Jaunie, drosmīgie vārdi: kā mākslīgais intelekts radikāli mainīs izglītību (un kāpēc tas ir labi) Grāmatas par mākslīgo intelektu (MI) ir sarežģīta lieta – joma mainās teju katru nedēļu. Lasot par MI, vērts izvēlēties autoru, kura domas sniedzas tālāk par ieteikumiem, kas rakstīšanas brīdī bija aktuāli, bet līdz lasītājam nonāk jau novecojuši. Tāpēc ar interesi ķēros pie izglītības tehnoloģiju vizionāra Salmana Kāna, globālās izglītības platformas Khan Academy dibinātāja, grāmatas "Brave New Words: How AI Will Revolutionize Education (and Why That's a Good Thing)". Nosaukums ir atsauce uz Oldesa Hakslija antiutopisko romānu "Brave New World"("Brīnišķīgā jaunā pasaule"), kurā tehnoloģiskā progresa cena ir cilvēka individualitāte. Apzināti vai nejauši, šī atbalss caurvij visu grāmatu – Kāna nākotnes aina reizēm izklausās pēc tās pašas "brīnišķīgās pasaules", kur viss ir sakārtots un personalizēts, bet jautājumi "par kādu cenu?" un “kādā veidā?” paliek neatbildēti. Grāmata iznāca 2024. gada maijā, tātad pirms diviem gadiem, kas MI jomā ir gandrīz ģeoloģiska ēra. Tiem, kas ikdienā strādā ar MI, tā nesniedz daudz jaunu skatupunktu, savukārt kavētājiem uzbur nedaudz utopisku ainu par pielietojuma iespējām un to, cik tas ir viegli vai pieejami. Pirms mesties MI pielietojuma iespēju jūrā, vietējam lasītājam būtu jāsaprot, kāda ir kopējā digitālā pratība Latvijā. Pēc Eiropas Komisijas un Eurostat datiem pamata digitālās prasmes piemīt tikai 45,3% iedzīvotāju, jauniešiem – 65,4%, savukārt skolotāju aptaujās redzams, ka ceturtajai daļai trūkst MI prasmju. To ilustrē kāds patiess stāsts no pedagogu kursiem, kur pēc lieliska stundas plāna izveides ar MI skolotājs jautā: "Kur to varu saglabāt?" Pasniedzējs atbild: "Iekopējiet Word dokumentā." Skolotājs precizē: "Bet kā es varu tekstu nokopēt?" Tomēr MI ir uz palikšanu, un to aizliegt nav ne jēgas, ne iespēju. Tāpēc ir vērts ieklausīties Kāna aprakstītajos pielietojuma virzienos, kuros MI būs liels atbalsts, kad atradīsim veidu, kā to efektīvi integrēt mācību procesā. Kāna galvenais uzsvars ir personalizēta mācīšanās: MI kā privātskolotājs un sokrātiskā dialoga partneris. Autors min, ka MI ir potenciāls būt kā kabatas aristotelim visiem nākamajiem Aleksandriem Lielajiem, rosinot skolēnus patstāvīgi domāt un pašiem nonākt pie atbildēm, un MI izmantot kā domāšanas sparinga partneri. Šis patiesi ir pedagoģiski spēcīgs virziens, tomēr rodas jautājums, vai MI palīdzēs arī tiem, kuriem trūkst motivācijas mācīties, nevis zināšanas vai prasmes? Otrs virziens, kas grāmatā tiek minēts, ir MI kā darba paātrinātājs. Kāns iesaka: ja mērķis ir, piemēram, komunikācijas prasmju attīstīšana, rakstiet vai diskutējiet klasē bez MI; bet, ja jāapraksta, teiksim, eksperimenta gaita, MI ietaupa laiku, tāpat kā reiz to darīja kalkulators. Tomēr robeža starp jēgpilnu izmantošanu un ciklu "skolotājs uzģenerē uzdevumu, skolēns uzģenerē atbildi" ir trausla, un pirms ienest MI mācību procesā, jāsaprot, kā tas tiks pedagoģiski pamatots un nodrošināts. Grāmatā laba atbilde uz šo netiek sniegta. Kopumā Kāns ir sarakstījis MI evaņģēliju izglītībai. Pie konkrētiem nosacījumiem (motivēti skolēni, prasmīgi pedagogi, atbilstoša infrastruktūra un finansējums) tas strādās un dos lieliskus rezultātus, bet darbs, kas šeit vēl ieguldāms, ir milzīgs. Grāmata der skolu vadītājiem un politikas veidotājiem, kam jāredz lielā aina, kā arī pedagogiem un vecākiem, kas gatavi eksperimentēt. Lasiet un iedvesmojieties, bet nepalieciet tikai pie iedvesmas – meklējiet arī piezemētāku lasāmvielu, kas vīziju papildinās ar praktiskiem rīkiem. Kā saka pats Kāns: be careful, not fearful – esiet piesardzīgi, bet nebaidieties! Salman Khan. Brave New Words: How AI Will Revolutionize Education (and Why That's a Good Thing). New York: Viking / London: Allen Lane. 2024, 272 lpp. ISBN 9780593656952. Kristīne Aleksejeva ir Valsts administrācijas skolas Publiskās pārvaldes digitālās akadēmijas mācību programmu attīstības vadītāja.

Bildē izmantota mākslinieces Khyati Trehan veidota ilustrācija, kas tapusi Google DeepMind aizsāktā projekta “Visualising AI” ietvaros. Šajā darbā parādīts, kā MI var palīdzēt cilvēkiem izprast bioloģijas sarežģītību. Avots: Unsplash. Atzīmējot zinību mēnesi, "Literatūras ceļvedis" pievēršas vienai no izglītības aktualitātēm – mākslīgā intelekta (MI) izmantošanai mācību procesā. Ņemot vērā tempu, kādā MI mainās un attīstās, jāatzīstas, ka gatavot speciālnumuru par šo tēmu ir izaicinājums. Turklāt tēma ir tik starpdisciplināra un aplūkojama no tik daudziem aspektiem, ka grūti noturēties vienas nozares ietvaros. Varētu apgalvot, ka izglītībā MI rīki ir kļuvuši par pastāvīgu mācību procesa sastāvdaļu, tomēr nozares ekspertu vērtējumi nav viennozīmīgi. Kamēr vieni MI rīkos saskata jaunas iespējas un ieguvumus, akcentējot mācību efektivitāti, individuālu atbalstu, motivācijas pieaugumu, citi runā par izaicinājumiem un problēmām, uzsverot negatīvo ietekmi uz izziņas procesiem, mācību rezultātiem, zināšanu noturīgumu un pat atkarības riskiem. Tāpat sarežģītāka kļuvusi akadēmiskā godīguma nodrošināšana. Lai arī tehnoloģiju pieejamība mācīšanos padara ērtāku, dažkārt nākas aizdomāties: vai efektīvs tehnoloģiju lietojums vienmēr ir arī jēgpilns? Nesen medijos izskanēja ziņa, ka mūzikas straumēšanas platforma Spotify no septembra marķēs MI radītus mākslinieku profilus, to pamatojot ar mākslinieku un klausītāju savstarpējās uzticības un autentiskuma nozīmi. Tas savukārt liek aizdomāties par autentiskuma nozīmi arī mācību procesā: vai ar MI palīdzību veidots un līdz pēdējai niansei noslīpēts darbs vienmēr ir vērtīgāks par personisku, kaut nepilnīgu veikumu? Vai personiska pieeja tomēr nav interesantāka par bezpersonisku nevainojamību? Ja arī jums reizēm rodas līdzīgi jautājumi, aicinu izlasīt interviju, kurā ar RTU pētnieci Eviju Mirķi aplūkojam ne tikai MI ietekmi uz skolēnu kognitīvajiem procesiem un MI rīku regulējuma un to lietošanas pamatprasmju nozīmi, bet arī intelektuālā baudījuma lomu zināšanu apguvē. Šajā speciālnumurā priecājamies arī par zinošajiem grāmatu apskatu autoriem, kuri atraduši laiku sadarbībai. Saturs ir pietiekami daudzveidīgs – apskati aptver grāmatas, kas aplūko MI izmantošanas priekšrocības un pielietojuma iespējas, izglītības un kognitīvās psiholoģijas aspektus, ietekmi uz paaudzēm un dzimumu līdztiesību, drošības jautājumus, kā arī, protams, nākotnes prognozes. Arī daiļliteratūras cienītājiem atradīsies kas noderīgs. Numurs nav veidots, lai uzsvērtu MI nozīmi vai mudinātu to iekļaut mācībās, bet gan lai rosinātu izpratni. Izmantosim mākslīgo intelektu gudri, vienlaikus saglabājot gan kritisko domāšanu, gan atvērtu prātu. Lai šis speciālnumurs kalpo kā ceļvedis jautājumu uzdošanā un atbilžu meklēšanā! Noderīgi: Šajā rudenī LNB Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavā aicinām apskatīt krājuma izlasi "Mākslīgais intelekts izglītībā". Uz tikšanos bibliotēkā! Pilns numura pārskats pieejams šeit: IZGLĪTĪBAS LASĪTAVA Lauma Remese LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozares informācijas eksperte.

