top of page
  • Anna Iltnere

Literatūras ceļvedis jautā redaktorei Dacei Sparānei-Freimanei


Foto: Gints Ivuškāns. Ilustrācijas autore: Laura Lukeviča
Foto: Gints Ivuškāns. Ilustrācijas autore: Laura Lukeviča

Priecājamies pavēstīt kādu jaunumu! Mūsu izdevuma tīmekļvietnē turpmāk varēsiet vairāk iepazīt mūsu redakcijas izvēlēto grāmatu autorus – kādu no konkrētā numura rakstniekiem, tulkotājiem, ilustratoriem, kuri īsā intervijā atbildēs uz jautājumiem par pieredzi gan konkrēta izdevuma tapšanā, gan par bibliotēkām kopumā.


"Milzīga pateicība šoreiz rakstniecei Ingai Ābelei, kura, sirsnīgas draudzības ar grāmatas varoni Lidiju Doroņinu-Lasmani iedvesmota, stāstījumam pievienojot savu rakstnieces papildvērtību, grāmatas lasītājiem atklājusi šo vienu no Latvijas izcilākajām sievietēm tik pievilcīgā personības starojumā," tā par Ingas Ābeles grāmatu "Lidijas ziediņi: Lidijas Lasmanes atmiņu dārzs" raksta Anda Saldovere. Aicinājām grāmatas redaktori un izdevniecības "Dienas Grāmata" direktori Daci Sparāni-Freimani pastāstīt vairāk par to, kā strādā redaktors un kā noritēja darbs pie Ingas Ābeles grāmatas.


Kā pie Jums ieradās piedāvājums rediģēt šo grāmatu?


Proziste, dzejniece un dramaturģe Inga Ābele jau ilgus gadus ir “Dienas Grāmatas” autore – rakstniece, kuras darbi ir vieni no jēgpilnākajiem un izkoptākajiem mūsdienu latviešu literatūrā. Ingai piemīt arī apbrīnojami augsta empātijas spēja ne tikai filozofiskā šī jēdziena tvērumā, bet arī reālā cilvēciskā līdzcietībā un pacietībā, tāpēc, nonākusi vienās krustcelēs ar 20. gadsimta sirdsapziņu, kā, domāju, varam dēvēt Lidiju Doroņinu-Lasmani, skaidrs, ka viņa nevarēja šo būtisko laikmeta liecību – Lidijas Lasmanes pieredzes un domu pasauli – atstāt bez ievērības.


Pastāstiet par redaktores darba aizkulisēm – par šo procesu mazāk zināms, kā tas notiek?


Literāra darba redaktora pirmais un galvenais uzdevums ir noturēt līdzsvaru starp autora “autentiskumu” un valodas “formulāriem”, abi ir vienlīdz nozīmīgi. Ir jāsaprot, ka valoda ir daudz plašāka pasaule par literārās valodas rāmi, tomēr, lai kā tas dažkārt nepatiktu autoriem, gramatika ir nevis drauds un naidnieks, bet svarīgs palīgs domas “vieliskošanā”, proti, rakstniecībā. Un tai pašā laikā nekad nevajag aizmirst, ka izcilam talantam būs gana arī ar, tā teikt, krāsns oglīti un papes gabalu – un tos nedrīkst sapostīt, redaktoram gan jāpzinās sava (sarga un padomdevēja) loma, gan – tieši šai frazeoloģiskajā nozīmē – jāzina sava vieta.


Kas bija grūtākais, rediģējot šo grāmatu?


