Jaunumu lasītava: jūlijs/augusts 2026
- Anita Veckalne
- Jul 21
- 7 min read
Grāmatu ir neskaitāmi daudz, un reizēm tās aizplūst mums garām nepieminētas, kaut ir aizraujošas un spēcīgas. Tāpēc turpmāk katrā "Literatūras ceļveža" numurā dalīšos ar septiņām grāmatām, kas liek ķermenim sajust to tirpšanu elkoņos un pārliecību, ka pie šīs grāmatas ir jāapstājas.
Šīs nav septiņas labākās grāmatas. Šīs ir septiņas grāmatas, kuras šobrīd neliek man mieru. Grāmatas, kuru dēļ ir vērts izplēst vietu savā ikdienā, lai par spīti laika trūkumam, piedzīvotu to, ko autors ir radījis. Jo tā ir mierinoša pamatīguma sajūta, ka pasaule joprojām ir pilna ar interesantiem stāstiem, tēliem un notikumiem (gan oriģinālliteratūrā, gan tulkojumos), kā arī ar autoriem, kuri šos stāstus spēj uzrakstīt.
Lai nerimstas ne interese, ne zinātkāre par grāmatiņām, kuras urda jau ar pašu faktu, ka ir izdotas.
Anita Veckalne
"Literatūras ceļveža" redaktore
"1741. gadā dabaszinātnieks un teologs Georgs Vilhelms Stellers piedalās Vitus Beringa ekspedīcijā, kam jāatrod jūras ceļš no Āzijas uz Ameriku. Ekspedīciju vajā neveiksmes, tomēr izdzīvojušie atrod ko negaidītu: milzīgu, zinātnei līdz šim nezināmu jūrasgovi. Pēc nepilniem trīsdesmit gadiem šī dzīvnieka vairs nav – cilvēki to izmedījuši. 1861. gadā Krievijai tolaik piederīgās Aļaskas gubernators Johans Hampus Furujelms sūta uz Helsinkiem retumu – pilnībā saglabājušos Stellera jūrasgovs skeletu. Ap šo atradumu savijas cilvēku likteņi, nodomi un sapņi, taču tas atnes līdzi arī jaunu, šausminošu atskārsmi par sugu bojāeju. "Ardievu, teiksmainie!" ir kādas sugas portrets, galvu reibinoša dēka cauri trim gadu simtiem un vēstījums par cilvēces centieniem: zinātni, mākslu un vēlmi atkal atdzīvināt ko tādu, ko cilvēks pats iznīcinājis.
Īda Turpeinena (Iida Turpeinen, 1987) ir somu rakstniece un literatūrzinātniece, par dabu un tās aizsardzību interesējas jau kopš bērnības. "Ardievu, teiksmainie!" (2023) ir viņas debijas romāns, kas saņēma Helsingin Sanomat literatūras prēmiju, tika nominēts prestižajai Finlandia balvai un atzīts arī par vienu no labākajiem gada tulkojumiem Francijā. Šobrīd romāns izdots jau gandrīz 30 valodās. No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga."
Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".
"Ukraiņu autores Jūlijas Iļjuhas starptautiski godalgotais stāstu krājums "Manas sievietes" ieguva BBC (British Broadcasting Corporation) gada grāmatas titulu (2024) un kļuva par EBRD (European Bank for Reconstruction and Development) literatūras balvas finālisti. Īsie prozas stāsti sniedz emocionāli piesātinātu un poētisku skatījumu uz kara radītajām humānajām traģēdijām. Šis darbs izgaismo nevis frontes līnijas stratēģijas, bet dažādu, atšķirīgu cilvēku emocionālās ainavas. Grāmatā, kurā dokumentāls patiesums savijas ar lirisku valodu, katrs stāsts kļūst par individuālu liecību – ne tikai par karu, bet par cilvēcību, ievainojamību un spēju saglabāt cieņu pat vistrauslākajos apstākļos.
