Turpmāk varēsiet vairāk iepazīt mūsu redakcijas izvēlēto grāmatu autorus – kādu no konkrētā numura rakstniekiem, tulkotājiem, ilustratoriem, kuri īsā intervijā atbildēs uz jautājumiem par pieredzi gan konkrēta izdevuma tapšanā, gan par bibliotēkām kopumā. "Atverot izdevumu "Pastaiga pa skaisto Liepāju. Uzplaukums", varu kļūt par ceļotāju laikā un sajust pilsētas starp jūru un ezeru noskaņas, ieraudzīt pazīstamas vietas, kādas tās pirms pusotra gadsimta pieredzēja mani vecvecvecāki, jauniņie liepājnieki Līze un Kārlis. Cita un tomēr tik pazīstama Liepāja. Stāsts par pilsētu izstāstīts attēlos – fotogrāfijās un pastkartēs no laikmeta, kurš aizsākās 19. gadsimta otrajā pusē," apskatā par grāmatu "Pastaiga pa skaisto Liepāju. Uzplaukums" (2023) raksta Sanita Stepena. "208 lappuses attēlu, kas sarunājas ar mūsdienām pāri laika malai. Brīnišķīgs izdevums, ceļvedis Liepājas transformāciju labirintā. Tajā savijas paaudžu veikuma pēctecība ar laikmetu un tehnoloģiju pēctecību. Ja 19. gadsimta izskaņas novitāte bija fotogrāfija, pateicoties kurai saglabāts daudz vizuālu un taustāmu vēsturisku liecību par pilsētu, tad 21. gadsimta tehnoloģiju devums ir iespēja aplūkot albumu ar papildinātās realitātes palīdzību, ieraugot, kā 19. gadsimtā tvertie objekti un mirkļi izskatās mūsdienās. Rokā turu Latvijā pirmo fotoalbumu ar papildināto realitāti – tajā aplūkojami ap 70 no grāmatā ievietotajiem teju 200 attēliem." Aicinājām redaktoru Kasparu Miglu pastāstīt, kā grāmata tapa. Kā pie Jums ieradās piedāvājums veidot šo grāmatu? Ja to var nodēvēt par piedāvājumu, tad vēlme plašākai publikai parādīt cik skaista Liepāja bija pirms Otrā pasaules kara, virmoja jau krietnu laiku. Visas zvaigznes pareizi sastājās, kad kopā ar kolekcionāru Andri Ivanovu un Liepājas muzeja vadītāju Daci Kārklu nodibinājām biedrību “Liepāja 400”. Biedrību izveidojām pilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai un popularizēšanai, fokusu liekot tiešu uz Liepājas pilsētas 400 gadu jubileju, kas mūs visus gaida 2025. gadā. Tādēļ arī “Liepāja 400”. 2021. gadā dienas gaismu ieraudzīja fotoalbums “Pastaiga pa skaisto Liepāju”, bet 2023. gadā uz popularitātes viļņa tapa “Pastaiga pa skaisto Liepāju. Uzplaukums”. Pirmais aptvēra periodu starp diviem pasaules kariem, bet otrais ir par posmu līdz 1914. gadam, kad pilsēta attīstījās sevišķi strauji. Pastāstiet par redaktora darba aizkulisēm – kā tas notiek? Fotoalbumu, it īpaši vēsturisku, veidošana ir daudz sarežģītāks process nekā man sākumā šķita. Un domāju, ka es neesmu vienīgais, kas dzīvoja un dzīvo ar šādām ilūzijām. Bez tradicionālajām grāmatu sastāvdaļām, tas prasa darbu ar ļoti lielu daudzumu attēlu, no kuriem publicēšanai jāatlasa kāda trešdaļa. Kad tas ir izdarīts, katrs attēls ir jāapstrādā, jārestaurē. Un katrai bildei ir sava pieeja. Savs atjaunošanas darbu scenārijs. Bieži vien tie ir vairāki mēģinājumi, līdz ir atrasts pareizais ceļš. Turklāt, jāņem vērā, ka ir 21. gadsimts. Mainās visa informācijas pasniegšanas un uztveršanas vide. Dažādas platformas mijiedarbojas un saplūst viena ar otru. Tas aizrauj lasītājus