Spoži ziliem vākiem un spoži ziliem burtiem, it kā jau ar poligrāfijas paņēmieniem vien liecinot par kādu citu pasauli, lasītājus uzrunā Jura Kronberga pēcnāves dzeju krājums. Ne paša autora vairs, bet dzejnieka Guntara Godiņa kopā likts un ievadvārdiem pasaulē laists, krājums piedāvā Kronberga pēdējo gadu daiļradi.
Krājuma izkārtojums un nosaukums ir sastādītāja izvēlēts. Dzejoļa “Kā no dziļa miega_” noslēguma vārdi “debesīs dievs bīda mēbeles” sastādītājam nešaubīgi devuši izpratni, kā krājumam jāsaucas. Īpatnējs ir lielas daļas dzejoļu nosaukumu noformējums, kas noslēdzas ar it kā interpunkcijas zīmi aizvietojošu līniju. Satura rādītājā šīs līnijas nav atspoguļotas. Tas rada savdabīgu paplašinājumu teksta uztverei, kad īsti netop skaidrs, vai šī līnija ir teksta sastāvdaļa vai vizuāli ilustratīvs papildinājums. Šāda neskaidrība pastiprina krājumam svarīgo un nozīmīgo robežu poētiku.
Par grodu un uzrunājošu atzīstama krājuma trīsdaļīgā kompozīcija. Pirmā daļa turpina Kronberga radītā Vilka Vienača gaitu un izjūtu tēlojumu. Otrā daļa apkopo dzejoļus, kuri rezonē ar iepriekšējo krājumu “Uz balkona” – vai nu palikuši ārpus tā, vai tapuši tūlīt pēc tam. Trešā daļa “Dzejoļi, pusdzejoļi, uzmetumi... (2017–2020)”, fokusējoties repatrianta pieredzē, tēlo Latvijas dzīves izjūtas. Tomēr trimdas izbeigšanās refleksija un Latvijas atkalsatikšana ir caurviju motīvs, kas krājumā ieskanas jau Vilka Vienača nodaļā un vijas cauri visiem dzejoļiem, sasaucoties ar vecuma un aizejošas dzīves refleksiju spēcīgā eksistenciālistiskā piesātinājumā.
Dzejnieka rokraksts nav būtiski mainījies. Lasītāju priecē labi zināmā kalambūru prasme, rezignētā asprātība, gluži vieliskais skaniskums.
Bet labi zināmajam savdabīgu un no jauna atklājamu dimensiju piešķir noskaņa, kas krājumu liek raksturot kā pēctrimdas literatūrai piederošu. Šī dimensija krājumu droši ļauj ievietot līdzās Margitas Gūtmanes, Agates Nesaules un Ināras Vērzemnieks veikumam pēctrimdas un latviešu transnacionālās literatūras devumā.
Šīs literatūras nozīmīgāko motīvu spilgti poētiskā formā Kronbergs pauž dzejolī “Vilks Vienacis domā par jurģošanu”:
“Vai manas mājas būs Nākotne vai Nostalģija?
Vai kas negaidīts būs mana Tagadnes ilūzija?” (38. lpp.)
Pašironiski, smeldzīgi un rezignēti skan dzejoļa “Zelta laiki vēl būs_” nosaukums un tā ievadpants:
“kad mūsu dvēseles
vairs nebūs trimdā” (98. lpp.)
Šīs rindas varētu raksturot kā krājuma kontrapunktu, kurā savijas un saplūst konkrētā indivīda pieredze un sabiedrības kultūras atmiņa ar vispārinātu filosofisku refleksiju par cilvēka esamības neizskaidrojamām un līdz galam neizprotamām iezīmēm, kas jau citā dzejolī vainagojas izlīdzinošā, sakāvnieciski samiernieciskā atziņā:
“vienaldzīgs pret sasniegumiem
nelepojos ar saviem trūkumiem” (105. lpp.)
Noderīgi: www.diena.lv / satori.lv
Kronbergs, Juris. Debesīs Dievs bīda mēbeles. Dzeja. Rīga: Dienas Grāmata, 2021. 126 lpp. ISBN 9789934595462.
Ojārs Lāms ir LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesors.