Dzeja ir personiska. Un punkts. Tam droši vien piekritīs ikkatrs – gan kaismīgākais dzejas lasītājs, gan nejaušs dzejas rindu klausītājs. Es regulāri balansēju starp vienu un otru, arī pati pa laikam uzmetu ļoti personiskas rindas savā darba plānotājā, lai paliek par atmiņu tai konkrētai dienas melanholijai, jo plānotājus lielākoties saglabāju. Ar Ingu mācījāmies kopā vidusskolā humanitārā virziena klasē, kur starp angļu, spāņu, krievu un vācu valodām, filozofiju, vēsturi un tobrīd šķietami nejēdzīgajām un neizprotamajām eksakto zinību stundām dedzīgi apmeklējām kolorītās un skolēnus “pavelkošās” skolotājas latviešu valodas un literatūras stundas. Tagad, šķiet, Ingas dzeju skolēni iepazīst meistarklasēs un literatūras stundās, kas ir kā brīnišķīgs apsveikums dzejniecei ar viņas sasniegtajām virsotnēm un arī mudinājums tiekties pēc arvien jaunām. Ingai piemīt drosme pierakstīt un plašākai publikai nodot sevi pašu.
Lasot Ingas dzejoļus, vienmēr domāju par to, ko nekad neuzzināšu – ko ar konkrētu dzejas rindu vai frāzi saprot katrs tās lasītājs, vai kādreiz domas sakrīt?
Savu trešo dzejas krājumu “Tas pats izmisums, tikai ar puķēm” Inga nodeva saviem lasītājiem skaistā septembra novakarē, skanot koklei un dzejnieces balsij, lasot savu dzeju, svinot Ingas atbalstītāju apsveikuma vārdus un kopīgi piedzīvojot improvizācijas repu ar Ingas izvēlētiem atslēgvārdiem.
Grāmatas atvēršanas svētki man vienmēr šķituši tās autoram ļoti personiski, jo tas ir brīdis, kad grāmata sāk dzīvot citur – prom no autora, kurš vedis to pie rokas. Tas ir kā palaist bērnu pirmajā klasē, kā piedzimšana, kā jebkurš jauns sākums. Un tad kļūst mazliet vientulīgi – līdz brīdim, kad sāk skanēt atsauksmes un ir izlasāmas recenzijas, tādējādi arī lasītājam pārdomājot, kā viņā ir rezonējis jaunatklātais teksts. Es vienmēr turu īkšķus par Ingas dzejas iziešanu tautās, lai gan saprotu, ka tas ir nedaudz muļķīgi, jo kas gan es esmu, lai no tā kas būtiski mainītos? Un tomēr – man vienmēr prieks atbalstīt tos, kuri nebaidās tik ļoti atdoties pasaulei.
Inga dzejo jau kopš skolas laikiem, un viņas jaunākie dzejoļi, manuprāt, ir ļoti nobrieduši. Kad sniedzu krājumu autogrāfam un teicu, ka lasīšu meitām, Inga sacīja, ka labāk nevajag, jo dzejoļos ir daudz lamu vārdu. Tas lika pasmaidīt, jo ikdienā nedzirdu Ingu lamājamies, un laikam tas piederas pie dzejas valodas izkopšanas. Inga ir inteliģenta, ar sparu mācīties un augt, citādi dzejniekam droši vien būtu sarežģīti. Un, tāpat kā agrāk, tādi ir arī viņas dzejoļi – romantiski bez gala (manā izpratnē, jo dzeja kopumā man nav nekas cits kā romantika), saldsērīgi, patiesi un bieži kā naglai uz galvas, teju līdz asarām.
Daudzi, kuri dzeju nelasa, iespējams, baidās to nesaprast un tādējādi justies muļķīgi. Jūs gan palasiet Ingas dzeju, nemaz tik nesaprotama tā nav, jo spēj apburoši romantizēt krītošās lapas un miglu rīta agrumā, saplīsušu krūzi, nāves brīdi un birokrātiju, un jā, arī lamu vārdus.
Piebilstams, ka Inga Pizāne ir nu jau triju dzejas krājumu autore: “Tu neesi sniegs” (2016), “Siena, ko siltināt” (2019), “Tas pats izmisums, tikai ar puķēm” (2022).
Noderīgi: www.lsm.lv
Pizāne, Inga. Tas pats izmisums, tikai ar puķēm. Dzeja. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2022. 60 lpp. ISBN 9789984239132.
Aija Uzula 2022. gada oktobra numura iznākšanas brīdī ir LNB Bibliogrāfijas institūta Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas Standartizācijas eksperte.