Literatūras ceļvedis jautā autoram Mikam Koljeram

Miks Koljers. Ilustrācija: Laura Lukeviča

“Lai gan šobrīd Latvijā dzīvojošā britu (nu jau arī latviešu) rakstnieka un žurnālista Mika Koljera romāns ir vēsturiskos notikumos balstīts 20. gadsimta sākuma gadu skatījums uz mūsu tagadējo valsti apdzīvojušiem ļaudīm un notikumiem, kad Latvijas valsts vēl nebija, bet nācijas – vācbalti, latvieši, lībieši, poļi, Volgas vācieši un vēl un vēl – bija vēl vairāk sajaukušās, nekā mūsdienās, par vēsturisku šo romānu īsti dēvēt nevar,“ par Mika Koljera grāmatu “Stārks“ (2024) apskatā raksta Anda Saldovere. “Manuprāt, un to atzīst arī pats rakstnieks, kuram uzkrāta ilgstoša žurnālista darba pieredze Anglijā, romāna centrālais sižets ir mistikas apvīts stāsts par dabas un simbolu saplūšanu un to iespaidu uz baltiešu dzīves gājumā kopumā.“

Miks Koljers (Mike Collier, 1971) ir britu-latviešu rakstnieks un žurnālists, kurš kopš 2007. gada dzīvo Latvijā un šobrīd ir interneta medija LSM+ angļu versijas galvenais redaktors. Līdz šim publicēts Koljera romāns “Ceturtais lielākais Latvijā“ (2014), stāstu krājums “Baltic Byline“ (2016), kā arī romāns “Up the Baltick“, kas vispirms iznāca angļu valodā (2017), bet pēc tam latviski – ar nosaukumu “Iz Baltikas“ (2018) – apgādā “Dienas Grāmata”.

“Literatūras ceļvedis“ aicināja autoru pastāstīt vairāk, kā tapa viņas jaunākā grāmata.

Paldies par sarunai veltīto laiku!

Kā pie jums ieradās grāmatas ideja?

Nesen biju lasījis Džuzepes Tomasi di Lampedūzas “Gepardu” (1954), un man tas ļoti patika. Kā jau jūs droši vien zināt, di Lampedūza bija precējies ar baltvācieti Aleksandru fon Volfu, kura daudzējādā ziņā bija pat interesantāka par viņu. Tad sāku domāt: kā būtu, ja mēs dzirdētu par viņas dzimto pusi – rakstītu līdzīgā stilā, bet ar Baltijas, ne Vidusjūras ainavām un manierēm?

Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises – kā strādājat jūs?

Es ļoti ticu rakstīšanai “in situ” jeb uz vietas. Patiesībā grāmatu sāku rakstīt Stāmerienā, kur tiek baumots, ka di Lampedūza uzmetis savu pirmo "Geparda" plānu. Apmeklēju daudzas Latvijas muižas, koku alejas, purvus, jūru, pilsētas un veicu detalizētas piezīmes. Protams, pa ceļam uzzināju vēl daudz ko: vietējās vēstures fragmentus, leģendas. Grāmatā tā ir izdomāta ainava, bet veidota, iedvesmojoties no reālām vietām.

Kas attiecas uz rakstīšanas procesu, es piepildu daudzas piezīmju grāmatiņas ar pierakstiem un teksta daļām (parasti trīs līdz četru lappušu garām), pirms sāku visu kārtot un likt pirmajā melnrakstā. Uzsākot darbu, man galvā ir aptuvens plāns, taču darba gaitā esmu atvērts pārmaiņām, un šajā grāmatā bija dažas diezgan lielas izmaiņas. Vienmēr ir ļoti patīkami būt pārsteigtam par darbu un varoņiem, to visu rakstot!

Tapa nosacīti četras dažādas grāmatas versijas. Vissvarīgākais vienmēr ir prast īsināt. Biju diezgan brutāls un saīsināju uzrakstīto par aptuveni trešdaļu.

Kas bija grūtākais, rakstot šo grāmatu?

Pats grūtākais bija pārbaudīt dažas pavisam nelielas detaļas, piemēram, 1904. gada dzelzceļa kustības sarakstus, vai noskaidrot, kad atsevišķi produkti ir bijuši pieejami, kad ne. Vienā brīdī nācās pārbaudīt, cik ilgā laikā ziņas par Krievijas flotes sakāvi no Japānas var sasniegt Latvijas teritoriju. Par laimi Valdis Ābols bija izcils tulkotājs un redaktors, kurš palīdzēja ar virkni šādu piemēru!

