vārdu parasti saistām ar darbiem “Baltā grāmata”, “Vēja ziedi”, triloģija “Aija” u.c. skanīgiem virsrakstiem. Kamēr pretstata vārdi “Nāves deja“ liek padomāt un pētīt, un atskatīties uz Jaunsudrabiņa dzīves posmu 20. gadsimta sākumā, kad Eiropā bija tautu atmodu un revolūciju īsts juku laiks.


Bija sācies Pirmais pasaules karš, kas vērsās plašumā. Karam sākoties, vēl neviens Latvijā neiedomājās, ka vajadzēs atstāt Latviju, arī Jaunsudrabiņi ne. Bija 1914. gads. Jaunsudrabiņu ģimene tikai 1913. gadā bija sākusi dzīvot jaunuzceltajā mājā Pļaviņās. Bet kara troksnim tuvojoties Daugavai, Jaunsudrabiņš 1915. gadā raksta latviešu rakstniekam, grāmatu izdevējam un mecenātam Ernestam Birzniekam-Upītim, lūdzot iespēju Kaukāzā rast patvērumu. Jaunsudrabiņš saņem atļauju braukt uz Baku, kur Birznieks-Upītis dzīvo jau kopš 1893. gada un labi pārzina turienes apstākļus.


Pļaviņu māju Jaunsudrabiņu ģimene atstāja 1915. gada oktobrī un devās uz Velēnu, pēc pāris nedēļām uz Gulbeni, lai tālāk ar vilcienu brauktu uz Baku. Ar satikšanās brīdi sākās abu rakstnieku personīgā pazīšanās, līdz tam viņu sadarbība bija vien ar vēstuļu starpniecību. Birznieka-Upīša 1908. gadā izveidotajā apgādā “Dzirciemnieks” 1914. gadā tika izdota “Baltā grāmata”. Birznieks-Upītis, dzīvojot Kaukāzā, saņēma visu, kas bija iespiests latviešu valodā, kā arī tika sekojis Jaunsudrabiņa literārajai darbībai. Baku stacijā viņi sasveicinājās kā seni paziņas un ģimenes labvēlīgi uztvēra viena otru.


Kaukāzā, galvenokārt Baku, Jaunsudrabiņi nodzīvo līdz 1918. gada beigām. Jau no pirmajām dienām Zihā Jaunsudrabiņš nododas makšķerēšanai, vienlaikus vērodams šo svešo apkārtni, uztverdams jaunus sižetus un neparastos tipāžus (kalnus, celtnes, cilvēkus un viņu apģērbu, dzīvniekus – ēzeļus un bruņurupučus). Prāts tiecās – gleznot, gleznot un gleznot.

Sākotnēji Jaunsudrabiņš ar Birznieka-Upīša palīdzību pat dabūja darbu nelielā koka materiālu noliktavā ostas rajonā. Ātri ieguva kontaktu ar vietējiem, centās saprast un apgūt viņu valodu. Katru brīvu brīdi Jaunsudrabiņš izmantoja gleznošanai un, kad no Centrālās bēgļu komitejas saņēma pabalstu, pameta darbu, lai pilnībā nodotos glezniecībai, toties agros rītos un vakaros zvejoja.


Pirmajā gadā Jaunsudrabiņš uzturējās Baku; tapa Baku un tās apkārtnes skices un gleznas. Pretstatā ierastajam poētiskajam stilam tapa dinamiski un kolorīti kalnu gleznojumi un viņam neraksturīgā rūpnieciskā ainava. Jaunsudrabiņu iespaidoja austrumnieciskā kultūra un oriģinālās sadzīves paražas. Gleznoja daudz, skices pamatīgi izstrādāja. Sarīkoja pat izstādes, 1916. gadā Baku pat divas reizes. Gleznas labprāt pirka latvieši un arī vietējie iedzīvotāji.


Jānis Jaunsudrabiņš piederēja tiem cilvēkiem, kuriem pasaulē nav ienaidnieku, vienmēr īsā laikā paspēja saprasties un sadraudzēties ar vietējiem, arī neparastajos austrumnieciskajos Baku apstākļos bija vienmēr atvērts un iekļaujošs. Viņam patika “ienirt pūlī”, izjust un izdzīvot reālos, neparastos sadzīviskos apstākļus. Tomēr, kad rodas kaut mazākā iespēja doties uz dzimteni, viņš sarīko izstādi-pārdošanu (vismaz 120 kalnu studijas), un par iegūtiem līdzekļiem ģimene 1918. gada beigās pamet Azerbaidžānu.


Šo periodu, jau esot Latvijā, Jānis Jaunsudrabiņš iemūžina stāstu krājumā “Kaukāzs”, garā stāstā “Vasara”, krājumā “Vēstules no Kaukāza” un – romānā “Nāves deja”, kuru izdod 1924. gadā.

Šogad, 2024. gadā, romāns pirmoreiz izdots azerbaidžāņu valodā. Kā tapa šis tulkojums? Kad 2022. gadā par godu Ernesta Birznieka-Upīša 145. gadskārtas atcerei Durbes pilī Tukumā tika rīkota konference, tajā klātesoši bija Azerbaidžānas vēstniecības pārstāvji. Viņus ieinteresēja priekšlasījums par Jāņa Jaunsudrabiņa dzīves periodu Baku, informācija par gleznām un romānu “Nāves deja”. Radās vēlme šo darbu lasīt azerbaidžāņu valodā, un 2023. gadā romānu iztulkoja Nigar Sultanova. Savukārt Jaunsudrabiņa muzejs sagatavoja jaunu izdevumu latviešu valodā. Šīgada augustā “Nāves deja”abās valodās tika prezentēta Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā Rīgā un Jāņa Jaunsudrabiņa muzejā “Riekstiņi” Neretas pagastā, Sēlijā.


Kopumā Jānis Jaunsudrabiņš raksturojams kā humānists ar saulainu humoru kā darbos, tā personības atklāsmē, ar gadiem nezaudē savas radītāja spējas, vienmēr palicis pats – savs. Jau no bērnu dienām zinājis, “ka dubļus acīs liet nekad sev neatļaušu” (“Baltā grāmata”). Vienmēr visaugstāk par visu stādījis dabu – “Visus mūs vieno dabas varenums un skaistums, saule, gaiss, zeme un ūdens, kas mūžam atjaunojas un atjauno” (“Ar makšķeri”).


Lielākā vēlme, ko viņš atkārtojis kā lūgsnu – “Kaut nākotnē es spētu pacelties arvien augstākā cilvēcībā”(“Mana dzīve”).



Jānis Jaunsudrabiņš. Nāves deja: romāns. Priekšvārds, mākslinieciskā apdare: Ilze Līduma. Aizkraukles novads: Jāņa Jaunsudrabiņa biedrība un muzejs, 2024. 128 lpp. ISBN 9789934871252.


Ilze Līduma ir Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja “Riekstiņi” vadītāja.

Recent Posts

See All

Comments


bottom of page