Autore kopš 2014. gada pati aktīvi iesaistījusies brīvprātīgo darbā un gatavojot medicīniskos komplektus karavīriem. Par saviem panākumiem autore raksta: "Tas, ka grāmata tagad ir tulkota 11 valodās un izdota 12 valstīs, dod man iespēju atgādināt pasaulei, ka karš Ukrainā turpinās jau četrus gadus un pašlaik nav nekādu pazīmju, ka tas drīz beigsies, ka Ukrainai kā visas Eiropas vairogam ir nepieciešams atbalsts tikpat ļoti kā kara sākumā, ka Ukrainā katru dienu mirst cilvēki, gan militārpersonas, gan civiliedzīvotāji, un ka Krievija turpina īstenot genocīdu pret ukraiņiem, kā to vienmēr ir darījusi. Es neesmu frontes līnijā, neturu rokās ieroci, bet man gribētos domāt, ka pēc grāmatas "Manas sievietes" izlasīšanas daži eiropieši pārdomās šos jautājumus." Grāmatu no ukraiņu valodas tulkojusi Anete Simanovska, literāro redakciju veikusi Māra Poļakova. Vāka ilustrācija Arta Skuja, grafiskais dizains – Kintija Elīna Karaša."
Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".
"Biogrāfisks, dokumentāls un tomēr dzīvīgs, ieintriģējošs un ļoti enerģētisks romāns, šoreiz par veciem laikiem — par deviņdesmitajiem un divtūkstošo sākumu. “Dzīve, narkotikas un rokenrols” būs interesanta tiem, kam patika Lācīša debijas romāns “Stroika ar skatu uz Londonu” un tās turpinājums, 2023. gadā iznākusī “Oxforda ar skatu uz universitāti”, gan tiem, kam mūzikas andergraunds varbūt šķiet sveša, uz viņiem neattiecināma joma. Šoreiz stāsts ir par notikumiem pirms Lācīša pārcelšanos uz Angliju, tātad varētu teikt, ka šī ir triloģijas pirmā daļa. Celtniecības vietā tagad centrālā tēma ir mūzika un tās spēlēšana, turklāt divās paralēlās pasaulēs: paša Lācīša piedzīvojumi sviestrokā, kā arī atmiņas par piedzīvojumiem ar senu draugu Rolandu Ūdri — Ūdrīti no grupas The Hobos... Šajā grāmatā daudz uzmanības veltīts sviestroka spēlēšanai un vētrainajai jaunībai, taču ne tikai. Nu jau sešus gadus Lācītis dzīvo Kanādā, kur, ieguvis psihoterapeita kvalifikāciju, cenšas pārvērst jaunības dulluma pieredzi palīdzībā cilvēkiem, kuri cīnās ar mentālas dabas izaicinājumiem un atkarībām — tāpēc vārds “narkotikas” nosaukumā nav ne joks, ne koķetērija, tā ir būtiska un visai nozīmīga grāmatas vēstījuma šķautne nopietnām pārdomām. Grāmata ir ne tikai atskats uz jautro un bēdīgo jaunību, bet arī mēģinājums reflektēt par piedzīvoto no nobriedušākas pozīcijas, ko formējusi dzīves un darba pieredze. Tomēr, kā jau Lācītis, autors, joprojām labvēlīgas ironijas pilns, palaikam mīļi pavīpsnā par mūsu katra centieniem risināt dzīves lielās problēmas un atgādina — humors ir universālas zāles pret jebkuru kaiti.
Grāmata tapusi, konsultējoties ar veselu pulku cilvēku, un lielā mērā ir gan autora, gan daudzu citu draugu dāvana Ūdrītim."
Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".
"1959. gadā fanātisks baptistu mācītājs aizved savu ģimeni no Džordžijas uz Beļģu Kongo, lai īstenotu viņam tik svarīgo “tumsoņuˮ glābšanas misiju. Par šo neparasto un skarbo pieredzi vēsta viņa sieva un četras meitas, kas ļauj mums palūkoties uz visu no dažādiem skatpunktiem, ne tikai dzīvojot līdzi ģimenes dienišķajām rūpēm un dramatiskiem notikumiem, bet arī izbaudot autores arvien klātesošo ironiju un tēlaino valodu.
