“Latviešu kino un televīzijas režisore, producente, žurnāliste un publiciste, scenāriju autore, māksliniece, tērpu māksliniece, tulkotāja, dokumentālās spēles žanra aizsācēja Latvijā un Lielā Kristapa ieguvēja dokumentālā žanra dramaturģijā Ilona Brūvere grāmatā “Citādā dzīve” pirmo reizi aprakstījusi savu dzīvesstāstu, sākot no pirmajām bērnības atmiņām, savas personības izaugsmi, dzīves, karjeras veidošanu 20. gadsimta 50.–70. gados Latvijā, 80. gados Vācijas Federatīvajā Republikā (Hamburgā, Minhenē, Brēmenē) un no 1990. gada Latvijā, iedalot grāmatu secīgi trīs posmos,“ apskatā par Ilonas Brūveres grāmatu “Citādā dzīve” (2024) raksta Inga Kapeniece.
“Ilona Brūvere lielu nozīmi piešķir cilvēku attiecībām un nākotnes sapņiem, viņa raksta: “Es gribu uzņemt dokumentālās filmas, kas stāstīs par cilvēkiem un viņu dzīvi, kāda tā ir un kāda sapņojas.” Bezmiega naktīs viņa daudz lasa, sadzīvo ar jauno izlasīto pasauli, iemieso to filmās. Lai gan mīlestību Ilona Brūvere vērtē kā dzīvē vissvarīgāko, viņai nākas piedzīvot laulības iziršanu, traģisku dēla Kristapa zaudējumu. Par to Ilona Brūvere raksta: “Esmu jauna sieviete, kura tic mūžīgai mīlestībai un piedzīvo neizsakāmas zaudējuma sāpes.”“
“Literatūras ceļvedis“ aicināja autori pastāstīt vairāk, kā tapa viņas jaunākā grāmata. Paldies par sarunai veltīto laiku!
Kā pie jums ieradās grāmatas ideja?
To jau vajadzēja rakstīt vēl deviņdesmitajos, kad atgriezos no emigrācijas, bet nekad tam nepietika laika, un es vēl nebiju tik veca, lai rakstītu par sevi grāmatas. Strādāju, lai stāstītu par citu cilvēku likteņiem presē, TV un kino. Iespējams, ja grāmata iznāktu ātrāk, medijos nebūtu atrodams tik daudz muļķīgu priekšstatu par mani un man nebūtu nelabvēļu.
Lai gan, varbūt kļūdos, jo mūsu radošā vide diemžēl ir nenovīdīga, divkosīga un varas kāra. Šodien, kad pases datiem jau grūti ir noticēt, varu atļauties arī uzrakstīt grāmatu par to, kāda ir bijusi mana dzīve laikaposmā no 1954. līdz 2024. gadam Latvijā un toreizējā Vācijas Federatīvajā Republikā.
Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises – kā strādājat jūs?
Nekā īpaša šai procesā nav. Strādāju ātri. Kad rakstu, acu priekšā sāk slīdēt notikumu filma. Man atliek to visu tikai pierakstīt un vēlāk izmest ārā nevajadzīgo, kas tādā grāmatā vai žanrā, kuru esmu izvēlējusies, neiederas. “Citādā dzīve” nav mākslas darbs, bet gan dokumentāla proza, dokuments, kas rakstīts literārā valodā. Un šo žanru esmu izvēlējusies, jo bieži, veidojot scenārijus dokumentālām filmām, neesmu arhīvos atradusi personiskas pagātnes liecības. Arhīvi galvenokārt piedāvā notikumus, kas saistīti ar politiku un politiķiem, kas mani cilvēciski neaizrauj, parādot tikai cīņu par varu, kurā dzīvei tad vairs nav vietas.
Kas bija grūtākais, rakstot šo grāmatu?
Rakstīt scenāriju filmai un to uzņemt ir daudz sarežģītāk nekā uzrakstīt grāmatu, man nav nekā cita, ar ko salīdzināt, jo kino ir mana pamatprofesija, ar kuru tik sen jau esmu saaugusi, un tomēr rakstīt, man liekas, ir vieglāk, vismaz tāda žanra darbus, kādus rakstu es. Sarežģīti var būt vienoties ar izdevēju par bilžu skaitu, ar mākslinieku par to izvietošanu, ar redaktoru vienoties par stilu, bet šajā gadījumā jebkādas grūtības izpalika. Vēl jāsaka liels paldies maniem draugiem mākslas fotogrāfiem par dāvātajām bildēm, un visiem par pacietību un sapratni.
Par ko esat patiesi gandarīta, kad grāmata ir izdota?
Priecājos, ka varējām izvietot apjomīgu fotomateriāla arhīvu, un ceru, ka šī personiskā dokumentālā liecība ļaus lasītājiem pietuvoties kaut viena cilvēka dzīves īstenībai konkrētā laika posmā vēl pēc desmit vai divdesmit gadiem, nemeklējot rakstītajā kādus ideoloģiskus vai politiskus virsuzdevumus.
Ko jūs meklējat un visaugstāk vērtējat citu autoru grāmatās?
Man patīk, ja grāmata man var būt poētisks vai intelektuāli valodniecisks atklājums.
Tad tie ir svētki. Man tie ir, lasot Margaritas Dirā un austrieša Petera Handkes darbus, kur nav lieku vārdu un teikumu, tikai dzīves noskaņa, kas aizrauj ar savu spēku, patiesumu un vitalitāti.
Ja jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc?
Tas būtu Dilans Tomass “Aiz piena meža” (“Under Milk Wood”, 1954). Darbība notiek nelielā zvejnieku ciematiņā pie jūras. Tur mājās atgriežas noslīkušie zvejnieki, radot absurdas un komiskas situācijas ciema iedzīvotāju rimtajā ikdienā. Ne mirkļa traģikas. Viena vienīga poēzija un dzīve, kas ir mūžīga.
Kāda loma jūsu dzīvē ir bibliotēkām?
Sākot katru nākamo scenāriju filmai, es pirmkārt dodos uz bibliotēku, lai izlasītu, apkopotu un klasificētu man nepieciešamo informāciju par tēmu un izzinātu visu iespējamo par laiku, apstākļiem un manu varoņu dzīves un domāšanas veidu. Tikai tad es apmeklēju arhīvu…
Trīs ašie:
Rakstīt grāmatas: uz papīra vai datorā?
Datorā, ar iespēju labot operatīvi.
Peldēt jūrā vai baseinā?
Baseinā, jo īsti neprotu peldēt.
Grāmata, kino, teātris vai koncerts?
Neviens no četriem. Jūra.
Paldies!
Ilona Brūvere. Citādā dzīve. Redaktors Vents Zvaigzne; dizaina makets: Artis Rutks; priekšvārds: Dāvis Sīmanis. Rīga: Aminori, 2024. 109 lpp. ISBN 9789934612442.
Comments