Noslēgušies vieni no nozīmīgākajiem vasaras literatūras svētkiem – Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas "Literatūras ceļvedim" bija gods piedalīties šajos svētkos. vēlreiz apliecināja, cik daudzveidīga, aktuāla un mākslinieciski bagāta ir mūsdienu bērnu un jauniešu literatūra Literatūras mīļotājiem un lasītājiem šī balva sniedz vērtīgu iespēju iepazīt darbus, kurus profesionāla Turklāt, kā tas atkal un atkal pierādās, kvalitatīva bērnu un jauniešu literatūra nav domāta tikai bērniem

Lasīju visu, latviešu autorus, tulkoto literatūru. Nu jau daudzus gadus pārsvarā manu laiku aizņem profesionālās literatūras lasīšana, sekošana līdzi aktuālajām

Grūti bija valdīties un nerakstīt “visu, kā bija”, jo tā vairs nebūtu laba literatūra.

Man, kas piederu pie ukraiņu nāciju līdz šim visai pavirši iepazinušajiem, pārsteigumu netrūka. Bet visvairāk – par apbrīnojamo ukraiņu nāciju, tās spēju nekrist panikā, nezaudēt ticību sev un uzvarai Par ukraiņu tik veselīgo humora izjūtu, prasmi pasmieties par sevi pat skarbākajos brīžos – kā vienu No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Rīga: Dienas Grāmata, 2020. 253 lpp. iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra projektu koordinatore un "Literatūras

normalizējušas lasīšanu un domu, ka lasīt var dažādi un to dara dažādi skolēni un skolotāji, ne tikai valodas un literatūras Lasīšana nozīmē gan daiļliteratūru, gan zinātnisko literatūru, komiksus vai audiogrāmatas. Kā, jūsuprāt, literatūra palīdz lasītājiem izprast un risināt globālos izaicinājumus?

"Pateicoties Dainas Ēķes bagātīgajai pieredzei gan pedagoģijas, gan grāmatniecības un bērnu raidījumu jomā, kā arī ilustratores talantam, autores stāsts atdzīvojas, un grāmata ir tapusi koša un ievelkoša," apskatā par Agneses Čivles grāmatu "Spārnotais ceļojums Eiropas arhitektūrā" (2023), kuru ilustrējusi Daina Ēķe, raksta Anna Iltnere. "Krāšņie zīmējumi (kuros ieslēptas arī autores) rosina pētīt, pamanīt, saprast." Aicinājām grāmatas ilustratori Dainu Ēķi pastāstīt, kā grāmata tapa. Vai grāmata, lai to ilustrētu, iepriekš vienmēr jāizlasa? Varbūt iedvesmai ir arī citi ceļi? Interesants jautājums. Pat neesmu domājusi, kā varētu uzīmēt ilustrācijas, ja nav izlasīts teksts. Grāmatas veidošana bija Agneses iniciatīva, tēma bija nopietna, skaidrs bija tikai viens, ka ar fantāziju būtu par maz, lai radītu vizuāli aizraujošas un intelektuāli piesaistošas ilustrācijas. Svarīgi bija pievērsties arhitektūras tēmas izpētei un teksta autores nodomam un vīzijai, lai ilustrācijas atbilstu stāsta pamatidejai un emocionālajai intonācijai. Iedvesmu vislielākajā mērā guvu no arhitektūras paraugiem, kuri ietverti grāmatā. Man patīk, ka spārnotais ceļojums sākas tieši ar renesansi, jo visi atspoguļotie stili atšķiras vizuāli, bet tos vieno savstarpējs dialogs starp mākslu un zinātni, lai izteiktu cilvēka lielumu un potenciālu. Patiešām domāju, ka arhitektūra ir viena no iespaidīgākajām cilvēces radītajām formām, kas demonstrē mūsu spēju ne tikai pārvarēt dabas izaicinājumus, bet pat sacensties ar tās grandiozitāti un skaistumu. Arhitekti un būvnieki, kas strādājuši pie šīm struktūrām, bieži vien ir sasnieguši, šķiet, neiespējamo, apliecinot cilvēka intelektu, radošumu un izturību. Mani iedvesmoja arī grāmatas varoņi, arhitekte un putns, kuri ievieš šajā nopietnībā vieglumu un jautrību. Viņu rotaļīgās piedzīvojumu un atklājumu pilnās sarunas, izpēte un joki piešķir arhitektūras izpratnei jaunu dimensiju, parādot, ka mācīšanās un radošums var iet roku rokā ar smiekliem un jautrību. Šo savu iedvesmu tad arī centos atspoguļot ilustrācijās, lai rosinātu bērnos apzināties cilvēka spēju radīt un mainīt pasauli, darot to ar prieku un vieglumu. Vai vari nedaudz atklāt mākslinieka darba aizkulises, kā notiek šis process? Šis process ir ilgs un mokošs:) Ceļš uz grāmatas izdošanu bija pilns interesantu sarunu, ilgstošu stundu pie planšetes, emocionālu svārstību starp pašpārliecinātību un šaubām. Tomēr galu galā darbs nesa augļus – soli pa solim, ar pacietību un neatlaidību mūsu projekts sasniedza Jelgavas tipogrāfiju, līdz ar to – grāmatas piedzimšanu. Emocijas un labā darba sajūta, kas radās šajā procesā, ir nenovērtējami un iedvesmojoši. Kas bija grūtākais, strādājot pie šīs grāmatas? Katrs arhitektūras objekts man bija kā eksāmens, prasīja ne tikai zīmēšanas prasmi, bet arī spēju uztvert un atainot to, kas padara katru ēku unikālu – tās dvēseli. Šīs prasības pārbaudīja manu pacietību, spējas, aizrautību un atjautību, liekot man atkārtoti