Protams, ka temats. Kad tev aci pret aci jāizdzīvo kādam konkrētam cilvēkam varas nolaupīta dzīve. To apzinoties, nav viegli šo darbu lasīt. Tomēr, distancējoties no tā, jāteic, ka visgrūtāk ir rediģēt tieši talantīgu, spēcīgu autoru darbus. “Lidijas ziediņi” tāds ir dubultā – gan satura devējas, gan teksta radītājas aspektā. Nav iespējams vieglu roku labot kādu nevietā iesprukušu vārdu, interpunkcijas zīmi – jāspēj atšifrēt, ko tieši autors gribējis vēstīt – ir tā tikvien kā kļūda, vai tomēr izteiksmes savdabība, vai pat tu savā īsredzībā esi izlasījis citu domu un tai aplami pieķēries. Manuprāt, “Lidijas ziediņi” pirmām kārtām tomēr jāskata kā literārs darbs, jo, par spīti materiāla dokumentalitātei, pieraksts un uzklausīto domu sakārtojums ir Ingas Ābeles veidots, un tas ir darīts, nevis atdarinot vēstītāju, Lidiju Lasmani, bet iejūtoties, izdzīvojot un izstrādājot šo tekstu proziskā veselumā.


Par ko esat patiesi gandarīta, kad grāmata nu ir izdota?


Lielākais gandarījums ir par patieso lasītāju interesi par šo grāmatu un ka Lidija ir to piedzīvojusi. Par tik daudzu cilvēku ierašanos sveikt Lidiju tālā Kurzemes baznīciņā, Sārnates draudzes namā jūras krastā, nemīlīgā un lietainā jūlija dienā, vietā, kur nav nenieka no civilizācijas labumiem, tikvien kā pašu sarūpēts cienasts turpat līdzās altārim pēc dievkalpojuma un reti piedzīvojama gaiša, cilvēciska kopā būšanas sajūta. Lidijas Lasmanes dzīves spēka stāsts mums katram var būt par palīgu saprašanai, kas šajā dzīvē ir īsti svarīgs.


Ko Jūs kā redaktore meklējat un novērtējat grāmatās kopumā?


Ja īsi, tad – arvien meklēju mācību, meklēju neatrisināmus uzdevumus, jo, tikai pastāvīgi nodarbinot savu prātu, varam cerēt palikt spriestspējīgi. Es nenoniecinu “izklaidējošo literatūru”, taču arī tajā vēlos kādu virzošo, domu rosinošo vektoru.


Ja Jums būtu iespēja paturēt tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc?


Šis ir briesmīgs, neatbildams jautājums, bet, ja reiz tā, tad lai būtu Knuta Hamsuna “Pa aizaugušām tekām”. Gan tik dziļās un neierobežotās valodas plūsmas dēļ (gan pašam Hamsunam, gan arī Konstantina Raudives tulkojumam pateicoties), gan aiz tā neciešamā un tik nepieciešamā skaudruma un patiesīguma, kas iekodēts šajā ārēji it kā īsajā, pat skopajā grāmatiņā.


Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām?


Bērnībā un jaunībā itin būtiska, jo ar vecāku veidotu mājas bibliotēku, lai cik tā apjomīga, augošam prātam vienmēr izrādīsies par maz, jo meklējumu virzieni var izrādīties citi un ne mazāk vērti, to redzu pēc saviem nu jau pieaugušajiem bērniem, un mājās arī visu nekad nepaturēsi vietas trūkuma dēļ, tomēr izlasīt, izzināt ir svarīgi.


Trīs ašie:


Lasīt grāmatas drukāti vai digitāli?

Peldēt jūrā vai baseinā?

Grāmata, kino, teātris vai koncerts?

Šo ašo jautājumu jēgu gan īsti neuztvēru – jo man nav īstu iebildumu arī pret citiem atbilžu variantiem (jo svarīgs jau saturs, ne forma) – ja nu vienīgi pret baseinu😊



Ābele, Inga. Lidijas ziediņi: Lidijas Lasmanes atziņu dārzs. Pierakstījusi un sakārtojusi Inga Ābele; vēstures konsultante Inese Dreimane; redaktore Dace Sparāne-Freimane; Jāņa Esīša dizains; noformējumā izmantots Ievas Jurjānes gleznas fragments. Rīga: Dienas Grāmata, 2023. 167 lpp. ISBN 9789934595875.


Recent Posts

See All

Комментарии


bottom of page