Vairāk nekā par mākslīgo intelektu Ja man šodien kāds jautātu, kuru vienu latviešu valodā izdoto grāmatu izlasīt, lai labāk saprastu mākslīgā intelekta ietekmi uz pasauli, es bez vilcināšanās ieteiktu Manfreda Šnepa-Šnepes grāmatu "Mākslīgais intelekts un kiberdraudi". Manfreds Šneps-Šnepe ir datorzinātnieks, pētnieks un tehnoloģiju attīstības procesu vērotājs, kurš savā grāmatā piedāvā daudz plašāku skatījumu par ierasto sarunu par mākslīgo intelektu. Tas nav izdevums par ChatGPT vai citiem populāriem rīkiem. Tā ir grāmata par laikmetu, kurā dzīvojam, un pārmaiņām, kuras mākslīgais intelekts jau šobrīd rada sabiedrībā. Lasot šo darbu, mani visvairāk pārsteidza autora spēja vienā stāstā savienot šķietami ļoti atšķirīgas tēmas. Vienā brīdī lasītājs nonāk Džordža Orvela "1984" pasaulē, pārdomājot uzraudzības sabiedrību un robežu starp drošību un brīvību. Turpat līdzās tiek analizēta mākslīgā intelekta ietekme uz darba tirgu, apspriesti mākslīgā vispārīgā intelekta attīstības scenāriji un pasaules zinātnieku aicinājumi uz laiku apturēt jaudīgāko MI sistēmu izstrādi. Grāmatas otrajā daļā autors lasītāju aizved uz kiberdrošības un militāro tehnoloģiju pasauli. Boeing 737 MAX lidmašīnas katastrofa, 2021. gada kiberuzbrukums ASV degvielas cauruļvadu operatoram Colonial Pipeline, autonomās ieroču sistēmas, dronu izmantošana Ukrainas karā un mākslīgā intelekta loma mūsdienu konfliktos atklāj, cik cieši tehnoloģijas ir saistītas ar valstu drošību un cilvēku ikdienu. Savukārt trešā daļa pārliecinoši parāda, ka mākslīgais intelekts nav tikai datorzinātnieku vai inženieru jautājums. Vēža diagnostika, radioloģija, robotizētā ķirurģija, personalizētā medicīna, neirotehnoloģijas un citi piemēri apliecina, ka MI jau šobrīd kļūst par būtisku veselības aprūpes sastāvdaļu. Tieši šī tematiskā daudzveidība, manuprāt, ir grāmatas lielākā vērtība. Autors necenšas biedēt ar tehnoloģiju attīstību un arī nepiedāvā nepamatoti optimistisku nākotnes ainu. Tā vietā viņš rosina domāt, salīdzināt un meklēt kopsakarības, izmantojot vēsturiskus piemērus, literatūras atsauces, zinātniskus pētījumus un aktuālus pasaules notikumus. Rezultātā rodas sajūta, ka lasi nevis tehnisku rokasgrāmatu, bet aizraujošu intelektuālu ceļojumu pa jautājumiem, kas tuvākajos gados skars ikvienu no mums. Kā pedagogam man šķiet īpaši nozīmīgi, ka šī grāmata palīdz paskatīties uz mākslīgo intelektu ārpus šodien tik ierastajām diskusijām par digitālajiem rīkiem. Izglītībā mēs daudz runājam par to, kā izmantot mākslīgo intelektu mācību procesā, taču daudz retāk uzdodam sev būtiskāku jautājumu – kādai pasaulei mēs gatavojam nākamo paaudzi. Lai uz to atbildētu, nepietiek tikai apgūt tehnoloģijas. Ir jāsaprot to ietekme uz ekonomiku, drošību, demokrātiju, veselības aprūpi un cilvēka ikdienu. Šī ir viena no retajām grāmatām latviešu valodā, kuru pēc izlasīšanas negribējās vienkārši nolikt grāmatplauktā, bet gan turpināt apspriest tajā skartos jautājumus ar studentiem un kolēģiem. Manfrēds Šneps. Mākslīgais intelekts un kiberdraudi: sabiedriskās lietas, kara lietas, medicīna. Atbildīgā redaktore Santa Kugrēna; maketētājs Ivars Vimba; priekšvārds: Jānis Bārzdiņš. Rīga: Jumava, 2024, 200 lpp. ISBN 9789934207013. Edgars Čerkovskis ir MI līderu skolu tīkla mākslīgā intelekta eksperts, ekonomists un lektors.

Metodiskās rokasgrāmatas, uzdevumu krājumi un citi mācību materiāli starptautiskos projektos nav nekāds jaunums. Tie ir standarta projektu rezultāti, kas vismaz bibliotēku vides speciālistiem ir labi pazīstami. Ik gadu plašo dažādu rokasgrāmatu un vadlīniju klāstu papildina vismaz pāris jauni šādi materiāli. Tāpēc likumsakarīgs jautājums – kāpēc radīt vēl vienu šādu materiālu un par to stāstīt pat "Literatūras ceļvedī"? Starptautiskais Erasmus+ projekts "LIBRA.I.: Integrating Artificial Intelligence in Library-Based Media Literacy Training", kurā man bija tas gods vadīt Latvijas Nacionālās bibliotēkas komandu, ir viens no pirmajiem visā Eiropas Savienībā, kas jauno tehnoloģiju lietotprasmi, kuru tālāk dēvēšu par mākslīgā intelekta jeb MI pratību, skata tieši no bibliotēku skatupunkta. Tomēr rokasgrāmatas aktualitāte nav tās vienīgā stiprā puse. Tikpat nozīmīgi ir saturs un tehniskais izpildījums. Lielākā daļa jau tapušo materiālu par MI koncentrējas uz tehniskām prasmēm, piemēram, precīzu jautājumu uzdošanu vai konkrētu rīku funkcionalitāti. LIBRA.I. savukārt aplūko MI pratību, balstoties vērtībās un konkrētu cilvēku pieredzē, priekšplānā izceļot tādus jautājumus kā ētika, uzticēšanās, kritiskā domāšana, datu drošība un kopienas iekļaušana. Tas, kā domāt par auditorijas vajadzībām, arī ir aprakstīts materiālā, tāpēc droši varu apgalvot, ka veidot šo rokasgrāmatu tiešā veidā ir palīdzējušas tajā aprakstītās metodes. Rokasgrāmatas galvenā mērķauditorija nepārprotami ir bibliotēku speciālisti, taču saturs būs noderīgs ikvienam interesentam, ņemot vērā, cik plašas ir bibliotēku lasītāju pārstāvētās sabiedrības grupas. Rokasgrāmatu nav nepieciešams izlasīt no sākuma līdz beigām, lai gūtu priekšstatu par to, kas ir MI pratība un kādus soļus tās veicināšanā nepieciešams spert. Metodika ir sadalīta 10 atsevišķos satura blokos, kuros var "ielēkt" jebkurā brīdī un pēc vajadzības. Tikpat interesanti ir arī ļauties LIBRA.I. ceļojuma "plūdumam", jo katra no vizuālajām norādēm uz citām rokasgrāmatas sadaļām PDF dokumentā ir klikšķināma un aizved uz saistītajām teksta daļām. Tas piešķir materiālam zināmu dinamiku, kas mācību rokasgrāmatās nav tik bieži sastopama. Tālāk par praktisko pielietojumu. LIBRA.I. metodika balstās trijās praktiskās pieredzes dimensijās. Projekta partnera, Beļģijā bāzētā starptautiskā MI institūta FARI, ilggadējā pētnieciskā ekspertīze ir palīdzējusi nodrošināt šī materiāla zinātnisko precizitāti un rosināt vērtīgu un, manuprāt, vajadzīgu sarunu ar lasītāju par MI ētiku. Cik uzticami un no aizspriedumiem brīvi ir MI izmantotie dati? Kā nepārdomāts MI lietojums var ietekmēt un pat apdraudēt noteiktas sabiedrības grupas? Kādas ir MI izmantošanas "sarkanās līnijas"? Šie un citi jautājumi tiek gan izcelti, gan uz tiem daļēji tiek sniegtas atbildes, taču galavārds, protams, pieder lasītājam. Otrā rokasgrāmatā atspoguļotā pieredzes dimensija ir gadu gaitā uzkrātā projekta vadības pieredze. Tā rokasgrāmatā atspoguļota gan