pievērsties katrai detaļai un iedziļināties objekta būtībā. Tomēr ātri sapratu, ka katra neveiksme ir solis tuvāk izpratnei, jo mērķis bija ne tikai attēlot ēkas fizisko formu, bet arī to, kas padara to dzīvu un nozīmīgu, lai piešķirtu ilustrācijām dziļumu un autentiskumu. Protams, tas ir mans subjektīvais viedoklis, kā galu galā ilustrācijai ir jāizskatās, tomēr man kā māksliniecei ir jābūt pārliecinātai par savu individuālo izpratni un interpretāciju, un pie tā es rūpīgi piedomāju. Par ko esi patiesi gandarīta, kad grāmata nu ir iznākusi? Esmu gandarīta par saņemtajām pozitīvajām atsauksmēm no bērniem un viņu vecākiem, man tas ir liels ieguvums un apliecinājums tam, ka esam uz pareizā ceļa. Grāmatas saturs ir kļuvis par pamatu nodarbībām, un tas vienmēr pārsteidz, cik bērni šajā tēmā ir ieinteresēti, atvērti diskusijai un radošām izpausmēm. Šī pozitīvā rezonanse ir skaidrs signāls, ka radītais saturs, tostarp ilustrācija, ir ne tikai izglītojošs, bet arī aizraujošs un saistošs, spējot attīstīt bērnu radošumu, zinātkāri un mīlestību pret mākslu un arhitektūru. Lielākais gandarījums, ka spējam aizraut un iedvesmot jauno paaudzi, kas noteikti nesīs augļus ilgtermiņā. Ko Tu kā māksliniece meklē un novērtē citās grāmatās: ilustratoru darbu vai arī pārējās grāmatas vērtības? Šim jautājumam man galvā uzbūrās “Codex Seraphinianus”, kuru radīja mākslinieks un arhitekts Luidži Serafani. Ja mēs runājam par grāmatas unikalitāti, šo grāmatu patiesi šādi arī uztveru, jo grāmatas autors piedāvā ielūkoties pilnīgi unikālā iztēles pasaulē. Šāda pieeja, kur teksts pilda netradicionālas funkcijas (jo to nav iespējams izlasīt), piedāvā plašākas iespējas stāstījuma veidošanā un uztverē, ļaujot radīt darbus, kas ir ne tikai vizuāli piesaistoši, bet arī intelektuāli stimulējoši. Šī grāmata ir bijusi visaizraujošākā grāmatu pieredze man, tā atklāja, cik plašas ir mākslinieka iespējas eksperimentēt ar formu un saturu, lai radītu unikālas un aizraujošas grāmatu uztveršanas pieredzes. Ja Tev būtu iespēja paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Mana mīļākā grāmata ilgu laiku bija "Henri Matisse : A Retrospective". Tad kaut kādu apstākļu dēļ es to pazaudēja. Šīs intervijas jautājums manī uzjundija jūtas pret šo grāmatu, atradu, kur to pasūtīt internetā. Mani šī grāmata uzrunā emocionāli un vizuāli. Man bija svarīgi ik pa laikam pāršķirstīt un zināt, ka man viņa ir. Kāda loma Tavā dzīvē ir bibliotēkām? Apmeklēju pārāk reti. Trīs ašie: 1. Zīmēt uz papīra vai datorā? Uz papīra un planšetē. 2. Peldēt jūrā vai baseinā? Baseinā. 3. Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Kino, jo, šķiet, tas ietver visus minētos variantus. Čivle, Agnese. Spārnotais ceļojums Eiropas arhitektūrā: ilustratīvs ceļvedis mazajiem nākotnes arhitektūras veidotājiem. Ilustrāciju autore Daina Ēķe. Literārā redaktore Gunta Miheloviča. Mākslinieciskais salikums: Adriāns Toms Kulpe. Rīga: Droši un Koši, 2023. 80 lpp. ISBN 9789934239304.

Romāns vēsta par laiku neilgi pirms pirmā Ukrainas kara Donbasā un Krimas aneksijas. Ukraina vēl ir vienota, brīva valsts – ar savu dzīves ritmu, ar savām problēmām. Dzejnieks, rakstnieks, esejists un tulkotājs Serhijs Žadans ir viens no mūsdienu zināmākajiem ukraiņu Viņa darbi vairākkārt apbalvoti gan ar Ukrainas, gan starptautiskām balvām. No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2016. 376 lpp.

Turpmāk varēsiet vairāk iepazīt mūsu redakcijas izvēlēto grāmatu autorus – kādu no konkrētā numura rakstniekiem, tulkotājiem, ilustratoriem, kuri īsā intervijā atbildēs uz jautājumiem par pieredzi gan konkrēta izdevuma tapšanā, gan par bibliotēkām kopumā. "Atverot izdevumu "Pastaiga pa skaisto Liepāju. Uzplaukums", varu kļūt par ceļotāju laikā un sajust pilsētas starp jūru un ezeru noskaņas, ieraudzīt pazīstamas vietas, kādas tās pirms pusotra gadsimta pieredzēja mani vecvecvecāki, jauniņie liepājnieki Līze un Kārlis. Cita un tomēr tik pazīstama Liepāja. Stāsts par pilsētu izstāstīts attēlos – fotogrāfijās un pastkartēs no laikmeta, kurš aizsākās 19. gadsimta otrajā pusē," apskatā par grāmatu "Pastaiga pa skaisto Liepāju. Uzplaukums" (2023) raksta Sanita Stepena. "208 lappuses attēlu, kas sarunājas ar mūsdienām pāri laika malai. Brīnišķīgs izdevums, ceļvedis Liepājas transformāciju labirintā. Tajā savijas paaudžu veikuma pēctecība ar laikmetu un tehnoloģiju pēctecību. Ja 19. gadsimta izskaņas novitāte bija fotogrāfija, pateicoties kurai saglabāts daudz vizuālu un taustāmu vēsturisku liecību par pilsētu, tad 21. gadsimta tehnoloģiju devums ir iespēja aplūkot albumu ar papildinātās realitātes palīdzību, ieraugot, kā 19. gadsimtā tvertie objekti un mirkļi izskatās mūsdienās. Rokā turu Latvijā pirmo fotoalbumu ar papildināto realitāti – tajā aplūkojami ap 70 no grāmatā ievietotajiem teju 200 attēliem." Aicinājām redaktoru Kasparu Miglu pastāstīt, kā grāmata tapa. Kā pie Jums ieradās piedāvājums veidot šo grāmatu? Ja to var nodēvēt par piedāvājumu, tad vēlme plašākai publikai parādīt cik skaista Liepāja bija pirms Otrā pasaules kara, virmoja jau krietnu laiku. Visas zvaigznes pareizi sastājās, kad kopā ar kolekcionāru Andri Ivanovu un Liepājas muzeja vadītāju Daci Kārklu nodibinājām biedrību “Liepāja 400”. Biedrību izveidojām pilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai un popularizēšanai, fokusu liekot tiešu uz Liepājas pilsētas 400 gadu jubileju, kas mūs visus gaida 2025. gadā. Tādēļ arī “Liepāja 400”. 2021. gadā dienas gaismu ieraudzīja fotoalbums “Pastaiga pa skaisto Liepāju”, bet 2023. gadā uz popularitātes viļņa tapa “Pastaiga pa skaisto Liepāju. Uzplaukums”. Pirmais aptvēra periodu starp diviem pasaules kariem, bet otrais ir par posmu līdz 1914. gadam, kad pilsēta attīstījās sevišķi strauji. Pastāstiet par redaktora darba aizkulisēm – kā tas notiek? Fotoalbumu, it īpaši vēsturisku, veidošana ir daudz sarežģītāks process nekā man sākumā šķita. Un domāju, ka es neesmu vienīgais, kas dzīvoja un dzīvo ar šādām ilūzijām. Bez tradicionālajām grāmatu sastāvdaļām, tas prasa darbu ar ļoti lielu daudzumu attēlu, no kuriem publicēšanai jāatlasa kāda trešdaļa. Kad tas ir izdarīts, katrs attēls ir jāapstrādā, jārestaurē. Un katrai bildei ir sava pieeja. Savs atjaunošanas darbu scenārijs. Bieži vien tie ir vairāki mēģinājumi, līdz