Praisi paņem līdzi visu, kas šķietami varētu noderēt nomaļā Āfrikas ciematiņā, bet drīz vien atklājas, ka melnajā kontinentā nav noderīgas nedz viņu dārzeņu sēklas, nedz Svētie raksti. Ģimenes piecu sieviešu likteni ietekmē ne tikai Nātana Praisa aklā ticība, bet arī vēsturiski nozīmīgi notikumi – Kongo atbrīvošanās no beļģu kolonizatoriem ir saistīta ar lielvaru nežēlīgo cīņu par resursiem un ietekmes sfērām. Ģimene izirst, visi tās locekļi ir spiesti meklēt savu ceļu jaunajā situācijā, dodot mums vielu pārdomām par visdažādākajiem jautājumiem – ticību, rasu attiecībām, politikas morālo pusi, personisko atbildību, vainas apziņu, vērtībām un, protams, mīlestību.
Bārbara Kingsolvera ir godalgota amerikāņu rakstniece, cildināta par nozīmīgu ieguldījumu amerikāņu literatūrā, Amerikāņu Mākslas un literatūras akadēmijas locekle. Viņas grāmatas ir tulkotas vairāk nekā trīsdesmit valodās, iegūstot uzticīgu lasītāju loku. Romāns “Indeskoka bībele”, kas kopš tā iznākšanas 1998. gadā pasaulē pārdots jau vairāk nekā 4 miljonos eksemplāru, ir autores pirmā latviešu valodā tulkotā grāmata."
Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".
"Ekscentriskās intelektuāles Franas Lībovicas (Fran Lebowitz, 1950) eseju krājumā "Franas Lībovicas lasāmgrāmata" (The Fran Lebowitz Reader, 1994) ietverti divi ikoniski rakstnieces darbi – "Lielpilsētas dzīve" (Metropolitan Life, 1978) un "Sabiedrības studijas" (Social Studies, 1981). 20. gadsimta 70.–80. gadu Manhatanas intelektuāļu aprindām piederošās Lībovicas esejas cieši saistītas ar Ņujorkas dzīvi, un tajās vietu radušas daudzas ievērojamas tā laika mākslas un kultūras scēnas personības. Līdztekus spriedumiem par sabiedrību, politiku un kultūru rakstnieces tekstos lielu vietu ieņem arī lielpilsētas ielas, kafejnīcas, bāri un pat metro stacijas, vēršot savdabīgu skatpunktu pret bieži vien nepamanāmo.
Harismātiskā ņujorkiete neskopojas ar sarkasmu un ļaujas pašironijai, spilgtās krāsās tēlojot lielpilsētas snobismu un šarmu. Par Ņujorkas zelta laikmeta satīrisko balsi dēvētā rakstniece nesaudzīgi un nelaipojot apraksta sava laika politiskās un sabiedriskās dzīves notikumus, kultūras un mākslas procesus, kā arī cilvēku tikumus un paradumus. Trāpīgie pārspriedumi tapuši laikā pirms radošās krīzes, kas liegusi rakstniecei rakstīt trīsdesmit gadus, bet padarījusi par apbrīnotu figūru intelektuāļu aprindās, publiskas uzstāšanās meistari un divu asprātīgu un aizraujošu Mārtina Skorsēzes kinodarbu – HBO dokumentālās filmas "Publiskā runa" (Public Speaking, 2010) un Netflix seriāla "Iedomājies, ka tā ir pilsēta" (Pretend It’s a City, 2021), – tēmu un galveno varoni."
