Šogad atzīmējam Jāņa Jaunsudrabiņa mazāk zināmā romāna “Nāves deja” pirmizdevuma simtgadi, kurai par godu grāmata izdota no jauna. Jaunsudrabiņa vārdu parasti saistām ar darbiem “Baltā grāmata”, “Vēja ziedi”, triloģija “Aija” u.c. skanīgiem virsrakstiem. Kamēr pretstata vārdi “Nāves deja“ liek padomāt un pētīt, un atskatīties uz Jaunsudrabiņa dzīves posmu 20. gadsimta sākumā, kad Eiropā bija tautu atmodu un revolūciju īsts juku laiks. Bija sācies Pirmais pasaules karš, kas vērsās plašumā. Karam sākoties, vēl neviens Latvijā neiedomājās, ka vajadzēs atstāt Latviju, arī Jaunsudrabiņi ne. Bija 1914. gads. Jaunsudrabiņu ģimene tikai 1913. gadā bija sākusi dzīvot jaunuzceltajā mājā Pļaviņās. Bet kara troksnim tuvojoties Daugavai, Jaunsudrabiņš 1915. gadā raksta latviešu rakstniekam, grāmatu izdevējam un mecenātam Ernestam Birzniekam-Upītim, lūdzot iespēju Kaukāzā rast patvērumu. Jaunsudrabiņš saņem atļauju braukt uz Baku, kur Birznieks-Upītis dzīvo jau kopš 1893. gada un labi pārzina turienes apstākļus. Pļaviņu māju Jaunsudrabiņu ģimene atstāja 1915. gada oktobrī un devās uz Velēnu, pēc pāris nedēļām uz Gulbeni, lai tālāk ar vilcienu brauktu uz Baku. Ar satikšanās brīdi sākās abu rakstnieku personīgā pazīšanās, līdz tam viņu sadarbība bija vien ar vēstuļu starpniecību. Birznieka-Upīša 1908. gadā izveidotajā apgādā “Dzirciemnieks” 1914. gadā tika izdota “Baltā grāmata”. Birznieks-Upītis, dzīvojot Kaukāzā, saņēma visu, kas bija iespiests latviešu valodā, kā arī tika sekojis Jaunsudrabiņa literārajai darbībai. Baku stacijā viņi sasveicinājās kā seni paziņas un ģimenes labvēlīgi uztvēra viena otru. Kaukāzā, galvenokārt Baku, Jaunsudrabiņi nodzīvo līdz 1918. gada beigām. Jau no pirmajām dienām Zihā Jaunsudrabiņš nododas makšķerēšanai, vienlaikus vērodams šo svešo apkārtni, uztverdams jaunus sižetus un neparastos tipāžus (kalnus, celtnes, cilvēkus un viņu apģērbu, dzīvniekus – ēzeļus un bruņurupučus). Prāts tiecās – gleznot, gleznot un gleznot. Sākotnēji Jaunsudrabiņš ar Birznieka-Upīša palīdzību pat dabūja darbu nelielā koka materiālu noliktavā ostas rajonā. Ātri ieguva kontaktu ar vietējiem, centās saprast un apgūt viņu valodu. Katru brīvu brīdi Jaunsudrabiņš izmantoja gleznošanai un, kad no Centrālās bēgļu komitejas saņēma pabalstu, pameta darbu, lai pilnībā nodotos glezniecībai, toties agros rītos un vakaros zvejoja. Pirmajā gadā Jaunsudrabiņš uzturējās Baku; tapa Baku un tās apkārtnes skices un gleznas. Pretstatā ierastajam poētiskajam stilam tapa dinamiski un kolorīti kalnu gleznojumi un viņam neraksturīgā rūpnieciskā ainava. Jaunsudrabiņu iespaidoja austrumnieciskā kultūra un oriģinālās sadzīves paražas. Gleznoja daudz, skices pamatīgi izstrādāja. Sarīkoja pat izstādes, 1916. gadā Baku pat divas reizes. Gleznas labprāt pirka latvieši un arī vietējie iedzīvotāji. Jānis Jaunsudrabiņš piederēja tiem cilvēkiem, kuriem pasaulē nav ienaidnieku, vienmēr īsā laikā paspēja saprasties un sadraudzēties ar vietējiem, arī neparastajos austrumnieciskajos Baku apstākļos bija vienmēr atvērts un iekļaujošs. Viņam patika “ienirt pūlī”, izjust un izdzīvot reālos, neparastos sadzīviskos apstākļus. Tomēr, kad rodas kaut mazākā iespēja doties uz dzimteni, viņš sarīko izstādi-pārdošanu (vismaz 120 kalnu studijas), un par iegūtiem līdzekļiem ģimene 1918. gada beigās pamet Azerbaidžānu. Šo periodu, jau esot Latvijā, Jānis Jaunsudrabiņš iemūžina stāstu krājumā “Kaukāzs”, garā stāstā “Vasara”, krājumā “Vēstules no Kaukāza” un – romānā “Nāves deja”, kuru izdod 1924. gadā. Šogad, 2024. gadā, romāns pirmoreiz izdots azerbaidžāņu valodā. Kā tapa šis tulkojums? Kad 2022. gadā par godu Ernesta Birznieka-Upīša 145. gadskārtas atcerei Durbes pilī Tukumā tika rīkota konference, tajā klātesoši bija Azerbaidžānas vēstniecības pārstāvji. Viņus ieinteresēja priekšlasījums par Jāņa Jaunsudrabiņa dzīves periodu Baku, informācija par gleznām un romānu “Nāves deja”. Radās vēlme šo darbu lasīt azerbaidžāņu valodā, un 2023. gadā romānu iztulkoja Nigar Sultanova. Savukārt Jaunsudrabiņa muzejs sagatavoja jaunu izdevumu latviešu valodā. Šīgada augustā “Nāves deja”abās valodās tika prezentēta Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā Rīgā un Jāņa Jaunsudrabiņa muzejā “Riekstiņi” Neretas pagastā, Sēlijā. Kopumā Jānis Jaunsudrabiņš raksturojams kā humānists ar saulainu humoru kā darbos, tā personības atklāsmē, ar gadiem nezaudē savas radītāja spējas, vienmēr palicis pats – savs. Jau no bērnu dienām zinājis, “ka dubļus acīs liet nekad sev neatļaušu” (“Baltā grāmata”). Vienmēr visaugstāk par visu stādījis dabu – “Visus mūs vieno dabas varenums un skaistums, saule, gaiss, zeme un ūdens, kas mūžam atjaunojas un atjauno” (“Ar makšķeri”). Lielākā vēlme, ko viņš atkārtojis kā lūgsnu – “Kaut nākotnē es spētu pacelties arvien augstākā cilvēcībā”(“Mana dzīve”). Noderīgi: la.lv / staburags.lv / muzeji.lv Jānis Jaunsudrabiņš. Nāves deja: romāns. Priekšvārds, mākslinieciskā apdare: Ilze Līduma. Aizkraukles novads: Jāņa Jaunsudrabiņa biedrība un muzejs, 2024. 128 lpp. ISBN 9789934871252. Ilze Līduma ir Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja “Riekstiņi” vadītāja.

" Inese Zandere dēvējama par latviešu mūsdienu dzejas klasiķi un lasītāju atzītu autori. Autores darbiem – gan dzejai, gan prozai – kā bērnu, tā pieaugušo literatūrā jau izsenis piemīt patiesums un izteiksmes precizitāte, spēja uzrunāt tieši un skaidri," apskatā par Ineses Zanderes dzejas un prozas krājumu "Stikla burtnīca" (2024) raksta Agija Ābiķe. "Krājuma nosaukums vedina uz asociācijām ar trauslumu, vārdu un notikumu zūdamību mūžības priekšā. Vienlaikus stikla caurspīdīgums kā īpašība atbalsojas krājuma saturā – atklātībā pret sevi, pasauli un lasītāju, robežšķirtnēs starp saglabāto un zaudēto, dzīvi un nāvi, mūžību un iznīcību." Lasītājiem piedāvājam iespēju uzzināt vairāk, kā tapa Ineses Zanderes "Stikla burtnīca". Paldies dzejniecei par intervijai veltīto laiku! Kā pie Jums ieradās grāmatas "Stikla burtnīca" ideja? Ja ieskatāties grāmatas pateicību sarakstiņā, tur iezīmējas īso stāstu tapšanas biogrāfija – mani aicināja piedalīties gan "Punctum", gan "Satori" festivāli, gan japāņu režisora teātra pastaiga, kurai tapa stāsts "Ti-ti-ti-tā". Arī dzejoļi krājās pamazām, līdz beidzot tam visam radās kopsaucējs, atslēgas vārds – stikla burtnīca, un kļuva skaidrs, ka šoreiz stāsti un dzejoļi apvienojas vienā grāmatā. Varbūt varētu teikt, ka šis kopsaucējs ir trausluma sajūta un vēlēšanās, lai dzīve paliktu nesaplēsta, nesabradāta.  Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises – kā strādājat Jūs? Vienā vārdā varētu teikt – intuitīvi. Taustoties. Reti kad dzejoļu krājumam ir kāds sākotnējs skaidrs mērķis, varbūt izņemot dažas bērnu grāmatas. Vēl es varētu sevi raksturot kā vācēju un krājēju, kas velk alā dažādus sīkumus, rakājas tekstos, atmiņās, faktos, visādās informācijas kaudzēs. Nojauta ir kā tausteklis, kas ļauj savākt lietas, kuras vēlāk izrādās noderīgas.    Kas bija grūtākais, rakstot šo grāmatu? Noticēt, ka nav jāgaida, līdz radīsies vēl kāds lielāks kopums, kurā "Stikla burtnīca" tad varbūt varētu būt tikai viena nodaļa. Ka labāk ir tagad pateikt to, kas sakāms tieši šobrīd, nevis paļauties, ka spēšu uzrakstīt nākotni.   Par ko esat patiesi gandarīta, kad grāmata nu ir izdota?  Par Antas Pences izveidoto grāmatas vizuālo tēlu, kas sargā stikla trauslumu.  Ko Jūs kā rakstniece meklējat un visaugstāk vērtējat citu autoru grāmatās? Meklēju cilvēku, kurš nespēlējas ar koncepcijām, neizmēģina tūkstoš iespējas, bet raksta to vienīgo, īsto, kas viņš ir.   Ja Jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Knuta Skujenieka atdzejotais Eiropas tautu folkloras sējums – tas man ļautu domāt par ļoti daudzveidīgu pasauli, ja arī manējā kaut kādu iemeslu dēļ tiktu tik skarbi ierobežota.  Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām?  Iedvesmojoša un mazliet biedējoša. Par to vislabāk ir pateicis mans varonis arhitekts operas "Iemūrētie" libretā: "Jūs gribat zināt – kas ir bibliotēka?  Es lūdzu atvainot, ka lekcija būs īsa. Kas pilsētā reiz bija templis, Dieva nams, un pils, kas varai uzliek spožas bruņas, un muzejs, atmiņu un mūzu apdzīvotais,  kas bija augstās skolas –   tiklab senu maldu  un jaunu zināšanu piepildītas, kas bija laukums vārdam, argumentam,  kas celle vienatnei un pārdomām –  tas viss ir mūsu laikam bibliotēka."  Trīs ašie: Rakstīt grāmatas: uz papīra vai datorā? Datorā. Peldēt jūrā vai baseinā? Neder.   Ezerā. Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Koncerts. Inese Zandere. Stikla burtnīca. Redaktore Ieva Lešinska; dizainere Anta Pence. Rīga: Neputns, 2024. 57 lpp. ISBN 9789934601835.

Ko lasījām septembrī? Septembrī lasījām zīles, kastaņus, gailenes, vēlās avenes, lasījām dzeju un citas jaunākās grāmatas. Tagad aicinām Tevi – lasīt kolēģu apskatus un grāmatu autoru atbildes uz "Literatūras ceļveža" jautājumiem. Piedāvājam mēneša apkopojumu: Septembris 2024 Aicinām arī līdzdarboties izdevuma satura veidošanā un ne tikai lasīt, bet arī rakstīt! Priecāsimies saņemt e-pastu ar vēlmi kļūt par līdzautoru. Raksti uz redakciju literaturascelvedis@lnb.lv  vai redaktorei anna.iltnere@lnb.lv . Lasīsim vēstules! Lai silta septembra izskaņa. Uz tikšanos oktobrī!

“Krišjāņa Zeļģa dzejoļu krājums “Patīk!” – pirmais autora krājums bērniem pēc piecām dzejas grāmatām pieaugušajiem – ievelk visa vecuma lasītājus maza zēna ikdienā, kas atainota dzejoļos,“ apskatā par Krišjāņa Zeļģa grāmatu “Patīk!” (2024) raksta Anna Iltnere. “Tie ir dzejoļi, kurus lasot, es diezgan ātri noticēju, ka rakstījis ir puika pats. Tādu krājumu nav daudz. Te nav mēģinājumu par varītēm sacerēt pantiņus ar atskaņām vai meklēt komatiem mājas. Te ir bērna brīvība, prieks un centība pierakstīt piedzīvoto.“ Apskatā lasāms arī, ka “gandrīz kā dzeja lasās arī Krišjāņa Zeļģa dzīves gājums, kuru, internetā sērfojot, atradu tīmekļvietnē literatura.lv . Gadu pēc gada rindojas darba pieredze – maiznieks, krāsotājs, vīnogu vācējs, jumiķis, velokurjers, stadiona seguma klājējs, bibliotekārs, un pēdējos desmit gadus – aldaris. Un kā mums ir paveicies, ka arī – dzejnieks.“ Paldies Krišjānim Zeļģim par sarunai veltīto laiku! Kā pie Jums ieradās grāmatas ideja? Ideja radās, pateicoties literatūras žurnālam "Žoklis". Žurnāls aicināja bērnus iesūtīt dzejoļus, tad kā joku nolēmu sarakstīt bērnu dzejoļus un uzdoties par bērnu. Dzejoļus tomēr nenosūtīju, bet no tā izauga ideja turpināt rakstīt. Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises – kā strādājat Jūs? Tā kā pēdējos gados man ir maz brīvā laika, tad esmu spiests strādāt efektīvi, strādāju vakaros, kad bērns nolikts gulēt, vai sabiedriskajā transportā, kamēr dodos uz darbu. Kas bija grūtākais, rakstot šo grāmatu? Šo grāmatu nebija grūti rakstīt, es jutos atpūties, ne velti to sauc “Patīk!“. Par ko esat patiesi gandarīts, kad grāmata ir izdota? Esmu patiesi gandarīts par sadarbību ar ilustratoru Svenu Neilandu, jo pirmo reizi dzejoļiem ir tik daudz dažādu, krāsainu ilustrāciju, kas piešķir grāmatai jaunu dimensiju, noteikti vēlētos strādāt vēl šajā virzienā. Ko Jūs kā dzejnieks meklējat un visaugstāk vērtējat citu autoru grāmatās? Pārsteiguma elementu, negaidītus pavērsienus, oriģinālu, neparastu valodas lietojumu. Ja Jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Gabriela Garsijas Markesa grāmatu "Simts vientulības gadus", jo tieši vēlos to atkal pārlasīt. Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Tām bija liela nozīme bērnībā un pusaudžu gados, bet pēdējos gados bibliotēku mēdzu apmeklēt kā darba telpu, mazāk kā vietu, kur aizņemties grāmatas, par ko man nedaudz kauns. Trīs ašie:   Rakstīt grāmatas: uz papīra vai datorā? Datorā.   Peldēt jūrā vai baseinā? Jūrā.   Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Grāmata. Paldies! Krišjānis Zeļģis. Patīk! Ilustrāciju autors Svens Neilands; redaktore Inese Zandere; korektore Guna Kalniņa; mākslinieciskā redaktore Rūta Briede; dizaina autors Artis Briedis. Rīga: liels un mazs, 2024. 59 lpp. ISBN 9789934633157.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Pirmo reizi šī grāmata nonāca manās rokās pirms gadiem trīsdesmit, kad tolaik vēl Latvijas Viļa Lāča Valsts bibliotēka pieņēma lēmumu par Specfonda likvidāciju un grāmatu krātuvē nonāca milzum daudz latviešu rakstnieku grāmatu – starp to autoriem bija mums vēl maz zināmie Anšlavs Eglītis, Gunars Janovskis, Uldis Ģērmanis, Irma Grebzde, Ilze Šķipsna un citi. Nebija jau gluži tā, ka Eglīša vārds šejieniešiem neko neizteiktu – vecajās “Atpūtās” bija nodrukāts romāns “Līgavu mednieki”, tomēr īsta priekšstata par patieso rakstnieka devumu literatūrā nebija. Tāpēc, rodoties iespējai, lasīju kāri un daudz. Starp citiem izdevumiem bija atrodams arī “Lielais Mēmais: filmu žurnālista piezīmes”, izdots Ņujorkā, Grāmatu Drauga apgādā 1972. gadā. Tajā laikā, proti, 80. gados, jaunatnes vidū bija populāri apmeklēt brīnišķīgos Valentīnas Freimanes un Jura Civjana vadītos kinolektorijus, un šī grāmata bija kā vēlreizēja sastapšanās ar kinopasauli “tur ārā”. Interneta tolaik nebija, mūsu kinoteātros pārsvarā rādīja PSRS un sociālistiskā bloka valstu ražojumus, un vienīgā iespēja uzzināt kaut ko par aktuālajām tendencēm un personībām pasaulē, bija raksti žurnālos, parasti – Maskavas kinofestivālu laikā, bet kino vēstures epizodes bija izlasāmas tikai enciklopēdijās vai retos izdevumos, turklāt limitētās devās un ar neizbēgamo ideoloģisko piesitienu. Tajā pat laikā Anšlavs Eglītis jau ilgus gadus bija Ārzemju žurnālistu apvienības biedrs Holivudā, un tas dāvāja viņam iespēju ik nedēļu noskatīties jaunākās filmas un tikties ar filmu veidotājiem, tādējādi iepazīstot pasaules kinomākslas labāko sniegumu. Lai arī Anšlavs Eglītis apgalvoja, ka filmu žurnālista amats viņam esot tikai patīkama blakus nodarbe, šī grāmata liecina par erudīciju, materiāla pārzināšanu un teicamām novērošanas spējām – īpašībām, kas raksturo augstas klases žurnālistu. Lasot grāmatas jauno izdevumu ar šodienas skatījumu, vēlreiz novērtēju Anšlava Eglīša inteliģenci, zināšanas un prasmi izteikties vienkārši un skaidri, ar viņam raksturīgo eleganto ironiju. Grāmatas žanru grūti definēt – tajā saplūst kino vēstures īsais kurss, autora biogrāfija un kino personību portretējumi. Un kur te ierindot aprakstu par populārākajiem Rīgas kinoteātriem? (1936. gadā Rīgā vien darbojās 43 kinoteātri! Visā valstī gandrīz 100). Grāmata sākas ar pirmā kino apmeklējuma pieredzes aprakstu, bet sekojošo nodaļu temati mainās kinematogrāfiskā tempā. Papildus nosauktajam te izlasāma filmu uzņemšanas vēsture Latvijā, sulīgs Holivudas raksturojums, ieskaitot stāstu par Zelta Globusa balvas rašanās pirmsākumiem un kino personību miniportreti. Volfgangs Dārziņš, Pēteris [kā raksta A.E.] Ustinovs, Alfreds Hičkoks, Fellīni, Bergmanis, Kurosava ir tikai daži vārdi no izvēlētajiem. Nodaļa par vācu kino Hitlera laikā liek aizdomāties par radošas personības izvēlēm un likteņiem totalitāra režīma apstākļos. Īsi sakot – es pat ieteiktu iekļaut šo darbu obligātās literatūras sarakstos – pieņemot, ka tādi kaut kur vēl pastāv. Noderīgi: lsm.lv / delfi.lv Eglītis, Anšlavs. Lielais Mēmais: filmu žurnālista piezīmes. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 416 lpp. ISBN 9789934324291. Elita Vīksna ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozaru informācijas eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Krājumam patiesībā doti divi līdzīgi, taču krājuma kontekstā opozicionāri nosaukumi: “un varbūt ka mēs visi izdzīvosim”, “un varbūt ka mēs visas izdzīvosim” – otrais gan lasāms tikai vāka aizmugurē. Lai gan nozīmīgs krājuma motīvs ir vispārēja dzīvības vērtība, vīrieša un sievietes pretstatījums, kas raksturīgs dzejnieces daiļradei, tik un tā pastāv – gan intīmā skatījumā, gan vispārinājumā, kur vīrišķais iemieso nemaināmos apstākļus un sievišķais – sāpes, kas šo apstākļu ietekmē jāpārcieš. Nozīmīgāks par vīrieti un sievieti krājumā gan ir bērns, kas iemieso cerību un ir īpaši sargājams pašreizējā pasaules situācijā. Lielu daļu krājumā iekļautās dzejas veido gan vispārējas apceres par kara un nežēlības cikliskumu, gan konkrētas norādes uz karu Ukrainā, kas mijas ar personiska pārdzīvojuma tēlojumu – vardarbība, sāpes, nežēlība izjūtama gan personiskā, gan vispārinātā līmenī, un dažādi interpretējams ir arī Dievs, kurš atkarībā no konteksta ir vai nu vīrietis, vai bērns, vai pats Kungs, kuru dzejnieces liriskais “es” sācis apšaubīt. 2022. gada oktobrī pie Spilves lidostas ēkas klausoties dzejoli ,”Mariupole” pašas dzejnieces lasījumā, manī pret to radās kāda iekšēja pretestība, ko tobrīd bija grūti izskaidrot. Lasot krājumu, šķiet, ka tās iemesls bijis dzejoļa pirmais pants, kurā vairums rindu iesākas ar vārdu “es” – uzsvērums uz dzejnieces izjūtām – konkrētā temata kontekstā – man šķita egoistisks. Arī sākotnēji lasot krājumu, saistību starp personiskajiem dzejoļiem un dzejoļiem par karu, kuros lietoti tie paši tēli, aplūkota tematika, kuras centrā raksturīgi dzejnieces daiļradei ir sieviete, uztvēru kā šauru, pašcentrisku. Jāatzīst gan, ka šāds skatījums nebūtu precīzs – diez vai ir iespējams rast noturīgu saikni starp sevi un cilvēkiem Ukrainā vai Palestīnā, vai kur citur, kas ir ne tikai intelektuāla, bet arī emocionāla, neieslīgt pagurumā un vienaldzībā, nerodot saistību ar savām sāpēm un savu pārdzīvojumu? Šķiet, ka krājumā atklājas centieni izjust, izprast un skaidrot sev absurdu, taču nenoliedzamu patiesību ar izprotamiem izteiksmes veidiem, piemērojamām sāpēm, un, lai gan krājuma tematika un lielā mērā arī poētika līdzinās iepriekšējai Gailes dzejai, saklausāmas jaunas un interesantas nianses. Noderīgi: diena.lv / replay.lsm.lv Gaile, Inga. “un varbūt ka mēs visi izdzīvosim”. Dzeja. Rīga: Dienas Grāmata, 2024. 72 lpp. ISBN 9789934636158. Anna Jansone ir Latvijas Universitātes IZPF studiju apakšprogrammas “Latviešu valodas un literatūras skolotājs” 3. kursa studente.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Kas ir šī nelielā, drusku noslēpumainā grāmata ar pievilcīgu apvāku, saistošu nosaukumu un līdz šim nedzirdētu autori, kuras uzvārds un trīs vārdi Helju Lelde Maja Ralbring, tos izrunājot, šķietami atsauc atmiņā skandināvu literatūru un, nez kāpēc, tieši norvēģu komponista Eduarda Grīga mūziku? Iespējams, tāpēc, ka autores ceļš uz Zviedriju sācies ar domām par Vikingu zemi? Kāpēc šis brīnišķīgais literārais darbs kļuva man tuvs jau ar pirmo grāmatas pārlapošanas brīdi un dažu tajā iekļauto vēstuļu izlasīšanu? Jutos tā, it kā būtu satikusi sen neredzētu draugu, kurā var klausīties un izbaudīt tikšanos, pārcilājot piedzīvotos prieka mirkļus… bet ne tikai, jo arī sāpes ir dzīves neatņemama daļa. Tik krāšņa un zemtekstiem bagāta, vienlaikus labskanīga un ietilpīga, gariem, sarežģītiem tekstiem nepārsātināta latviešu valoda mūsdienās nav bieži sastopama. Vislabākais apliecinājums manis rakstītajam – kādas nodaļas virsraksts “Vārdu gleznojumi”. Kad lasīsiet grāmatu (nešaubos, ka to vēlēsieties, vien dažās lappusēs ieskatoties), arī jūs, visdrīzāk, saskatīsiet šo vārdu pasauli teju vizuāli! Lai arī ko jūs pirmajā brīdī nodomātu par autores izcelšanos, varat nešaubīties – viņa ir latviete un lielāko mūža daļu dzīvojusi Latvijā. Vēl aizraujošāks stāsts kļūst no brīža, kad uzzinām, ka Helju Lelde Maja ieradusies šajā pasaulē 1948. gadā pazīstamā Dailes teātra aktiera Miervalža Ozoliņa un tulkotājas Maijas Silmales ģimenē. Dzīves līkloči šai ģimenei nav bijuši tie gludākie. Tikai mūža beigās Helju tēvs (būdams adoptēts bērns) saņem ziņu no radiniekiem, ka viņa īstie vecāki ir bijuši Rainis un Olga Kliģere. Vairāk par šo ļoti ticamo, diemžēl dokumentos nepierādāmo pieņēmumu un daudzām emocionāli izklāstītām to apstiprinošām likumsakarībām izlasāms grāmatā. Lai arī Helju Lelde Maja Ralbring sevi par rakstnieci neuzskata, tomēr rakstniecībā iesaistījusies jau sen un raksta vēl aizvien. No 1998. gada līdz 2008. gadam Helju avīzes “Pasaules Atbalss” lasītājiem rakstīja savas vēstules par to, ko pati ikdienā pieredzēja, dzirdēja un sajuta. Desmit gados uzrakstītas 520 vēstules. Pusmūžā grāmatas autores dzīve krasi mainījās – viņa saņēma bildinājumu no zviedra Johnny Ralbring, un tagad jau daudzus gadus Helju par savām mājām sauc klinšu, fjordu un šēru zemi Zviedriju – vietā, kas agrāk ir bijusi Norvēģija un cenšas būt par tiltu starp Latviju un Zviedriju. “Pērļu lasītājas” saturs dramaturģiski veidots ar sākuma daļu par ģimeni, Helju vēstulēm no Liepājas (kur pavadīts ilgs laiks) un Zviedrijas, kam seko “Vārdu gleznojumi”, nedaudz no autores dzīves gājuma un nobeigumā – bezgala skaista un pārsteidzoša eseja par patiesām dzīves vērtībām. Manā vērtējumā grāmata pilnīgi noteikti ir izcila, turklāt kopā ar pašas Helju uzņemtajām fotogrāfijām un mākslinieces Daigas Dunses māksliniecisko noformējumu veido vienotu veselumu. Novēlu lasītājiem, izbaudot šī brīnumainā literārā darba tēlaino valodu, atcerēties līdzīgus brīžus pašu dzīvē – vienalga, vai tas būtu tauriņš, puķe, lietus, migla, vētra, māja vai maize, doma vai atmiņa... Tās vienmēr būs un paliks tieši jūsu pērles, ko “salasījāt” šīs grāmatas lappusēs! Nobeigumā – kāda vieda doma, ko visiem novēl piepildīt Helju Lelde Maja Ralbring: “ikkatram no mums ir kāda slēpta vēlēšanās, cerība vai sapnis. Ir tikai jābūt pārliecībai, ka tas tiešām ir tas, kas mums vajadzīgs. Nav nozīmes, kādā vecumā tas atnāk, ir tikai jāsadzird sirds balss priekšā teiktais un jāseko aicinājumam.” Noderīgi: latviesi.com / brivalatvija.lv / lasi.lv Ralbring, Helju Lelde Maja. Pērļu lasītāja. Redaktore Rita Rotkale; māksliniece Daiga Dunse. Rīga: Laika grāmata, 2024. 287 lpp. ISBN 9789934631122. Dārija Juškeviča ir LNB Atbalsta biedrības konsultante.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Latviešu literatūras vēstures tematikas romānu un monogrāfiju sērijā “Es esmu…” iznācis nākamais, ilgi gaidītais pētījums – rakstnieces Ivandes Kaijas dienasgrāmatas ar Gundegas Grīnumas komentāriem. Literatūras vēsturnieces Grīnumas uzmanības centrā gadiem ir bijusi Raiņa darbu un dzīves pētniecība, turklāt, caur Raini – viņas pētījumos sporādiski jūtama arī Aspazija. Kā literāte zināmā Ivande Kaija (īstajā vārdā Antonija Lūkina) bija Raiņa laba paziņa un viņa talanta un daiļrades augsta novērtētāja, arī Aspazijas talanta apbrīnotāja un viņas kā latviešu sieviešu kustības aizsācējas atzinēja un sievietes “likteņa vērotāja”. Dienasgrāmatās nolasāma Ivandes Kaijas apbrīnas un cieņas pilnā attieksme pret abiem trimdiniekiem, brīžam arī rodoties jautājumiem, vai, piemēram, atļauties uzrunāt Aspaziju vēstulēs uz “Tu”, ja Aspazija pati to vēlas, bet Rainim nepatīk, ka viņa kundzei kāds tā raksta. Ivande Kaija dienasgrāmatas sāka rakstīt agri: publicētas ir četras klades, no 1911. gada līdz 1921. gada aprīlim, kad rakstnieci, viesojoties Valmierā, skar plašs un neatgriezenisks insults. Ieraksti nav veidoti katru dienu, tomēr gana bieži. Lūkina raksta par savām attiecībām ar vīru Fēliksu Lūkinu (1. kladē izlasāmi viņa paša komentāri par sievas rakstīto abu strīdus situācijās), par saviem radiniekiem, radošo darbu un sabiedrisko darbošanos. Rakstniece iesaistījusies vairākās nozīmīgās akcijās: dzejnieces Aspazijas 25 gadu literārās darbības jubilejas komitejā, kur palīdzējusi savākt vairāk nekā 3000 rubļu Aspazijas materiālajam pabalstam; organizējusi tā dēvēto "Zelta fondu", aicinādama latviešu sievietes ziedot zeltlietas brīvības cīņu atbalstam (te viņa saņem arī Kārļa Ulmaņa atbalstu). Lai gan no vairākiem līdz šim jau lasītiem dokumentos balstītiem daiļdarbiem šķietami esam Ivandi Kaiju jau labi iepazinuši, pateicoties oriģinālajiem dienasgrāmatu ierakstiem it kā no jauna ieraugām emocionālu, gudru, atsaucīgu un interesantu sievieti, kura nesūdzas par viņu piemeklējušo kurlumu, bet raksta, audzina bērnus, palīdz cilvēkiem un veido Latvijas Republiku, tajā pat laikā, diemžēl, atsvešinoties no vīra. Taču, lai rakstnieci ieraudzītu un izprastu vēl pilnīgāk, kā izdevuma pievienotā vērtība bija nepieciešams Gundegas Grīnumas apbrīnojamais veikums. Teju katrā pētījuma lappusē ievietotie literatūrzinātnieces komentāri ir garāki par dienasgrāmatas konkrēto ierakstu. Te, piemēram, skaidrotas privātas un publiskas personas, to radu raksti. Varam vien iztēloties, cik laika un pacietības prasīja, piemēram, atklājums, ka pie Ivandes Kaijas māsas Ellas Seskas mazmeitas Marijas Ņesterovas Novočerkaskā joprojām glabājas Sesku ģimenes arhīvs ar vēstulēm, fotogrāfijām, dokumentiem. Komentāros skaidroti vēsturiski notikumi, adreses, saikne ar tā brīža kultūras parādībām, atsevišķi vārdi, kuru leksiskās nozīmes mūsdienu cilvēkiem varētu nebūt saprotamas. Grāmatu ilustrē izcilas retu fotogrāfiju kopas. Publicēti arī vairāki pielikumi: Dienasgrāmatā minētie un neminētie darbi; Dienasgrāmatu fragmentu publikācijas; Literatūra par Ivandi Kaiju; Galvenie izmantotie avoti; Anotēts dienasgrāmatā un komentāros minēto personu rādītājs; Pateicības. Grāmatas atklāšanas reizē Grīnuma uzsvēra, ka viņa veic vien komunikāciju starp rakstnieces dienasgrāmatām un lasītāju, veltot šo sirsnīgo, Lūkinas radinieku ar klātbūtni bagātināto literāro pasākumu, un, protams, arī pašu grāmatu, latviešu literatūrā tik neparastajai personībai Ivandei Kaijai. Darbs intensīvi turpinājies piecus gadus, nākotnē būtu laiks zinātniskai monogrāfijai. Monogrāfijā tad varētu izmantot jaunā vēsturiskuma pieeju, kas izmantota komentāros – te ir nolasāma gan vēstures izpēte, gan intertekstualitāte, starpdisciplināte un dažādo skatījumu līdztiesība. Ivande Kaija Gundegas Grīnumas personā ir godam pelnījusi cauri gadsimtiem “tikties” ar patiesi ieinteresētu, aizrautīgu un racionālu pētnieci. Noderīgi: satori.lv Ivande Kaija. Gundega Grīnuma. Es stāstu visu. Ivandes Kaijas dienasgrāmata, 1911–1921, ar izvērstiem Gundegas Grīnumas komentāriem. Zinātniskais redaktors Dr.philol. Jānis Zālītis; recenzenti: Dr.hist. Līga Lapa, Dr.philol. Jānis Zālītis; vēstures konsultants Dr.hist. Jānis Šiliņš; redaktore Ieva Jansone; Gundegas Kārkliņas teksta makets; mākslinieks, vāku dizainu veidojis: Jānis Esītis. Rīga: Dienas Grāmata, 2024. 735 lpp. Monogrāfiju sērija “Es esmu…”. ISBN 9789934636110. Ieva Kalniņa ir Latvijas Universitātes profesore latviešu literatūras vēsturē, HZF Latvistikas un baltistikas nodaļas vadītāja.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Grāmata “Maziņš puncītī” ir jau otrā grāmata sērijā “Montes stāsti”. Ar pirmo grāmatu “Kur es biju, kad es nebiju” lasītāji varēja iepazīties jau pirms pāris gadiem, turklāt tā ir saņēmusi Starptautisko Jāņa Baltvilka balvu 2022 par gada debiju bērnu literatūrā un grāmatu mākslā, kā arī Latvijas sabiedrisko mediju lasītāju simpātiju balvu. Grāmatai bija veltīta arī brīnišķīga izstāde Latvijas Nacionālās bibliotēkas 7. stāvā – Bērnu literatūras centra vestibilā, vēlāk – arī citās Latvijas pilsētās. Mani ļoti pārsteidza grāmatas netipiski lielais formāts, taču lasot sapratu, ka tas ļoti piemērots maziem bērniem, lai viņi var kārtīgi izpētīt ilustrācijas un sajust grāmatas burvību. Stāsts ir ne vien brīnišķīgi uzrakstīts, bet arī ļoti noderīgs, jo ne visi pieaugušie ir gatavi un prot izstāstīt pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem, kāpēc pie brālīša vai māsiņas nevar tikt uzreiz, bet gan jānogaida ilgāks laiks; kāpēc jāļauj vecākiem pabūt vieniem pašiem, kamēr mēģina tikt pie brālīša vai māsiņas, un cik daudz un detalizēti skaidrot bērnam šo tēmu. Tajā pat laikā – visi minētie ir pilnīgi normāli bērnu jautājumi, uz kuriem viņi pelnījuši un vēlas saņemt atbildes. Nereti ģimenēs valda satraukums par šiem kutelīgajiem jautājumiem – kā īsti stāstīt bērnam par gaidāmajiem priecīgajiem jaunumiem. Grāmata ir lielisks veids, kā delikāti, bet saprotamiem vārdiem uzsākt šo sarunu. Latviešu valodā ir maz grāmatu, kurās skarta jaunākā bērna ienākšana ģimenē, tāpēc “Maziņš puncītī” būs neatsverams atbalsts vecākiem dialoga uzsākšanai ar savu zinātkāro bērnu. Joprojām bieži dzirdam, ka bērnus “atnes stārķis” vai viņus “atrod kāpostos”, taču grāmatas autore piedāvā jaunu, brīnišķīgu skaidrojumu – bērni ir kā zvaigznītes, kuri īstajā brīdī ierodas pie kādas viņu izvēlētas ģimenes. Šī zvaigznītes metafora veicina spēju saglabāt bērnu naivo dzīves uztveri un ļaut vaļu viņu fantāzijai. Renātei Bērantei izdevusies viena no sirsnīgākajām grāmatām, kuru esmu izlasījusi pēdējā gada laikā. Paldies autorei un ilustratorei par šo oriģinālo ideju, ar nepacietību gaidu Montes turpmākos piedzīvojumus. Noderīgi: montesstasti.lv / lsm.lv Bērante, Renāte. Maziņš puncītī jeb stāsts par Monti. Ilustrāciju autore Sabīne Baumane. Jelgava: Monte stories, 2024. 29 nenumurētas lapas. ISBN 9789934904417. Madara Vīlipa ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify . Priecīga vēsts biškopju saimei! Latvijas Biškopības biedrība klajā laidusi apjomīgu izdevumu, kurā apkopota bagātīga ikvienam biškopim noderīga teorētiska un praktiska informācija. Teksts papildināts ar Latvijas dravās uzņemtām fotogrāfijām un zīmējumiem. Vērtīgu informāciju un padomus grāmatā smelsies ne tikai topošie, bet arī esošie biškopji. Speciāli topošajiem – grāmatas autora ieteikumi, ar cik bišu saimēm darbu sākt un pie kā tās iegādāties, kāds inventārs sarūpējams. Pēc šiem ieteikumiem grāmatas lappuses vedina tālāk medusbišu pasaulē, apskatot medusbišu ķermeņa uzbūvi, attīstību un fizioloģiju, tām nepieciešamo barību, slimības, bišu kaitēkļus un citus biškopjiem svarīgus jautājumus veiksmīgai un produktīvai dravas uzturēšanai. Autors pētījis arī nozares saknes, kas biškopībai Latvijā ir vēsturiskas un senas. Izdevuma noslēdzošās lappuses pievēršas bišu saražotajam produktam – medum un tā vērtēšanai jeb medus sensorajai analīzei. Grāmatas apskatu sāku un arī noslēgšu ar priecīgu ziņu. Autors ar statistikas datiem pierāda, ka sabiedrībā virmojošās ziņas par bišu bojāeju jāuztver kritiski, jo tās ir nedaudz pārspīlētas. Medusbišu saimju skaits nesamazinās, bet, gluži pretēji – pieaug, jo biškopji par čaklajām medus vācējām prot rūpēties – ārstējot, pavairojot un attīstot bišu selekciju. Noderīgi: jauns.lv / retv.lv Šteiselis, Juris. Biškopība. Jelgava: Latvijas Biškopības biedrība, 2024. 439 lpp. ISBN 9789934844386. Zane Bondare ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste.

Vasarā darbu uzsākusi jauna audiogrāmatu lietotne "Aural", kurā ikviens var kļūt arī par grāmatu ierunātāju. Lasi te Ministru kabinets 27. augusta sēdē lēma atbalstīt Kultūras ministrijas un Rakstniecības un mūzikas muzeja iniciatīvu un piešķirt muzejam nacionālas nozīmes muzeja statusu. No 1. septembra muzeja nosaukums ir mainīts un turpmāk būs "Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs". Lasi te No 30. augusta līdz 1. septembrim Triestē, Itālijā, notika 39. starptautiskais IBBY (International Board on Books for Young People) kongress, kurā tika prezentēts 2024. gada Goda saraksts ar 184 autoriem no visas pasaules. Sarakstā iekļauta arī Dace Meiere par Ignes Zarambaites grāmatas "Melndzelmji" tulkojumu, Žebers ar dzejoļu un īspasaku krājumu "Ejas un Asakas" un Gundega Muzikante par ilustrācijām Ineses Paklones grāmatai "Zvēru barošana". Lasi te Biedrība "Papardes zieds" izdevusi trīs jaunas izglītojošas grāmatas vieglajā valodā jauniešiem ar garīgās un intelektuālās attīstības traucējumiem, kas tagad atrodamas arī Latvijas Neredzīgo bibliotēkas krājumā. Grāmatas var arī pasūtīt biedrībā un saņemt tās savā īpašumā bez maksas. Lasi te 9. septembrī pasniegta žurnāla "Domuzīmes" Dzejas balva, kas šogad piešķirta Andrai Manfeldei par krājumu "Dilstošais medus mēness". Lasi te 9. septembrī raidieraksts "Piedzīvot lappuses" uzsāka 6. sezonu un publicēja pirmo bezmaksas digitālās avīzes "Piedzīvot Lappuses" numuru. Lasi te 10. septembrī LNB veidotais Latvijas Bibliotēku portāls uzsāka sociālo mediju rubrikas #kodarabibliotekārs jauno sezonu, kas tiks veltīta bibliotekāru darbam lasītprieka veicināšanā. Septembra otrdienās par sevi stāsta un paveikto rāda Māriņkalna bibliotēka , Ogres Centrālā bibliotēka un Jēkabpils novada Salas bibliotēka . 11. septembrī izziņoti britu balvas "Wainwright Prize" laureāti. Balva tiek pasniegta britu rakstniekiem par izciliem prozas darbiem gan bērniem, gan pieaugušajiem dabas, tās konservācijas un vides aktīvisma jomās. Lasi te LNB notikumu ciklā "Latviešu grāmatai 500", kas piecu gadu garumā sumina pirmās latviski izdotās grāmatas piecsimtgadi, Latvijas Radio 1 regulāri gatavo grāmatniecības vēsturei veltītu raidījumu "Grāmatai pa pēdām" . 12. septembrī tika pārraidīta sērija "1905. gada revolūcijas nestās pārmaiņas latviešu grāmatniecības un preses attīstībā" . 19. septembrī tika pārraidīta sērija "Latvijas grāmatniecība Pirmā pasaules kara laikā" . 13. septembrī Andreja Upīša memoriālajā dzīvoklī Rīgā tika atvērts Andreja Upīša romāna “Zelts” tulkojums angļu valodā. Šis ir pirmais Andreja Upīša darba tulkojums angļu valodā kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. Lasi te 16. septembrī paziņots Bukera literatūras balvas 2024. gada izlases saraksts, kurā pārstāvēts vēsturiski lielākais sieviešu skaits balvas 55 gadu pastāvēšanas laikā. No sešiem finālistiem piecas ir sievietes, un finālā pārstāvētas piecas dažādas valstis. 12. novembrī uzzināsim laureātu, kurš vai kura tiks godalgota ar 50 tūkstošu britu mārciņu lielu balvu. Lasi te 16. septembrī uzsākts Instagram konts @poetryslamlatvia , kurā vienkopus būs atrodama visa informācija par Dzejas slamiem Latvijā. Pērn notika pirmais Latvijas Dzejas slamu čempionāts. No 22. līdz 28. septembrim ASV notiek ikgadējā "Aizliegto grāmatu nedēļa" (Banned Books Week), kas veltīta vārda brīvībai un cenzūras postošajai ietekmei. Lasi te No 24. līdz 28. septembrim Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un Latvijas Universitātē notiek starptautisks forums “Prāts Rīgā”, kurā, godinot vācu filozofu Imanuelu Kantu viņa trīssimtās jubilejas gadā, tiekas filozofi un grāmatnieki no dažādām Eiropas valstīm. Lasi te 26. un 27. septembrī Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā notiek starptautiska zinātniskā konference "Rainis un Aspazija starp laikabiedriem Eiropas kultūrtelpā". Nākamgad abiem literātiem apritēs 160 gadi: Aspazijai 16. martā un Rainim 11. septembrī. Lasi te 5. oktobrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē norisināsies Skaļās lasīšanas sacensību nacionālais fināls. Rīgā ieradīsies 19 reģionālie lasīšanas čempioni no visas Latvijas. Pasākumu būs iespējams vērot arī tiešraidē LNB Youtube kanālā. Lasi te 12. oktobrī Londonā pirmizrādi piedzīvos pilnmerāžas spēlfilma, kas balstīta uz Somijas zviedru rakstnieces un mākslinieces Tūves Jānsones "Vasaras grāmatas" motīviem. Vecomāti atveidos Glena Klouza, bet mazo Sofiju – jaunā aktrise Emīlija Metjūsa. Lasi te Septembrī dzimuši tādi pasaulē zināmi ārzemju rakstnieki kā Agata Kristī, Roalds Dāls, Stīvens Kings, Frānsiss Skots Ficdžeralds, Herberts Velss, Staņislavs Lems u.c. No latviešu rakstniekiem septembrī dzimšanas dienas atzīmē Rainis, Knuts Skujenieks, Mirdza Kļava, Andra Manfelde u.c. Nākamais mēneša jaunumu apkopojums par grāmatniecības nozari – oktobra beigās. Ja vēlies informēt par svarīgiem jaunumiem, raksti literaturascelvedis@lnb.lv !

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Koks kā iedvesmas un fantāzijas apvīts dabas objekts un ainavas daļa, koks kā materiāls no apaļkoka baļķa mājas sienā līdz pogai pie linu krekla, koks kā cilvēkam līdzvērtīga, pat ar intelektu apveltīta dabas daļa – tik dažādos aspektos koku apcer daudzu nozaru speciālisti Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) sagatavotajā ietilpīgajā rakstu krājumā. Koks tik daudzos rakursos nevienā izdevumā vienkopus nav līdz šim aplūkots, apliecinot koka kā dabas daļas un tā lietošanas iespēju daudzveidību. Muzejnieki un vēsturnieki sniedz ieskatu dažādos ar koku saistītos vēstures jautājumos plašā laika griezumā, piemēram, par augu atliekām devona perioda nogulumos. Mazliet romantizētā meža atmosfērā ieved raksti par laukakmeņiem meža ainavā un liecībām par teiksmainajiem svētajiem mežiem, praktiskāk orientē materiāli par ozola koksni, Rīgas mastu šķirotāju amatu, mežu likumdošanu Kurzemes hercogistē, kokapstrādes nozares attīstību no 19. gadsimta līdz mūsdienām, sveķotās koksnes ieguvi. Vairākas publikācijas saistītas ar koka lietojumu latviešu tradicionālajā amatniecībā – saimniecības priekšmetos, krēslos, ragavu sliecēs, vienkoču laivās, apavos un pat apģērbos. Ar rakstu par mūzikas instrumentu izgatavošanu "Kad parasts koks sāk skanēt" ievadīta rakstu virkne par koku dažādās mākslās – pat literatūrā un teātrī. Publicētajos rakstos vērojama teorētisko pieeju daudzveidība – no tradicionālas līdz avangardiskai, no praktiskas līdz metaforiskai. Ivars Šteinbergs, Liene Rācene-Riekstiņa un Kitija Balcare “apgāž” skatījumu uz kokiem caur utilitātes prizmu. Pētnieki, balstoties mākslas (literatūras, teātra) notikumos, pamato savu viedokli ar Rietumeiropas teorētiskajā literatūrā nostiprinātām ekoatziņām, apvieno konkrēto un teorētisko problēmas tvērumu. Šteinbergs cilvēka centralitātes apšaubīšanu pamanījis un analizē Arta Ostupa dzejā, citas pētnieces pauž radikālākus ekocentriskus uzskatus. Minētie trīs krājuma raksti par literatūras un teātra tematiku revidē tradicionālos priekšstatus par koka (un dabas kopumā) un cilvēka attiecībām, apšaubot un noraidot antropocentriskos uzskatus par cilvēka vietu dabā un piedāvājot ekocentrisko skatījumu, tie liecina par lielas daļas jaunās paaudzes intelektuāļu raudzīšanos uz dabas objektiem kā cilvēkam līdzvērtīgām būtnēm. Viņu izpratnē arī koks ir dzīvs un apveltīts ar intelektu, ko cenšas pierādīt Rācene-Riekstiņa esejā par mežābelēm. Tik pamatīga un detalizēta pētījumu virkne par koku liecina, ka mūsdienu cilvēkam koks ir svarīgs kā dabas objekts, iedvesmas un rekreācijas avots, tomēr interesē arī šā materiāla saimnieciska izmantošana, jo "jautājums, kā vide un pieejamie resursi ietekmē cilvēkus, kopienas un pat tautas, ir intriģējis daudzu jomu pētniekus daudzu gadsimtu garumā" (Toms Ķikuts). Objektīvie un saistošie raksti veidos dziļāku lasītāja izpratni par koka lietojumu, ļaus noraidīt vai akceptēt dabas ekspluatācijas noliegumu, palīdzēs izvairīties no pārlieku polarizētiem uzskatiem mežu, dabas vispār un cilvēka attiecībās. Noderīgi: lnvm.lv / diena.lv Koks un cilvēks Ziemeļeiropā no senvēstures līdz mūsdienām. Rakstu krājums. Sastādītāji: Sanita Kalna, Jānis Šabanovs; priekšvārda autors Toms Ķikuts; latviešu teksta redaktore Ilze Antēna; tulkotāja angļu valodā Aija Biezaite. Sērija: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja raksti, nr.31. Rīga: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, 2023. 295 lpp. ISBN 9789984747590. Lilija Limane ir grāmatniecības pētniece.