ir atrasts pareizais ceļš. Turklāt, jāņem vērā, ka ir 21. gadsimts. Mainās visa informācijas pasniegšanas un uztveršanas vide. Dažādas platformas mijiedarbojas un saplūst viena ar otru. Tas aizrauj lasītājus un informācijas uztveri padara daudz interesantāku un piesātinātāku. Tādēļ otrā grāmata kļuva par Latvijā pirmo fotoalbumu ar papildināto realitāti. Lasītājs, atverot telefonā aplikāciju un pieliekot to pie attiecīga attēla, redz kā konkrētā vieta izskatās mūsdienās. Notiek pagātnes un tagadnes simbioze. Vēl vairāk – šobrīd strādājam pie grāmatas, kuras aplikācijā varēs redzēt arī video. Nešaubos, ka nākotnē bez tradicionālām grāmatām, kas bija, ir un būs fundamentāla vērtība, lasītājs arvien biežāk saskarsies ar multiplatformu izdevumiem. Piemēram, detektīvromāniem, kuros nozieguma vietu varēs apskatīt un sadzirdēt telefonos un planšetdatoros. Kas bija grūtākais, veidojot šo grāmatu? Grūtākais bija apmierināt lasītāja vēlmi redzēt vienlaikus tagadni un pagātni, jeb pietiekami kvalitatīvi realizēt papildinātās realitātes principu. Tā bija taka, pa kuru Latvijā neviens vēl nebija gājis, lai sasniegtu tieši to rezultātu, ko mēs gribējām un kas mums arī izdevās. Tas bija milzīgs vēsturisko vietu apzināšanas darbs, to salīdzināšana ar mūsdienām un labāko risinājumu izvēle. Tas bija kompromiss ar leņķiem, platumiem, garumiem, saules gaismu, laika apstākļiem, satiksmi, ielu remontiem utt. Gints Egliņš, kam pietika drosmes to uzņemties, kļuva par īstu fotomīklu atminētāju. Savukārt Digitālo inovāciju parks parādīja, ka nekas nav neiespējams. Par ko esat patiesi gandarīts, kad grāmata nu ir izdota? Ne tikai par iegūto pieredzi, labajām atsauksmēm, ieteikumiem, jauniem kontaktiem un vizuālo baudījumu, bet arī par to, ka vēsturisku fotoalbumu ar interesi rokās paņem arī jaunā paaudze. Tā ir paaudze, kurai vēsture interesē vismazāk. Taču vieglais, demokrātiskais un aizraujošais formāts arī tai neviļus liek doties gana romantiskā ekskursijā pa dzīvē iepriekš neredzētām vietām. Ko Jūs meklējat un novērtējat grāmatās kopumā? To, lai lasītājs iegūtu ko jaunu un neaizmirstamu, lai viņš būtu iespaidots vēl ilgu laiku. Šajā ziņā ļoti palīdz žanru daudzveidība. Un runa, protams, ir par grāmatām, ko lasītājs pats izvēlas, nevis spiests lasīt skolas vai darba dēļ. Ja Jums būtu iespēja paturēt tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Es atturētos no tādas iespējas. Vienai grāmatai ir būtiska loma tikai noteiktos specifiskos apstākļos, kādos ir nokļuvis tas nabaga cilvēks, kurš jāatstāj bez grāmatām. Bībele, korāns un ģimenes relikvijas ir citā kategorijā. Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Studiju laikā bibliotēkas bija ikdiena, bet šobrīd šī loma ir piedodami maza, ņemot vērā grāmatu daudzumu visapkārt. Trīs ašie: 1. Lasīt grāmatas drukāti vai digitāli? Lasīt. Drukāti vai digitāli. 2. Peldēt jūrā vai baseinā? Vasarā – jūrā, ziemā – baseinā. 3. Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Lai neieciklētos un garīgi attīstītos, cilvēkam vajag kultūras notikumu daudzveidību. Katra no šīm lietām piepilda savas nišas. Pastaiga pa skaisto Liepāju. Uzplaukums. Projekta vadītāji: Andris Ivanovs, Kaspars Migla; priekšvārds: Dace Kārkla; makets: Ginta Filia Solis. Liepāja: Biedrība “Liepājai 400”, 2023. 215 lpp. ISBN 9789934238512.

