"Literatūras ceļvedis" jautā Cēsu Centrālās bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājai Intai Zaksai

Inta Zaksa vada Cēsu Centrālās bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļu. Bibliotēkas apmeklētāji stāsta, ka Inta katram bērnam māk piemeklēt piemērotu grāmatu. Bibliotēkas vadītāja nebaidās būt radoša un savas idejas īsteno ar nebeidzamu entuziasmu. Viņa ar savu siltumu aicina mazus un lielus lasītājus atgriezties bibliotēkā un turpināt lasīt grāmatas. Inta Zaksa 2025. gadā saņēma Voldemāra Caunes prestižo apbalvojumu "Gada bibliotekārs darbā ar bērniem un jauniešiem". Lai labie darbi un iedvesma nebeidzas!

Apsveicam ar novērtējumu "Gada bibliotekārs darbā ar bērniem un jauniešiem"! Kādas ir sajūtas, saņemot šo balvu?

Sirsnīgs paldies! Sajūtas ir siltas kā "bibliotekārais apskāviens", kad, beidzoties nodarbībai, mani apskauj visa pirmsskolas audzēkņu grupiņa. Ļoti augstu vērtēju šo balvu, un tā sniedz vēl lielāku iedvesmu turpināt lielisko darbu.

Kā sākās Jūsu ceļš uz darbu bērnu bibliotēkā?

Pirms gandrīz septiņiem gadiem vadīju kultūras iestādi un šķita, ka darba jomā viss ir brīnišķīgi. Nejauši uzzināju, ka Cēsu Centrālā bibliotēka meklē Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītāju uz noteiktu laiku, un, izlasot amata aprakstu, sapratu, ka ļoti daudzas lietas no nepieciešamā es jau daru ikdienā un varētu sevi izaicināt kaut kam jaunam. Nebiju plānojusi bibliotēkā palikt tik ilgi, bet Cēsīs tā ir kā Aizspogulija, no kuras izkļūt ir gandrīz neiespējami. Piebildīšu, ka man ir visburvīgākie kolēģi pasaulē!

Ja aicinām atskatīties uz savu laiku bibliotēkā, varbūt varat izcelt kādu grāmatu, kas nezaudē savu aktualitāti, pat mainoties paaudzēm? Kā Jums šķiet, kāpēc tā?

Manuprāt, tā ir grāmata par Vinniju Pūku. Šajā grāmatā ir visa cilvēces būtība. Tur ir draudzība, šaubas, neizdošanās, bailes un kļūdas, bet visam pāri ir mīlestība. Mēs katrs atbilstam kādam no tās tēliem. Grāmata māca, ka dzīvei nav jābūt sarežģītai, lai tā būtu skaista. Es noteikti piekrītu Pūkam, ka vajag darīt tā, kā darīt vajag, bet darīt tā, kā nevajag darīt, nevajag.

Kas, Jūsuprāt, sekmē mūsdienu bērnu un jauniešu interesi par lasīšanu?

Pirmā un pati svarīgākā loma nešaubīgi ir ģimenei. Ikdienā, strādājot ar bērniem, saskaros ar dažādām situācijām. Ir mammas, kuras sāk lasīt pasaku grāmatu savam bērnam vēl gaidībās esot, bet ir mammas, kuras dusmojas, ka bērns atkal grib uz bibliotēku, jo ar bērnudārza grupiņu ir bijis uz kārtējo nodarbību un vēlas atgriezties. Svarīgi ir spēt arī atrast zelta vidusceļu starp grāmatu un viedierīci, nenoliedzot nevienu no tām. Atkārtošos, bet mīlestība pret grāmatu rodas ģimenē. Arī bibliotēkai ir jāmainās līdzi laikam. Tā nedrīkst palikt konservatīva un strikta.

Kuru grāmatu vienmēr var ar vieglu sirdi ieteikt jaunajiem lasītājiem?

Noteikti to, kuru kopā izvēlamies pēc daudzu grāmatu aplūkošanas pie grāmatu plauktiem. Jaunajam lasītājam jāļauj pašam atrast savu "īsto grāmatu", īsi apstāstot, par ko katrā rakstīts. Parasti pajautāju, kas ir tās lietas, par kurām gribētos lasīt, bet par kurām noteikti nē. Vislabāk ir tad, ja viņam ir sajūta, ka viņš pats var noteikt un veidot savu gaumi un izvēli.

Vai ir kāda bērnu grāmata (vai vairākas), kas noteikti būtu jāizlasa pieaugušajiem? Kura/as tā ir?

Pašlaik manā bērnu grāmatu topa virsotnē joprojām ir Ārnolda Lobela "Vardes un Krupja piedzīvojumi", jo tā vienkāršā veidā runā par ļoti pieaugušām lietām: draudzību, pieņemšanu, bailēm, nepietiekamības sajūtu un mieru.

Varde un Krupis atgādina, ka nav jābūt perfektam, lai justu, ka esi vērtīgs. Šajā grāmatā īsta emocionālā tuvība ir klusa, pacietīga un godīga. Es pat teiktu, ka Vardes un Krupja sarunas ir vienkāršota draudzības mantra:

es palieku, pat ja tu esi kaitinošs

es palieku, pat ja tu kļūdies

es palieku, pat ja nekas īpašs nenotiek.

Kā Jūs sevi raksturotu kā lasītāju? Pastāstiet par savu mīļāko bērnu grāmatu!

Man patīk lasīt par lietām, kas mani iedvesmo. Nespēju lasīt mīlas romāniņus, tie mani garlaiko. Man patīk literatūra par dižām, vēsturiskām personībām, biogrāfijas. Mana mīļākā grāmata nešaubīgi ir "Baltā grāmata", jo man šķiet, ka tieši tur dzīvo bērnība, kurā varu atgriezties ikreiz, kad to vēlos.

Paldies!