top of page
  • Anda Saldovere

Jundze, Arno. Es nemiršu nekad



Izklausās nedaudz paradoksāli, bet, laikā arvien attālinoties no Veidenbauma īsā, bet spilgtā dzīves nogriežņa, šķiet, ka viņu iepazīstu un izprotu arvien labāk. Diemžēl, skolas gados apgūtā latviešu dzejnieka, arī tulkotāja un publicista Veidenbauma dzeja (“Kā gulbji balti padebeši iet…”?), apvienojumā ar sausiem biogrāfiskiem faktiem skolas mācību grāmatā

un vairāk vai mazāk atmiņā paliekošu literatūras skolotāja stāstījumu (visu cieņu manai skolotājai Vizbulītei Titānei!) atstāja visai bezpersoniskus nospiedumus manā atmiņā. Simpātiska nešķita arī viņa politiskā nostāja, mētāšanās no “viena grāvja otrā”.


Tomēr dzīves gaitā nejauši sanācis Veidenbaumam “pietuvoties” – dažas spilgtas kora dziesmas, Jura Kulakova septiņarpus dziesmu cikls ar Veidenbauma vārdiem un kantāte “Mīlestībā viļņo krūts”, koncertizrāde “Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi” mūzikas namā “Daile”, bet tagad - romāns man tik svarīgajā ciklā “Es esmu...”” Līdzīgi kā citi Jundzes amata brāļi un māsas, rakstnieks daudz laika godprātīgi pavadījis RMM arhīvos, Veidenbauma muzejā “Kalāčos”, tīmekļa resursu dzīlēs. Tagad varu teikt, ka šo to par dzejnieka dzimtu esmu gan atklājusi, gan sapratusi.


Romāns, kurā atveidots pēdējais pusotrs mēnesis Veidenbauma vien 25 gadus īsajā mūžā, ir drūms un pelēcīgs līdzīgi kā visa viņa dzeja – gauži maz te vietas jautrībai vai optimismam atvēlēts.

Ja nu vien ieskats dažos sirsnīgos bērnības mirkļos, ko nākamais dzejnieks aizvadījis divatā ar tiem laikiem netipiski dzīves un sirdsgudro tēvu vai pastāstiņi ar jaunības gadu krogus ainām, kur Eduards ir kopā ar ne mazāk talantīgo brāli Kārli, kurš zināmā mērā ziedojies jaunākā brāļa izglītošanas un sekojošas, tolaik vien nojaušamas, slavas vārdā. Smagās plaušu slimības raisīta nemaņa un murgi mijas ar dzejnieka – viņa vecumam netipiski nobrieduša cilvēka – prātojumiem par dzīves jēgu, pesimismu par paša daiļrades niecību un apjausto drīzo aiziešanu.


"Daudz varam runāt un spriest, kāds uzdevums cilvēka dzīvei,

Tomēr pie gala nekad netiksim, tici man, draugs,

Skaidrību mirstīgam prātam ir slēpusi augstāka vara;

Cerēt un minēt var daudz, saprast un zināt – neko."

(Eduards Veidenbaums)


Bet ir arī atmiņas ar jaukām, sirdi sildošām epizodēm par ģimenē pavadīto laiku un uz pavisam neilgu brīdi Veidenbaumam dāvātajām romantiskajām attiecībām. Te piebilstams, ka sava mūža lielāko daļu dzejnieks sievietes nav sapratis vispār; vēl vairāk – ar neizpratni un nosodījumu uzlūkojis citus vīriešus, jo – kā gan var iemīlēties un ziedot savu laiku un dzīvi tik neizglītotām būtnēm, kāda ir visa sieviešu suga?! Jundzes veidotajā portretējumā atklājas arī citas mazāk dzirdētas Veidenbauma rakstura iezīmes – skepticisms, pat neiecietība pret sev neizprotamām lietām un norisēm, tajā skaitā – reliģiju un garīdzniecību; noslēgtība un norobežošanās no apkārtējiem; nesavaldība un ātras dusmas, kas alkohola klātbūtnē noved pie kauslīguma…


Tomēr pāri visam – iekšēja inteliģence, apskaužama lasītkāre, milzīgas zināšanu alkas, tiekšanās pēc labākās iespējamās izglītības un amata.

“Dzirdu, ka aiz loga iečivinās putni. Zīlītes ņemas pa Kalāču vecā dārza ābelēm. Tā beidzot ir droša pavasara zīme. Vēl nedēļa vai divas… Ka tik nu pietiktu spēka sagaidīt. Izturēt! Man tā gribētos no rīta celties, paēst brokastis un būt atkal veselam, spēku pārpilnam. Tad es varētu mācīties franču valodu vai atkārtot visu par Livonijas laiku likumiem. Bet vislabāk darīt tā – divas stundas rēķināšanai, divas likumiem un divas valodai! Pa starpu mazs pārtraukums, pastaiga tepat dārzā, un atkal pie darba. Un vakarā lasīšana! Tas man patiktu gan.” 27. lpp.


Un atkal, jau kuro reizi, aizdomājos par šiem īsajiem mūžiem, kuri līdzinās uzplaiksnījumam… Kurās zvaignēs tas top ierakstīts, kā pie šiem cilvēkiem atnāk nolemtības priekšnojauta un spēja veselam mūžam paredzēto īstenot likteņa lemtajā, tik īsajā laikposmā?


Paldies “Dienas Grāmatas” īstenotajam projektam un Arno Jundzem par 19. gadsimta otrās puses latviešu teju “lauku brīnumbērna” Veidenbauma celšanu saulītē un pārtapšanu manās acīs no bezpersoniska dzejnieka par dzīvu cilvēku. Šīs zināšanas mūs bagātina un ir nepieciešamas – pie tādas atziņas reti kad nonākam dzīves pirmajā pusē. Bet labi, ka tas notiek vispār!




Jundze, Arno. Es nemiršu nekad. Romāns. Sērija “Es esmu…”. Rīga: Dienas Grāmata, 2022. 208 lpp. ISBN 9789934595592.


Anda Saldovere 2022. gada jūlija/augusta/septembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un "Literatūras ceļveža" sastādītāja.

Recent Posts

See All

Comments


bottom of page