apskatīto auditoriju variācijās (piemēram, MI un seniori, MI un radošie pieaugušie utt.), gan praktiskos padomos, kas bibliotēku speciālistiem var noderēt jau augstākā vadības un darba pārvaldības līmenī. Atsevišķa nodaļa veltīta tam, kā par noderīgām aktivitātēm bibliotēkās runāt ar "naudas maka turētājiem", piemēram, projektu partneriem vai par publiskajām bibliotēkām atbildīgajām pašvaldību institūcijām. Trešā un noslēdzošā rokasgrāmatas pieredzes dimensija ir praktizējošo bibliotekāru ikdienas darba pieredze. Projekta ietvaros trijās valstīs vairāk nekā 50 bibliotēku speciālistu ir padziļināti apmācīti MI pratības jautājumos. Izmantotie materiāli un pieejas rokasgrāmatā aprakstīti reizē pārskatāmi un detalizēti, tāpēc ikviens interesents var izmantot tos pašus uzdevumus un pieejas, kas izmantotas praktiskajās MI ekspertu vadītajās apmācībās. Īsāk sakot – kamēr daudzas projektu rokasgrāmatas sniedz atbildi uz jautājumu "kas ir šī tēma", LIBRA.I. piedāvā reālu rīku kopu, kas palīdz atbildēt uz jautājumu, kā saprotami un droši runāt par MI ar sabiedrību šeit un tagad. Tāpēc gan kā projektā iesaistītā persona, gan kā bibliotēku izaugsmes entuziasts varu apgalvot, ka LIBRA.I. projekta rokasgrāmata patiešām ir kaut kas svaigs un noderīgs. Tā aicina lasītāju uz visai tiešu dialogu, taču reizē cenšas runāt par MI nepiespiesti un draudzīgi. Ceru, ka arvien vairāk bibliotēku speciālistu šajā dialogā iesaistīsies. Rokasgrāmata brīvpieejā atrodama NEPLP medijpratības datubāzē: Autoru grupa. Metodikas rokasgrāmata: Mākslīgā intelekta izmantošana medijpratības un informācijpratības veicināšanai bibliotēkās Emīls Rotgalvis ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra medijpratības nozares eksperts.

Artificial Intelligence in Everyday Life Simplified : Unlock the Power of AI for Personal Growth, Efficiency, and Time Management; No Tech Skills Needed. Mākslīgais intelekts ikdienas dzīvē vienkāršoti: Atklāj MI spēku personiskai izaugsmei, efektivitātei un laika plānošanai Kopš mākslīgā intelekta ienākšanas mūsu ikdienas dzīvē, esmu bijusi pozitīvi noskaņota pret jauno tehnoloģiju un savu pārliecību sistemātiski vēstījusi arī studentiem. Šajā laikā, ko nav mūsu spēkos mainīt, būtiski ir izmantot mākslīgā intelekta priekšrocības, vienlaikus paturot prātā tā riskus. Mākslīgais intelekts ir ieradies uz palikšanu un sadzīvošana ar to cilvēcei noderīgā veidā šķiet gana sapratīgs risinājums. Turklāt – šāds risinājums atbilst cilvēkcentrētas domāšanas principiem, proti, tehnoloģijai ir jākalpo cilvēkiem, nevis otrādi. Lindas Džreidžes (Linda Jreige) grāmata "Mākslīgais intelekts ikdienas dzīvē vienkāršoti: Atklāj MI spēku personiskai izaugsmei, efektivitātei un laika plānošanai" ir noderīgs avots, lai vērstu mūsu uzmanību uz to, ka tehnoloģija ieradusies būt mums noderīga. Grāmatas lasītājiem nav nepieciešamas tehniskas priekšzināšanas, un tā sarakstīta labi lasāmā angļu valodā. Grāmatas vāka patīkamā ilustrācija rosina aizdomāties – mākslīgais intelekts var būt noderīgs un draudzīgs sabiedrotais. Linda Džreidže ir vairāku grāmatu autore (tostarp bērnu grāmatas autore). Autore dzimusi Latvijā, dzīvojusi vairākās pasaules valstīs, tostarp vairākus gadus Dubaijā. L. Džreidže sevī apvieno akadēmisko izglītību ekonomikā un vadībzinātnēs ar vērā ņemamu pieredzi patlaban tik aktuālajās labbūtības un personīgās izaugsmes jomās. Grāmata adresēta plašai auditorijai – studentiem, uzņēmējiem, profesionāļiem, vecākiem, kā arī pedagogiem, jo būtiska vieta grāmatā atvēlēta tam, kā ar mākslīgā intelekta palīdzību pilnveidot izglītības procesu. Grāmata atklāj adaptīvās mācīšanās tehnikas, kas palīdz pielāgot izglītības saturu individuālām vajadzībām un mācīšanās tempam. Linda Jreige. Artificial Intelligence in Everyday Life Simplified: Unlock the Power of AI for Personal Growth, Efficiency, and Time Management; No Tech Skills Needed. Amazon: Independently published, 2025. 111 lpp. ISBN 9798328860178. Dr. sc. comm. Laura Ardava-Āboliņa ir LU docente, UNESCO Medijpratības un informācijpratības katedras Latvijas Universitātē priekšsēdētāja.

Es nosarktu, ja varētu: kā izglītība palīdz pārvarēt dzimumu plaisu digitālajās prasmēs Šī publikācija ir UNESCO izdevums, ko veidojuši vairāki autori, analizējot datus un atklājot dzimumu nevienlīdzību digitālajā vidē. Tā paredzēta ikvienam, kas māca vai mācās un vēlas izprast tehnoloģiju un cilvēku mijiedarbību. Grāmata atklāj, kā dzimumu stereotipi ietekmē digitālo pasauli – no izglītības un darba tirgus līdz mākslīgā intelekta tehnoloģijām, kuras ikdienā lietojam arvien biežāk. Tā skaidro, kāpēc sievietes un meitenes joprojām retāk apgūst digitālās prasmes, retāk izvēlas tehnoloģiju studijas un karjeru, kā arī kādi sociālie, kultūras un ekonomiskie faktori šo plaisu palīdz uzturēt. Izglītība paver iespējas mazināt dzimumu plaisu digitālajās prasmēs, nodrošinot vienlīdzīgu piekļuvi tehnoloģijām, iedrošinot meitenes un sievietes apgūt digitālās prasmes un palīdzot pārvarēt stereotipus, kas kavē viņu iesaisti tehnoloģiju jomā. Īpaša uzmanība pievērsta mākslīgajam intelektam un tam, kā tehnoloģijas nereti atkārto sabiedrībā jau pastāvošus aizspriedumus. Piemēram, digitālie asistenti bieži tiek veidoti ar sieviešu balsīm un paklausīgu, laipnu "personību", tādējādi nostiprinot priekšstatu, ka sievietes loma ir palīdzēt, pakalpot un būt vienmēr pieejamai. Savukārt automašīnu navigācijas sistēmās nereti tiek izmantota vīrieša balss. Grāmata ir kā aicinājums izvērtēt digitālo vidi un uzdot jautājumus: kas veido tehnoloģijas, kādas intereses ir to pamatā, kādus priekšstatus tās nodod tālāk? Vienlaikus tiek piedāvāti arī risinājumi – iekļaujoša digitālā izglītība, tehnoloģiju izstrādes komandas, kurās vairāk iesaistās sievietes, dzimumneitrāli dizaina risinājumi un politika, kas palīdz mazināt digitālo dzimumu plaisu. Tehnoloģijas ietekmē mūsu domāšanu, izvēles un iespējas. Taisnīgāka digitālā nākotne sākas ar spēju pamanīt manipulācijas jeb "spēles ar cilvēka prātu", kas bieži tiek paslēptas aiz šķietami neitrāliem risinājumiem. UNESCO. I'd blush if I could: closing gender divides in digital skills through education. 2019. 147 lpp. Publikācijas iesniegšanas brīdī Baiba Moļņika ir UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas (LNK) ģenerālsekretāre.

Ikvienai paaudzei piemīt savas raksturīgās iezīmes, savs veidols, savs īpašais kods. Tas nenoliedzami raksturo arī jauno paaudzi, kuras būtībai savu grāmatu veltījis sociālpsihologs Džonatans Haids. Apkopojot zinātnisko pētījumu rezultātus un teorētiski praktiskās atziņas, autors smalki un niansēti un tajā pašā laikā skarbi un patiesi apraksta izaicinājumus, ar kuriem nemitīgi sastopas jaunā digitālā laikmeta paaudze. Paaudze, kura jauno tehnoloģisko risinājumu rezultātā ir pārcelta vai drīzāk "iegrūsta" no fiziskās realitātes virtuālajā realitātē. Kā sava veida robežšķirtni autors min 2010. gadu, kas iezīmē šo straujo pāreju uz digitālo vidi. Digitālā pasaule rada atkarības un velk līdzi daudzas blaknes, kas saistās ar jauniešu psihisko veselību: trauksme, depresija, stress, vientulības un atstumtības sajūta, paškaitējuma nodarīšana u.c. Ne velti šo paaudzi, kā liecina arī grāmatas nosaukums, autors nodēvē par trauksmaino paaudzi. Kādi ir šie galvenie trauksmes veicinātāji? Sociālie mediji, viedtālruņu plašā izmantošana, pašbildes u.c. digitālā satura veidošana. Dž. Haids nenoliedz digitālo prasmju apguves pozitīvo efektu, taču vienlīdz uzsver, ka darbošanās fiziskajā realitātē ir daudzkārt efektīvāka, jo tā rada iemaņas, kas palīdz personības pašizaugsmei. Ar smeldzes pieskaņu autors runā par rotaļās balstītās bērnības norietu. Rotaļas – viens no bērnības pamatelementiem reālajā pasaulē ir kā pretstats telefonā balstītajai bērnībai. Bērniem būtu nepieciešams attīstīt fiziskās aktivitātes, braukt ar riteni, dzenāt bumbu, kāpt kokos, respektīvi, izbaudīt reālās pasaules stresus, kas vajadzīgi „antitrauslo prātu” pareizai attīstībai, sociālo prasmju un atbildības veidošanai. Šīs darbības nereti var pavadīt traumas, tomēr šo aktivitāšu rezultātā tiek iegūtas praktiskās iemaņas, pārvarēta baiļu sajūta, norūdīta griba un rasts briedums. Viedtālruņi turpretī ir šīs pieredzes bloķētāji. Autora vārdiem sakot, "viedtālruņi ir kā dzeguzes, kas iedēj olas citu putnu ligzdās", izspiežot vai samazinot citus pieredzes veidus, kas bērnu smadzenēm ir vajadzīgi visvairāk. Grāmatā minētie 4 lielākie kaitējumi telefonā balstītajai bērnībai: sociālā izolācija, miega trūkums, uzmanības sadrumstalotība un atkarība, kas ietekmē dažādu sociālo, emocionālo un kognitīvo spēju attīstību, veidojot apburto loku, no kura grūti izrauties. Dž. Haids pauž interesantu novērojumu, ka sociālie mediji vairāk kaitē meitenēm nekā zēniem. Meitenes publicē vairāk satura par sevi un kļūst atkarīgas no sociālās salīdzināšanas un novērtējuma. Sekošana uzspiestajiem skaistuma standartiem ar tiem klātesošo perfekcionismu nereti veicina pašpārliecības trūkumu, pārmērīgu paškritiku un zemu pašvērtējumu. Zēni savukārt nelietderīgi un nesamērīgi daudz laika pavada videospēlēs, galvenokārt uz miega un klātienes aktivitāšu rēķina. Tiešsaistes socializēšanās rada grūtības veidot reālas kvalitatīvas draudzības un romantiskās attiecības. Atsvešināšanās no reālās pasaules pēc autora domām vēl vairāk pastiprinās ar metaversa, telpisko video un ģeneratīvā mākslīgā intelekta attīstību. Šīs grāmatas saturs pilnībā neatspoguļo dotā "Literatūras ceļveža" tēmu, jo mākslīgajam intelektam autors pieskaras vien netieši un, iespējams, ka MI varētu kļūt par autora jauno izpētes tēmu citā grāmatā attiecībā uz Z un Alfa paaudzēm. Tomēr nenoliedzami – mākslīgais intelekts atrodas nesaraujamā sasaistē ar sociālo tīklu lietošanu un virtuālo pasauli kopumā. MI tiek piesaistīts satura plūsmas veidošanai, satura analīzei, algoritmu izstrādei, kļūstot par svarīgu dzīves segmentu arvien jaunākiem lietotājiem. Varētu šķist, ka autors vairāk fokusējas tieši uz digitālās realitātes negatīvo izpausmju izklāstu, taču tā nebūt nav. Izceļot digitālo tehnoloģiju priekšrocības (savstarpēja saziņa, pētniecība, informācijas ātrāka izgūšana u.c.) pretstatā negatīvajām, viņš uzsver, ka visās lietās ir vajadzīga samērojamība. Grāmatā tiek piedāvāti daudzi praktiski risinājumi, kā valdības, tehnoloģiju uzņēmumi, skolas, vecāki un paši jaunieši var kopīgi pārvarēt kolektīvās rīcības problēmas un veidot veselīgu vidi. Citējot autoru, ""Trauksmainā paaudze" ir grāmata par to, kā atgūt cilvēka dzīvi visās paaudzēs". Tā adresēta ikvienam, kas vēlas paraudzīties uz šo laikmetu jaunā griezumā un izprast savu vietu tajā. Džonatans Haids. Trauksmainā paaudze: kā lielā bērnības pārtapšana izraisa psihisko traucējumu epidēmiju. No angļu valodas tulkojusi Aiga Veckalne; redaktore Austra Pudāne. Viļņa: Eugrimas, 2025. 430 lpp. ISBN 9786094374975. Irēna Moreino ir Informācijas speciāliste LNB Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavā.