"Grāmatas mērķauditorija ir plaša - gan lasītāji, kurus interesē latviešu kultūra visdažādākajos aspektos (latviešu literatūra, latviešu valoda, folklora, māksla, latviskā identitāte, vēsture), gan skolotāji un studenti. Janīnas Kursītes darbs ir pirmreizīgs pētījums par latviešu humoru un tā izpausmēm dzejā. Autores pētījumā "Medus un etiķis. Latviešu humoristiski satīriskā dzeja" aplūkots latviešu humors gan teorētiskā (pirmā un trešā nodaļa), gan praktiskā izpildījumā (otrā nodaļa – antoloģija). Antoloģijas daļā iekļauti 79 dzejnieki, sākot no Jāņa Ruģēna un beidzot ar Ronaldu Briedi. Ietverta arī humoristiskā dzeja izlokšņu formā (R. Blaumanis, Alant Vils, F. Trasuns, N. Neikšānīts, E. Leja jeb Ķetum Jūliš, U. Krasts, G. Godiņš). Liela daļa autoru, kas bijuši populāri, bet laika gaitā aizmirsti, šeit aktualizēti gan ar dzejas piemēriem, gan ar biogrāfijas un daiļrades apcerējumu. Te minami Indriķis Laube, Diženajo Bernhards, Melnupju Marija, Līvu Jurka, Jānis Alfrēds Kukurs, Roberts Vizbulis, Eduards Rudzītis, Jānis Ore, Jānis Labers, Klenders, Rutku Tēvs, Pēteris Ramizars, Kārlis Mellups, Ludvigs Šanteklērs, Kuri-Beri, Andrejs Iksens un vēl citi. Kā asprātīgas satīriskās dzejas autores atklājas arī Mirdza Ķempe un Inese Zandere. Apcerējuma daļā autore analizē humoristiskās un satīriskās dzejas žanrus un to specifiku. Aplūkoti arī humoram un satīrai veltītie periodiskie izdevumi (avīzes, žurnāli, kalendāri), sākot no "Vārdotāja" (1906–1907) un beidzot ar izdevumiem Latvijā un trimdā pēc Otrā pasaules kara."
Šī grāmata ir iekļauta Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā "Jaunākās grāmatas Latvijas publiskajām bibliotēkām 2026".
Drīzumā
Hana Ganga. Veģetāriete (Zvaigzne ABC)
raksta publicēšanas brīdī grāmata vēl nav iznākusi
Jonghje dzīvo šķietami parastu dzīvi: viņa ir apzinīga sieva, bet viņas vīrs – kluss, pieklājīgs biroja darbinieks. Kādu dienu, grotesku nakts sapņu pamudināta, Jonghje nolemj kļūt par veģetārieti. Tomēr Dienvidkorejā, kur veģetārisms gandrīz nav zināms un tradīcijas tiek strikti ievērotas, tas tiek uzskatīts par šokējošu apvērsumu.
Jonghjes pasīvās pretošanās izpausmes strauji kļūst vēl dīvainākas un biedējošākas – no seksuāla sadisma līdz pašnāvības mēģinājumam un arvien erotiskākiem un satraucoši nelīdzsvarotiem mākslas darbiem, kas viņu ievelk arvien dziļāk fantāziju pasaulē…
Vienlaikus satraucošais un brīnišķīgais romāns "Veģetāriete" ir kā literāra atklāsme par mūsdienu Dienvidkoreju, tas ir stāsts par kaunu, alkām un mūsu vilcināšanos saprast un ieklausīties citos.
Ganga Hana (dz. 27.11.1970) ir dienvidkorejiešu rakstniece, kura pasaules atpazīstamību ieguva ar romānu "Veģetāriete". Viņa ir pirmā korejiete, kas kļuvusi par Nobela prēmijas laureāti literatūrā, 2024. gadā saņemot nozīmīgo godalgu par "spēcīgu poētisku prozu, kurā atklātas vēsturiskās traumas un parādīts cilvēku dzīvības trauslums".
No korejiešu valodas tulkojusi Ildze Škestere.
Comments