Sīvas, bet veselīgas maizītes
Sākotnējie iemesli izlasīt formā nelielo, bet saturā ietilpīgo Valentīna Lukaševiča grāmatu “Casnāgu maizeitis” (tulkojumā “Ķiploku maizītes”), bija vairāki: atdot godu savai dzimtajai latgaliešu valodai, pievērst uzmanību grāmatai – Boņuka balvas ieguvējai, palūkoties, ko jaunajā žanrā sastrādājis viens no labākajiem latgaliski rakstošajiem literātiem. Un tā ķēros pie esejām par spīti Lukaševiča atzinumam, ka lasīšana ir “koč kaidā veidā manipulaceja ar cytu dūmom”. Esejas žanrs manī raisa tādu kā neuzticību pārmērīgā ietilpīguma dēļ, jo šķiet, ka tajā raksta gan tēlojumus, gan prātulas, gan arī tad, ja radīt prozu vai dzeju nespēj vai negribas.
Lukaševiča gadījumā eseja izrādās īstais varēšanas apliecinājums, lai ietvertu traukam pāri plūstošās pārdomas, svaigas un paradoksos izteiktas. Lasot nelielos tekstus, tā vien šķiet, ka katru tematu, katru lietu, kas izpelnījusies autora uzmanību, viņš skata no ačgārnās puses, lauž stereotipus, izārda skaisti noadīto zeķi, parāda tās iekšpusi un atkal saliek kopā.
Ikvienā no sacerējumiem autors meklē atbildi uz kādu svarīgu jautājumu, reizēm arī piedāvājot atbildi vai liekot to nojaust, reizēm atstājot šaubāmies gan pats sevi, gan lasītāju. Kompozīcijā kā īstas domu pērles ieaustas atziņas. Piemēram, esejas “Drukys aizlīguma pļusi” gala secinājums “Dvesele ir kai nazuole – izaugs i nateirā ceļa molā”· Vai esejā “TV i Čelentano”: “Deļ mane dzeivs dzāruojs vierteiguoks par myrušu Homeru”. Citātu draugi no grāmatas varētu sastādīt kārtīgu krājumu!
Valdzina eseju idejiskais saturs, kas autoram izdevies moderni novatorisks un ļoti tradicionāls vienlaikus. Vairākās esejās koncentrējas autora nosvēršanās par labu pamatvērtībām, piemēram, morāles relatīvisma diktatūras noraidījums esejā “Kaida ir šķierba”: “... vīnam pateik makaroni, ūtram patisoni. Tok, ka kaids maņ atnes iz škeiveiša noglys i pruoveis gudri
runuot...”. Katra eseja atmasko kādu vispārpieņemtu stereotipu, liekot paskatīties uz problēmu ar aizspriedumu neaizmiglotu, pozas un izlikšanās neslēptu, dabisku skatienu. Tad atklājas lietu patiesais sakars. Uzskatu kvintesence varbūt koncentrējas krājuma pēdējā esejā “Pats i...”. Būt pašam nozīmē atmest svešas gudrības. Tomēr neviens un nekas nevar būt tikai
pats – pat priede ir atkarīga no zemes, kurā aug. Tā arī cilvēks sapinas patības un atkarības slazdos, kas liek autoram uzdot eksistenciālos jautājumus: “...nu kurīnis mes asam atguojuši, iz kurīni mes nūīsim, kai pareizi dzeivuot?”. Izlasot krājumu, rodas sajūta, ka autors ir uzticīgs ļoti tradicionālām, latgaliskumā sakņotām un patiesajā iedabā vienkāršām lietu un cilvēku attiecību mērauklām.
Lasot esejas, aizmirsās, ka mērķis sākotnēji bija baudīt latgaliešu valodu, jo savā varā bija paņēmušas idejas. Nu ko – valodas ziņā autoram nav ko pārmest, viņš pazīstams kā lingvists, ir arī “Latgaliešu – latviešu vārdnīcas” (2011) sastādītājs.
Drusku labāk būtu paticis, ja būtu vēl vairāk vecišķuma, autentiskās latgaliskās leksikas, mazāk no latviešu valodas pārņemto internacionālismu, bet autors nav vainīgs, ka savpatnās latgaliskās terminoloģijas pietrūkst daudzu mūsdienu parādību apzīmēšanai. Latgaliešu valodas ortogrāfiju perfekti pārvalda laikam tikai Anna Stafecka un Lidija Leikuma, tomēr arī Lukaševičam nav kur īsti piesieties. Arī no viņa var pamācīties, kā pareizi rakstīt. Citātus latgaliešu valodā netulkojām apzināti, lai rosinātu lasītāju ieinteresētību tās apguvē vai iemaņu nostiprināšanā.
Ķiploks ir sīvs, smirdīgs un apkārtējiem netīkams, bet ļoti veselīgs dārzenis. Tādas arī “Casnāgu maizeitis”.
Noderīgi: valodumaja.lv / lr1.lsm.lv / www.lakuga.lv
Lukaševičs, Valentīns. Casnāgu maizeitis. Esejis. Rīga: Cymuss, 2021. 96 lpp. ISBN 9789934847042.
Lilija Limane ir grāmatniecības pētniece.