Vai cilvēka smadzenes joprojām ir labākā mācīšanās mašīna? Stanislas Dehaene ir franču kognitīvais neirozinātnieks un eksperimentālās psiholoģijas profesors Collège de France. Viņš vada kognitīvās neiroattēlveidošanas pētniecības centru NeuroSpin, kā arī ir vairāku prestižu starptautisku zinātņu akadēmiju loceklis. Stanislas Dehaene grāmata "How We Learn: Why Brains Learn Better Than Any Machine… for Now" sākas ar provokatīvu jautājumu – ja mākslīgais intelekts spēj pārspēt cilvēku šahā, atpazīt attēlus un apstrādāt milzīgus datu apjomus, kāpēc bērns joprojām spēj apgūt pasauli daudz elastīgāk nekā dators? Autora atbilde nav romantizēta cilvēka prāta slavināšana. Viņš demonstrē, ka smadzenes pašas ir ārkārtīgi efektīva "mācīšanās mašīna", kas jau kopš agras bērnības izmanto noteiktas intuitīvas zināšanu struktūras un specializētus mācīšanās mehānismus. Līdzīgi kā mākslīgā intelekta neirālie tīkli, arī cilvēka smadzenes pastāvīgi veido mentālus modeļus par pasauli. Tās ir iedomātas reprezentācijas par apkārt esošo – cilvēkiem, sevi, valodu, objektiem, telpu utt. Mācīšanās notiek tad, kad šajos mentālajos modeļos notiek parametru kalibrēšana – tie tiek precizēti, salīdzinot prognozēto ar faktiski piedzīvoto. Autors salīdzina šo procesu smadzenēs ar mašīnmācīšanos. Gan smadzenes, gan algoritmi mācās, veidojot prognozes, konstatējot kļūdas un koriģējot iepriekš izveidotos mentālos modeļus. Tomēr tipiskai mākslīgā intelekta sistēmai nepieciešami milzīgi datu apjomi un precīzi definēts uzdevums, kamēr cilvēks bieži spēj izdarīt secinājumus no viena vai dažiem piemēriem, pārnest zināšanas uz jaunu situāciju un izskaidrot apgūto citiem. Tādēļ grāmatas apakšvirsraksta piebilde "for Now" jeb "pagaidām" nav nejauša. Autors atzīst mākslīgā intelekta strauju progresu, bet uzsver, ka vispārināma, elastīga un sociāli nododama mācīšanās pagaidām ir cilvēka priekšrocība. Grāmatas praktisko kodolu veido četri mācīšanās pīlāri – uzmanība, aktīva iesaiste, kļūdu atgriezeniskā saite un konsolidācija. Uzmanība darbojas kā filts. No visa, ko redzam un dzirdam, tikai neliela daļa tiek izraudzīta dziļākai apstrādei. Tāpēc atrašanās mācīšanās apstākļos vēl nenozīmē, ka cilvēks patiešām ir iesaistīts mācību procesā. Ar uzmanību vien nepietiek. Smadzenes vislabāk mācās tad, kad cilvēks nav pasīvs informācijas uztvērējs, bet drīzāk aktīvs pētnieks, kas izvirza hipotēzes, prognozē rezultātu un pārbauda savu izpratni. Tādēļ problēmu risināšana, zināšanu atsaukšana atmiņā vai sava skaidrojuma formulēšana ir vērtīgāka par kārtēju teksta pārlasīšanu. Tikpat būtiska ir kļūda. Autora skatījumā tā nav neveiksmīgas mācīšanās pazīme, bet gan signāls, kas norāda, kur mentālais modelis jāprecizē. Tomēr kļūda kļūst noderīga tikai tad, ja tai seko skaidra un savlaicīga atgriezeniskā saite. Visbeidzot, apgūtais ir jākonsolidē. Autors uzsver, ka ne tikai atkārtošana, bet arī miegs ļauj apgūto konsolidēt, pārvēršot trauslas zināšanas stabilās un arvien automātiskāk pieejamās prasmēs. Grāmata pārliecinoši apstrīd priekšstatu, ka mācīties nozīmē ilgstošu informācijas pārlasīšanu. Autors tā vietā piedāvā aktīvu mācīšanos, kurā skolotāja uzdevums nav tikai nodot saturu, bet radīt apstākļus, kuros skolēns domā, prognozē, kļūdās un labo savus pieņēmumus. Vienlaikus grāmatas mehānistiskā valoda reizēm rada iespaidu, ka mācīšanos iespējams reducēt līdz universālam algoritmam. Laboratorijā pierādīts princips ne vienmēr automātiski kļūst par vienkāršu recepti klasei, kur nozīme ir arī emocijām, attiecībām un sociālajai videi. Tomēr autora pārliecinošākā atziņa ir vienkārša – mācīties nenozīmē piepildīt smadzenes ar faktiem. Tas nozīmē veidot pasaules modeli, kļūdīties pietiekami gudri un pēc katras kļūdas kļūt mazliet precīzākam. Stanislas Dehaene. How We Learn: Why Brains Learn Better Than Any Machine… for Now. Penguin Books, 2021. 352 lpp. ISBN 9780525559900. Agnese Ušacka ir Rīgas Stradiņa universitātes Psiholoģijas katedras lektore un pētniece.

Kad LNB uzrunāja mani rakstīt kādas grāmatas par mākslīgo intelektu (MI) izglītībā apskatu, mana izvēle krita uz grāmatu, kas ir pieejama LNB (esot arī diezgan pieprasīta!), lai lasītājiem būtu iespēja to uzreiz izlasīt. Grāmatas autors Tomass Nīgrēns (Thomas Nygren) ir Upsalas Universitātes Izglītības zinātņu nodaļas profesors ar specializāciju vēstures un sociālo zinību didaktikā. Strādājis arī Umeo un Stenfordas Universitātē, un viņam ir ilggadēja pedagoģiskā darba pieredze vidusskolā, augstskolā un pieaugušo izglītībā. Nīgrēna zinātniskās intereses vērstas uz kritisko domāšanu digitālajā vidē, viņš arī ir bijis Eiropas Komisijas eksperts digitālās pratības jautājumos cīņā pret dezinformāciju. Viņa jaunākie pētījumi skar arī tādus jautājumus kā ģeneratīvā MI ietekme uz skolēnu diskusijām klasē par strīdīgiem sabiedriskiem jautājumiem un MI ģenerētas atgriezeniskās saites salīdzinājums ar skolotāja sniegto. Nīgrēns guvis atzinību arī ārpus akadēmiskās vides – 2022. gadā viņš saņēma Upsalas Universitātes pedagoģijas balvu, kā arī nacionālo apbalvojumu "Zelta palielināmais stikls" (Gyllene förstoringsglaset).   Sākotnēji (2023. gadā) grāmata tika izdota zviedru valodā, un tās angliskais variants ir tulkojums, kas papildināts un pielāgots starptautiskai auditorijai. Sešas nodaļas secīgi ved lasītāju no jautājuma "kas ir MI?" cauri īsai MI vēstures un attīstības hronoloģijai, vienkāršā valodā izskaidro svarīgākos MI tehnoloģijas darbības principus un terminus, līdz MI izmantošanas iespējām pedagoga darbā un darbā ar skolēniem. Tāpat autors apskata MI lietpratības jautājumu un noslēdz ar nodaļu "Cilvēciskā priekšrocība", kas uzsver to, ko MI šobrīd nespēj piedāvāt: kvalitatīvu un pārbaudītu saturu, radošumu un cilvēcību. Grāmatas stiprā puse ir vienkāršā valoda un nenostāšanās nevienā pusē – autors saglabā neitralitāti attiecībā uz MI tehnoloģiju izglītībā. Ar vēsturnieka pieeju viņš apraksta MI attīstības hronoloģiju, kur optimisma un vilšanās periodi mijas jau vairākus gadu desmitus. Skolotājiem, kuri ir piedzīvojuši entuziasmu par interaktīvo tāfeļu, planšetdatoru vai datoru iegādi katram bērnam, šāds skatījums varētu šķist pozitīvs. Skolotāja loma šajā grāmatā īpaši uzsvērta kā mācību procesa centrālā ass, un MI tehnoloģija tiek pozicionēta kā skolotāja palīgs, nevis aizvietotājs. Autors apraksta iespējas, minot konkrētus piemērus, kā arī piemin dažus riskus, ar ko jārēķinās, izmantojot MI rīkus izglītības procesos. Meklējot trūkumus, ņemot vērā tehnoloģijas specifiku, par grāmatas vājo vietu varu minēt tikai vienu faktoru – laiks. Aprakstītie piemēri, kas bija jauni un "svaigi" 2023. gadā, šobrīd – ar skatu uz 2026./2027. mācību gadu – kādam liksies novecojuši. Iespējams, arī fakts, ka grāmatā minētie piemēri galvenokārt ir no Ziemeļvalstu pieredzes, varētu tikt minēts kā trūkums, taču, manuprāt, Latvijas pedagogiem būs līdzīga pieredze. Autors nepiedāvā jaunu teoriju vai inovatīvas idejas attiecībā uz MI izmantošanu izglītībā, un pieredzējuši MI lietotāji, kuri ir lasījuši citas grāmatas, sekojuši līdzi jaunumiem, apmeklējuši seminārus un kursus, šo grāmatu varētu uzskatīt par notikumu fiksāciju jeb sava laika "vēstures liecinieku". Lai arī grāmata adresēta plašam lasītāju lokam: izglītības darbiniekiem, pedagogiem, pētniekiem un izglītības politikas veidotājiem, manuprāt, tā būs īpaši vērtīga kā pirmā lasāmviela tiem, kuri sāk iepazīties ar MI tehnoloģijām un domā par MI izmantošanu pedagoga darbā. Noderīgi: Thomas Nygren AI i skolan Thomas Nygren. Artificial Intelligence in Schools: Educational Challenges and Opportunities. New York, NY: Cambridge University Press, 2026. 184 lpp. ISBN 9781009636155. Evija Mirķe ir Rīgas Tehniskās universitātes Digitālo humanitāro zinātņu institūta vadošā pētniece, PhD. Projekta "Mākslīgā intelekta rīki vispārējās izglītības pedagoga darbā (AItools4Teachers)" (Projekta numurs: VPP-IZGLĪTĪBA-2025/1-0010) vadītāja.

Jautājumus uzdeva Lauma Remese. Evija Mirķe ir Rīgas Tehniskās universitātes Digitālo humanitāro zinātņu institūta vadošā pētniece, PhD. Projekta "Mākslīgā intelekta rīki vispārējās izglītības pedagoga darbā (AItools4Teachers)" (Projekta numurs: VPP-IZGLĪTĪBA-2025/1-0010) vadītāja. Sāksim ar pavisam īsu jautājumu – mākslīgais intelekts (MI) izglītībā: draugs vai drauds? Tas ir atkarīgs no mērķa, kādu vēlamies sasniegt. Ja MI lieto tikai tādēļ, ka tas ir pieejams vai ir bail atpalikt no citiem, tad tā nav pareizā motivācija, taču, ja pedagogs MI lieto tādēļ, ka kāda uzdevuma veikšanai tas ir ļoti efektīvs vai tādēļ, ka MI var palīdzēt skolēnam apgūt kādas prasmes, tad tā ir laba izvēle. Ja runājam par pedagogu darbu ar MI, tad daži pētījumi rāda, ka pieredzējušiem pedagogiem un tiem, kuri “draudzējas ar tehnoloģijām”, MI patiešām palīdz, taču jauniem, mazāk pieredzējušiem pedagogiem, kā arī tiem, kuri ar tehnoloģijām ir uz “Jūs”, MI lietošana nedod rezultātu vai pat rada neērtības. Līdzīgi rezultāti ir arī pētījumos ar augstskolas studentiem. Tajā pašā laikā ir arī pētījumi, kuru rezultāti uzrāda pretējo – jaunie pedagogi no MI lietošanas iegūst vairāk nekā pieredzējušie. Ja skatāmies uz skolēnu pusi, tad pašlaik nav pierādījumu, ka skolēniem būtu ļoti jāsteidzas apgūt MI pratību agrā vecumā un ka MI apguvē varētu kaut ko nokavēt. Vispirms jāattīsta mazā motorika, tad jāmācās lasīt, rakstīt, rēķināt, domāt dažādos līmeņos, formulēt savu viedokli, argumentēt un attīstīt pamata prasmes, kas dzīvē būs nepieciešamas. Ja tas būs, tad MI prasmju apgūšana būs vienkāršs un dabisks process. Pašlaik daudz tiek runāts par nepieciešamību pēc mākslīgā intelekta pratības, bet kādu iespaidu MI varētu atstāt uz lasītprasmi un rakstītprasmi? Vai redzat iespējas izmantot MI kā lasītveicināšanas instrumentu bibliotēkās un skolās? Par šo jautājumu man nav daudz informācijas – es vairāk pētu mākslīgā intelekta lietojumu izglītībā. Piemēram, Lielbritānijā bibliotekāri ir noraizējušies, jo meklējumu skaits bibliotēkas elektroniskajos katalogos pēdējā gada laikā ir būtiski samazinājies, tādēļ bibliotēka pašlaik “meklē savu vietu” jaunajā situācijā. Cilvēki nereti vispirms vēršas pie MI rīkiem, lai iegūtu informāciju, un retāk apmeklē bibliotēku, tādēļ jāatrod jauni veidi, kā uzrunāt lasītājus, jānoskaidro, kādas ir vajadzības, uz kurām bibliotēka var atbildēt. Runājot par lasītprasmi, ir novērots, ka MI rīki palīdz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, piemēram, var pielāgot tekstu, ja cilvēkam ir disleksija, var palīdzēt neredzīgiem vai vājredzīgiem cilvēkiem pārvērst tekstu par audio vai otrādi. Manuprāt, iekļaujošas sabiedrības veidošanā, iekļaujošas izglītības nodrošināšanā MI rīki var būt īpaši noderīgi. Izglītības pētnieki norāda, ka noteiktos apstākļos grūtības un izaicinājumi ir nepieciešams nosacījums kvalitatīvai zināšanu apgūšanai. Zināms, ka MI darbojas, lai optimizētu sniegumu – paātrinātu uzdevuma izpildi un nodrošinātu gandrīz tūlītēju rezultātu, faktiski izdarot domāšanas darbu skolēnu vietā. Kādas sekas tas var atstāt uz skolēnu kognitīvajiem procesiem? Ļoti smagas. Pētījumu šajā jomā vēl ir maz, taču tie, kas ir pieejami, jau uzrāda pazīmes, ka cilvēkiem ir tendence atslogot domāšanu, grūtākos uzdevumus uzticot tehnoloģijām (angliski "cognitive offloading"), taču mūsu smadzenēm grūtības ir vajadzīgas, lai mēs mācītos. Tāpat kā muskuļiem jākustas, lai kļūtu spēcīgs ķermenis, arī prātam ir jākustas ārpus komforta zonas. Vairāki pašreizējie ģeneratīvā MI modeļi ir ļoti iztapīgi un atvieglo cilvēka domāšanu, tas ir, "domā cilvēka vietā" un pat, ja tā var teikt, nedaudz manipulē ar cilvēku, izmantojot sociālo tīklu platformās izmantotus algoritmus. Mēs vēl skaidri nezinām, bet ir pazīmes, ka tas var radīt nopietnas sekas ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Svarīgi ir apzināties, ka pieaugušais pamazām zaudēs tās kognitīvās spējas, kas tam jau bija izveidojušās, taču bērns tās vispār neattīstīs. Šis būs mans personīgs salīdzinājums – tas ir it kā bērns jau no mazotnes būtu iemācījies staigāt tikai ar kruķiem. Nav svarīgi, kad nolemsiet tos atņemt – staigāt bērns nemācēs un, ja sāks mācīties, šīs prasmes apguve būs citāda nekā bērnībā, kad smadzeņu "spēja mācīties" ir visizteiktākā. Tad sanāk, ka, darbojoties ar MI, skolēnam un studentam tiek atņemta iespēja piedzīvot stimulējošo smadzeņu reakciju, kas rodas, apgūstot jaunas lietas, risinot problēmas vai paplašinot savu redzesloku. Līdz ar to viņš nesaņem personīgo gandarījumu jeb intelektuālo baudījumu, ko sniedz zināšanu apgūšana. Mēs zinām, ka mācīšanās notiek tajā brīdī, kad cilvēks pārvar grūtības, savukārt grūtību pārvarēšana sniedz gandarījuma sajūtu. Ja kādam ir grūtības lasīt, rakstīt, domāt, un šie procesi tiek uzticēti tehnoloģijai, tad ir skaidrs, ka cilvēkam nav iespējas piedzīvot šo pozitīvo gandarījumu. Tehnoloģijas būtu jāizmanto tā, lai saglabātu pārvaramu grūtības pakāpi, nevis grūtības novērstu pavisam. Pētnieki visā pasaulē meklē atbildes uz jautājumu, kā to izdarīt. Gaidīsim rezultātus, tuvāko gadu laikā noteikti būs daudz publikāciju par šīm tēmām. Kā mazināt plaisu starp pedagogiem, kuri nelieto MI, un tiem, kuri to lieto pamatā savam darbam? Ne vienā, ne otrā gadījumā nevarētu runāt par pedagoga profesionalitātes trūkumu, bet gan drīzāk atšķirīgām interesēm un vajadzībām. Ir daļa sabiedrības, kuru jaunās tehnoloģijas un inovācijas tīri cilvēciski neaizrauj un neinteresē. Mani kolēģi – cilvēktiesību eksperti – apgalvo, ka valstij ir pienākums parūpēties par to, lai visiem Latvijas iedzīvotājiem būtu iespēja apgūt pamata digitālās prasmes, tai skaitā mākslīgā intelekta rīku lietošanu. Tās ir mūsu cilvēktiesības. Tātad pamata izpratne par to, kā darbojas MI tehnoloģijas, kā tās varētu noderēt, ir nepieciešama visiem, ne tikai pedagogiem. Tālāk jau jāskatās, kuros amatos un kādu pienākumu veikšanai MI ir nepieciešams un kuros gadījumos to drīkst vai nedrīkst lietot. Ir dažādi apsvērumi, kas jāņem vērā, jo īpaši datu aizsardzība, privātums, autortiesības un citi jautājumi. Es gan uzskatu, ka nevienā profesijā cilvēku nevajadzētu spiest lietot tehnoloģijas, taču noteikti var demonstrēt ar piemēriem tehnoloģiju sniegtos ieguvumus, dalīties pieredzē, kā tās noder. Piemēram, runājot par skolotāja darbu, pašlaik nav viennozīmīgu pierādījumu, ka ar MI rīkiem pedagoģija kļūs kvalitatīvāka vai skolēnu zināšanas un prasmes ilgtermiņā uzlabosies (uzsvars uz “ilgtermiņā”, jo tādu pētījumu vēl nav). Pagaidām ir parādījušies pirmie pētījumi par to, kā MI lietošana ietekmē cilvēka domāšanu, spriestspēju, kā tas saistīts ar pārliecību par savu kompetenci un citiem jautājumiem. Jābūt uzmanīgiem, jo tehnoloģija ir jauna un vēl nav pārbaudīta. Vajadzīgs laiks. Pēdējā laikā vairākas valstis ir aizliegušas vai plāno aizliegt sociālo mediju lietošanu bērniem līdz 16 gadu vecumam. Vai, Jūsuprāt, nākotnē līdzīgas diskusijas varētu skart arī mākslīgā intelekta rīkus? Kādi ierobežojumi vai regulējumi šajā jomā būtu nepieciešami? Tikko atgriezos no vasaras skolas Oksfordā par mākslīgo intelektu izglītībā. Jāatzīst, ir gana daudz pētnieku un citu jomu speciālistu, kuri uzskata, ka MI rīku lietošana būtu jāregulē līdzīgi kā braukšana ar automašīnu vai alkohola lietošana, taču ir arī pretēja viedokļa atbalstītāji, kuri uzskata, ka vecākiem jāuzņemas lielāka atbildība par bērnu attīstību. Es uzskatu, ka lielie tehnoloģiju uzņēmumi ir pārāk spēcīgi, un pašas tehnoloģijas ir apzināti veidotas tā, lai ar cilvēka psihi manipulētu, tādēļ nevar šo atbildību atstāt uz vecāku pleciem. Kādam ir jāuzņemas regulētāja loma, tādēļ daudzas valstis pieņem šādus it kā radikālus lēmumus. Manuprāt, svarīgi šajā diskusijā ir iesaistīt pašus bērnus, lai viņu balss būtu sadzirdēta. Es ticu, ka bērni, ja tiem ļautu izvēlēties starp dabisku attīstību, rotaļām un spēlēm, kustību un radošumu vai kļūšanu par "dīvāna kartupeļiem" (angļu valodā "couch potato"), kuri sēž visu dienu telefonā, intuitīvi izvēlēsies to, kas viņiem ir labāks. Es tam ticu. Tehnoloģiju attīstība bieži notiek straujāk, nekā spējam tai pielāgoties. Vai šobrīd vispār ir iespējams paredzēt, kāda būs MI loma izglītībā pēc pieciem vai desmit gadiem? Es teiktu, ka nē. Ir ļoti pretrunīgas prognozes, sākot ar to, ka MI pārņems lielu daļu pašreizējo profesiju, cilvēkiem atstājot tādus manuālus darbus kā elektriķa, santehniķa, friziera un masiera darbs, līdz pretējam viedoklim, ka "MI burbulis" drīz plīsīs vai uz laiku tiks piebremzēts finansējuma trūkuma dēļ. Vērosim, taču apgūsim MI pamata prasmes, turpināsim pētīt procesus un būsim gatavi jebkuram scenārijam. Vai Jūs ikdienā un arī profesionālajā darbā izmantojat MI, un ja tā, kurus no šiem rīkiem Jūs ieteiktu mūsu lasītājiem? Protams! Mana pētījumu joma saistīta ar MI, un es to lietoju arī ikdienā. Tiesa, ne katru dienu un ne visiem darbiem. Ir darbi, ko veicu ar MI, jo tas ietaupa laiku, taču ir arī citi mērķi. Piemēram, man ir kāda ideja, esmu uzrakstījusi kādu ieceri, un man vajag to ar kādu pārrunāt. Tā kā kolēģu blakus nav, es izmantoju MI kā “sarunu partneri”. Biežāk tie ir claude vai chatgpt. Esmu ievērojusi, ka nereti nav nozīmes, vai tas ir maksas vai bezmaksas rīks. Ja jāstrādā ar lielāku informācijas apjomu vai failiem, tad maksas rīki ir vienīgā izvēle. Citiem darbiem, piemēram, radīt vizualizācijas vai apkopot paveikto, es izmantoju Gemini vai NotebookLM. Man nav viena favorīta, es izvēlos pēc iepriekšējās pieredzes, taču, tā kā šie rīki nemitīgi attīstās, nevar apgalvot, ka viens un tas pats rīks ir vislabākais vienmēr. Klausos arī, ko kolēģi iesaka. Jebkurā gadījumā viss, ko radu ar MI, tiek vairākkārt pārlasīts, pārrakstīts, pārlabots, tā kā dažreiz tiek patērēts daudz vairāk laika, nekā bija plānots, un pateikt, kur beidzas MI radītais un sākas manis radītais saturs, ir sarežģīti. Kādas grāmatas par MI Jūs ieteiktu izlasīt tiem, kuri vēlas šo tēmu izprast labāk? Diezgan grūti teikt, es vairāk lasu par MI izglītībā. Ja ir bail no sarežģītas valodas, man patika lasīt M. Negiši grāmatu "My cell phone can think: A Textbook on Artificial Intelligence" (angļu valodā). Tā iedod izpratni par pamata lietām. Izglītības speciālistiem ieteiktu "Artificial Intelligence and K-12 Education Possibilities, Pedagogies and Risks" (red. J. Mintz). Filozofiski vai vēsturiski priekšstatu par tehnoloģiju attīstību dod J. N. Harari grāmata "Nexus. Saikne", ko var izlasīt arī latviski. Arī grāmata, ko izvēlējos lasīt šī projekta ietvaros, "Artificial Intelligence In Schools. Educational Challenges and Opportunities" (T. Nīgrēns, angļu valodā), manuprāt, ir izcila, jo autors skaidro lietas vienkāršā un saprotamā valodā. Kādu literatūru Jūs pati vislabprātāk lasāt? Vai varat nosaukt trīs grāmatas, kas Jūs īpaši aizrāvušas vai ietekmējušas, un pastāstīt, kādēļ tās Jums ir nozīmīgas? Šobrīd vadu valsts pētījumu programmas projektu par MI skolotāju darbā, tādēļ praktiski viss, ko lasu, ir saistīts ar šo jautājumu – izglītības tehnoloģijām, mākslīgo intelektu pedagoga darbā un tamlīdzīgi. Kad vēlos atslēgties, lasu ļoti dažādu literatūru – tikko izlasīju H. Murakami "Nogalēt komandoru", jo man ļoti patika viņa grāmata "Par ko es runāju, kad runāju par skriešanu", kur autors salīdzina skriešanu ar rakstīšanu, uzsverot pašdisciplīnas nozīmi. Es to ņemu par piemēru, lai arī līdz Murakami līmenim vēl ir, kur augt. Šad un tad atkārtoti pārlasu amizanto grāmatu Ē. Kestnera "Trīs vīri kūrortā". Tā man neapnīk, jo kuriozie notikumi slēpošanas kūrortā ir aprakstīti brīnišķīgā valodā. Mani saista pagājušā gadsimta literatūra, kur ir skaista, izkopta valoda, kur katram vārdam ir nozīme. Patiesībā pēdējā grāmata, ko izlasīju vēl pirms dažām dienām, bija Dž. Roulingas "Ziemassvētku cūks", jo es lasu sava dēla grāmatas – vēlos būt lietas kursā par bērna interesēm. Lasām arī kopā, tā ir brīnišķīga, saliedējoša aktivitāte gan bērniem, gan pieaugušajiem. Paldies!

