top of page
Anda Saldovere

Miks Koljers. Stārks



Lai gan šobrīd Latvijā dzīvojošā britu (nu jau arī latviešu) rakstnieka un žurnālista Mika Koljera (Mike Collier, 1971) romāns ir vēsturiskos notikumos balstīts 20. gadsimta sākuma gadu skatījums uz mūsu tagadējo valsti apdzīvojušiem ļaudīm un notikumiem, kad Latvijas valsts vēl nebija, bet nācijas – vācbalti, latvieši, lībieši, poļi, Volgas vācieši un vēl un vēl – bija vēl vairāk sajaukušās, nekā mūsdienās, par vēsturisku šo romānu īsti dēvēt nevar. Manuprāt, un to atzīst arī pats rakstnieks, kuram uzkrāta ilgstoša žurnālista darba pieredze Anglijā, romāna centrālais sižets ir mistikas apvīts stāsts par dabas un simbolu saplūšanu un to iespaidu uz baltiešu dzīves gājumā kopumā.


Stāsts pārsvarā saistīts ar kāda tolaik ļoti respektēta, ar stārķu pētniecību pārņemta vācbaltu barona muižu Vidzemē. Vēl pirms grāmatas atvēršanas intriģējošs var šķist tieši romāna nosaukums “Stārks” – līdz ar no tā izrietošiem minējumiem: kāpēc tieši stārks, nevis stārķis? Grūti nošķirams, kam te atvēlēta galvenā loma – cilvēkiem vai putniem.

Meistarīgi noturot spriedzi lasītājā, risināta intriga par un ap vienu konkrētu datumu – 1904. gada 9. jūliju, kurš, kā romāna darbības gaitā sola autors, būs ļoti izšķirošs galvenā varoņa – Volgas vācu izcelsmes kara ārsta – dzīvē, un līdz ar to kāpina vēlmi ātrāk līdz šim datumam aizlasīties. Mistisku, neizprotamu notikumu, rīcības un tēlu, ieskaitot cēlos un garkājainos melnbaltos un citus putnus, romānā sastopams ne mazums. Rakstnieks mudina mūs aizdomāties arī par daudzo Eiropas nāciju sajaukšanos (tā dēvētā “tīrības fantāzija” – vai tīra nācija maz iespējama?).


Tomēr personīgi man romāna piesaistošākā vērtība ir muižu koku aleju apraksti. Lasot to tēlainos un vienlaikus tik precīzos raksturojumus, nedaudz sajutu pat tādu kā dvēselisku saplūsmi ar grāmatas autoru. Skaidrojums tam slēpjas apziņā, ka arī es, daudzu gadu ritumā apceļojot mūsu lieliskiem dabas objektiem apveltīto zemīti, allaž esmu sajūsminājusies tieši par “plus mīnus” 150 gadus senajām muižu alejām, kuras daudzviet palikušas kā vienīgie dzīvie liecinieki vēstures nekontrolējami virzīto notikumu plūdumā, un ir tik žēl, ka tie, līdzīgi akmeņiem vai strautiem, nevar runāt un atklāt viņu pieredzētus, bet mūsu līdz galam neizzinātus faktus un noslēpumus… Un jā, arī es pēc saglabājušos koku sugām vai aleju dižuma pakāpes esmu prātojusi vai centusies uzminēt, kas un kādas tautības un turības būtu varējuši būt to vai citu muižu un piļu aleju stādītāji.


Romānā koku alejām piešķirta nedaudz simboliska apļveida uzbūves loma: ievadnodaļā galvenais varonis pēc nejauši ceļā pamanītas konkrētās ozolu un lapegļu alejas atpazīst pirms piecdesmit gadiem piedzīvotus notikumus un vietu, savukārt romāna noslēdzošais teikums beidzas ar vārdiem: “parādi man lapegli, un es parādīšu tev baronu”… Nedaudz noslēpumainības plīvurā tīto koku aleju paēnā ietvertos cilvēku likteņstāstus un mītos balstītos notikumus neatklāšu, bet novēlu tos noteikti izbaudīt jums pašiem!


Grāmata lasās viegli, pateicoties vizuālajai un spilgtajai valodai – romāns tīši vai netīši uzrakstīts tādā kā kinematogrāfiskā manierē (varbūt sagaidāma arī filma?). Īpaša pateicība veltāma romāna tulkotājam Valdim Ābolam, kura bagātās, enciklopēdiskās vēstures un citu jomu zināšanas, kā arī veiksmīgā saskaņa ar autoru lieti noderējušas, padarot grāmatu lasītājam tik saistošu.

Latvijas radio raidījuma “Kultūras rondo” organizētajā, britu humora cauraustajā intervijā prieks dzirdēt dzīvespriecīgu, viedām domām un spriedumiem piesātinātu sarunu gan par grāmatas tapšanu, gan mums pašiem Mika Koljera skatījumā, turklāt latviešu valodā. Jāpiebilst, ka britu rakstnieks uz Latviju pārcēlies pirms aptuveni 17 gadiem, ir šo valsti iemīlējis, sajūsminās par mūsu dabu, turklāt ir apceļojis, kā pats saka, simtiem muižu. Grāmatas atklāšanas pasākumā vasaras vidū saruna par grāmatu gan noritēja angliski, tomēr izrādās, ka Koljeram piemīt arī atzīstamas latviešu valodas prasmes. Rakstnieks augstu vērtē tādu latviešu nācijas iezīmi kā interesi par savu vēsturi, un atzīst, ka britiem šī interese piemīt daudz retākos gadījumos.


“Mēs parasti runājam par stundu, dienu, gadu kā sīku daļiņu no kāda diža jēdziena vai debesu kustības. Man tīkas domāt tieši pretēji. Koka krišana mežā var nebūt par cēloni kādas impērijas sabrukumam. Tā patiesībā var BŪT šīs impērijas krišana. Un tā varu jums bez kādas šaubīšanās iespējami īsos vārdos pateikt, kas notika 1904. gada 9. jūlijā: bija ceļojums, bija nāve, bija atgriešanās, bija piedzimšana. Šis varētu būt jebkurš no tūkstoš stāstiem – varbūt pat visi stāsti, ja esat tendēts domāt antropoloģiski.”


Rakstnieks nenoliedz, ka šobrīd visi mēs dzīvojam pasaulei ļoti sarežģītā un smagā laika periodā, un piebilst, ka dzīve vispār ir sarežģīta, bet vienlaikus tieši tas šo dzīvi padara tik interesantu.

Ja jums iepatiksies Mika Koljera rakstniecības valoda, latviskā tulkojumā pieejami vēl divi viņa prozas darbi saistībā ar Latviju: “Ceturtais lielākais Latvijā” (2014) un “Iz Baltikas” (2018).


Noderīgi: dgramata.lv / lsm.lv


Miks Koljers. Stārks: romāns. No angļu valodas tulkojis Valdis Ābols. Redaktore Gundega Blumberga; Māra Garjāņa makets; Jāņa Esīša vāku dizains. Rīga: Dienas Grāmata, 2024. 206 lpp. ISBN 9789934636127.


Anda Saldovere ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas izdevuma "Literatūras ceļvedis" ilggadējā redaktore, šobrīd lasītprieka vēstnese.

Recent Posts

See All

コメント


bottom of page