un informācijas uztveri padara daudz interesantāku un piesātinātāku. Tādēļ otrā grāmata kļuva par Latvijā pirmo fotoalbumu ar papildināto realitāti. Lasītājs, atverot telefonā aplikāciju un pieliekot to pie attiecīga attēla, redz kā konkrētā vieta izskatās mūsdienās. Notiek pagātnes un tagadnes simbioze. Vēl vairāk – šobrīd strādājam pie grāmatas, kuras aplikācijā varēs redzēt arī video. Nešaubos, ka nākotnē bez tradicionālām grāmatām, kas bija, ir un būs fundamentāla vērtība, lasītājs arvien biežāk saskarsies ar multiplatformu izdevumiem. Piemēram, detektīvromāniem, kuros nozieguma vietu varēs apskatīt un sadzirdēt telefonos un planšetdatoros. Kas bija grūtākais, veidojot šo grāmatu? Grūtākais bija apmierināt lasītāja vēlmi redzēt vienlaikus tagadni un pagātni, jeb pietiekami kvalitatīvi realizēt papildinātās realitātes principu. Tā bija taka, pa kuru Latvijā neviens vēl nebija gājis, lai sasniegtu tieši to rezultātu, ko mēs gribējām un kas mums arī izdevās. Tas bija milzīgs vēsturisko vietu apzināšanas darbs, to salīdzināšana ar mūsdienām un labāko risinājumu izvēle. Tas bija kompromiss ar leņķiem, platumiem, garumiem, saules gaismu, laika apstākļiem, satiksmi, ielu remontiem utt. Gints Egliņš, kam pietika drosmes to uzņemties, kļuva par īstu fotomīklu atminētāju. Savukārt Digitālo inovāciju parks parādīja, ka nekas nav neiespējams. Par ko esat patiesi gandarīts, kad grāmata nu ir izdota? Ne tikai par iegūto pieredzi, labajām atsauksmēm, ieteikumiem, jauniem kontaktiem un vizuālo baudījumu, bet arī par to, ka vēsturisku fotoalbumu ar interesi rokās paņem arī jaunā paaudze. Tā ir paaudze, kurai vēsture interesē vismazāk. Taču vieglais, demokrātiskais un aizraujošais formāts arī tai neviļus liek doties gana romantiskā ekskursijā pa dzīvē iepriekš neredzētām vietām. Ko Jūs meklējat un novērtējat grāmatās kopumā? To, lai lasītājs iegūtu ko jaunu un neaizmirstamu, lai viņš būtu iespaidots vēl ilgu laiku. Šajā ziņā ļoti palīdz žanru daudzveidība. Un runa, protams, ir par grāmatām, ko lasītājs pats izvēlas, nevis spiests lasīt skolas vai darba dēļ. Ja Jums būtu iespēja paturēt tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Es atturētos no tādas iespējas. Vienai grāmatai ir būtiska loma tikai noteiktos specifiskos apstākļos, kādos ir nokļuvis tas nabaga cilvēks, kurš jāatstāj bez grāmatām. Bībele, korāns un ģimenes relikvijas ir citā kategorijā. Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Studiju laikā bibliotēkas bija ikdiena, bet šobrīd šī loma ir piedodami maza, ņemot vērā grāmatu daudzumu visapkārt. Trīs ašie: 1. Lasīt grāmatas drukāti vai digitāli? Lasīt. Drukāti vai digitāli. 2. Peldēt jūrā vai baseinā? Vasarā – jūrā, ziemā – baseinā. 3. Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Lai neieciklētos un garīgi attīstītos, cilvēkam vajag kultūras notikumu daudzveidību. Katra no šīm lietām piepilda savas nišas. Pastaiga pa skaisto Liepāju. Uzplaukums. Projekta vadītāji: Andris Ivanovs, Kaspars Migla; priekšvārds: Dace Kārkla; makets: Ginta Filia Solis. Liepāja: Biedrība “Liepājai 400”, 2023. 215 lpp. ISBN 9789934238512.

Pēdējos gadus, diemžēl, neatliek laika daiļliteratūrai, un galvenokārt lasu prozu un zinātnisko literatūru

Ja to neatrodu mūsdienu literatūrā, tad dodu priekšroku klasikai, kur jūtama daudz lielāka redakcionālā

Priecājamies pavēstīt kādu jaunumu! Mūsu izdevuma tīmekļvietnē turpmāk varēsiet vairāk iepazīt mūsu redakcijas izvēlēto grāmatu autorus – kādu no konkrētā numura rakstniekiem, tulkotājiem, ilustratoriem, kuri īsā intervijā atbildēs uz jautājumiem par pieredzi gan konkrēta izdevuma tapšanā, gan par bibliotēkām kopumā. "Grāmata ir patiesa, atklāta un godīga pret lasītāju, turklāt tajā ietvertas mūsdienu jauniešiem ļoti aktuālas tēmas: jaunības periods, attiecības, sevis meklēšana un izprašana, ballītes, seksuālā orientācija, ilūzijas un ilgas. Iepriecina arī jaunā rakstnieka labā, bagātā, viegli tveramā rakstu valoda," tā par deviņpadsmitgadīgā rakstnieka Gusta Ābeles debijas grāmatu "Pasaulē mīļākais klusums" (2023) raksta Madara Freivalde. Gusts Ābele ir arī jauniešu teātra studijas “Kāpnes” dibinātājs, aktieris un galvenais režisors un strādā Rakstniecības un mūzikas muzejā kā jauniešu pasākumu kurators. Kā pie Jums ieradās grāmatas “Pasaulē mīļākais klusums” ideja? Kad dzīves notikumi, piedzīvojumi un pārdzīvojumi sāka šķist interesantāki nekā tas, kas izlasāms grāmatās un redzams filmās, kļuva skaidrs, ka par tiem ir vērts uzrakstīt. Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises – kā strādājat Jūs? Lai sevi mobilizētu rakstīt disciplinēti, sāku rakstīt NaNoWriMo jeb Nacionālā rakstīšanas mēneša ietvaros – novembra laikā, katru dienu rakstot 1667 vārdus, mēneša laikā jāuzraksta 50 000 vārdu jeb romāns. Piecu gadu laikā šī prakse ir palīdzējusi arī ikdienā atrast laiku, lai impulsa gadījumā spētu intensīvi rakstīt. Kas bija grūtākais, rakstot šo grāmatu? Nerakstīt memuārus, autobiogrāfiju vai dienasgrāmatu, bet oriģinālu tekstu, kas nav atkarīgs no manas dzīves un ir pašvērtīgs. Par ko esat patiesi gandarīts, kad grāmata nu ir izdota? Par to, ka cilvēki to lasa, novērtē un sajūt. Par to, ka tā ir iekļuvusi topos un nominēta “Kilogramam kultūras”. Ko Jūs kā rakstnieks meklējat un visaugstāk vērtējat citu autoru grāmatās? Spēju rotaļāties ar valodu, uzrakstīt universālu tekstu, kurā daudzi spēj saskatīt sevi. Rakstīt skaisti par neglītām lietām. Radīt dzīvi, kuru gribētos dzīvot ar visiem tās negludumiem. Ja Jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Olivjē Burdo “Gaidot Bodžanglu”, jo, pirmkārt, tā atbilst visiem augšminētajiem kritērijiem un, otrkārt, tā parādīja man, cik dažādi ir iespējams lūkoties uz dzīvi, kā arī pamudināja izveidot dramatizējumu un iestudēt izrādi, kas kalpoja par pamatu manis dibinātajai teātra studijai “Kāpnes”, kurā iepazinos ar lielu daļu savu tagadējo draugu un domubiedru un kas palīdzēja man pārliecināties par izvēlētās karjeras nozīmi manā dzīvē. Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Vidusskolā rakstot referātus, noderēja Digitālā un Misiņa bibliotēka, taču ikdienā mana bibliotēka ir tantes grāmatu plaukts. Trīs ašie: 1. Rakstīt grāmatas uz papīra vai datorā? Datorā. 2. Peldēt jūrā vai baseinā? Jūrā. 3. Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Laba grāmata, art-house kino, mīļa izpildītāja koncerts, bet vienmēr – teātris, teātris, teātris. Ābele, Gusts. Pasaulē mīļākais klusums. Ilustrāciju autore Aribella Jauja. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 160 lpp. ISBN 9789984239200.

Priecājamies pavēstīt kādu jaunumu! Mūsu izdevuma tīmekļvietnē turpmāk varēsiet vairāk iepazīt mūsu redakcijas izvēlēto grāmatu autorus – kādu no konkrētā numura rakstniekiem, tulkotājiem, ilustratoriem, kuri īsā intervijā atbildēs uz jautājumiem par pieredzi gan konkrēta izdevuma tapšanā, gan par bibliotēkām kopumā. "Lai gan krājums noteikti vairāk uzrunās bērnus un jauniešus, tomēr nedaudz nostaļģisku sajūtu gūšanai un pārdomām par to, kā tad rodas stāsti – gan baisie, gan tie, kas ne pārāk – tas būs noderīgs laika kavēklis ikvienam, kuru šāda tematika spēj uzrunāt," tā par lietuviešu rakstnieces Kotrīnas Zīles grāmatu "Dvēsele sviestmaižu kārbiņā", kuru tulkojusi Dace Meiere, raksta Emīls Rotgalvis. Aicinājām Daci, kura latviskojusi ārkārtīgi daudzus izcilu rakstnieku darbus, pastāstīt vairāk par sava darba oderi. Kā radās ideja tulkot Kotrīnas Zīles grāmatu "Dvēsele sviestmaižu kārbiņā"? Šī nav pirmā Kotrīnas Zīles grāmata, ko tulkoju. Jau 2019. gadā Jāņa Rozes apgāds izdeva lielisko romānu pusaudžiem “Samainītais”. Tas bija pirmais Kotrīnas darbs, ko izlasīju, tūliņ sajūsmināta ieteicu izdevējam un drīz vien ķēros pie tulkošanas. Loģiski, ka ar nepacietību gaidīju nākamo Kotrīnas darbu, un tas manas gaidas nepievīla. Manuprāt, autore abās šajās grāmatās pārsteidzoši lieliski izmanto lietuviešu mitoloģijas tēlus, ieliekot tos mūsdienu vidē. Pastāstiet par tulkotāja darba aizkulisēm – kā īsti notiek šis process? Katrai grāmatai viss notiek mazliet atšķirīgi, bet lielākoties process izskatās šādi: I posms: izlasīt, sagribēt tulkot, izvēlēties un pierunāt izdevēju (vai arī otrs variants: saņemt no izdevēja tekstu, izlasīt, izlemt, vai vēlos tulkot), laikus sākt prātot par tulkošanas laikā gaidāmajām grūtībām. II posms: kad pienācis reālais tulkošanas brīdis, kuru no I posma var šķirt arī pāris gadu, iedziļināties tekstā un censties ar to saplūst, rakstīt tizlu melnrakstu, mēģināt uztvert un atdarināt autora balsi un stilu, dzīt pēdas citātiem un terminiem, lasīt visu ko, kas saistīts ar teksta tematiku, konsultēties ar zinātājiem, reizēm sagatavot jautājumu sarakstu autoram un viņu izprašņāt, beidzot tikt līdz tīrraksta stadijai, visu pielabot, pieslīpēt, lasīt sev priekšā pusbalsī. III posms: pārlasīt tekstu ar redaktora labojumiem, tos akceptēt vai noraidīt; pārlūkot tekstu pēc korektora. Otrais posms katrai grāmatai, protams, ir visatšķirīgākais. Piemēram, abās Kotrīnas Zīles grāmatās ir nedaudz teksta dialektā, un es lūdzu palīgā paziņu, kura man tos pārcēla Viduslatgales izloksnē. Kas bija grūtākais, tulkojot šo grāmatu? Droši vien nezaudēt dabiskumu, tuvumu dzīvai, runātai valodai. Par ko esat patiesi gandarīta, kad grāmata nu ir izdota? Lieliska un gudra grāmata – kā lai nepriecājas, ka lasāma latviski! Un es priecātos, ja arī latviešu autori vairāk izmantotu mūsu mitoloģiju. Turklāt Kotrīnas grāmatas ir viņas pašas ilustrētas – īsti laikmetīgas mākslas darbi. Ko Jūs kā tulkotāja meklējat un novērtējat citu autoru grāmatās? Man laikam par visu svarīgāks ir valodas skanējums. Un vēl, lai darbs nebūtu pavirša haltūra, kam pietrūcis, piemēram, redaktora. Tulkotāji ir izlutināti lasītāji. Un vienlaikus arī vispiekasīgākie lasītāji. Tekstus, kurus tulkojam, mēs izpētām līdz pēdīgai vīlītei un pamanām katru vissīkāko brāķi. Ja Jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Nu nē! Šo spēlīti es atsakos spēlēt! Tā es neesmu ar mieru. Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Ir bijuši dzīves posmi, kad uz bibliotēku esmu gājusi strādāt, proti, tulkot – mierā un klusumā, vietā, kur vide palīdz sakoncentrēties. Bibliotēkas joprojām ir dārgumu krātuves, kur varu atrast visu, ko ievajagas tulkojot – citātus, terminus utt. Bet, galvenais, bibliotēkās dzīvo milzums manu bērnu – manu tulkojumu. Allaž, kad viesojos kādā bibliotēkā, lai tiktos ar lasītājiem, apstaigāju plauktus un ar acīm meklēju mīļās, pazīstamās savējo muguriņas. Trīs ašie: 1. Lasīt grāmatas drukāti vai digitāli? Gan, gan. 2. Peldēt jūrā vai baseinā? Jūrā. 3. Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Koncerts. Vēlams, baroka mūzikas koncerts. Zīle, Kotrīna. Dvēsele sviestmaižu kārbiņā. Autores teksts un ilustrācijas. Tulkotāja Dace Meiere. Literārā redaktore Inga Karlsberga. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 160 lpp. ISBN 9789984239323.

Latviešu valodā šobrīd lasāmas divas ukraiņu rakstnieka Serhija Žadana grāmatas. Žadana Mezopotāmija, visticamāk, ir viņa dzimtā Ukrainas pilsēta Harkiva. No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova, atdzejojis Māris Salējs; literārais konsultants Māris Salējs Līva Alksne ir literatūras blogere.

šķiet tik atsvaidzinoši pasakainas, ka jādomā – arvien vairāk juristiem būtu jāsāk pievērsties bērnu literatūrai

Literatūras ceļvedis pateicas par sarunai veltīto laiku! Kā pie jums ieradās grāmatas ideja? Protams, kā lasītāja – labu literatūru. I.R.: Aizraujošu stāstu. Jā, arī māksliniecisko veidolu.
 patīk mīļu draugu bibliotēkas, bet pie šīs grāmatas strādājot, diezgan biju apkrāvusies ar visa veida literatūru

Turpmāk varēsiet vairāk iepazīt mūsu redakcijas izvēlēto grāmatu autorus – kādu no konkrētā numura rakstniekiem, tulkotājiem, ilustratoriem, kuri īsā intervijā atbildēs uz jautājumiem par pieredzi gan konkrēta izdevuma tapšanā, gan par bibliotēkām kopumā. "Grāmatā ir satilpināti visi tie elementi, kas var kalpot par labu āķi, lai mani kā lasītāju nomakšķerētu," apskatā par Kiranas Milvudas Hārgreivas grāmatu "Džūlija un haizivs" (2023), kuras ilustrāciju autors ir Toms de Frestons, raksta Anna Iltnere, "te ir ne vien bāka, kurā ģimene uz laiku apmetas, un noslēpumainā Grenlandes haizivs, bet arī zinātkāri jaunieši, draudzība, svarīgi pierakstu blociņi, bibliotēka (aiz veļasmazgātavas, un ja apmeklējums kritīsies, tā tikšot slēgta), grāmatas un zvaigznes." "Grāmata ir patiess baudījums gan saturiski, gan vizuāli," apskatā raksta Madara Freivalde. "Sižets skar dažādus mūsdienās aktuālus tematus – klimata pārmaiņas, ekoloģiju, mentālo veselību, savstarpējās attiecības, to, cik ļoti kāda konkrēta aizraušanās spēj aizraut arī apkārtējos, cik daudz viens cilvēks spēj mainīt lietas uz labu, kā arī to, cik būtiski ir sarunāties un tikt sadzirdētam." Grāmata "Džūlija un haizivs" ir britu laulātā pāra – rakstnieces Kiranas Milvudas Hārgreivas un mākslinieka Toma de Frestona – kopdarbs, kas oriģinālā tika izdota 2021. gadā. Gadu vēlāk, 2022. gadā, tika publicēts nākamais abu kopdarbs – grāmata "Leila and the Blue Fox" ("Leila un Zilā Lapsa"). Toms de Frestons ir ne vien gleznotājs un grāmatu ilustrators, bet arī rakstnieks. 2021. gadā klajā nāca viņa autobiogrāfiskā un mākslas vēsturei veltītā grāmata "Wreck: The Art of Being Lost at Sea" ("Vraks: Māksla pazust jūrā"). Vai grāmata, lai to ilustrētu, iepriekš vienmēr jāizlasa? Varbūt iedvesmai ir arī citi ceļi? Vienmēr un pat vairākkārt, lai tā pa īstam ienirtu grāmatas pasaulē. Grāmatām, kuras ar Kiranu veidojam, tēlu pasaule stāstā un ilustrācijās mums veidojas paralēli: sadarbībā un savstarpējās sarunās grāmatas pasauli uzburam kopā. Vai varat nedaudz atklāt mākslinieka darba aizkulises, kā notiek šis process? "Džūlijai un haizivij" es radīju vairāk nekā divus tūkstošus mākslas darbu, tostarp monotipijas, gleznas, zīmējumus un kolāžas. Lielākoties tie tika atvasināti no izrādītēm, kur liku savai brāļameitai un brāļadēlam improvizēt ainas, un pēcāk izmantoju fotogrāfijas un nofilmētus kadrus kā ilustrāciju izejmateriālu. Es izveidoju arī nelielus teātra maketus, lai varētu iestudēt diorāmas, kuras pēc tam fotografēju un zīmēju no tām. Iegūtie mākslas darbi kalpoja par pamatu grāmatas ilustrācijām. Tieši pirms darba sākšanas pie grāmatas manā studijā izcēlās ugunsgrēks, un es zaudēju divpadsmit gadu darbu. Daudzi zīmējumi, gleznas un monotipijas veidotas, izmantojot nodegušās darbnīcas atliekas. Tātad strazdu mākoņi, Grenlandes haizivs āda, okeāna dzīles un viļņošanās debesīs ir šī zaudējuma rezultāts. Kas bija grūtākais, strādājot pie šīs grāmatas? Es zināju, ka nevēlos, lai attēli vien dekoratīvi attēlotu tekstā aprakstīto, zināju, ka