Unsplash Uzmanieties no metakognitīvās slinkošanas: vai ChatGPT palīdz mācīties? Mākslīgā intelekta risinājumu (turpmāk MI) ienākšana izglītībā bieži tiek izcelta ar tūlītējas atgriezeniskās saites un mācīšanās satura pielāgošanas iespējām. Taču būtisks ir jautājums: ko izglītojamais pats iemācās, ja daļu domāšanas darbību uztic MI? To pēta Yizhou Fan, Luzhen Tang un līdzautori. Autoru grupa apvieno Pekinas Universitātes, Monaša Universitātes Mācīšanās analītikas centra un Zhejiang Lab datu pētniekus, tādēļ pētījumā pedagoģisks skatījums savienots ar detalizētu mācīšanās procesu analīzi. Pētījums balstīts pašregulētas mācīšanās perspektīvā, kas ietver plānošanu, savas darbības uzraudzīšanu, izvērtēšanu un kritisku avotu izmantošanu. Autori analizē MI ietekmi uz kognitīvo atslogošanu – darba atmiņas procesu "deleģēšanu" ārējiem palīgrīkiem. Tā ir sena stratēģija, piemēram, izmantojot piezīmes vai kalkulatoru. Tomēr MI spēj radīt saturu bez nozīmīgas autora iesaistes, tādēļ pastāv risks izvairīties no patstāvīgai domāšanai nepieciešamas kognitīvas piepūles. "Metakognitīvais slinkums" raksturo situāciju, kurā izglītojamais MI uztic domāšanas vadības uzdevumus. Apskatītajā eksperimentā piedalījās 117 studenti, kuriem angļu valoda bija otrā valoda. Viņi lasīja materiālus par mākslīgo intelektu, diferencētu un sastatņu (no ang.val. scaffolding) mācīšanos, rakstīja eseju un to pēc tam pilnveidoja. Četras grupas saņēma atšķirīgu atbalstu: kontrolgrupa strādāja bez papildu atbalsta, otrā grupa izmantoja ChatGPT 4.0 ar ierobežojumu neģenerēt gatavu eseju, trešā – tiešsaistes saziņu ar cilvēku-ekspertu, bet ceturtā – digitālus rakstīšanas un darba analīzes rīkus. Pētnieki salīdzināja ne tikai eseju rezultātus, bet arī izmantotās mācīšanās stratēģijas, analizējot klikšķus, lapu skatījumus, peles kustības un taustiņsitienus. ChatGPT grupa uzrādīja lielāko eseju kvalitātes pieaugumu pēc to pilnveidošanas, pārspējot arī cilvēka-eksperta konsultētos studentus. Tomēr zināšanu pieaugumā, zināšanu pārnesē uz citu tematu un iekšējā motivācijā būtisku atšķirību starp dalībniekiem nebija. ChatGPT grupas studenti cieši saistīja darbības: rakstīja, jautāja ChatGPT, laboja un atkal jautāja. Viņi retāk atgriezās pie lasāmvielas, uzdevuma kritērijiem un savas darbības izvērtēšanas. Šī atšķirība ir būtiska, jo kvalitatīvāks gala teksts pats par sevi negarantē dziļāku izpratni par apgūstamo tematu. Šo secinājumu papildina N. Kosmynas un līdzautoru pētījums par eseju rakstīšanu ar ChatGPT (2025). MI lietotājiem novēroja vājāku spēju atsaukt atmiņā paša veidotu eseju un mazāku pārliecību par savu autorību, kas var liecināt par mazāku satura internalizēšanu. Savukārt, dalībnieki, kuri vispirms rakstīja eseju bez MI, un tikai otrreizēji rakstot par to pašu tēmu izmantoja MI, demonstrēja aktīvāku kognitīvo iesaisti un veidoja specifiskākus vaicājumus. Tādēļ sākotnēja patstāvīga darba veidošana var būt priekšnoteikums kvalitatīvākai turpmākai darbībai ar MI. M. Gerlich pētījums (2025) atklāja saistību starp biežāku MI lietojumu, kognitīvo atslogošanu un zemākiem kritiskās domāšanas rādītājiem. Tā kā dati ir korelatīvi un balstīti pašnovērtējumā, tie nepierāda cēloņsakarību. Tomēr pētījums atgādina, ka kritiskā domāšana attīstās, risinot kognitīvi izaicinošus uzdevumus. Šiem rezultātiem nebūtu jāmudina aizliegt MI, bet tie rāda, kā to ieviest ļoti mērķtiecīgi. Docētājam jāstiprina patstāvīga domāšana pirms MI izmantošanas, jāveido uzdevumi, kuros MI atbildes salīdzina ar avotiem un pamato pieņemtos vai noraidītos ieteikumus. Vērtēt vajadzētu ne tikai izglītojamo iesniegtos darbus, bet arī vaicājumu kvalitāti, veiktos labojumus un refleksiju par darba gaitu. Tādējādi MI kļūst par līdzekli domāšanas attīstīšanai, nevis tās aizvietotāju. Atsauces: Fan, Y. et al. (2025). Beware of metacognitive laziness: Effects of generative artificial intelligence on learning motivation, processes, and performance. British Journal of Educational Technology, 56, 489–530. https://doi.org/10.1111/bjet.13544 Kosmyna, N. et al. (2025). Your Brain on ChatGPT: Accumulation of Cognitive Debt when Using an AI Assistant for Essay Writing Task [priekšpublicējums]. arXiv. https://doi.org/10.48550/arXiv.2506.08872 Gerlich, M. (2025). AI Tools in Society: Impacts on Cognitive Offloading and the Future of Critical Thinking. Societies, 15(1), 6. https://doi.org/10.3390/soc15010006 Katrīna Elizabete Puriņa-Biezā ir Rīgas Stradiņa universitātes Pedagoģiskās izaugsmes centra Studiju inovāciju projektu vadītāja.

Līdzintelekts: Dzīve un darbs ar mākslīgo intelektu Šī ir viena no populārākajām grāmatām mākslīgā intelekta jomā. Grāmatas autors Ītans Moliks ir Vartonas biznesa skolas menedžmenta profesors, kurš specializējas uzņēmējdarbībā un inovācijās. Tā ir viena no pasaulē prestižākajām biznesa augstskolām, un, kā grāmatā ir uzsvērts, universitāte ir īpaši slavena ar to, ka radījusi milzīgu skaitu jaunuzņēmumu. Šādās noskaņās ir veidots arī viss grāmatas saturs – ar atvērtību jaunajam un zinātnieka pieeju, ieskicējot gan vēsturisko attīstību, gan dažādus pētījumus un savus eksperimentus. Lai gan tehnoloģiju vide mainās strauji un grāmatu autors ir rakstījis 2023. gadā, interesanti, ka tajā ietvertie pamatprincipi joprojām ir aktuāli. Pat apbrīnojami, cik daudz no autora paša eksperimentiem un savā darbā aprobētajām pieejām, kā mākslīgo intelektu izmantot dzīvē un darbā, joprojām ir derīgi un būtu izmantojami kā pielietojuma piemēri arī mūsdienās. Divi no principiem, kurus viņš min saistībā ar mākslīgā intelekta rīku izmantošanu, ir arī tādi, ko ļoti bieži es pati iesaku ikdienā. Pirmkārt, vienmēr atceries pamēģināt izdarīt ko jaunu ar mākslīgo intelektu, jo tikai praktiski to lietojot, var vislabāk atklāt noderīgākos šīs tehnoloģijas aspektus. Otrkārt, vienmēr jāatceras, ka rītdien jau šie rīki varēs izdarīt kaut ko tādu, ko šodien vēl neprot. Lasot šo grāmatu, visspilgtākā šķita atziņa, cik ļoti mākslīgais intelekts jau izsenis ticis pielīdzināts cilvēkam, un agrāk pat vairāk nekā tagad. Piemēram, viens no agrīnākajiem mākslīgā intelekta modeļiem bija programma "Eliza" (jā, arī cilvēku vārdi sākumā bieži tika likti šādām datorprogrammām), kuru 1966. gadā izstrādāja Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā, lai simulētu psihoterapeitu, kas atbild uz lietotāja rakstiski ievadīto tekstu. Tas, salīdzinot ar mūsdienu mākslīgā intelekta iespējām, bija pavisam vienkāršs algoritms, bet daudzi lietotāji bija pārsteigti par šī modeļa šķietamo empātiju un sāka tam uzticēt personīgas problēmas un noslēpumus, it kā sarunātos ar īstu terapeitu. Arī mūsdienās ir ļoti svarīgi apzināties, ka populārais ģeneratīvais mākslīgais intelekts kā "ChatGPT", "Copilot" vai "Gemini" nejūt un nezina. Tās ir datorprogrammas, kas pēc noteikta algoritma uzmin, kāds varētu būt atbilstošākais nākamais vārds vai cits saturs. Acīmredzot, jo vairāk zinām, kā šīs tehnoloģijas darbojas, jo vairāk tas ietekmē mūsu izpratni un ticību mākslīgā intelekta cilvēciskumam. Šī grāmata sniedz labu ieskatu arī tajā, ka mākslīgā intelekta iespējas jāizzina kopā ar sava intelekta attīstību. Šie datorprogrammu rīki ir mūsdienu un nākotnes darba tirgum būtisks līdzintelekts cilvēka spēju papildināšanai, bet, tāpat kā muskuļi sportojot, arī savas zināšanas un spējas ir jāturpina attīstīt. Jomās, kurās paši būsim eksperti, ir arī vislielākais potenciāls izmantot mākslīgā intelekta iespējas. Ethan Mollick. Co-Intelligence: Living and Working with AI. New York, Portfolio/Penguin, 2024. 234 lpp. ISBN 9780593716717. Elīna Lidere ir Izglītības un zinātnes ministrijas vecākā konsultante valsts sekretāra birojā un MI izglītībā domnīcas vadītāja.