🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify.
Latvijas sabiedrības apziņā padomju deportācijas kļuvušas par visu padomju okupācijas laika represiju simbolu, un jau kopš Atmodas perioda kā allaž aktuāla, emocionāli piesātināta un psiholoģiski smaga tēma tā nav zudusi no publiskā diskursa – neraugoties uz atsevišķiem aicinājumiem to ātrāk aizmirst. Diemžēl Ukrainas kara kontekstā deportāciju tēma kļuvusi jo īpaši aktuāla, jo redzams, ka vēsture atkārtojas – arī mūsdienās tiek nogalināti vīri un tēvi, izpostītas ģimenes, deportēti bērni.
Grāmatas autore Dzintra Geka jau vairāk nekā 20 gadus apkopo izsūtījumu Sibīrijā pieredzējušu Latvijas iedzīvotāju dzīvesstāstus un rūpējas par to, lai tie tiktu nodoti nākamajām paaudzēm – gan veidojot dokumentālās filmas, gan apkopojot grāmatās. Kā piemēri minamas grāmatas “Šalom, Sibīrija” (2020), kas vēsta par 1941. un 1949. gadā no Latvijas uz Sibīriju aizvesto ebreju likteņiem, “Sibīrijas bērni 1949” (2021), kurā apkopoti 165 cilvēku dzīvesstāsti, kuri kā bērni 1949. gada deportācijā kopā ar ģimenēm nokļuvuši Sibīrijā, “Skola Sibīrijā” (2018), kurā apkopotas izsūtīto atmiņas par skolas gaitām svešumā.
Grāmata “Mātes Sibīrijā” tapusi pēc pašu 1941. gadā uz Sibīriju aizvesto bērnu lūguma, lai neaizmirstu un godinātu tās sievietes – mātes, kuras izsūtīja mūža nocietinājumā uz dažādiem Sibīrijas apgabaliem. Nošķirtas no vīriem, kuri nokļuva soda nometnēs un reti kurš izdzīvoja, tieši sievietes – mātes bija tās, kuras uzņēmās ikdienas rūpes, cīnoties par saviem mīļajiem līdzcilvēkiem, nereti tomēr zaudējot nežēlīgo kauju par savu un tuvinieku – bērnu un gados veco radinieku – fizisko un morālo izdzīvošanu Sibīrijas sādžu netīrībā, šaurībā, badā un aukstumā.
Darbs nosacīti sadalīts divās daļās. Pirmajā daļā apkopoti 18 izvesto sieviešu, kuru atmiņas vēl izdevies apzināt, un viņu bērnu atmiņu stāsti par izvešanu, dzīves apstākļiem izsūtījumā, arī par atgriešanos Latvijā. Tie ir ļoti dažādu cilvēku likteņstāsti, tomēr piedzīvotās šausmas ir līdzīgas. Atmiņas daudzkārt atkārtoti raksturo tādi kā atslēgas vārdi – lopu vagoni, ūdens trūkums, slimības, tīfs, dizentērija, mokošs bads, bada nāve, aukstums, apģērba trūkums, blaktis, utis, odi, mušiņas, vergu darbs, maizes trūkums, balandu zupa, netīrība utt. Atmiņas gan ir drūmas un smagas, bet vienlaikus tas ir dvēselisks stāsts par izmisīgu izdzīvošanas cīņu.
Otrajā grāmatas daļā apkopoti interviju fragmenti no 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto bērnu atmiņu stāstiem. Lai arī atmiņu fragmenti ir dažāda apjoma, tie rada spilgtu un skaudru iespaidu, pat īsos vārdos pausti. Piemēram, 14 gadu vecumā izsūtītā Balva Skudre atceras: “Redzēju, kā mamma vienā naktī nosirmoja”; 7 gadus vecumā izsūtītā Pārsla Jansone stāsta, ka Sibīrijā viņa vēl ilgus gadus esot teikusi: “Es vairs neko negribu, es jau zālīti paēdu”; savukārt Dagmāra Freivalde atceras, ka mamma savu ēdiena tiesu atdevusi viņai, bet pati bada novārdzināta vēlāk mirusi. Veltas Freibergas atmiņas vēsta par vasaru, kad ēdiena ziņā kļuvis nedaudz vieglāk – tad māte situsi čūskas un vārījusi zupā kopā ar balandām. Kopumā tās ir atmiņas, kuru centrā ir sievietes nenogurdināmais spēks, pārdzīvojumi un varonība. Tomēr tas ir arī stāsts par cilvēku likteņiem kopumā, un iespaidu pilnībai gribētos cerēt, ka nākamā grāmata būs par tēviem Sibīrijā.
Noderīgi: www.lsm.lv
Geka, Dzintra. Mātes Sibīrijā. Rīga: Fonds “Sibīrijas bērni”, 2022. 575 lpp. ISBN 9789934901614.
Zane Rozīte ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.