top of page
  • Anna Auzāne

Hjūzs, Teds. Vārnas dzīve un dziesmas



Britu dzejnieka Teda Hjūza dzejas krājums “Vārnas dzīve un dziesmas” Arvja Vigula atdzejojumā piedāvā pasauli, kurā neomulīgi atrasties. “Melna ir ūdra slapjā galva, paslieta. / Melns ir akmens, grimdams putās. / Melna ir žults, dusēdama asiņu gultā.” Te kontroli pārņēmuši vilki – “apklāti ar vilnu, lai nekrakšķētu salā” –, lāči, pūces, ērgļi, vērši, jēri, kumeļi, cūkas, knišļi, gliemeži, virši, tīreļi un, protams, Vārna (šajā krājumā kopdzimtes personvārds), kā arī raupji, spēcīgi vīrieši, kuri pēc kroga apmeklējuma ziemā piesalst pie zemes “ar ledus šuvēm” vai terorizē sievas: “Pārnāk mājā, noputējis ogļu putekļiem, / Un tīšuprāt nosmērē izlietni, notraipa dvieļus, / Lai ar asu suku un beržamo dēli / Viņa apgūtu naudas stūrgalvīgo dabu. [..] / Ceptie, kokainie kartupeļi, divas stundas turēti krāsnī, lai / neatdzistu, / Ir tikai daļa viņas atbildes.”


Šo sīksto vīru vitalitāte līdzinās “Neputna” dzejas sērijā jau iepriekš iznākušajam Voltam Vitmenam (“Zāles stiebri”) un Zigfrīda Lenca stāsta “Zemnieku dzejniece” varonei. Hjūza dzejā valda ne tikai dzīvnieki, bet arī priekšmetiska tēlainība – apdziedāts tiek traktors, baznīca un klints.

Hjūzs kopā ar dzīvesbiedri – dzejnieci Silviju Plātu – literatūras ainavā veido apmēram tikpat nedalāmu tandēmu kā Aspazija ar Raini vai Mirdza Ķempe ar Eriku Ādamsonu. Abiem dzejniekiem fonā ir nemitīga pašnāvības trauksme (Plāta noslēdza dzīvi pašnāvībā, un Hjūzs pielika roku pie vairāku savu partneru nedziedināmas depresijas veidošanās procesa, tāpēc viņš nereti tiek dēvēts par Zilbārdi). Lūk, Plātas dzejolis, ko atdzejojusi Māra Cielēna (visa kopa pieejama 1992. gada “Dienas” literārajā pielikumā): “Viņam aiz muguras taukainas desiņas / Rindās uz restēm, dzelteni sāls klajumi, / Benzīntanki, fabriku skursteņi – šo ainavu veidoja / Nepilnības, kuru daļa bij viņa iekšas, – / Ņirbēja, pulsēja gludajā virsmā. [..] / Viņš kvēloja, it kā viņa ķermenis – / Šī mašīna, kurai mūžam elpot un pukstēt, – / Pilnīgi kurls un akls, būtu izmests ar jūras mēsliem. [..] / Viss spīdēja tā, kā spīd neskarts papīrs. / Viss raucās no saules kodīgiem stariem, / Viss, izņemot Olu klinti pret zilo traipu. / Ūdenī brizdams, viņš saklausīja / Nevērīgo bangu kuļam putas ap rifiem.”


Viens no iespaidīgākajiem Hjūza dzejoļiem ir novērojums par beigto cūku (tai ir rozīgi baltas skropstas, cūka guļ kā graudu maiss, un “Tās pēdējā cienība bija zudusi. / Tā pat neizraisīja jautrību, [..] / Viņi gatavojās to applaucēt, / Applaucēt un noberzt gluži kā slieksni”), cikls par Sartru, Kafku un Einšteinu, vīrieša un sievietes attiecību izpēte, bibliskā “Vārnas dziesma par sevi” (“Kad Dievs cepināja Vārnu saulē / Viņš radīja dimantu / Kad Dievs nospieda Vārnu zem sloga / Viņš radīja spirtu / Kad Dievs saplēsa Vārnu gabalos / Viņš radīja naudu [..] Kad Dievs pakāra Vārnu kokā / Viņš radīja augli”) un dzejolis, kas veltīts rudens aiziešanai (“Septiņas skumjas”).


Daži dzejoļi ir publicēti jau iepriekš, tāpēc latviešu lasītājam jau zināmi (piemēram, par cūku un par mušu, kas ir “sanitārais inspektors. Tas uzmeklē ik traipu / Ar savu Geigera skaitītāju. [..] / Viss, ko tam vajag, ir mazumiņš cukura, / Varbūt kriksītis gaļas, / Kas ir degviela tā aprīkojumam”). Papildus ieteicams izlasīt Ievas Lešinkas latviskoto Hjūza “Jaguāru” 1994. gada “Literatūrā un Mākslā”, kas nav iekļauts krājumā, un salīdzināt ar Rainera Marijas Rilkes “Panteru” (savulaik Pāvila Vīlipa atdzejots kā “Panteris”, publicēts 1929. gada “Daugavā”).


Dzejas krājums nedrīkstētu palikt nepamanīts to lasītāju lokā, kuriem interesē dažādi bestiāriji vai vismaz dzīvnieki kā neparastā rakursā skatīti pavadoņi, tādas tēmas kā spriedze, drūma ainava, noslēgta, pašradīta mitoloģija un apkārtējās pasaules neatsaucība. Dzejai ir īpašs, nereti saskaldīts ritms, kas tīri fiziskā ziņā reizēm pārrauj elpas plūdumu.

Modernisma poētikas paraugi Latvijā nu ir kuplināti, turklāt ir jācer, ka drīzumā tiks izdota arī Plātas lirikas izlase.



Hjūzs, Teds. Vārnas dzīve un dziesmas. Dzejas izlase. No angļu valodas atdzejojis un sastādījis Arvis Viguls. Redaktors Kārlis Vērdiņš. Rīga: Neputns, 2023. 144 lpp. ISBN 9789934601743.


Anna Auzāne ir Nacionālās enciklopēdijas redaktore, LU HZF doktorantūras 1. kursa studente.

Recent Posts

See All

Comments


bottom of page