Pēdējos gadus, diemžēl, neatliek laika daiļliteratūrai, un galvenokārt lasu prozu un zinātnisko literatūru

Ja to neatrodu mūsdienu literatūrā, tad dodu priekšroku klasikai, kur jūtama daudz lielāka redakcionālā

Latviešu valodā šobrīd lasāmas divas ukraiņu rakstnieka Serhija Žadana grāmatas. Žadana Mezopotāmija, visticamāk, ir viņa dzimtā Ukrainas pilsēta Harkiva. No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova, atdzejojis Māris Salējs; literārais konsultants Māris Salējs Līva Alksne ir literatūras blogere.

Priecājamies pavēstīt kādu jaunumu! Mūsu izdevuma tīmekļvietnē turpmāk varēsiet vairāk iepazīt mūsu redakcijas izvēlēto grāmatu autorus – kādu no konkrētā numura rakstniekiem, tulkotājiem, ilustratoriem, kuri īsā intervijā atbildēs uz jautājumiem par pieredzi gan konkrēta izdevuma tapšanā, gan par bibliotēkām kopumā. "Grāmata ir patiesa, atklāta un godīga pret lasītāju, turklāt tajā ietvertas mūsdienu jauniešiem ļoti aktuālas tēmas: jaunības periods, attiecības, sevis meklēšana un izprašana, ballītes, seksuālā orientācija, ilūzijas un ilgas. Iepriecina arī jaunā rakstnieka labā, bagātā, viegli tveramā rakstu valoda," tā par deviņpadsmitgadīgā rakstnieka Gusta Ābeles debijas grāmatu "Pasaulē mīļākais klusums" (2023) raksta Madara Freivalde. Gusts Ābele ir arī jauniešu teātra studijas “Kāpnes” dibinātājs, aktieris un galvenais režisors un strādā Rakstniecības un mūzikas muzejā kā jauniešu pasākumu kurators. Kā pie Jums ieradās grāmatas “Pasaulē mīļākais klusums” ideja? Kad dzīves notikumi, piedzīvojumi un pārdzīvojumi sāka šķist interesantāki nekā tas, kas izlasāms grāmatās un redzams filmās, kļuva skaidrs, ka par tiem ir vērts uzrakstīt. Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises – kā strādājat Jūs? Lai sevi mobilizētu rakstīt disciplinēti, sāku rakstīt NaNoWriMo jeb Nacionālā rakstīšanas mēneša ietvaros – novembra laikā, katru dienu rakstot 1667 vārdus, mēneša laikā jāuzraksta 50 000 vārdu jeb romāns. Piecu gadu laikā šī prakse ir palīdzējusi arī ikdienā atrast laiku, lai impulsa gadījumā spētu intensīvi rakstīt. Kas bija grūtākais, rakstot šo grāmatu? Nerakstīt memuārus, autobiogrāfiju vai dienasgrāmatu, bet oriģinālu tekstu, kas nav atkarīgs no manas dzīves un ir pašvērtīgs. Par ko esat patiesi gandarīts, kad grāmata nu ir izdota? Par to, ka cilvēki to lasa, novērtē un sajūt. Par to, ka tā ir iekļuvusi topos un nominēta “Kilogramam kultūras”. Ko Jūs kā rakstnieks meklējat un visaugstāk vērtējat citu autoru grāmatās? Spēju rotaļāties ar valodu, uzrakstīt universālu tekstu, kurā daudzi spēj saskatīt sevi. Rakstīt skaisti par neglītām lietām. Radīt dzīvi, kuru gribētos dzīvot ar visiem tās negludumiem. Ja Jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Olivjē Burdo “Gaidot Bodžanglu”, jo, pirmkārt, tā atbilst visiem augšminētajiem kritērijiem un, otrkārt, tā parādīja man, cik dažādi ir iespējams lūkoties uz dzīvi, kā arī pamudināja izveidot dramatizējumu un iestudēt izrādi, kas kalpoja par pamatu manis dibinātajai teātra studijai “Kāpnes”, kurā iepazinos ar lielu daļu savu tagadējo draugu un domubiedru un kas palīdzēja man pārliecināties par izvēlētās karjeras nozīmi manā dzīvē. Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Vidusskolā rakstot referātus, noderēja Digitālā un Misiņa bibliotēka, taču ikdienā mana bibliotēka ir tantes grāmatu plaukts. Trīs ašie: 1. Rakstīt grāmatas uz papīra vai datorā? Datorā. 2. Peldēt jūrā vai baseinā? Jūrā. 3. Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Laba grāmata, art-house kino, mīļa izpildītāja koncerts, bet vienmēr – teātris, teātris, teātris. Ābele, Gusts. Pasaulē mīļākais klusums. Ilustrāciju autore Aribella Jauja. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 160 lpp. ISBN 9789984239200.