Grāmata ir vēstījums par mums zaudētās zemes simbolisko iemiesotāju – Abreni. Šajā teritorijā ietilpst kādreizējā Abrenes (Jaunlatgales) pilsēta un seši Abrenes (Jaunlatgales) apriņķa austrumu pagasti – Kacēnu, Upmales, Linavas, Purvmalas, Augšpils un Gauru pagasts.
Grāmata iesākas ar vēsturisku skaidrojumu nezinātājiem, kā Latvija ieguva un zaudēja Abreni. Tālavas un Atzeles zemju dalīšana starp Rīgas bīskapu Albertu un Zobenbrāļu ordeni notika 13. gadsimtā. Vēl citi Abrenes teritorijas iegūšanas karagājieni sekojuši vēlāk, bet pēc 1920. gada 11. augustā noslēgtā Rīgas Miera līguma starp Latviju un Krieviju varēja sākties Abrenes apriņķa attīstība Latvijas valsts sastāvā. Tomēr Otrā pasaules kara izskaņā 1944. gadā Latvija Abreni neatgriezeniski zaudēja, jo tā tika pievienota Krievijai. Vēstures izklāsts noslēdzas ar novēlējumu, lai grāmata palīdz piepildīt 2021. gada 1. jūlijā pieņemtajā Latviešu vēsturisko zemju likumā noteikto nepieciešamību stiprināt latvisko identitāti Latvijas vēsturiskajās zemēs.
Vēstures notikumu pārstāstā ietvertas arī ziņas par Abrenes vietvārdiem un to izcelsmi. Plašāks skaidrojums sniegts par vietvārda Pietālava (Pitalova) etimioloģiju, atzīmējot arī Indriķa hronikā minēto Tālavu. Ņemot vērā valodas nozīmi tautas piederības izpausmēs, sniegts valodnieku skaidrojums par valodas saknēm vietvārdos un valodas lietojumā sarunvalodā, kas ir apliecinājums latviešu valodas klātbūtnei. Vienlaikus rodamas arī ziņas par notikušajām izmaiņām etniskajā sastāvā un valodas lietojumā. Abrenes latviešu etniski sarežģīto situāciju raksturo valodnieka Jāņa Endzelīna un vācbaltu mācītāja, arheologa un folklorista Augusta Bīlenšteina latviešu valodas un tās dialekta pētniecības materiālos paustās atziņas par nenoliedzamu latviešu valodas lietošanu šajā apvidū.
Grāmatas bagātākā un emocionālākā daļa ir 18 bijušo abreniešu stāsti – tajos atklājas vēsturiski sarežģītais Abrenes iedzīvotāju piederības un pašidentitātes jautājums. Dzimtas mājas, senču apbedījumu vietas, tradīcijas un bērnības atmiņas ir pieturas punkti, kas ikvienam abrenietim ļauj sajust piederību Latgalei un Latvijai.
Iedzīvotāju stāsti sniedz priekšstatu par to, kā Abrenē veidojās Latvijas valsts: kā tapusi un pārvaldīta pilsēta, kā cilvēki saimniekojuši, veidojuši ģimenes, izglītojušies un svinējuši svētkus. Stāsti vēsta arī par dramatiskām norisēm – padomju okupāciju, iedzīvotāju izsūtīšanu un kara laikā pārdzīvotām šausmām. Tomēr stāstu veido ne tikai drūmas epizodes. Cilvēki atceras skolas gaitas, notikums darbā, bērnības un jaunības atmiņās sajūtams gaišs prieks. Pieminēti arī jautri pierobežas atgadījumi, piemēram, ābolu zagšana kaimiņu valsts teritorijā ar sekojošu bēgšanu un slēpšanos krūmos. Abrenieši nerunā aplinkus: viņi ir tieši un nebaidās pateikt arī neglaimojošus vārdus politiskās situācijas un ikdienas raksturošanai.
Vecākā Abrenieša, 1882. gadā dzimušā Ernesta Ozola stāstu intervijā vēsta viņa meita Margarita Alksnīte (dz. Ozola). No 1933. gada Ozols bijis Jaunlatgales pilsētas domnieks, 1935. gadā iecelts par pilsētas mēru. Savukārt, Voločno ciema Linavas pagastā 1935. gadā dzimušais Leontīns Dailis Bērziņš savulaik ņēmis dalību Anša Kaupēna tiesas prāvā.
1929. gadā dzimusī Skaidrīte Caune (dz. Trokša) no Kacēniem par Abreni saka tā: “Abrenē bija ārkārtīgi skaists skats – liels augsts kalns, kur augšā baznīca un mācītāji apglabāti. Kad uzkāpj kalnā, var redzēt visu Abrenes pilsētu un nomali ar līkumainajiem ceļiem. To skatu nekad nevar aizmirst. Kā tā bez referenduma, bez kā atdevām Latvijas zemi?”
1940. gadā padomju armijai iebrūkot Latvijā, pirmās nežēlības skāra tieši pierobežas iedzīvotājus. Ar atmiņām par traģisko nakti no 14. uz 15. jūniju iesākas bijušās Latvijas Nacionālās bibliotēkas darbinieces, arī Kultūras Ministrijas Bibliotēku nodaļas vadītājas Izoldas Brences (dz. Smukkalne) stāsts. Tas veidots kā dialogs ar Izoldas skolas biedru Marjanu Peipiņu. Abi atceras ne vien traģisko nakti, bet arī priecīgus notikumus no tā laika sadzīves, skolas laikiem. Brences ģimene Abrenē bijuši ieceļotāji. Stāsta noslēgumā izskan sāpe par zaudēto Abreni, un spriedumi par to, ko Latvija iegūtu, ja teritoriju izdotos atgūt. Izoldas teiktais: “Bija abrenieši, kuri ļoti pārdzīvoja to, ka atšķēla Abreni. Personīgi es nē, jo tur vairāk nebija neviena latvieša.”
Abreniešu sabiedriskās, saimnieciskās un politiskās, kā arī kultūras dzīves portretējumu papildina bagātīgs fotogrāfiju klāsts no abreniešu un viņu radinieku personīgiem arhīviem, kā arī no muzeju un arhīvu krātuvēm. Grāmatā ievietots arī Balvu novada muzeja krājumā esošā Abrenes tautastērpa attēls.
Vorpe, Linda. Viņpus upes. Abrene atmiņu stāstos. Zinātniskais redaktors Kaspars Zellis; māksliniece Aija Andžāne; literārā redaktore Juta Valdmane. Rīga: Latvijas Mediji, 2023. 334 lpp. ISBN 9789934291876.
Ginta Zalcmane ir LNB Pakalpojumu departamenta Uzziņu un informācijas centra Informācijas pakalpojumu un starpbibliotēku abonementa nodaļas vadītāja