ilustrācijām ir jāpiedāvā cita dimensija. Galu galā sapratu, ka grāmatas tēli ir mēģinājums vizualizēt Džūlijas iekšējo psiholoģisko ainavu. Kad tas kļuva skaidrs, bija tā, it kā būtu atrasta atslēga, lai visu atslēgtu. Par ko esat patiesi gandarīts, kad grāmata nu ir iznākusi? Ar visām grāmatām, bet īpaši tādām kā šī, tas vienmēr ir komandas darbs. Rediģēšana, dizains, PR un mārketings ir veikti ar tik neparastu rūpību un uzmanību, ka tas viss grāmatu un tās spēju sasniegt lasītājus paceļ jaunā līmenī. Es domāju vai vismaz ceru, ka šāds kolektīvais darbs nozīmē, ka esam radījuši grāmatu, kas sniedz lasītājiem ieskaujošu pieredzi, kur teksts un attēli ļauj lasītājiem iekrist grāmatas dziļumos. Ko Jūs kā mākslinieks meklējat un novērtējat citās grāmatās: ilustratoru darbu vai arī pārējās grāmatas vērtības? Es domāju, ka tas mainās no grāmatas uz grāmatu. Mani piesaista jebkura žanra izdevumi, kas spēj mainīt pasauli vai to, kā pasauli redzam. Ja Jums būtu iespēja paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Mans pirmais Džona Kītsa dzejoļu un vēstuļu krājums, ko saņēmu, kad man bija 15. Kopš pirmās reizes, kad izlasīju viņa odas pavasarim, tās pilnībā izmainīja manu pasaules redzējumu un to, kā turpmāk nodevos mākslai un rakstīšanai. Man mīļš ir arī ļoti nolietotais Šekspīra "Karaļa Līra" eksemplārs, kas reiz piederēja manam vectēvam un nozīmē ārkārtīgi daudz. Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Apvienotajā Karalistē ir liels skaits bērnu, kuriem mājās nav pieejamas grāmatas, un pēdējo desmit gadu laikā notikušais "vardarbīgais uzbrukums" bibliotēkām, tās daudzviet slēdzot, ir vērtējams kā noziedzība pret sociālo vienlīdzību un pieejamību. Bibliotēkas ir vitāli svarīgs jebkuras kopienas orgāns, tās ir portālu glabātavas uz veselām pasaulēm, tās ir atbrīvošanās, baudas un izglītības avoti. Trīs ašie: Zīmēt uz papīra vai datorā? Uz papīra vai audekla, tātad tikai fiziskā formātā. Peldēt jūrā vai baseinā? Man patīk peldēties jūrā, tomēr auksts ūdens man sagādā lielas grūtības. Kirana turpretim dievina ledainas peldes, tāpēc visbiežāk es stāvu krastā, turot dvieļus un vērojot, kā viņa pārtop par roni. Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Visi minētie, protams, ne jau vienlaicīgi. Hārgreiva, Kirana Milvuda. Džūlija un haizivs. Ilustrējis Toms de Frestons. No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 208 lpp. ISBN 9789984239491.

Grāmatas” autore – rakstniece, kuras darbi ir vieni no jēgpilnākajiem un izkoptākajiem mūsdienu latviešu literatūrā Es nenoniecinu “izklaidējošo literatūru”, taču arī tajā vēlos kādu virzošo, domu rosinošo vektoru.

Man patīk literatūra par dižām, vēsturiskām personībām, biogrāfijas.

Priecājamies paziņot, ka 2024. gada 13. februārī Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) izdevums “Literatūras Tāpat ceļveža aktualitātēm var sekot līdzi Instagram kontā, kā arī interviju sērijā “Literatūras ceļvedis “Literatūras ceļvedis” ir regulārs brīvpieejas izdevums, kas tapis kā informatīvs padomdevējs Latvijas procesu pārzinātājiem un literatūras entuziastiem. “Literatūras ceļveža” redakcija literaturascelvedis@lnb.lv