Par ko esat patiesi gandarīts, kad grāmata nu ir izdota?

Es lepojos ar padarīto. Grāmata tika apzināti rakstīta "klasiskā" stilā, bet ar dažiem mūsdienīgiem un dažreiz pat šokējošiem elementiem. Jāatzīst, ka mazliet baidījos, ka lasītāji “Stārku” uztvers kā kaut kādu atbalstu baltvāciešiem vai nostalģiju pēc aristokrātijas. Bet mani patiesi ir iepriecinājušas atsauksmes – šķiet, ka latviešu lasītāji ir daudz vērīgāki nekā paredzēju un ir apbrīnojami uztvēruši nianses. To turpmāk ņemšu vērā!

Ko jūs meklējat un visaugstāk vērtējat citu autoru grāmatās?

Mēs izvēlamies dažādus autorus dažādiem nolūkiem. Kā lasītājs vēlos ko tādu, kas mani aizraus un rosinās iztēli. Tāds pilnīgs "eskeipisms", kas pārņems manu prātu. Bet kā rakstnieks vēlos sastapties ar teikumu vai rindkopu un nodomāt: “Oho, kaut es to būtu uzrakstījis!” Domāju, ka tā ir kā atšķirība starp sacīkšu braucēju un mehāniķi. Kā autovadītājs jeb lasītājs es vēlos braukt pēc iespējas ātrāk. Bet kā mehāniķis jeb rakstnieks vēlos apbrīnot, kā darbojas dzinējs. Tātad atbilde uz jūsu jautājumu droši vien būtu – "iztēli un tehniku".

Ja jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc?

Ļoti sadistisks jautājums! Es domāju, ka tās būtu Čārlza Bodlēra “Ļaunuma puķes” (“Les Fleurs du Mal”, 1857). Izvēlos daļēji tāpēc, ka, manuprāt, šī bija pirmā grāmata, kas lika man patiešām nopietni domāt par literatūru visos tās aspektos. Bet pavisam praktiski raugoties, ja tā būtu mana vienīgā grāmata, es visu savu atlikušo mūžu varētu pavadīt, mācoties šos dzejoļus no galvas. Es nedomāju, ka es to varētu izdarīt ar romānu! Bet ja tam būtu jābūt romānam, tas būtu Džozefa Rota “Radecka maršs” (1932). Īsts šedevrs.

Kāda loma jūsu dzīvē ir bibliotēkām?

Bibliotēkas ir milzīga manas dzīves daļa, un vienmēr tādas ir bijušas. Mamma katru sestdienas rītu mani veda uz bibliotēku, es atdevu izlasītās grāmatas un paņēmu jaunas. Tas manī veidoja lasīšanas paradumu un prieku atrast negaidītas grāmatas negaidītās vietās.

Šodien ļoti lielu daļu savu darbu es rakstu tieši bibliotēkās: galvenokārt Cēsīs un Valmierā, bet, rakstot "Stārku", braucu arī uz Burtniekiem, Valku, Smilteni, Alūksni, Kocēniem, Limbažiem... Es ļoti iestājos par bibliotēkām un vēlos tās pasargāt. Savā ziņā bibliotēkas ir vieni no pēdējiem civilizācijas pīlāriem, un bieži baidos par to nākotni un arī par mūsu nākotni, ja bibliotēkas izzustu.

Trīs ašie:

Rakstīt grāmatas: uz papīra vai datorā?

Uz papīra (ar Kaweco zilās tintes pildspalvu).

Peldēt jūrā vai baseinā?

Jūrā (bet es gribētu ezeru, ja iespējams!)

Grāmata, kino, teātris vai koncerts?

Grāmata. (Man ir slikts ieradums rakstīt, atrodoties teātrī, kino vai koncertos, bet es nevaru lasīt un rakstīt vienlaikus!)

Paldies!

Miks Koljers. Stārks: romāns. No angļu valodas tulkojis Valdis Ābols. Redaktore Gundega Blumberga; Māra Garjāņa makets; Jāņa Esīša vāku dizains. Rīga: Dienas Grāmata, 2024. 206 lpp. ISBN 9789934636127.