Stāstu kopkrājums “Attālinātie” iepazīstina ar desmit jauno autoru pandēmijas laika stāstiem. Šķiet, ka nosaukums “pandēmija” latviešu literatūrā nostiprinājās līdz ar LULFMI (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts) autobiogrāfiskā krājuma izveidi – Pandēmijas laika dienasgrāmatas, projekts 2020. gadā attīstījās kopsolī ar literatūras un kultūras tiešsaistes žurnālu “Punctummagazine”. Krātuves digitālajā arhīvā jau savāktas vairāk nekā divsimt pandēmijas dienasgrāmatas. Gadu vēlāk Literatūras festivāls “Prozas lasījumi 2021” izsludināja konkursu “Pandēmijas laika stāsti”, pamudinot šo ekonomiski, politiski un sociāli sarežģīto sabiedrisko fenomenu nostiprināt latviešu literatūrā.
Fiziķis Paolo Džordāno, aprakstot pandēmiju, precīzi noķēra sajūtu par statistikas datu atspoguļošanu medijos: “Mēs neesam mazas, krāsainas lodītes. Mēs esam cilvēki ar visādām vēlmēm un neirozēm.” [1] Savukārt stāstu kopkrājums ne vien atklāj galveno varoņu neirozes, bet arī ētiski sarežģītas izvēles un dažbrīd iracionālu cilvēka dabu.
Stāstu caurvijas motīvs ir saistīts ar ierobežojumiem, ierastās dzīves pārmaiņām, nevēlēšanos pieņemt jaunos pašizolācijas noteikumus.
Meldras Ķemeres stāstā “Četrspārnainie” tiek tēlota privātās un darba telpas saplūšana, norobežojot galveno varoni no ierastās ārpasaules: “Es negribu iet ārā. Man bail, ka tur, ārā, manī ieplūdīs sveša, slima elpa.” (22.lpp.). Pašizolācijas un divu cilvēku trauslo attiecību tēmu attīsta arī Sandra Bormeistere stāstā “Miglas zona”, savukārt stāstā “Mamma” tiek šķetināta cilvēka izvēļu ētiskā atbildība vienam pret otru. Stāstā “Aizveriet acis un strādājiet ar bulli” tā autore Ieva Bite atsedz cilvēka vēlmi ticēt dziedniekiem un pārdabiskiem slimību izcelšanos skaidrojumiem. Ar stāstu “Fronte aiz loga” pirmo publikāciju piedzīvo autore Ilze Vācere. Viņas stāsta galvenā varone uzsāk cīņu ar kailgliemežiem, kuri bez žēlastības noēd viņas kopto ziedu lapas, tādējādi norādot, ka cilvēks nepārtraukti mijiedarbojas ar apkārtējo vidi, būdams ar to cieši saistīts. Gundaris Kravalis savu stāstu “Saulrieta sieviete” sadala nelielos it kā dienasgrāmatai līdzīgos fragmentos ar datumiem, parādot, kā galvenais varonis – Vīrietis – meklē savu Sievieti. Rakstnieks sniedz nepārprotamu norādi uz Ēdenes grēkā krišanas motīvu, bet ierastās dārza vides tēlojumā piedāvā Carnikavas pludmali.
Dažādo autoru stāstus kopā notur vienotā pandēmijas tēma. Literārās Akadēmijas meistarklases vadītāja, rakstniece Ieva Melgalve priekšvārdā raksta: “(..) es vēlētos par “Attālinātajiem” domāt kā par vienotu krājumu, kas, apskatot milzīgo pandēmijas ziloni no ļoti dažādām pusēm un ar dažādām maņām, nonāk tuvāk patiesībai, nekā varētu tikt viens, ja pat ģeniāls autors.” (6.lpp.).
[1] Džordāno, P. (2020). Sērgas laikā. No itāļu val. tulkojusi Meiere, D. Rīga: Jāņa Rozes apgāds. 27.lpp.
Noderīgi: www.janisroze.lv / replay.lsm.lv
Attālinātie. Jauno autoru pandēmijas laika stāsti. Autoru kopkrājums: Ilze Aizsila, Džena Andersone, Ieva Bite, Sandra Bormeistere, Aira Celma, Ieva Īzāka-Harjo, Gundaris Kravalis, Meldra Ķemere, Annija Streikiša, Ilze Vācere. Redaktore Sandra Ratniece. Rīga: Izdevniecība 29 SIA, 2022. 160 lpp. ISBN 9789934906510.
Evis Friks 2022. gada oktobra numura iznākšanas brīdī ir LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas doktorants.