“Pārgalvīgā sāncensība par augstāko, lielāko, garāko, ātrāko, dārgāko ir redzama ik uz soļa visdažādāko formu betona, stikla un tērauda slāņos un stāvos, kas pēdējās desmitgadēs uzslieti izdegušajās Arābijas tuksneša smiltīs. It kā tuksneša līdzenumi būtu jākompensē ar augstāko debesskrāpi pasaulē, bet karstums ar iekštelpu slēpošanas centru.” (A. Cimdiņa. “Ilgtspējas meklējumi Arābijas tuksnesī: tirgus un naftas antropoloģija”).
Antropoloģijas interešu loks, šķiet, ir bezgalīgs, aptverot gan dažādas zinātņu nozares, gan kultūras dažnedažādās pasaules malās. Tādējādi antropologa profesija, iespējams, sniedz vienu no aizraujošākajām un izaicinošākajām pieredzēm, kādu profesionālajā darbībā var gūt. Domājams, ka antropologi nemitīgi uzzina ko jaunu, bieži ceļo, satiekas ar svešu kultūru pārstāvjiem un, ja patiesi aizraujas ar pētāmo tematu, veic detektīva cienīgu izpēti. Viens no labākajiem pašmāju piemēriem ir sociālantropoloģes Agneses Cimdiņas paveiktais antropoloģijas nozarē, kas apkopots monogrāfijā “Ilgtspējas meklējumi Arābijas tuksnesī: tirgus un naftas antropoloģija”.
Arābu līča reģionā uzplaukumu pēdējās desmitgadēs veicinājis tā “melnais zelts” – nafta. Tuksnesī, kurā nav ne saldūdens, ne floras, ne faunas, bet dominē smiltis, karstums un sāls, vietējie ar Ziemeļvalstu tehnoloģiju palīdzību ir radījuši neiedomājamas iespējas un resursus. Grāmatas satura pamatā ir pretrunu pilna pasaule, kas stāsta par tuksnesi un ūdeni, naftu un ilgtspēju, viedajām tehnoloģijām, beduīnu tradīcijām un naftas ieeļļotām dzīvespasaulēm, un tas ir autores pieredzē balstīts stāsts, ierāmēts antropoloģiskās izpētes metodēs.
Monogrāfijā autore atspoguļo savus novērojumus un pieredzēto 10 lauku darba periodos no 2016. līdz 2020. gadam Arābijas tuksneša reģionā, galvenokārt Apvienotajos Arābu Emirātos, blakus ilgtspējas jautājumiem apskatot arī izaicinājumus uzņēmējdarbībā.
Pirmo reizi ierodoties šajā smilšu ieskautajā reģionā, grāmatas autorei galvā šaudījusies tikai viena doma – kā iespējams dzīvot, izdzīvot un baudīt dzīvi izkaltušā, izžuvušā, saules izdedzinātā, šķietami nedzīvā un neilgtspējīgā vietā? Izrādās, var – ja tajā tiek iegūta nafta.
Bagātība, kas nākusi pēc naftas atklāšanas 20. gadsimta 60. gados, ar viedo Ziemeļvalstu tehnoloģiju palīdzību pārvērsta debesskrāpjos, šosejās, baseinos, zālājos un dārzos, sniedzot vietējiem ne tikai nesalīdzinoši labklājīgāku dzīvi, bet arī demonstrējot cilvēku un tehnoloģiju pārākumu pār ekosistēmu. No naftas resursiem iegūtā bagātība ļāvusi izmēģināt dažādus utopiskus veidus ūdens iegūšanai – atsāļojot sālsūdeni, transportējot aisbergus no Antarktīdas vai ar viedo tehnoloģiju palīdzību ūdeni iegūstot no “zila gaisa”. Kā raksta autore, runājot par pārmaiņām, ko nafta atnesusi, nav iespējams izvairīties no vispārākās pakāpes apzīmējumiem – visneticamākais, visapbrīnojamākais, visaugstākais, visdārgākais, vismodernākais – tā varētu raksturot straujo infrastruktūras un dzīvesveida attīstību tuksnesī pēc naftas atklāšanas.
Grāmatas saturā izgaismoti ilgtspējas paradoksi šajā reģionā – tuksnešu apzaļumošana rada iespaidu par ilgtspēju, patiesībā sekmējot dzīvesveidu, kas novedis pie ilgtspējas problēmām. Retoriski vaicājot, vai ilgtspējai vienmēr jābūt zaļai, autore skaudri atklāj, kā cilvēki un organizācijas tuksnesī ne tikai pielāgojas dabai, bet arī pakļauj un pārtērē to.
Antropoloģijas pētījumi bieži ir izteikti starpdisciplināri, un antropoloģiskā pieeja uzņēmējdarbības pētniecībā kļuvusi arvien izplatītāka. Lai gūtu panākumus Līča reģionā, Ziemeļvalstu uzņēmumiem lielākās problēmas sagādā sociokulturālie izaicinājumi, tādējādi izpētes gaitā bija būtiski saprast, kādas attiecības ar šī reģiona sabiedrību, kultūru un valsti ir vajadzīgas, lai tajā veiksmīgi darbotos. Uzmanības centrā paturot cilvēku, autore aplūko tehnoloģiju izmantošanu kā instrumentu cilvēka vīziju un mērķu īstenošanā.
Līdzās sarežģītiem tehnoloģiju un ilgtspējas tematiem grāmatā apkopoti arī izaicinājumi ikdienas saskarsmē ar vietējiem. ‘’Ko vilkt mugurā?” – zemē, kurā sievietes lielākoties tērpjas abājā, šailā un nikābā, atsedzot vienīgi seju vai pat tikai acis, – pie tam laikapstākļos, kas atgādina saunu zem klajas debess? Kādas ir sasveicināšanās vai galda kultūras normas? Ko drīkst vai nedrīkst cittautieši Ramadāna laikā? Šie un citi jautājumi par ķermeņa valodu, punktualitāti, islāma ticības ietekmi uz darījumu vidi, dzimumu un etnisko segregāciju caurvij autores pieredzēto dažādās situācijās un sarunās, skaidrojot aspektus, kuri ietekmē piekļuvi vietējai sabiedrībai, kultūrai, tirgum, uzņēmējdarbības videi, un, galvenokārt, cilvēkiem īstajā laikā un vietā. Pieredzētais atklāj, cik būtisks noteiktās jomās ir tilts starp sociālajām un eksaktajām zinātnēm.
Agneses Cimdiņas monogrāfija būs interesanta ne tikai antropoloģijas, uzņēmējdarbības, ekoloģijas vai tehnoloģiju interesentiem, bet arī ikvienam, kuru saista mistificētais Tuvo Austrumu reģions. Grāmata tiem, kam patīk iegrimt un aizrauties.
Noderīgi: www.tv3.lv / lr1.lsm.lv / www.lsm.lv
Cimdiņa, Agnese. Ilgtspējas meklējumi Arābijas tuksnesī: tirgus un naftas antropoloģija. Redaktore Renāte Punka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 319 lpp. ISBN 9789984239781.
Lauma Remese ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte