Jau pasen esmu nonākusi pie kādas atklāsmes: jo straujāk un nenovēršamāk tikšķ “gadu skaitītājs” man pašai, jo tīkamāka šķiet komunikācija ar vieduma un pieredzes bagātiem cilvēkiem, kuri ir sabiedrībā zināmi vai fiziski manā tuvumā. Viņu paustais intervijās, grāmatās, arī personīgās sarunās, liek censties saklausīt vairāk un aizdomāties arī par vēl ko citu – nepateiktu. Bet stāstu saturs – iedvesmo, uzlādē, mierina, jo īpaši – ar pārliecību, ka var novecot arī tā, rāmi un līdzsvaroti, saglabājot veselīgu domāšanu un izteiksmes veidu. Lai gan – savas dzīves stāstiem dažkārt var mobilizēties un sagatavoties, un tā īsti jau neuzzinām, kas notiek cilvēka dvēselē vienatnē, ja vien viņš pats nevēlas to atklāt. Lai gan – minētie cilvēki parasti ir vien sabiedrībā plašāk zināmie, uzrunātie. Sāpīgi, ka tik daudzi citi aiziet no mums uz neatgriešanos līdz ar savām atziņām, pieredzes mācībām; diemžēl – arī ar foto dokumentiem un citām neaizvietojamām laika liecībām.
Tāpēc milzīga pateicība šoreiz rakstniecei Ingai Ābelei, kura, sirsnīgas draudzības ar grāmatas varoni Lidiju Doroņinu-Lasmani iedvesmota, stāstījumam pievienojot savu rakstnieces papildvērtību, grāmatas lasītājiem atklājusi šo vienu no Latvijas izcilākajām sievietēm tik pievilcīgā personības starojumā.
Protams, bezgala gaiša un pozitīva ir pati Lidija. Viņas gara spēks, ticība un mīlestība pret savu mīļo latviešu tautu – šie jēdzieni tverami kā jaunās grāmatas atslēgvārdi. Intervijas ar šo izcilo cilvēku, arī dokumentālā kino stāstus esam dzirdējuši visi. Tomēr Ingai Ābelei izdevies disidentes dzīves stāstu parādīt caur citu – pašas rakstnieces emocionālo, sievišķīgo skatu punktu. Grāmata nav veidota kā vienots, biogrāfisks stāsts. Tā līdzinās spilgtu atmiņu epizožu virknējumam, kas neticami viegli un nemanāmi izved lasītāju cauri visiem Lidijas teju 100 gadiem. Visvairāk pārsteidz grāmatas varones pozitīvisms, apbrīnojamā izturība, spēja piedot. Arī viņa pati ir nelielā nesaprašanā par tik garo sev piešķirto laika nogriezni, tomēr par to pašai Lidijai ir vairāki skaidrojumi. Pirmais – ticība, paļaušanās uz Dievu, vienmēr un visur – kā pati lielākā vērtība. Arī samierināšanās ar visu. Bet pāri visam – nesavtīga pasaules un cilvēku mīlestība. Otrais Lidijas garā mūža skaidrojums nolasāms viņas pašas vārdos: “Ar mums jau var manipulēt, ja mēs to ļaujam. Bet es to nepieņēmu. Un izdzīvoju. Varbūt tas bija vajadzīgs, lai es tagad jums to stāstītu. Ne jau mēs paši sevis dēļ esam šajā pasaulē, un ne jau paši sevis dēļ mirstam...”
Priecē rakstnieces Ingas Ābeles liriski poētiskā un mākslinieces Ievas Jurjānes romantiski mākslinieciskā klātbūtne Lidijas stāstu sakārtojumā un vizuālajā noformējumā.
Grāmatas nodaļas tērptas ziedainos virsrakstos – Rozes, Lilijas, Safrāna dzirkstis. Kontrastam ar sūro dzīvi? Bet tas palīdz panākt galveno – aizkustināt lasītāja sirdi. “Bez dabiskā intelekta nevar apēst pat vienu zemeni — tā jāsasmaržo, jāpaņem rokā, jānokožas... Jāsagaršo! Vai to var izdarīt ar mākslīgo intelektu? Nemaz nerunājot par visu pārējo, kas ir daudz dabiskāks par zemeņu ēšanu — elpas ievilkšana, piemēram,” Lidija stāsta intervijā žurnālam “ir.lv”.
Grāmatas noslēdzošā nodaļa – eseja par Lidijas piedzimšanu saucas “Karalienes rītausma”. Lidija – mūsu Dieva dāvana. Tie ir Ingas Ābeles vārdi, un es nedaudz apskaužu rakstnieci par viņai sniegto iespēju būt Karalienei tik tuvu.
Ābele, Inga. Lidijas ziediņi: Lidijas Lasmanes atziņu dārzs. Pierakstījusi un sakārtojusi Inga Ābele; vēstures konsultante Inese Dreimane; redaktore Dace Sparāne-Freimane; Jāņa Esīša dizains; noformējumā izmantots Ievas Jurjānes gleznas fragments. Rīga: Dienas Grāmata, 2023. 167 lpp. ISBN 9789934595875.
Anda Saldovere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore.