Marts un aprīlis "Literatūras ceļvedī" ir atkušņa un pavasara sākuma mēneši. Laiks, kad pat asā vējā, kurā vēl aizkavējies ziemas saltums, var pamukt kādā aizvēja stūrītī un atļauties lasīt ārā. Kaut tikai 10 minūtes. Vai pusstundu ar cimdiem (protams, jāskatās pēc situācijas). Kādam rūdītākam lasītājam, kurš āra lasīšanu spītīgi piekopj visu gadu, šis ir laiks, kad vienkārši pamanīt, ka beidzot var nenosalt līdz kaulam, Latvijas ziemās izkarojot literatūru pa lappusītei svaigā gaisā. Šīs sezonālās lasītavas jau ir iecienītas "Literatūras ceļveža" gadalaiku maiņas vēstneses, tādēļ arī šajā Pavasara lasītavā esam sagatavojuši krāšņu grāmatu buķeti. No fantāzijas grāmatām bērniem, pārliecinošiem jauniešu romāniem un cieņpilniem memuāriem līdz oriģinālai dramaturģijai, stāstiem par patiesu draudzību, izkoptai vai delverīgai dzejai un iedvesmojošam bibliotekāres dzīves gājumam. Šajā Pavasara lasītavā sastapsi īru, grieķu, spāņu, angļu, islandiešu, amerikāņu, indiešu, igauņu un, protams, izcilu latviešu literatūru – pilnu dzīvības un pašas dzīves. Literatūru, kas apstiprina, ka viss labais vēl ir priekšā. Viss ir iespējams. Un kā pierādījums ir viss brīnišķīgais, kas ir uzrakstīts līdz šim. Lai katrs var atrast sev piemērotāko šī pavasara grāmatiņu! Anita Veckalne “Literatūras ceļveža” redaktore Bērniem Andris Akmentiņš. Klātbūtne (liels un mazs, 2026) Krājumā iekļauti 36 dzejoļi, kas tapuši ilgākā laika posmā. Grāmatas redaktore Inese Zandere uzsver: "Andra Akmentiņa dzeju, stāstus un romānus līdz šim lasīja pieaugušie, šis ir viņa pirmais dzejoļu krājums bērniem. Dzejoļi izdzīvoti un uzrakstīti kopā ar dēliem – dvīņiem Edgaru un Bruno. Puikām augot, ir izaugusi arī grāmata, kurā bērnu un pieaugušo vieno klātbūtne – ne ar ko neaizstājams un ne par kādu naudu nenopērkams dārgums." Luīze Pastore. Laimes govs (liels un mazs, 2025) Lielformāta grāmata "Laimes govs" ir rotaļīgs, iztēles pilns piedzīvojumu stāsts, kurā meitiņa un tētis izgudro jaunus stāstus par Aleksandru Laimi – dēkaini, pētnieku un bagātnieku –, viņa bērniem un viņu piedzīvojumiem. Šajā stāstā par varoni kļūst ne mazāk brīnumains tēls – Laimes govs. "Šī ir grāmata, ko lasīt kopā ar mazajiem, kā arī visiem tiem, kas lasa jau paši, neatkarīgi no vecuma. Katrs no viņiem saskatīs ko citu vēstījumā. Vai tā ir iztēles un radošuma bezgalīgā iespēja, spēja jebkurā vecumā saglabāt sevī bērnu, alkas brīnīties un ļauties brīnumiem, fantazēt un mesties piedzīvojumos. Vai tā ir ģimenes sajūta, kas dažkārt prasa pieņemt kompromisu, lai atteiktos no saviem sapņiem, dodot lielākas iespējas saviem bērniem. Vai tas ir vienkārši stāsts par skaistā atrašanu jebkurā situācijā un spēja būt laimīgam par nebūtisko un nesatveramo..." Sandra Koka (pielasit_sirdi) (goodreads.com) Jaunieši Šērlija Anna Makmilana. Greipfrūtu mēnesnīca (Lietusdārzs, 2026) "Greipfrūtu mēnesnīca" ir pārliecinošs, emocionāli bagāts vēstījums par identitāti un drosmi būt pašam - arī tad, ja nākas stāties pretī ietekmīgiem un bīstamiem vienaudžiem. Notikumi risinās elitārā Belfāstas skolā, kur draudzība tiek pārbaudīta līdz galējai robežai. "Greipfrūtu mēnesnīcu" droši var nosaukt par mūsdienu jauniešu pieredzes literāro spoguli. Grāmatā aplūkotas sarežģītas, bet svarīgas tēmas - sociālā nevienlīdzība, spiediens, attiecību peripetijas un jauniešu pūliņi izprast sevi un savu vietu sabiedrībā. Autore nebaidās runāt par dzīvi visās tās krāsās, veidojot stāstu, kas uzrunā gan jauniešus, gan pieaugušos. Ceļojumi Eniņa Zane. Santjago ceļš: plāksteris pēdām un sirdij (Zvaigzne ABC, 2023) Zane Eniņa apceļojusi vairāk nekā 80 valstis, savus piedzīvojumus aizrautīgi atainojot ceļojumu blogā mugursoma.lv. No šiem aprakstiem vēlāk tapušas arī grāmatas "Nekaunīgais pingvīns" un "Uz Aļasku un atpakaļ" . Zane ceļo viegli un budžetam draudzīgi, bieži vien tikai ar mugursomu. Tās saturs tiek īpaši rūpīgi pārdomāts, kad soma visu dienu jānes plecos, kā tas notiek, ejot Santjago ceļu. Viņas trešā grāmata vēsta par Zanes pieredzi, kājām mērojot piecus Santjago ceļa maršrutus – gan Rietumeiropā, gan arī nesen izveidoto posmu Latvijā. "Zane šajā grāmatā atklājas kā drosmīga ceļa gājēja – viņa uzrunā svešiniekus, ieklausās un ļauj sastaptajiem cilvēkiem kļūt par Santjago ceļa patieso jēgu. Ceļš šeit nav tikai kilometri un tulznas, bet arī dzīvie stāsti, sarunas un satikšanās, kas kā plāksteri dziedē gan pēdas, gan sirdi." Laura, goodreads.com Memuāri Entonijs Hopkinss. Mēs ar visu tikām galā, mazais (Zvaigzne ABC, 2025) Sers Entonijs Hopkinss ir dzimis un uzaudzis Velsas tēraudlietuvju pilsētiņā Porttolbotā. Viņa bērnība aizritēja grūtajos kara gados starp skarbiem vīriem, kuri neizrādīja emocijas un labprāt baudīja stipros dzērienus. Skolā Entonijam bija sliktas sekmes, un visi uzskatīja viņu par nejēgu bez jebkādām nākotnes izredzēm. Taču kādā liktenīgā vakarā Entonijs noskatījās 1948. gada filmu “Hamlets” ar leģendāro Lorensu Olivjē galvenajā lomā, kas uz viņu atstāja neaizmirstamu iespaidu, iesveļot dedzīgu vēlmi kļūt par aktieri. Šajā saistošajā atmiņu stāstā sers Entonijs vēsta par savu bērnību, karjeras posmiem un darbu ar nozīmīgākajām lomām. "Mani aizrāva Entonija dzīves gājums. No bērna, kam nekas nepadevās un nekur neiederējās līdz pasaulslavenam aktierim!" Ilze Krone, goodreads.com Sabiedrība un kultūra Dimitris Ksigalats. Rituāli. Kā šķietami bezjēdzīga rīcība piešķir dzīvei jēgu (Jānis Roze, 2026) Rituāli ir, iespējams, vissenākā un droši vien arī vismīklainākā parādība cilvēces kultūras vēsturē. Ikvienā sabiedrībā sastopamas šķietami bezjēdzīgas ceremonijas: no rokasspiediena līdz buramvārdiem, no iesvētībām līdz svētajām procesijām. Tas ir paradokss – cilvēki rituāliem piešķir ārkārtīgi lielu nozīmi, taču reti kurš spēj izskaidrot, kāpēc tie ir tik svarīgi. Antropologs Dimitris Ksigalats aicina lasītāju aizraujošā un izglītojošā ceļojumā, kas ļaus paraudzīties uz cilvēku un sabiedrību no pilnīgi jaunas perspektīvas. Dramaturģija Inga Gaile. Sliktā māte (Dienas grāmata, 2025) "Ingas Gailes luga vispirmām kārtām ir nevis Asjas Lāces dzīvesstāsts, bet gan vēstījums par to, kā nu kurš to ir stāstījis, kurš tagad to stāsta un kāpēc jebkurš portretējums ietver sava veida vardarbību. Vardarbība izpaužas, atražojot uzskatus, piemēram, kad normalizējam priekšstatu par sievietes "dabisko lomu" aprūpēt. Ja pasaule turas uz stāstiem par pasauli, tad svarīgi apzināties, ka mūsu stāstītais bieži vien ir nekas cits kā tulkojumi iepriekšējo paaudžu teiktajam, kas pats, savukārt, ir tulkojums citam tulkojumam - un tā arvien..." Ivars Šteinbergs, dzejnieks un kritiķis Detektīvromāns / trilleris Gomess-Hurado Huans. Melnā vilcene (Helios, 2026) Antonija Skota ir slepenā projekta "Sarkanā karaliene" labākais ierocis – prāts, kas spēj atšķetināt pat vissarežģītākos noziegumus. Taču pagātne viņu nelaiž vaļā. Viņa ir mēģinājusi aiziet, noslēpties tumsā – līdz brīdim, kad nežēlīgs noziegums Spānijas Kosta del Solā atkal ierauj viņu spēlē. Kopā ar uzticamo Jonu Gutjeresu Antonija tiek ierauta bīstamās medībās, kur katrs solis var izrādīties pēdējais. Ēnās slepeni darbojas ietekmīgi spēki, un kāds nežēlīgs pretinieks jau min viņai uz pēdām. Spriedze pieaug ar katru mirkli, un kļūdām te nav vietas. Lai uzvarētu, Antonijai jābūt soli priekšā visiem – arī saviem dēmoniem. "Sākumā nebija viegli ielasīties, bet tad grāmata mani ierāva notikumu virpulī, kurā daudz kas izskatījās pavisam savādāk nekā sākumā šķita. Kurš ir labais un kurš sliktais? Aizraujoši, ļoti" Elina Dlohi, goodreads.com Agata Kristi. Un tad vairs nebija neviens (Zvaigzne ABC, 2026) Desmit svešinieki ir uzaicināti uz Zaldātu salu netālu no Devonas piekrastes. Negaidīta vētra tos norobežo no cietzemes, dāsnais namatēvs noslēpumainā kārtā nav ieradies, un ikvienam no viesiem tiek izteikta apsūdzība par cietsirdīga nozieguma izdarīšanu. "Tik daudz redzētas filmas un tomēr šis detektīvs mani pārsteidza, jo filmā laikam bija citādas beigas. Varu tikai aptuveni iedomāties kādu ažiotāžu izraisīja šī grāmata, kad tika izdota pirmo reizi. Spriedze, neparasti varoņi un tas atrisinājums. Eleganti, vienkārši eleganti! Bravo, Agata!" Liene Millere, goodreads.com Psiholoģisks romāns Gudbergs Bergsons. Gulbis (Aminori, 2026) Gudberga Bergsona romānā "Gulbis" tiek stāstīts par deviņgadīgu meiteni, kura pastrādājusi kādu pārkāpumu un tiek nosūtīta "labošanas darbos" uz Islandes laukiem, kas tajos laikos bijis izplatīts soda veids. Pati sevi romānā viņa vairākkārt dēvē par "problemātisku bērnu", taču, pakļaujoties lauku dzīves ierobežojumiem un pārbaudījumiem, viņa spēj iemantot sava veida brīvību. Šis psiholoģiski saviļņojošais un smalkais darbs vēstī par bērna pieaugšanu, sevis apzināšanos un paša spēkiem apgūto sarežģīto cilvēku savstarpējo attiecību izpratni. Romāns "Gulbis" sarakstīts 1991. gadā, tulkots un izdots vairākās valodās, pēc tā motīviem 2017. gadā uzņemta islandiešu filma. Romantika Emīlija Henrija. Mana laimīgā vieta (Prometejs, 2026) Divi izšķīrušies saderinātie. Viena noruna. Vai šajās brīvdienās viss mainīsies? Herieta un Vins ir nevainojams pāris - abi sader kopā kā cimds ar roku, podiņš ar vāciņu, džins ar toniku. Ik gadu viņi dodas brīvdienās, lai atpūstos no ikdienas un dzertu daudz par daudz vīna kopā ar saviem labākajiem draugiem. Tomēr šoreiz abiem nāksies spēlēt pašizdomātā izrādē, jo pirms pusgada viņi izšķīrās un joprojām par to nav pastāstījuši pārējiem. Draugu grupas iemīļotā vasaras māja tiek pārdota, un ir pienākusi pēdējā reize, kad visi sanāks kopā tieši šeit. Vins un Herieta saprot, ka šis nepavisam nebūtu piemērots brīdis graujošiem jaunumiem, kas sarūgtinātu draugus, tādēļ ir apņēmušies vēl nedēļu izlikties. Bet kā saviem tuvākajiem cilvēkiem notēlot, ka joprojām esi iemīlējies, un netikt pieķertam? "Autorei atkal izdevies grāmatā ietvert gan romantisko līniju, kur tiešām gribas, lai pārim izdodas, gan realistiskas problēmas ar vecākiem, draugiem, romantisko partneri un sevis pieņemšanu." Anete, goodreads.com Draudzība Tara Menona. Zem ūdens (Zvaigzne ABC, 2026) Kad sešu gadu vecumā Marissa zaudē māti, tēvs kopā ar viņu pārceļas uz mazu Taizemes saliņu Andamanu jūrā. Te Marissai izveidojas cieša draudzība ar Arielli, un abas meitenes iepazīst salas mežu, rifu un pludmaļu gaistošos brīnumus. Aizturot elpu uz vairākām minūtēm, viņas mācās nirt dziļumā tikpat viegli un saskaņoti kā mantas jeb velnrajas, ko meitenes pazīst pēc vārda. Līdz 2004. gada Ziemassvētkos cunami pirmais vilnis Indijas okeānā viņas aizskalo un izšķir. "Lēni un prātīgi ienirt zem ūdens kopā ar abām meitenēm, kopā ar rajām, zivīm, koraļļu rifiem un visu zemūdens pasauli. Divas lielas traģēdijas, kas atklāj cilvēka iekšējo pasauli un likteni. Man atklājās nezināma pasaule, man sveša vide, bet lēni iejutos un dzīvoju līdzi. Reizē distancēti un emocionāli. Kopumā man patika. Manuprāt, veiksmīga debija." Laura, goodreads.com Dzeja Kristiāna Šuksta. Aukas (Latvijas Mediji, 2026) Juteklisks un asociatīvs dzejas krājums, kas vēsta par ķermeniskumu, pieredzi un mēģinājumiem palikt klātesošam pasaulē, kas vienlaikus vilina un atsvešina. Tekstos savijas ikdienišķi novērojumi ar sapņainām, brīžiem sirreālām ainām, kur pilsētvide, daba, attiecības un atmiņas veido vienotu emocionālu lauku. Dzejnieces balss ir pašironiska un ievainojama, tā reflektē par mīlestību, seksualitāti, bailēm, sociālajām lomām un gaidām, kā arī par nespēju pilnībā piederēt vai tikt saprastai. "Man ar dzeju ir sarežģītas attiecības. Taču šādu izdevumu dēļ mēs turpinām satuvināties. Lasīju lēni, lēni, patika ļoti, ļoti. Formāts izcils tam, lai "Aukas" turpinātu dzīvot manā mazajā somiņā uz nenoteiktu laiku - brīžiem, kad gribas paveldzēties labi ritošā valodā un ieraudzīt pasauli ap mani it kā sadzīviski, bet tomēr tik ļoti poētiski, un tas ir vienkārši skaisti. Kad apniks viss, paņemšu, atvēršu, izlasīšu, sazemēšos, iešu tālāk." Rasa Bugavičute-Pēce, goodreads.com CONTRA. LECAMAUKLA (Pētergailis, 2026) Contras dzejas valodu nav iespējams sajaukt ar citām, jo tās kodam piemīt oriģināla ekspresija un noskaņa. Viņa dzejā (igauņu valodā) ir ļoti daudz vārdu spēļu, fonētisku saskaņu, izteicienu un frazeoloģismu (nereti neparastā mērcē), un to pašu viņš turpina, rakstot dzejoļus latviski. Īpašu šarmu Contras dzejai piešķir bagātīgā humora, satīras, ironijas un paradoksu klātbūtne. "Latviešu dzeja caur igauņu kafijas filtru. Biezumi paliek filtrā, bet kas iztek, ir smieklīgas divrindes. Var sašust par teksta un baltās lapas kapa proporciju, bet tieši tie īsie ir vistrāpīgākie. Garie un par mīlestību lec (ar lecamauklu ha ha) laukā no noskaņas." Kristīne, goodreads.com Klasika Lūsija Moda Montgomerija. Anna no "Zaļajiem jumtiem" (Zvaigzne ABC, 2023) Brālis un māsa – Metjū un Marilla Katberti – nolemj adoptēt bērnu, lai viņiem būtu palīgs saimniecībā. Taču, par lielu pārsteigumu Metjū, vilciena stacijā gaida nevis puika, bet dūšīga meitene! Viņš drīz vien iemīļo atjautīgo un runīgo Annu, un Katberti nolemj meiteni paturēt. Dzīvodama "Zaļajos jumtos", Anna Šērlija iegūst gan draugus, gan nelabvēļus. Vai mazā bārene spēs savaldīt savu spēcīgo raksturu un neiekulties nepatikšanās? "Bērnībā šo nebiju lasījusi, bet varbūt vajadzēja. Sirdsskaidra optimisma un dabas mīlestības pilna grāmata. Anna dzīvo, priecājoties par mazajām lietām, un šo to var atgādināt un iemācīt arī ikdienā ieslīgušam pieaugušajam." Andersone, goodreads.com Ādolfs Erss. Jautrās rīdzinieces (J.L.V., 2016) Rakstnieka Ā. Ersa (īst.v. Ādolfs Rūniks, 1885-1945) daudzveidīgo darbu klāstā lielu vietu ieņem stāsti. Krājumā autors atklājas kā smalks sieviešu psiholoģijas pazinējs. Lasītājs stāstos atradīs mīlestību, sapņus par savu vīrieša ideālu, dažādas fantāzijas, noslēpumainību. Katra stāsta centrā ir sieviete. Tās ir 20.-30. gadu modernās sievietes, kuras ir tik patstāvīgas un allaž tiecas sevi apliecināt. "Es drīzāk teiktu, ka nosaukumam būtu jābūt nevis jautrās rīdzinieces, bet garlaikotās rīdzinieces. Labi parāda kāda dzīve bija 20. gs. 30. gados un ka patiesībā diez ko tā neatšķiras no mūsdienām. Foršs stāstiņš par atkarību no telefona." Ilze, goodreads.com Redaktores ieteikums Iedvesmojošas bibliotekāres stāsts Ilze Jansone. Laika rēķins. Ilze Šķipsna (Es esmu...) (Dienas Grāmata, 2021) Ilzes Šķipsna - pirmā latviešu modernā romāna autore, ceļotāja, poliglote, antropoloģe un bibliotekāre. Romāns "Laika rēķins" ir rakstnieces I. Šķipsnas iekšējās pasaules vēsture. Grāmatā ir aplūkota arī viņas biogrāfija - bērnība pirmskara Latvijā, emigrācija, dzīve ASV un īslaicīga atgriešanās dzimtenē. Taču Ilze Jansone saprot, ka svarīgākie I. Šķipsnas dzīves notikumi, kā jau rakstniekiem mēdz gadīties, ir risinājušies realitātes aizkulisēs - tajā pustumšajā zonā, kur mīlestība, bailes un kaislības pārvēršas par mākslu. " Ļoti iedvesmojošs stāsts par latviešu trimdas rakstnieci Ilzi Šķipsnu, kura kā jauna meitene bēgļu gaitās Vācijā raud mātei uz pleca par nepiemēroto apģērbu, un māte saka neaizmirstamus vārdus: "Pieaudz, meitiņ! Viss, kas tev pieder, ir tava dzīvība, atmiņas un smadzene," līdz tam, ka vēlāk viņa izveidojusi un vadījusi Kimbela mākslas muzeja bibliotēku Fortvērā, ASV. Un, protams, daudz kas cits. Stāsts par izglītības, literatūras un arī valodas nozīmi tajā, par ko tu kļūsti. " Anita Veckalne, "Literatūras ceļveža" redaktore

Vai mūsdienās tā nav privilēģija - pavadīt vairākas stundas, lai uzrakstītu kādam vēstuli - īstu, ar roku rakstītu, rūpīgi izvēloties katru vārdu? Vai tā patiesi jau ir kļuvusi par savādu un nepraktisku metodi, lai sazinātos, lai kādam atgādinātu par sevi un mēģinātu pateikt to, ka šis cilvēks mums ir svarīgs? Dažreiz gan uzrakstīt vēstuli ir svarīgi ne tikai tā otra dēļ, bet tāpēc, ka pašam vajag izteikt ko intīmu un personisku, ko grūti atzīt skaļi sev un citiem. "Ir vajadzīga pacietība, lai pateiktu tieši to, ko gribi, izvēloties īsto vārdu (139. lpp)." Lasot šo grāmatu arī ir jābūt pacietīgam, lai izprastu, ko Virdžīnijas Evansas romāna "Vēstuļniece" galvenā varone Sibila vēlas pavēstīt. Uzrakstīt īsu ziņu vai e-pastu, protams, ir vienkāršāk, arī es jau nāku no tās paaudzes, kura nesūta pasta vēstules, lai arī ar roku rakstu daudz, tomēr ļoti labi saprotu Sibilu, man arī ir vieglāk rakstīt nekā sarunāties, padomāt, ko patiešām gribas pateikt. Sibilas attieksme pret rakstīto vārdu ir cieņpilna un ļoti nopietna. Sibila ir izvēlējusies drošu un distancētu veidu, kā komunicēt ar sev svarīgajiem cilvēkiem. Vēstulēs pamazām atklājas priecīgie un bēdīgie pagātnes notikumi, traumas un noslēpumi, sarežģītās attiecības, neatrisinātie konflikti gan ar ģimeni un bērniem, gan ar līdzcilvēkiem. Var uzrakstīt un nosūtīt vēstules, saņemt atbildes, bet var arī uzrakstīt vēstules un tās nenosūtīt… Tieši vēstules veido emocionālo un sižetisko struktūru. Sibila jau ir cienījamos gados, māte un vecmāmiņa, izbijusi juriste, kas jau pensionējusies un šķīrusies, bijusi dažādās lomās citu dzīvēs, daudz ko savā dzīvē pieredzējusi, lai varētu atskatīties un izvērtēt to, kas noticis. Vai tad vairs ir ko zaudēt? Romāns rosina eksistenciālas pārdomas, iekšējo spēku, ceļu uz dziedināšanos. Vēstuļu rakstīšana Sibilai ir kā pašterapija. Arī aiz ikdienišķiem vārdiem reizēm slēpjas smeldzīgi stāsti, un šie stāsti savijas, satuvinot un attālinot tos, kuri tos stāsta un to, kas tos uzklausa, reaģē uz tiem. Balta papīra lapa ir spējīga izturēt vairāk nekā mēs spējam iedomāties. Dažādās terapijās vēstuļu rakstīšana ir viens no paņēmieniem, kas nodrošina psiholoģisko drošību, distanci un iespēju reflektēt par savu dzīvi. Tā ir iespēja izteikties bez bailēm un tūlītējas pretējas reakcijas. Tā ir kā droša telpa, kurā būt apzinātam un kurā iespējams sakārtot domas bez nosodījuma. Sākumā varētu šķist sarežģīti uztvert, kam un kad sūtītas vēstules, bet diezgan ātri lasītājs nokļūst Sibilas rūpēs, raizēs un viņas izveidotajā rakstiskajā komforta zonā, jo tieši tāda tā šķiet – mazliet pat ikdienišķa, bet tajā ir vēl daudz, daudz neizteiktā. Kāpēc Sibilai vēstuļu rakstīšana ir tik svarīga? Kādā vēstulē viņa atgādina, ka "vērsties pie kāda rakstveidā ir viena no pasaules civilizētības sākotnējām izpausmēm, kuras saglabāšanai piemīt vērtība, ko mēs pagaidām neaptveram" (59. lpp). Romānā tiek atgādināts, ka vēstule var būt dāvana un mierinājums, kā tilts, ko uzbūvēt starp pagātni un tagadni. Bieži mūsdienās nākas saskarties ar to, ka cilvēki ar roku raksta ļoti maz, līdz ar to mainās rokraksti, tie kļūst grūtāk salasāmi, roka un prāts sāk piemirst, kā tas ir − rakstīt. Varbūt Sibila cenšas atgādināt, lai neaizmirstam? Varbūt ir jārūpējas par savu unikālo rokrakstu rūpīgāk? Vienā no vēstulēm kundze norāda kādam savam vēstuļdraugam, ka viņa rakstītos burtus i ar e var sajaukt. Varbūt ir laiks uzrakstīt vēstuli? Kaut vai sev? Apzināti vērot, kā veidojas paša radītās līnijas, kurās ierakstīt savu unikālo dzīvi? Un veidot burtus un vārdus tā, lai tos nevarētu sajaukt. Romāns ir ne tikai par rakstīšanu, bet arī par iespēju apdomāt, kā veidojam savu dzīvi, no kā izvairāmies un no kā baidāmies, par spēju atzīt pieļautās kļūdas un piedot sev. Dažreiz citu problēmas ir vieglāk risināt nekā savējās un uzreiz ieraudzīt skaidru atrisinājumu, bet, kad jāieskatās acīs sev, ne vienmēr tas ir viegli. "Iedomājieties, vēstules, ko kāds izsūtījis pasaulē un ko saņēmis atbildē, ir kā brīnišķīgas puzles gabaliņi vai, izmantojot veiksmīgāku metaforu, ja tās ir datētas, tad – garas ķēdes posmi, un pat ja tie nekad vairs netiks salikti vienkop, kā ticamāk arī notiks, pat ja visu turpmāko laiku tie paliks izkaisīti visos zemes nostūros kā vītušas pienenes trauslās, vēja nestās sēklas, vai tas nav savā ziņā brīnumaini – iztēloties kāda mūža stāstu šādi saglabātu, varbūtību, ka šī vēstule kādudien var kaut ko, kaut pavisam niecīgu, kādam nozīmēt?" (59. lpp). Virdžīnija Evansa. Vēstuļniece. No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka; literārā redaktore Inga Mežaraupe; datorgrafiskais noformējums: Iveta Paegle. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2025. 303 lpp. ISBN 9789934410772 Raiva Turka ir grāmatu blogere.

Tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes (dz. 1962) gobelēnu albums tapis pašas mākslinieces apgādā un ir veltīts četrām kolekcijām – "Kas dzintaram vēl padomā?" (2014-2020) darināta ar poliamīda pavedienu, kurā iestrādāts dzintara pulveris, Vilhelma Purvīša pavasara ainavu motīvos balstīta gobelēnu kolekcija "Galotnes. Tālāk par ainavu" (2023), gleznotāja Marka Rotko 20. gadsimta 40. gados tapušu darbu interpretācija gobelēnos (kopš 2024), kā arī kolekcija "Pļava" (2016-2024), kas eksponēta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā izstādē "Pļava. Ivetas Vecenānes gobelēni un Latvijas novadu amatu meistaru segas" un saņēma "Kilograms kultūras 2025" balvu kategorijā "Vizuālā māksla". Šī autorizdevuma komandas sastāvā ir tā sastādītāja un esejas autore mākslas zinātniece Irēna Bužinska; pārējo eseju autori, līdzās tekstilmāksliniecei Vecenānei, ir Georgs Lavrovs un mākslas zinātniece Anita Vanaga; grāmatas mākslinieks ir Guntars Sietiņš. Līdz šim Ivetas Vecenānes mākslinieciskais devums iepazīts grāmatā "Iveta Vecenāne. Tekstils" (2007); savukārt šajā albumā iekļautas tematiskas gobelēnu kolekcijas, kurās atsedzas pēdējās desmitgadēs uzkrātais autores radošais potenciāls. Noskaņām piesātinātās esejas paver ieskatu tekstilmākslinieces radošajā ceļā kopš pirmās nozīmīgās personālizstādes 1993. gadā. Vecenāne par saviem skolotājiem uzskata tekstilmākslinieci Irisu Blumati, gleznotāju Ritu Valneri un Latvijas Mākslas akadēmijas tekstilnodaļas dibinātāju Rudolfu Heimrātu. Iveta Vecenāne absolvēja Mākslas akadēmiju 1988. gadā ar gobelēnu "Dieviena". Zīmīgi, ka pēc vairākiem gadiem (Zvaigzne ABC, 1995) tika publicēts literatūrzinātnieces Saulcerītes Vieses novada eps ar tādu pašu nosaukumu un tajā iekļautas Vecenānes tekstiliju reprodukcijas. Tādējādi tekstā un gobelēnā saskanīgi spoguļojas Latvijas daba un folkloras tradīcijas; savukārt tās ir veidojušas mākslinieces radošo rokrakstu vairāku gadu desmitu garumā. Ivetas Vecenānes gobelēnu albums izdots latviešu un angļu valodā, tas papildināts ar biogrāfiskām ziņām par mākslinieci, informāciju par dalību izstādēs, kā arī iekļauta apjomīga bibliogrāfija. Noderīgi: Latvijas Radio 1, Baiba Kušķe, 09.02.2026. Grāmatā apkopotas četras tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes kolekcijas Latvijas Radio 3, Liega Piešiņa, 25.02.2026. "Kilograms kultūras 2025" laureāte Iveta Vecenāne: Stāsts ir katram manam darbam Iveta Vecenāne. Sastādītāja Irēna Bužinska; tekstu autori: Irēna Bužinska, Georgs Lavrovs, Anita Vanaga, Iveta Vecenāne; tulkotājs Valts Miķelsons; literārais redaktors Oskars Lapsiņš; angļu teksta redaktore Dace Ļaviņa; fotogrāfi: Didzis Grodzs, Ojārs Griķis, Kaspars Teilāns, Elmārs Vecenāns, Arnis Vecenāns; mākslinieks Guntars Sietiņš; Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Rīga: Iveta Vecenāne, 2026. 143 lpp. ISBN 9789934385537. Ingrīda Peldekse ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Nav nemaz tik viegls uzdevums izlasīt visas Bukera balvai nominētās grāmatas. Iesāku lasīt citu grāmatu no balvas saraksta un nekādi nespēju ielasīties. Kļuvu pat dusmīga uz pašas uzlikto pienākumu un atļāvu sev grāmatu nolikt malā. Nevaru līdz galam izskaidrot, kāpēc man patīk lasīt par jūru. Tomēr nojautu, ka pie britu autora Jonathan Buckley romāna "Viena laiva" ( One Boat ), kuru izvēlējos kā nākamo, atelpošos un baudīšu. Tā arī bija. Un romāns nav gluži par jūru, tomēr tā ir klātesoša. "Viena laiva" ir stāsts par Terēzi, talantīgu juristi, kura pēc deviņiem gadiem atgriežas skaistā Grieķijas pilsētiņā, lai vienatnē pavadītu dažas laiskas dienas. Pirmoreiz viņa te bija pēc mammas nāves. Šoreiz – lai izvēdinātu galvu sērās par tēta aiziešanu. Terēze apmetas tai pašā viesnīcā, dzer kafiju tai pašā pilsētas laukuma kafejnīcā un pamazām satiek tos pašus cilvēkus, kurus iepazina toreiz: niršanas instruktoru Niko, oficianti, tagad kafejnīcas vadītāju, Zantī, automehāniķi Petro. Laiks tā vai citādi ir mainījis visu varoņu dzīves, un tomēr kaut kādā ziņā Terēze ir šurp braukusi pēc nemainības mierinājuma, ko, iespējams, var sniegt tikai "kabatas izmēra" antīka Vidusjūras pilsētiņa. Ielas un mūri glabā laikmetu nospiedumus, un jūra viļņojas tāpat kā Homēra eposos, kurus Terēze pārlasa. Arī mazpilsētas dzīve ir valdzinoši, kaut arī mānīgi, vienkārša. Petro joprojām skrūvē mašīnas, viņam joprojām līdzās ir uzticams suns, lai arī nu jau cits, un pēc smagas galvas traumas viņš ir sācis rakstīt naivu dzeju par to, kas ir redzams: viena balta laiva jūrā. Romāns ir konstruēts tik filigrāni, ka vēl ilgi pēc izlasīšanas nepamet samtaini daudzslāņaina sajūta – kā mirguļojošs saules staru nospiedums acīs, pārāk ilgi veroties jūrā. Par ko īsti bija grāmata? Sev jautāju joprojām. Atmiņas par piedzīvoto pirms deviņiem gadiem klājas slāņos ar tagadnes pastaigām pa to pašu Grieķijas krastu. Sarunas ar satiktajiem toreiz un tagad, atmiņas par mammu, izcilu matemātiķi, mijas ar Terēzes vīra ziņām telefonā, kurš cer, ka vēl varēs saglābt attiecības pēc sānsoļa. Skaistais, ko abi piedzīvojuši kopā, skalojas viļņos ar atbrīvojošo sajūtu, kas galveno varoni pārņem arvien vairāk. Un visam romānam slīprakstā cauri aužas Terēzes pieraksti piezīmju blociņā – viņas vērojumi, fiksējumi, pārdomas, arī sapņi. Grāmata ir kā brīvdienu koferis, kurā autoram izcili izdevies ietilpināt tik daudz. Gan skaudrus dzīvesstāstus, neticamas, arī traģiskas sakritības, gan Grieķijas vēsturi, kas glabājas zem jūras, augstu kalnā un vecās grāmatās. Sarunas ar vienkāršo automehāniķi aizved līdz filosofiskiem jautājumiem par to, vai dzīvniekiem ir apziņa un kā ir būt sunim, vai priede jūt un kas īsti ir tagadne. Visspēcīgāka ir sajūta, ko rakstnieks uzbur – kā tas īsti ir būt cilvēkam. Kad, ejot pa tūristu taku, pēkšņi ne no kā Terēze atceras kādu mirkli ar mammu – tik dzīvu un īstu. Kā viņa salika rokas, kad atnāca, ko teica. Skumjas mijas ar pateicību. Pagātne ar to, kas ir te, acu priekšā. Viena balta laiva jūrā. Ļoti interesants ir grāmatas nobeigums. Un pēdējie vārdi – "jā, tev ir pilnīga taisnība". Varbūt pats skaistākais dzīvē ir iznirt no saviem dziļumiem un vienkārši būt kopā. Varbūt ar to arī pietiek. *** Bukera balva literatūrā Lielbritānijā tiek pasniegta jau kopš 1969. gada. 2025. gads iezīmējas ar īpaši izstrādātu (un interesentiem izpētīt vērtu) vizuālā tēla un mediju kampaņu, kas tika veidota, lai noceltu balvu no mazliet snobiska pjedestāla un pietuvinātu jaunākai lasītāju paaudzei, sociālo mediju videi un visam tam burziņam, kas ap grāmatām un lasīšanu veidojas tīmeklī. Reizē – neizsijājoties ņirboņā un saglabājot prestižu. 2025. gadā tika izziņots arī jaunums – turpmāk Bukera balvai un Starptautiskajai Bukera balvai (kas tiek pasniegta kopš 2005. gada) piepulcēsies arī Bērnu Bukera balva, kuru pirmoreiz pasniegs 2027. gadā. Šis gads atmiņā paliks arī man personīgi. Neko daudz nedomādama, jo loterijās nekad man nav veicies, ierakstīju savu e-pasta adresi vienā no Bukera balvas uzsaukumiem, lai laimētu dāvanas, un kļuvu par vienīgo laimīgo visā pasaulē, kas saņēma visas 13 Bukera balvas garajam sarakstam nominētās grāmatas jeb t.s. "Bukera duci" (2007. gadā tika nolemts garajā sarakstā turpmāk iekļaut ne vairāk par 12–13 grāmatām). Izmantojot šo iespēju, vēloties dalīties un reizē pagarinot svētkus par veselu gadu, esmu nolēmusi kļūt par "Literatūras ceļveža" Bukera vēstnesi un mēnesi pa mēnesim uzrakstīt par visām garajā sarakstā iekļautajām grāmatām. Lai arī novembrī tika paziņots laureāts – Bukera trofeju un 50 tūkstošus britu mārciņu saņēma ungāru izcelsmes britu rakstnieks David Szalay par romānu "Miesa" (Flesh) – soļosim pēc kārtas. Vispirms iziesim cauri garā saraksta grāmatām, kas neiekļuva īsajā sarakstā, tad sekos finālisti, un apmēram pēc gada tiksimies ar laureāta grāmatu. Anna un Nemo Bukera lasītavā. 3/13 izlasīta :) Noderīgi: thebookerprizes.com Jonathan Buckley interview: "At no point did I ever envisage becoming a novelist" Bukera lasītava #1: Benjamin Wood. Seascraperar Bukera lasītava #2: Claire Adam. Love Forms Jonathan Buckley. One Boat. London: Fitzcarraldo Editions, 2025. 168 lpp. ISBN: 9781804271766. Anna Iltnere ir Latvijas Bibliotēku portāla redaktore.

🎧 Klausies apskatu Spotify. 1980. gads. Nakts. Sešpadsmitgadīgai meitenei uz galvas uzvelk maisu, lai viņa neredzētu ceļu un neuzzinātu detaļas. Laivā viņu pārved pāri jūrai no Trinidādas salas uz Venecuēlas krastu. Labā ģimenē augusī meitene, pēc bezrūpīgas karnevāla nakts, ir stāvoklī. Kādā Venecuēlas klosterī mūķenes par visu parūpēsies: pieņems dzemdības un nodos mazuli adopcijai. Kad pusaudze atkopsies, viņu aizvedīs atpakaļ uz Trinidādu, un par notikušo vairs nekad nedrīkstēs runāt. Dzīve turpināsies kā ierasts. Meitene pabeigs skolu, pārcelsies uz Londonu, studēs medicīnu. Apprecēs britu ārstu, dzemdēs divus dēlus un dzīvos laimīgi skaistā mājā. Mūsdienas. Londona. Pusmūža sieviete dzīvo viena. Nesen šķīrusies no vīra, laulība izjuka drīz pēc tam, kad dēli pieauga. Izsapņotā mediķes karjera aprāvās, kamēr viņa audzināja dēlus. Šobrīd viņa strādā nekustamo īpašumu birojā, darot šādus tādus darbiņus. Viņa ilgojas pēc dzimtenes un arī pēc meitas, kuru dzemdēja sešpadsmit gadu vecumā. Vecāku lēmums pakļaut meitu kam tādam, kam sekoja klusēšanas pakts – viss kopā izrādījās vēl plosošāk nekā toreiz šķita. Apziņa, ka kaut kur pasaulē dzīvo bērns, kuru viņa pameta, ir trauma uz mūžu. Šis nav tikai stāsts par vienu sievieti un vienu adopcijai nodotu bērnu – tas ir romāns par klusēšanas mehānismiem ģimenēs un sabiedrībās, par sievietes ķermeni kā vietu, kur tiek glabāta vēsture, un par to, kā migrācija sašķeļ identitāti, veidojot vairākas dzīves. Pavadot daudz laika vienatnē, sieviete turpina šķetināt klostera atrašanās vietas noslēpumu un adopcijai nodotās meitas iespējamo likteni. Kopš interneta forumu un tīmekļvietņu parādīšanās meklējumi sniedz arvien vairāk cerību, tomēr meita joprojām nav atrasta. Bezmiega naktīs sieviete atver kasti, kurā visu mūžu krājusi avīžu izgriezumus ar jaunām sievietēm, kuras varētu līdzināties viņas meitai – spriežot pēc pašas vaibstiem. Tur ir arī informācijas druskas par Venecuēlas mūķenēm un vietām, kas raisa atmiņas, kā arī vēstuļu kopijas, sūtītas dažādām iestādēm atbilžu meklējumos. Uz grīdas viņa atloka milzīgu Venecuēlas karti un, malkojot vīnu, atzīmē vietas, kur tas noteikti nevarēja notikt. Līdz kādā rītā vienā no forumiem parādās atbilde no jaunas sievietes, kura dzīvo Itālijā un, iespējams, varētu būt meklētā meita. Vai tā ir? Romāns "Love Forms" ir sarakstīts mierīgā, samtainā pirmās personas balsī. Rakstības stilā nav melodrāmas, pat vistraģiskākajos brīžos valoda paliek pieklusināta un līdzsvarota, ļaujot lasītājam pašam sajust spriedzi starp pateikto un noklusēto. Galvenā varone stāsta par savu dzīvi, vienlaikus dzīvojot tagadnē. Pēc izlasīšanas šī balss man ļoti pietrūks. Tajā bija maigums, spēks, gudrība un cilvēcība; tā ļāva roku rokā šķetināt dzīves lielos noslēpumus. Lasot grāmatu decembrī, barojos arī no Trinidādā un Tobāgo tapušajiem aprakstiem par dabu, sulīgajiem augļiem, silto sauli un dzimtas sievietēm. Viss dzimtas un dzimtenes kolorītais spēks burtiski izstaro no galvenās varones viņas ikdienas pelēkajā Londonā. Izstaro – un vienlaikus apsīkst, jo ar māti līdz galam sarunāties nav iespējams. Pārāk daudz jautājumu, kurus māte nevēlas pat dzirdēt. Vai klusēšana var būt mīlestības forma? Mātes klusēšana romānā gan nav ļaunprātīga – tā drīzāk sakņojas bailēs, sociālajos rāmjos un paaudzēs pārmantotā priekšstatā par kaunu kā kaut ko pārāku par patiesību. Kā eksotisks augs galvenā varone ir pārcēlusies uz Londonu un iesakņojusies mazā puķpodiņā. Tomēr arī atgriezties pavisam nav iespējams, jo arī dzimtenē viņa ir kļuvusi eksotiska ar savu dzīvesstāstu, kuru zina visi. Saknes grāmatā ir spēcīgs simbols. Viena no reibinošākajām ainām ir brīdis, kad izbraucienā ar laivu gar Trinidādas krastiem jau pieaugusī sieviete nevilšus izvaicā gidu par vietām, kur visātrāk iespējams nokļūt no Trinidādas salas uz Venecuēlu. Piebraucot pie mangrovēm ar to garajām, samezglotajām saknēm, varone satver vienu no tām plaukstā. Šajā mirklī ķermeņa atmiņa pēkšņi atdzīvina sen aizmirstas detaļas. Mangroves sakne kļūst par tiltu starp ķermeni un atmiņu – pierādījumu, ka pieredze nepazūd, pat ja tai gadiem ilgi nav dots vārds. Ir savādi rakstīt šo apskatu brīdī, kad Venecuēlas dzīve vienas nakts laikā atkal ir apgriezta kājām gaisā. Jo īpaši pēc tam, kad lasīti galvenās varones stāsti par to, kā mainījās noskaņa Trinidādā un Tobāgo pēc valsts apvērsuma mēģinājumiem Venecuēlā 90. gadu sākumā un Hugo Čavesa nākšanas pie varas. Ja agrāk vietējie uz tuvējo Venecuēlu devās labākas peļņas meklējumos, tad jaunā režīma laikā viss mainījās. Stāsti par cilvēku nolaupīšanām un izpirkuma maksām caurvija kādreiz tik saulaino ikdienu. Virkne vietējo rūpalu apsīka, un galvenās varones brālis, ģimenes uzņēmuma turpinātājs, kļuva raupjš kā klints. Grāmatas autore Klēra Adama (Claire Adam) ir dzimusi Trinidādā un Tobāgo, studējusi ASV un šobrīd kopā ar vīru un diviem dēliem dzīvo Londonā. Lai gan stāsts nav biogrāfisks, tā rakstīšana autorei likusi aizdomāties arī par savas dzimtas zināmajiem un nezināmajiem stāstiem. Pētot materiālus grāmatai, viņa kādā fotogrāfijā ar Trinidādas un Tobāgo salu pamatiedzīvotāju bērnu pamanījusi sev pārsteidzoši līdzīgus vaibstus. Vai par savām saknēm mēs patiešām zinām visu? Un vai tas, ko zinām, ir tieši tā, kā mums šķiet? Grāmata izgaismo arī to, cik lielā mērā mūsu dzīvi balsta un veido tas, kādu stāstu par savu dzīvi nevilšus stāstām sev. * * * Bukera balva literatūrā Lielbritānijā tiek pasniegta jau kopš 1969. gada. 2025. gads iezīmējas ar īpaši izstrādātu (un interesentiem izpētīt vērtu) vizuālā tēla un mediju kampaņu, kas tika veidota, lai noceltu balvu no mazliet snobiska pjedestāla un pietuvinātu jaunākai lasītāju paaudzei, sociālo mediju videi un visam tam burziņam, kas ap grāmatām un lasīšanu veidojas tīmeklī. Reizē – neizsijājoties ņirboņā un saglabājot prestižu. 2025. gadā tika izziņots arī jaunums – turpmāk Bukera balvai un Starptautiskajai Bukera balvai (kas tiek pasniegta kopš 2005. gada) piepulcēsies arī Bērnu Bukera balva, kuru pirmoreiz pasniegs 2027. gadā. Šis gads atmiņā paliks arī man personīgi. Neko daudz nedomādama, jo loterijās nekad man nav veicies, ierakstīju savu e-pasta adresi vienā no Bukera balvas uzsaukumiem, lai laimētu dāvanas, un kļuvu par vienīgo laimīgo visā pasaulē, kas saņēma visas 13 Bukera balvas garajam sarakstam nominētās grāmatas jeb t.s. “Bukera duci” (2007. gadā tika nolemts garajā sarakstā turpmāk iekļaut ne vairāk par 12–13 grāmatām). Izmantojot šo iespēju, vēloties dalīties un reizē pagarinot svētkus par veselu gadu, esmu nolēmusi kļūt par “Literatūras ceļveža” Bukera vēstnesi un mēnesi pa mēnesim uzrakstīt par visām garajā sarakstā iekļautajām grāmatām. Lai arī novembrī tika paziņots laureāts – Bukera trofeju un 50 tūkstošus britu mārciņu saņēma ungāru izcelsmes britu rakstnieks David Szalay par romānu “Miesa” (Flesh) – soļosim pēc kārtas. Vispirms iziesim cauri garā saraksta grāmatām, kas neiekļuva īsajā sarakstā, tad sekos finālisti, un apmēram pēc gada tiksimies ar laureāta grāmatu. Anna un Nemo Bukera lasītavā. 2/13 izlasīta :) Noderīgi: The Booker Prizes "How A Fictional Search For My Novel Led Me To Question My Own Ancestry" – One Booker Prize-Longlisted Author Tells All Bukera lasītava: Benjamin Wood. Seascraper Claire Adam. Love Forms. London: Faber, 2025. 288 lpp. ISBN: 9780571339549. Anna Iltnere ir Latvijas Bibliotēku portāla redaktore.

🎧 Klausies apskatu Spotify. Bukera balva literatūrā Lielbritānijā tiek pasniegta jau kopš 1969. gada. 2025. gads iezīmējas ar īpaši izstrādātu (un interesentiem izpētīt vērtu) vizuālā tēla un mediju kampaņu, kas tika veidota, lai noceltu balvu no mazliet snobiska pjedestāla un pietuvinātu jaunākai lasītāju paaudzei, sociālo mediju videi un visam tam burziņam, kas ap grāmatām un lasīšanu veidojas tīmeklī. Reizē – neizsijājoties ņirboņā un saglabājot prestižu. 2025. gadā tika izziņots arī jaunums – turpmāk Bukera balvai un Starptautiskajai Bukera balvai (kas tiek pasniegta kopš 2005. gada) piepulcēsies arī Bērnu Bukera balva, kuru pirmoreiz pasniegs 2027. gadā. Šis gads atmiņā paliks arī man personīgi. Neko daudz nedomādama, jo loterijās nekad man nav veicies, ierakstīju savu e-pasta adresi vienā no Bukera balvas uzsaukumiem, lai laimētu dāvanas, un kļuvu par vienīgo laimīgo visā pasaulē, kas saņēma visas 13 Bukera balvas garajam sarakstam nominētās grāmatas jeb t.s. "Bukera duci" (2007. gadā tika nolemts garajā sarakstā turpmāk iekļaut ne vairāk par 12–13 grāmatām). Izmantojot šo iespēju, vēloties dalīties un reizē pagarinot svētkus par veselu gadu, esmu nolēmusi kļūt par "Literatūras ceļveža" Bukera vēstnesi un mēnesi pa mēnesim uzrakstīt par visām garajā sarakstā iekļautajām grāmatām. Lai arī novembrī tika paziņots laureāts – Bukera trofeju un 50 tūkstošus britu mārciņu saņēma ungāru izcelsmes britu rakstnieks David Szalay par romānu "Miesa" ( Flesh ) – soļosim pēc kārtas. Vispirms iziesim cauri garā saraksta grāmatām, kas neiekļuva īsajā sarakstā, tad sekos finālisti, un apmēram pēc gada tiksimies ar laureāta grāmatu. Jāteic, ka ungāru literatūrai šis ir bijis labs gads. Arī Nobela balvu literatūrā šogad saņēma ungāru rakstnieks – László Krasznahorkai . **** Pirmo savā Bukera auduma maisiņā (ar kādu Ņujorkas metro manīta arī amerikāņu aktrise Sāra Džesika Pārkere, kura šīgada Bukera žūrijā, iespējams, iekļuva tieši tāpēc, ka pirms trim gadiem Instagram komentāros bija ierakstījusi "Ak, ļaujiet man pamēģināt ! ! ! !") lieku Benžamina Vuda ( Benjamin Wood ) īso romānu "Jūrasskrāpis" ( Seascraper ), kas nākamgad iznāks arī igauņu valodā. Novembris ir bijis trāpīgs laiks, kad "Jūrasskrāpi" lasīt. Noskaņu gammā grāmata ir kā agrs, tumšs un lietains rīts, kurā negribas celties, bet ir jāsaņemas un jāiet. Grāmatā gaiss ir drēgns, tumīgs un mitrs. Saturā – pazemīga nolemtība un atstrādāta ikdiena mijas ar kādu negaidītu viesi un no jauna atraktiem sapņiem. Intervijā lasīju , ka rakstnieks grāmatu sarakstījis uz soliņa pie baznīcas, rakstot ar roku blociņā (jo mājās kaimiņiem bijis trokšņains remonts). Bieži lijis lietus, viņš sēdējis ūdensizturīgās virsrēbēs un jo īpaši spējis uz lapas uzburt to nebeidzami smidzinošo ainavu. Galvenais varonis Tomass, puisis savos 20, ceļas pirms rītausmas, sataisās, iejūdz uzticamo zirdziņu ratos un kleperē garām kaimiņu logiem, skaistiem skatlogiem un spožām automašīnām uz piejūras pilsētiņas pludmali, kur bēguma laikā mitrajās smiltīs ar speciālām lamatām ķer garneles, lai vēlāk pārdotu vietējam uzpircējam. Tā turpinot mirušā vectēva aizvēsturisko arodu, kaut sirdī būtu gribējis studēt, ir īstens grāmatu tārps un, slepus no mammas, kas uzaudzinājusi viņu viena un ir tikai 16 gadus vecāka par savu dēlu, trenējas spēlēt ģitāru – visbiežāk steliņģī, kur siens reizēm smaržo pēc urīna. Strādājot pārāk aizsapņoties gan nedrīkst, ir nemitīgi jāsargās no plūstošajām smiltīm, kuras jāprot atpazīt ar acs kaktiņu, citādi pazust tajās var pat zirgs ar visiem ratiem. Zem ratu sēdekļa noteiktā vietā vienmēr glabājas nazis, lai īstajā brīdī un operatīvi varētu zirgu ātri atsvabināt no pajūga. Reiz pusaudžu gados zēns nebija nazi atlicis vietā, un vectēvs viņu pamatīgi sabāris. Noteikta lietu kārtība un rūpīgs darbs varot glābt dzīvības, un mūžīgo spriedelēšanu par filozofiskiem jautājumiem vectēvs nekad nav turējis godā. Vectēva zīmētā plūstošo smilšu karte šodien puisim ir jau no galvas apgūta un līdzi nav jāņem, bet arvien jāsargās no jaunām smilšu lamatām, kā arī no paisuma stundas, jo jūra "atgriežas" krietni ātrāk nekā varētu šķist. Dodoties mājup pēc rīta maiņas, Tomass jau domā par karstu vannu, kas reizi nedēļā tiek izvilkta viesistabā pie kamīna, lai nomazgātu sviedru un garneļu smārdu, un par kaklu sildošu glāzi brendija. Tomēr sen atstrādātais dienas ritms pajūk, kad viesistabā sēž mamma ar kādu viesi no Amerikas. Holivudas režisoru, kas atnesis steiku un meklē pavadoni, kas par labu samaksu izrādītu viņam šo noskanīgo pludmali – īsto vietu viņa mūža darba filmēšanai. Vai beidzot dzīvē notiks kas labs? Kas ir tas labais, ko mēs gribam, lai mūsu katra dzīvē notiktu? Sižeta pavērsienu īsajā romānā netrūkst. Arī lasītājam ir nemitīgi jāraugās, "kur likt kāju", lai nepazustu smiltīs, kas tikai nepieredzējušai acij var izskatīties pēc cietas un drošas zemes. Izcilais stāsts uz beigām šķiet arvien "siltāks" un "sausāks", tomēr sajūtu buķete vēl ilgi pēc izlasīšanas nepamet kā drēbēs sasūcies mitrums. Autors ir meistarīgi uzbūris līdz kaulam spilgtas ainas gan telpā, gan ārā, gan paša ķermenī. Tie ieaugušie kāju nagi… Arī stāsta līnija par mātēm un dēliem tiek izlocīta dažādos veidos un izpurina lasītāja priekšstatus. Kas interesanti, vienā "akacī" es iekritu gan. Laikam palaidu garām Tomasa vecumu un gadu starpību, un pusi grāmatas iztēlojos viņa māti kā gados vecu kundzīti, kura rītos krāc un kurai sāp mugura, līdz izskan teikums "bet viņai ir tikai 36 gadi", un man bija jāsāk domāt, kas man lika veidot manus pieņēmumus tik braši un automātiski. Grāmatu pabeidzot, vienā no pēdējām lapām uzšķiru saiti, kas, ievadīta telefonā, aizved mani uz autora tīmekļvietni, kur uz veca atskaņotāja var uzspiest "Play". Pēkšņi dzirdama Tomasa ģitāra, viņa samtainā balss un izskan dziesma par "Jūrasskrāpi", acumirklī pilnībā nojaucot jebkādas robežas starp iztēles paisumu un realitātes bēgumu. Anna un Nemo Bukera lasītavā. 1/13 izlasīta :) Noderīgi: thebookerprizes.com benjaminwood.info Benjamin Wood. Seascraper. London: Viking, 2025. 176 lpp. ISBN: 9780241741344. Anna Iltnere ir Latvijas Bibliotēku portāla redaktore.

Sergejs Timofejevs ir 1970. gadā Rīgā dzimis Latvijas krievu dzejnieks. Lai gan grāmata "Moka un Robers" ir nozīmīgs notikums bērnu literatūrā, tā nav autora pirmā pievēršanās šim žanram. Jau 2018. gadā tika izdota viņa grāmata "Pasaka par bruņinieku, kuram sāpēja zobi" , kas apliecina autora interesi par bērnu auditoriju un spēju ar jaunākajiem lasītājiem komunicēt gan poētiskā, gan izglītojošā veidā. Grāmatas sižets risinās mūsdienu Rīgā. Kafijbrūnais suns Moka uguņošanas un citu skaļu trokšņu dēļ bieži piedzīvo lielas bailes. Ikreiz, kad viņš nonāk nemieru izraisošās situācijās, saimnieks viņu mierina, stāstot par citu četrkājainu "rīdzinieku", kas sensenos laikos dzīvojis Rīgā - Riharda Vāgnera ņūfaundlendieti vārdā Robers. Kaut arī pirmajā brīdī varētu šķist, ka šī grāmata ir paredzēta tikai jaunākā skolas vecuma bērniem viegli lasāmā teksta un ilustrāciju dēļ, kas aizņem lielāko daļu lapas, pēc grāmatas izlasīšanas kļūst skaidrs, ka šāds pieņēmums ir maldinošs. Grāmata vienlaikus aizrauj un izglīto lasītāju ar stāstiem par suņu un cilvēku attiecībām, bailēm un to pārvarēšanu, kā arī par nodevību. Tā sniedz ieskatu arī Riharda Vāgnera un viņa četrkājainā kompanjona dienās un nedienās gan Rīgā, gan citviet Eiropā. Ilustratores Marta Folkmanes darbs grāmatā "Moka un Robers" ir nozīmīgs, jo tas palīdz vizuāli atklāt stāsta noskaņu, tēlus un vidi, padarot grāmatas saturu vieglāk uztveramu un emocionāli saistošu. Iespējams, viens no iemesliem, kāpēc M. Folkmanei ir izdevies tik smalki izprast un atainot teksta būtību savos zīmējumos, ir tas, ka viņa jau kopš bērnības ir kaismīga lasītāja, bibliotēkas apmeklētāja un piedalījusies daudzos bibliotēku rīkotajos pasākumos bērniem un pieaugušajiem. Martas Folkmanes zīmējumu izstāde "Land of the free" ("Brīvo zeme") 2025. gada 5. novembrī tikusi atklāta Latgales Centrālās bibliotēkas ASV Informācijas centrā. Grāmata "Moka un Robers" ir labs piemērs tam, kā literārs darbs spēj savienot dažādas paaudzes un kultūras, vienlaikus veicinot lasītāju izpratni par svarīgām dzīves vērtībām. Vēsture nav tikai fakti, bet arī cilvēku un pat dzīvnieku dzīvesstāsti. Šāds skatījums palīdz bērniem un jauniešiem vieglāk saprast sarežģītus vēsturiskos notikumus, kā arī veicina interesi par kultūru, literatūru un lasītprasmi. Sergejs Timofejevs. Moka un Robers: par diviem Rīgas suņiem, kuri nekad nav tikušies. Ilustrējusi Marta Folkmane; no krievu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; redaktore Inese Zandere; dizains: Artis Briedis. Rīga: liels un mazs, 2025. 108 lpp. ISBN 9789934633294. Ilze Smirnova ir Latgales Centrālās bibliotēkas filiāles Bērnu bibliotēkas "Zīlīte" galvenā bibliotekāre.

Kā pārdzīvot tuvinieka zaudējumu? Kas ar mums notiek šajā laikā? Pareizās receptes nav, skaudrā māksla nekad netiks pabeigta, taču mēs varam dalīties pieredzē un parādīt iespējamas taciņas, kā virzīties tālāk un pieņemt sāpes, kā ar tām strādāt. Pazīstamās bērnu grāmatu ilustratores Jekaterinas Griškjānes un apgāda Zvaigzne ABC veikums uzrunā mazākos lasītājus un šomēnes izceļas bibliotēkas jaunumu vidū kā rūpīgi izsāpēts darbs. Atdot to vispārējam vērtējumam nebūt nav viegli, tāpēc centīšos izteikties atbilstoši maigi. Grāmata sākas ar emocionāli drošas, atbalstošas vides veidošanu, iezīmējot vietu, kur varam justies "mājiņā", silti un aprūpēti. Spilgtākās bērnības atmiņas veido taciņu līdz atvadu brīdim un vizualizē mīlestības turpināšanos un pārcelšanos sirds teritorijā. Noslēgumā ievietotie psihologa padomi man netraucē, jo šī nav grāmata, kurai būtu vajadzīgi papildu skaidrojumi. Uztveru šo sadaļu kā apliecinājumu, ka grāmata netiecas aizstāt darbu ar sevi un speciālistiem, ja tādi kļūst nepieciešami, bet kalpo kā estētiska "pirmā palīdzība". Cerams, šo paņēmienu nepārņems šabloniskas produkcijas ražotāji. Ilustratoriem raksturīgais risinājums "attēls aizrauj, teksts skaidro un atbalsta" šoreiz atmaksājas, jo vērotāja iztēle brīvi atradīs savas atmiņas un pielīdzināsies. Vizuāli veiksmīgs un sirdsgudrs līdzsvars jaušams katrā grāmatas atvērumā, skatienam ir viegli atšķirt centrālo tēlu un vēlāk bagātināt iespaidu ar daudzslāņainām otrā plāna dekorācijām un dinamiskiem foniem. Salīdzinot ar iekšlapām, grāmatas vāks šķiet mazliet samocīts, bet droši ejam tālāk, kur mūs uzrunā brīnumaina tīrība. Nezinu, kā šo grāmatu uztvertu kāds, kuram dzīvē vēl nav gadījušies sāpīgi zaudējumi, taču varu apliecināt, ka grāmata palīdz arī pret mazākām skumjām, ja saplīst lelle vai pieviļ draugs. Ierindoju šo grāmatu starp jebkura vecuma lasītājiem noderīgām, jo arī mēs, topošie vecvecāki, varam iedvesmoties un priecāties, ka mums vēl ir laiks piestrādāt pie tā, kādas atmiņas veidojam. Novēlējums izaugsmei – kā tekstu padarīt līdzvērtīgu ilustrācijām? Autori, iedomājieties, ka ilustrētā grāmatā par animāciju rūpējas valoda. Jekaterina Griškjāne. Es esmu mājiņā. Teksts, ilustrācijas, grāmatas vāka un maketa dizains. Tulkojums latviešu valodā: Kristīne Zlamete; redaktore Guna Pitkevica. Rīga: Zvaigzne ABC, 2026. 43 lpp. ISBN 9789934336294. Noderīgi: Jekaterinas Griškjānes grāmatu ilustrāciju izstāde "Es esmu mājiņā" Andris Akmentiņš ir dzejnieks, Pārventas bibliotēkas bērnu bibliotekārs.

Pavasarī daba dzen asnus un nokrata sargājošo sniega mētelīti, kas ziemā tik ļoti noderēja. Pasaule pēkšņi uzplaukst un aicina mūs līdzi, notraušot putekļus no lietussargiem un gumijas zābakiem, lai dotos brīvsolī un piedzīvotu skaisto pārtapšanu, pieaugšanu un pamošanos. Mazie asniņi ir redzami ne tikai pavasarī, bet arī mums apkārt. Jaunākie lasītāji, izdomas un cerību pilni, tiecas iepazīt tos pašus stāstus, ko kādreiz lasījām mēs. Tāpat kā pavasaris, kas katru reizi atgriežas, lai gan ziemas aukstumā tas nešķiet iespējams, tā arī jaunie lasītāji nāk, mainās un piepilda bibliotēku telpas ar apbrīnas bagātiem skatieniem. Domājot par bērniem, jauniešiem un grāmatām, ko viņi lasa (vai nelasa), ir svarīgi pievērst uzmanību īpašajam laikmetam, kurā atrodamies. Ar viedierīču palīdzību esam kļuvuši nebeidzami sasniedzami. Ziņu nemitīgā zumēšana piepilda laiku, kurā kādreiz valdīja klusums, aizpilda ikdienas soļu fonu un iedveš zināmu nemieru pat jaunākajos prātos. Ir bail nokavēt, neredzēt, palaist garām kādu svarīgu notikumu un nespēt par to izteikt viedokli. Mūsdienās miers un piepildījums ir kļuvuši par ekskluzīvu preci. Tieši tad palīgā var nākt grāmatas. Grāmatas, kas ļauj kaut kam skaistam un jaunam iemirdzēties klusumā, uzplaukt cerību asniņiem un fantāzijas ziediem. Grāmatas, kas plauktos atrodas kā svarīgi vērtību kodoli, kas uzrunā mūžīgi svarīgo un svēto katrā no mums. Grāmatas, kas jauniešus aizrauj ar piedzīvojumiem, ceļojumiem, pētījumiem, kā arī atgādina – grūtības ir cilvēcīgas. Šajā "Literatūras ceļveža" speciālnumurā apkopota lieliska intervija ar Intu Zaksu, Cēsu Centrālās bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītāju, kā arī atradīsi vairākus grāmatu ieteikumus bērniem un jauniešiem. Par to, kādi ir bērni, kā ir būt bērnam un kā audzināt bērnus. Novēlu, lai pavasara saule aicina mūs, pieaugušos lasītājus, iedziļināties literatūrā, kas domāta bērniem, tādā veidā labāk iepazīstot arī sevi. Lai varam būt atbalsts un iedrošinājums jaunajiem lasītājiem viņu literatūras ceļā. Pilns numura pārskats pieejams šeit: Bērnu un jauniešu lasītava 2026 Ieva Velberga LNB Bibliotēku attīstības centra speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem Ieva.Velberga@lnb.lv

Šis bagātais fantāzijas romāns stāsta par deviņgadīgo Vegu, kura dzīvo kopā ar tēvu. Dažādu notikumu rezultātā viņa izlemj doties piedzīvojumu pilnā ceļā kopā ar vectētiņu Hektoru un zinātkāro draugu Nelsonu, lai atrastu savu mammu. Tas ir stāsts par savas vietas un savējo meklējumiem, par iederēšanos un draudzību, kā arī par pārpratumiem un spēju pieņemt gan savus, gan citu cilvēku lēmumus. Ja šis stāsts būtu jāraksturo vienā vārdā, tad tas noteikti būtu – aizraujošs. Šis ir viens no tiem veiksmīgajiem stāstiem, ko bērni var lasīt un baudīt patstāvīgi. Turklāt tā ir grāmata, ko pieaugušie var lasīt paši, jo tā ietver dažādus pārdomas rosinošus tematus un notikumus. Grāmata "Žirafes sirds ir neparasti liela" ir māsu Sofijas (teksts) un Amandas (ilustrācijas) Šanfro debija literatūrā, par ko viņas saņēmušas Somijas prestižāko literāro balvu Finlandia Junior Prize. Tomēr, neskatoties uz to, ka grāmata ir patiesi veiksmīga, vizuāli spēcīga un aizraujoša, tā var kalpot par lielisku sarunu rosinātāju starp bērniem un pieaugušajiem, lai mācītos atšķirt faktu no fantāzijas. Katra grāmatas nodaļa sākas ar kādu neticamu faktu par dzīvniekiem, piemēram, ka gliemežiem ir 33 smadzenes, ka žirafēm nav balss saišu vai īpaši filozofiskais fakts - ka tārpi neredz, bet spēj atšķirt gaismu no tumsas. Šāda struktūra ļauj izkāpt ārpus paša stāsta un meklēt veidu, kā mazie (un ne tikai mazie) lasītāji var pārbaudīt šo informāciju. Tā var būt saruna ar bibliotekāru, kopīgi meklējot atbildes grāmatās, vai iespēja izrunāt ar bērnu, kā pārbaudīt informāciju internetā un kam, to darot, jāpievērš uzmanība. Lasot šo grāmatu arī pati nepārtraukti pārbaudīju Nelsona neticamos faktus internetā un biju patiesi pārsteigta par atklājumiem. Šī grāmata māca meklēt un pārbaudīt informāciju bez moralizējošas pamācīšanas. Tajā pašā laikā attīsta fantāziju un spēju par to priecāties un patiesi izbaudīt. Šis brīnumainais stāsts atgādina, cik dzīve kļūst vienkāršāka un piepildītāka, kad varam pavadīt laiku savējo lokā, nodarbojoties ar patiesi interesantām lietām. Sofija un Amanda Šanfro. Žirafes sirds ir neparasti liela: romāns. Ilustrējusi: Amanda Šanfro; no zviedru valodas tulkojusi Inga Mežaraupe; literārā konsultante Valērija Lasovska; datorgrafiskais noformējums: Iveta Paegle. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2025. 206 lpp. ISBN 9789934410628. Anita Veckalne ir LNB portāla "Literatūras ceļvedis" redaktore.

Bērni pirmsskolas un sākumskolas vecumā, izlasot šo grāmatu, ir atzinuši, ka viņi saprot Miu, jo arī viņiem ir gadījies tāpat kā mazajai meitenei no grāmatas. Dažreiz bērni aizņemas no galvenās varones Mias rīcības plānu: uzzīmē savus skumju mošķus un aizsūta prom, pasaka mammai, ka ir jau lieli un ģērbsies paši, niķus vēderā aplej ar aukstu ūdeni, palēkā un izkrata laukā. Jāizceļ, ka mākslinieces Katrinas Ērlihas ilustrācijas lieliski paspilgtina autores rakstīto. Grāmatas lasītāji dalās, ka, tāpat kā Miai, arī viņiem ir gadījies sadusmot savas mammas, pastrādājot blēņas. Grāmatā Mias mamma atzīst, ka dusmojas par palaidnībām, nevis uz pašu meiteni un apliecina savu mīlestību. Šī atziņa bērniem nekad neapnīk. Svarīgi, ka bērni pēc grāmatas lasīšanas pastāstīja, cik ļoti viņiem patīk darboties kopā ar saviem vecākiem un vecvecākiem, tāpat kā Miai patīk darboties kopā ar savu mammu. Tāpēc ierosināju bērniem izlasīt šos stāstiņus kopā ar savām ģimenēm. Autore Tīa grāmatā piedāvā veiksmīgu risinājumu kādai ikdienišķai problēmai. Mia noliek gulēt visas rotaļlietas savā gultā, līdz pašai vairs nav vietas. Mias mamma šo problēmu atrisina ļoti vienkārši, noklājot uz grīdas skaistu, mīkstu segu. Mia, pārceļot daudzās rotaļlietas uz segu, tik ļoti piekūst, ka pašai uznāk salds miegs. Tīa Selli. Mia ir priecīga. Māksliniece Katrina Ērliha; no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2017. 34 lpp. ISBN 9789984236711. Maruta Valaine ir Lauberes pagasta bibliotēkas bibliotekāre.

Grāmatā "Aušvicas balerīna" autore savu stāstu lasītājam izstāsta no 16 gadus vecas jaunietes skatupunkta, jo brīdī, kad viņa piedzīvoja Aušvicas koncentrācijas nometnes šausmas, autore bija pusaudze. Šajā laikā Edīte pazaudēja skaistos agrās jaunības gadus un savu pirmo mīlestību – Ēriku. Viņi vairs nekad nesatikās, jo Ēriks, tāpat kā viņas vecāki, aizgāja bojā… Kāpēc autore savai grāmatai jauniešiem ir devusi nosaukumu "Aušvicas balerīna"? Tas ir likumsakarīgi un cieši saistīts arī ar viņas izdzīvošanas brīnumu. Edīte jau no agras bērnības profesionāli mācījusies dejot baletu, un brīdī, kad viņa ir Aušvicā, virsnieks Mengele nometnē meklē ieslodzītās, kuras varētu viņu izklaidēt. Edīte rod sevī spēku un viņam dejo… Un Edīte saprot: "Šķiet, mans priekšnesums uz Mengeli ir atstājis iespaidu, jo viņš man pamet maizes klaipu – vēlāk izrādīsies, ka šis žests izglābs manu dzīvību", jo Aušvicā ieslodzītajām katru dienu jāiet dušā, kur nevar zināt, "vai no krāna tecēs ūdens vai izplūdīs gāze". Nevar arī zināt, cik daudz atlicis fiziskā un garīgā spēka, lai labprātīgi nemestos sadegt elektriskajā dzīvžogā. Daudzas nometnē ieslodzītās iekšēji "salūza" un izvēlējās tādā veidā noslēgt savus rēķinus ar nepanesami smago dzīvi. Vēl citas – nomira gāzes kamerās, smagajos fiziskajos darbos, no bada vai no slimībām. Lasot par Aušvicā piedzīvoto, man ir grūti aptvert, ka cilvēka gars spēj būt tik stiprs, lai izdzīvotu, nestu sevī domu nepadoties un atrast spēku izvēlēties teikt "jā" dzīvei brīdī, kad esi ieskatījies acīs nāvei tik daudzas reizes… Autore grāmatā "Aušvicas balerīna" tieši to arī uzsver: "Es nevaru izmainīt pagātni. Bet varu glābt kādu dzīvi – savējo. To, kuru dzīvoju tieši tagad, šajā dārgajā mirklī." Tā ir izvēle atsperties no punkta, kurā stāvi izmocīts, bet brīvs. Tā ir izvēle tālāk nodzīvot dzīvi, cik vien iespējams viegli – ar prieku par katru dienu brīvībā un iekšējā mierā. Likumsakarīgi, ka autore profesionālo ceļu ir izvēlējusies kā dziedināšanu sev un citiem – viņa ir ieguvusi doktora grādu psiholoģijā un ir posttraumatiskā stresa izraisīto traucējumu ārstēšanas speciāliste. Šobrīd Edītei Evai Egerei ir 98 gadi… Nodzīvots garš mūžs. Ar stāstiem, kuri uzrakstīti grāmatās "Izvēle" un "Aušvicas balerīna", Edīte ir ne tikai dziedinājusi savas pagātnes rētas, bet arī atgādinājusi nākamajām paaudzēm par vēstures tumšajiem kambariem, kuru durvis droši vien nāksies virināt vēl daudzām paaudzēm. Pat tad, ja šī vēsture kādu no mums neskar tieši, tā jāzina. Edīte Eva Egere. Aušvicas balerīna: patiess stāsts. No angļu valodas tulkojusi Ieva Lejasmeijere; redaktore Gunta Šustere; maketētāja Egija Bļinova. Rīga: Zvaigzne ABC, 2025. 159 lpp. ISBN 9789934331510. Zane Drozdova ir Alūksnes novada bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas galvenā bibliotekāre.