top of page
  • Ieva Kalniņa

Moreino, Sergejs. Etorika



Sergeja Moreino stāstu krājumā “Etorika” apvienoti trīspadsmit stāsti, kurus vieno ceļa motīvs.


Krājuma protagonists – centrālais varonis – ir literatūras un kino projektu dalībnieks un vadītājs, vīrietis pusmūžā, austrumeiropietis, kuram ir saikne ar Latviju.

(Pirmais stāsts “Atašienes enģeļi”: “Atašiene ripoja uz mēles kā saldēta zemene. Kad oga izkusa, mežs beidzās, apcirptās pļavās parādījās mājas.” (14. lpp.)). Brīžam stāstījums rit pirmajā, brīžam trešajā personā, kad tiek stāstīts par Aleksu. Stāstījumu veido ceļa ainiņas, apstāšanās pie nomaļām viesnīcām, tad nonākšana kādā pilsētā, kur rit sarunu drumslas par politiku, pasauli, sievietēm, draugu (paziņu) darbiem, nāvi u. c. Protagonistam līdzās stāstos parādās sievietes – gan tiešā saskarē un sarunās, gan atmiņās.


Moreino attēlo mūsdienu “projektu” pasauli, dažādu valstu cilvēku saiknes un nemitīgo pārvietošanos – to demonstrē stāstu virsraksti “Polija tavās asinīs”, “Nāve Leipcigā”, “Maskavas dienasgrāmata”, “Apvidus viņpus upes”. Poļu režisora Kšištofa Kišlovska filmu triloģijas “Trīs krāsas” nosaukums attiecas uz Francijas revolūcijas trīs galvenajiem simboliem (zilā par brīvību, sarkanā par vienlīdzību un baltā par brālību).


Moreino stāstos mēs ieraugām pasaules fragmentārismu un nenoteiktību, relatīvismu.

To rāda arī stāstu nosaukumi, kuros ir ietverts viens no krāsas nosaukumiem – ir baltā, sarkanā, melnā, zilā un tirkīza krāsa (stāstu nosaukumi “Krāsa: baltā” utt.). Stāstā “Maskavas dienasgrāmata” saplūst laiki: te vīd alūzijas ar filozofa Valtera Benjamina “Maskavas dienasgrāmatu” tekstu un viņa attiecībām ar pagājušā gadsimta teātra režisori un bērnu teātra teorētiķi Asju Lācis.

Moreino dzejas cilvēks it kā atrodas identitātes meklējumos, pārdomās par dzīvi. Ir identitātes, kas viņam skaidras (vīrietis, kultūras darbinieks u. c.), bet – kas ir mājas un kas ir

Austrumeiropa (vai bijusī PSRS un tās ietekmes valstis), pa kuru riņķo Alekss? Gan uz apkārtējo pasauli, gan uz stāsta varoņiem noraugās acs – tā ir paša Moreino zīmētā acs uz melnā grāmatas vāka. Vai tā ir visuredzoša acs vai cilvēka redzīgā acs, vai sievietes acs, kas pēta vīrieti? Bet varbūt – acs, kura seko laika ritējumam?


Rakstnieks un dzejnieks Sergejs Moreino (1964) ir dzimis Maskavā, 1987. gadā pārcēlies uz Latviju. Ar literatūru profesionāli nodarbojas kopš 1988. gada. Moreino raksta dzeju, prozu, esejas, kā arī atdzejo, izdevis vairāk nekā 30 grāmatu.


Autors vairākiem simtiem publikāciju, kuras izlasāmas Latvijas, Krievijas, Polijas, Vācijas, Izraēlas, Igaunijas un Lietuvas periodikā. Sagatavojis dzejas tulkojumus krievu un latviešu valodās no krievu, latviešu, lietuviešu, poļu un vācu valodām. Kopš 2018. gada Moreino ir viens no apgāda “Literatūras kombains” vadītājiem. Viņu vērtē kā nozīmīgu latviešu dzejas tulkotāju un popularizētāju krievu lasītāju vidū. Stāstu krājums “Etorika” sarakstīts latviešu valodā.


Moreino stāstu krājums, kurā svarīgs ir ceļš kā brīvības simbols, protams, rada pārdomas par to, kas notiek ar brīvību un cilvēku attiecībām Austrumeiropas telpā pēc 2022. gada 24. februāra un kā mainīsies Austrumeiropas identitāte.



Noderīgi: xtv.lv / www.lsm.lv


Moreino, Sergejs. Etorika. Stāsti. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 223 lpp. ISBN 9789934098154.


Ieva Kalniņa 2022. gada maija/jūnija numura iznākšanas brīdī ir LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas vadītāja un profesore.


Comentários


bottom of page