Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify.
Neviļus var rasties pamatots jautājums – kāds gan sakars Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtam ar Rīgas brīvostu? Ja nu vienīgi pasakām, ka osta draud pazudināt apkaimes. Šis gadiem kultivētais blēņu stāsts atradis iemiesojumu arī uz Rīgas brīvostas kilometriem garās dzelzsbetona bloku sienas (žoga) Daugavgrīvā Flotes ielā, kur entuziastu grupa kirilicā uzšņāpusi saukli “Terminālis mūs visus nobeigs!”.
Bet kā ir īstenībā? To steigušies pētīt šī LU institūta zinātnieki Guntis Vāveris, Kristīne Āboliņa,Jānis Daugavietis, Agnese Zīle-Veisberga un Agita Pusvilka redaktores Daces Bulas virsvadībā projektā “Dzīve līdzas ostai: ekonaratīvi, vietējā vēsture un vides aktīvisms Daugavas lejtecē”, kurā gūtās atziņas atspoguļotas krājumā “Dzīve līdzās ostai”.
Autori norāda, ka projekta nolūks ir pētīt cilvēka un pilsētvides attiecības ekoloģiski un sociāli jutīgā teritorijā – ostas kaimiņapkaimēs, turpinot agrākos institūta pētījumus Mangaļsalas zvejnieku kopienā, vēršot interesi plašāk un aptverot vairākas Daugavas lejteces apkaimes: Bolderāju, daļēji arī Daugavgrīvu, Kundziņsalu un Vecmīlgrāvi.
Grāmatā publicētie raksti kā vienots veselums piederīgi jaunam un starptautiski augošam zinātnes virzienam –vides cilvēkzinātnei (environmental humanities). Lai šādu pētījumu veiktu, kā galvenais datu avots tiek izmantoticilvēki. Pie apkaimju iedzīvotājiem projekta komanda vērsusies, izmantojot dažādas pētnieciskas metodes – gan kvantitatīvas, gan kvalitatīvas. Lielākais respondentu skaits sasniegts tiešsaistes socioloģiskā aptaujā (2019. gada aprīlī–decembrī), kurai kopumā atsaucās 2251 interesents, anketas daļēji aizpildīja 1580, bet pilnībā – 1143 respondenti. Aptauja ietvēra 50 jautājumus, tās melnraksts tika apspriests ar apkaimju biedrībām, vaicājot pēc papildinājumiem vai labojumiem.
Ar interesi lasāmi ekspertu viedokļi. Savu skatījumu ostas problemātikā sniedz ilggadējais brīvostas tēla veidotājs Haralds Apogs, Mangaļsalas iedzimtā Džineta Innusa, arhitekts Gvido Princis, ostas pārvaldnieks Ansis Zeltiņš un vairāki citi sabiedrībā zināmi cilvēki. Vecmīlgrāvja attīstības biedrības vadītāja ģeogrāfijas skolotāja Inta Biezā saka: “Veidot labas kaimiņattiecības, nevis naidoties – tā biedrības aktīvisti raksturo sadzīvošanu ar Rīgas brīvostu. Viņus vieno un motivē vēstījums “osta te ir bijusi vienmēr”, kas ostas darbību atzīst par būtisku daļu no apkaimes vēsturiskā mantojuma.”
Pilnīgi neloģiski ir spriedumi – kas bija pirmā – osta vai pilsēta? Skaidrs, ka ap ostu Daugavas lejtecē izauga Rīga, to apkaimes iedzīvotājiem savulaik vairākkārt atgādinājis arī ostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs: “Vispirms bija osta, pēc tam tikai pilsēta!”
Pētījuma autori atklāj, ka iedziļināšanās ostas problemātikā viņiem dažkārt atvērusi pilnīgi jaunu pasauli. Agnese Zīle-Veisberga tā arī saka: “Dalība projektā bija pirmā pieredze vides socioloģijā un vides cilvēkzinātnē. Tas ir mans profesionālais ieguvums, jo esmu atklājusi daudz jaunu apvāršņu cilvēka un vides mijiedarbības izpētē. Tas ir arī personisks ieguvums. Savus dzīves pirmos divdesmit gadus dzīvoju līdzās ostai, kaut kur starp Rīgas Pasažieru un Eksporta ostu. Osta – vienmēr aiz pelēka betona mūra – bija kaut kas nezināms un pat biedējošs. Tikai dažas reizes bērnībā pabiju otrpus ostas žogam, jāatzīst – bez atļaujas.”
Grāmatas lielākais pienesums sabiedrībai, iespējams, ir tieši šo baiļu no ostas pārvarēšana, priekškara pavēršana uz šo daudziem nezināmo un pat biedējošo pasauli sev blakus, jo autori skaidri norāda – osta nav apkaimju bieds!
Lai attīstītos osta, ir jājūt apkaimju pozitīvā elpa, no nīsta kaimiņa tai jāpārvēršas par draudzīgu nāburgu, protams, bez biedējošiem putekļiem, gāzēm, trokšņa un kodīgām smakām.
Uzrunātie apkaimju ļaudis dalās savās emocijās, un man ļoti uzrunājošs šķita mangaļsalietes Ramonas jūtu izpaudums, kas būtībā izsaka visu. Šis akadēmiskais Rīgas brīvostas pētījums savu mērķi – vienot ostu ar apkaimēm, nemeklējot ienaidniekus –, ir sasniedzis: “Es atceros to mirkli, kad es nedzirdēju kaijas. Man tas likās tik šausmīgi. Naktīs stāv logs vaļā, un tu nedzirdi kaijas! Tu dzirdi vilcienu. Man likās, ka man tas vilciens... ka es prātā sajukšu no tās vilciena skaņas. Ir pierasts, ka kaijas visapkārt ķērc, un šīs skaņas ļoti, ļoti pietrūka.”
Pieejams arī krājuma kopsavilkums angļu valodā.
Noderīgi: lulfmi.lv
Dzīve līdzās ostai. Zinātniskā redaktore Dace Bula. Kopsavilkumu tulkojusi Ieva Lešinska-Geibere. Rīga: LU LFMI, 2022. 184 lpp. ISBN 9789984893587.
Gints Šīmanis ir kultūras publicists un Bibliokuģa bocmanis.