“Grāmata parāda mazās meitenes Zanes bērnību, es teiktu laimīgo bērnību, kas pagājusi vecāku, tantes, vecvecāku lielā mīlestībā. Mazā meitene vēro un iepazīst cilvēku raksturus, ģērbšanās stilu, ieradumus, uzvedību, dusmas, prieku, pārsteigumu. Grāmata atklāj galvenās varones pārdzīvojumus, domas, cilvēku valodas nianses, pieaugušo dzīves atklāsmes,“ apskatā par Zanes Daudziņas grāmatu “Bērnudienas Komunālijā“ (2024) raksta Ilze Kļaviņa. “Grāmatu ieteiktu kā vēstures mācību grāmatu, lai runātu par padomju laika iezīmēm. Komunālais dzīvoklis ar tā iedzīvotājiem parāda tipisku tā laika sabiedrību, atklāj spilgtu vēstures lappusi. Pavisam neuzbāzīgi ar mazas meitenes acīm grāmata stāsta un lasītājam atsauc atmiņā (vai no jauna atklāj) vēstures liecības.“
Zane Daudziņa ir latviešu teātra un kino aktrise, runas pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas docente, mākslas doktore un vairāku grāmatu autore.
“Literatūras ceļvedis“ aicināja autori pastāstīt vairāk, kā tapa viņas jaunākā grāmata. Paldies par sarunai veltīto laiku!
Kā pie jums ieradās grāmatas ideja?
Tā piezagās pamazām. Dažādos radu un draugu saietos es reizēm mēdzu pastāstīt šo to par mūsu komunālā dzīvokļa ikdienu, un klātesošo reakcija parasti bija diezgan vētraina. Visi šausminājās, smējās, uzdeva jautājumus, ar vārdu sakot, vienaldzīgo nebija. Tas lika domāt, ka tāds dzīvesveids citiem šķiet neparasts un galēji savāds. Tā es lēnām sāku pati sevī briedināt apņēmību komunālajā dzīvoklī pieredzēto reiz pierakstīt.
Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises – kā strādājat jūs?
Jau promocijas darbu rakstot, novēroju, ka rakstu darbu sākšanai ar pāris stundām nepietiek. Lai ieskrietos, ir nepieciešama vismaz viena vai, vēlams, vairākas brīvas dienas. Strādājot kā mācību spēkam augstskolā, tāds luksuss teju nekad nav iespējams, tāpēc es rīkojos samērā radikāli – sarunāju sev Latvijas Kultūras akadēmijā akadēmisko atvaļinājumu vesela semestra garumā. Šī gada janvārī es pārvācos uz dzīvi laukos un tad, kad nebija jāspēlē izrādes, katru dienu centos tūlīt pat pēc brokastīm ķerties pie rakstīšanas.
Sākumā līdzīgi kā dienasgrāmatu es tekstu rakstīju ar roku biezā burtnīcā. Tomēr jau ļoti drīz kļuva skaidrs, ka daudz nāksies labot, svītrot, papildināt un mainīt, tāpēc itin drīz es pārgāju uz rakstīšanu datorā. Gandrīz nekad es nesēdos rakstīt, ja man nebija galvā izauklēta doma, par ko šoreiz būs runa. Visbiežāk dienas laikā tapa viens stāsts. Bieži gan es to vēl nākamajā un dažkārt aiznākamajā dienā mazliet uzlaboju. Teju nekad es, pabeigusi vienu epizodi, neķēros pie nākamās. Ja stāstiņš bija izdevies skaists un kodolīgs, es aizvēru savu mazo “i Maku” un devos laukā. Bija sajūta, ka nu ir izšauts viss pulveris, vajag mest mieru un atjaunot spēkus. Darbs dārzā, pie plīts, tīrot māju vai pastaigājoties, šķita godam nopelnīts. Un tad tikai nākamajā dienā es rakstīju tālāk.
Kas bija grūtākais, rakstot šo grāmatu?
Tagad, ar laika distanci, man šķiet, ka nekas nebija grūti. Šobrīd es ļoti ilgojos pēc tāda procesa, kad var skrupulozi iedziļināties vārdu izvēlē, domas plūdumā un ļauties stāsta dzimšanas maģijai.
Par ko esat patiesi gandarīta, kad grāmata ir izdota?
Man eiforisku laimes sajūtu izraisa cilvēku interese. Neiedomājami daudz lasītāju ir izlasījuši grāmatu. Daudzi man raksta “mesendžerī“ mīļas vēstules, sīki aprakstot savas bērnības un jaunības atmiņas. Esmu neizsakāmi priecīga, ka man izdevies daudziem atraut vaļā atmiņu slūžas. Tas, šķiet, dziedē mūsu visu kopīgo, samocīto vēstures atmiņu.
Ko jūs kā rakstniece meklējat un visaugstāk vērtējat citu autoru grāmatās?
Visaugstāk vērtēju bagātu, krāšņu valodu, kas dod dzīvību domai, ļauj iztēlē iznirt redzes bildēm, sajūtām, skaņām un smaržām, ievelk aprakstītajos notikumos un uz lasīšanas brīdi liek pilnībā aizmirst par realitāti.
Ja jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc?
Bērnībā tā noteikti būtu bijusi kāda no Astrīdas Lindgrēnes grāmatām – “Sālsvārnas salas vasarnieki”, “Brāļi Lauvassirdis” vai “Pepija Garzeķe” , jaunībā – Rūdolfa Blaumaņa stāsti vai Anšlava Eglīša romāni par māksliniekiem, bet tagad laikam Gabriela Garsijas Markesa “Mīlestība holēras laikā” vai Hermaņa Heses “Sidharta”. Tomēr nevajag manu atbildi uztvert pārlieku nopietni. Varbūt rīt mana atbilde būs pavisam cita. Starp citu, man būtu ļoti grūti šķirties pašai no savām “Bērnudienām Komunālijā”. Tā ir manas šī brīža varēšanas esence. Godīga, nesamākslota un patiesa.
Kāda loma jūsu dzīvē ir bibliotēkām?
Bibliotēkas man patīk ar savu atvērto vidi. Tā kā man pašai mājās ir ārkārtīgi daudz grāmatu, reizēm dodos uz bibliotēku, lai uzsāktu kādu jaunu rakstu darbu vai konspektētu profesionālo literatūru par teātri, runu un elpošanu. Mājās koncentrēties ir grūtāk, bet bibliotēka, kur visi ir iegrimuši lasīšanā, palīdz noskaņoties un tūlīt pat ķerties pie darīšanas.
Trīs ašie:
Rakstīt grāmatas: uz papīra vai datorā?
Datorā.
Peldēt jūrā vai baseinā?
Labāk dīķī, upē vai ezerā. Ja tomēr jāizvēlas no diviem viens, tad jūrā, protams, jo dzīvā daba ir pārāka par visu, ko radījis cilvēks.
Grāmata, kino, teātris vai koncerts?
Nav iespējams izvēlēties. Man nepieciešams viss – lasīšana, skatīšanās un mūzika.
Paldies!
Zane Daudziņa. Bērnudienas Komunālijā. Autores zīmējumi. Redaktore Bārbala Simsone; Vitas Lēnertes grāmatas un vāka dizains. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 255 lpp. ISBN 9789934326875.
Comments