Dr. art. Jāņa Kalnača pētījums par Valmiermuižu, kas tapis teju 40 gadu garumā, ietver detalizētu faktoloģisku materiālu par vairāk nekā četrdesmit ēku kompleksu un to ieskaujošo plašo teritoriju. Šīs muižas vēstures līkloču izklāsts mijas ar seno laiku un mūsdienu vizuālām liecībām – tās ir fotofiksācijas, vēstules, kartes un plāni.
Par Valmiermuižas pirmsākumiem uzskatāmi 17. gadsimta 80. gadi – Latvijas vēstures posms, kurš dēvēts par “zviedru laikiem” Vidzemē. Šis muižas komplekss pastāvēja līdz pat Pirmajam pasaules karam līdzās nelielajai apriņķa pilsētai Valmierai.
Monogrāfijā izklāstīts Valmiermuižas ēku liktenis dažādu varu un to nomaiņas laikos – karos, pēc agrārās reformas, līdz pat grimšanai aizmirstībā padomju varas gados.
Monogrāfijas autors, tolaik kultūras pieminekļu aizsardzības inspektors, 1981. gadā novērsa Valmiermuižas pils torņa nojaukšanu. Vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis toreizējās Latvijas PSR Valmieras rajona Agrorūpnieciskās apvienības ieskatā bija “neizmantojama divstāvu mūra būve”. Tā autoram aizsākās Valmiermuižas izpētes darbs.
Monogrāfijā piedāvāts faktiem bagāts ieskats Vidzemes 17.–19. gadsimta vēsturē. Grāmatā fiksētas saglabājušās liecības par plašās pasaules vēsmām, inovācijām un vērienu Valmiermuižas arhitektūrā un interjeros, par kurām jāpateicas šī ēku kompleksa pirmajam un turpmākajiem īpašniekiem, tostarp kancleram Akselam Uksenšernam (Oxenstierna), kurš 17. gadsimta beigās no Zviedrijas karaļa saņēma trešdaļu Vidzemes, tajā skaitā Cēsis, Valmieru un tās apkārtni ar Valmiermuižu.
Pēc Lielā Ziemeļu kara, 1725. gadā, Valmiermuiža nonāca ģenerāļa Ludviga Nikolausa fon Hallarta d’Eliota (von Hallart d’Elliot) un viņa dzīvesbiedres Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes valdījumā. Dzīvojot Valmiermuižā vairāk nekā divus gadu desmitus, Magdalēna Elizabete fon Hallarte pievērsās izglītošanai – Valmiermuižā tika ieaicināti hernhūtieši, par viņas līdzekļiem tika uzcelts diakonāts, kurā darbojās Krievijas impērijā pirmais skolotāju seminārs. Ietekmīgo Valmiermuižas īpašnieku vidū bija arī Krievijas ģenerālfeldmaršals un Igaunijas ģenerālgubernators Pēteris Augusts Frīdrihs, kurš saņēma muižu dāvanā no Krievijas valdnieces Katrīnas II 1762. gadā. Valmiermuižas turpmāko īpašnieku plejādi noslēdza Lēvenšternu (Löwenstern) dzimta, kuras īpašumā muiža nonāca 1773. gadā, lai vairākas šīs dzimtas paaudzes saimniekotu tajā pusotra gadsimta garumā līdz pat Latvijas Republikas agrārajai reformai.
Monogrāfijā izmantoti Latvijas, Igaunijas, Vācijas un Krievijas muzeju un privātpersonu arhīvu materiāli – tostarp gleznu reprodukcijas, epitāfiju un dzimtu ģērboņu attēli.
Noderīgi: lsm.lv / valmiermuiza.lv / sejas.tvnet.lv
Kalnačs, Jānis. Valmiermuiža: monogrāfija. Valmieras novads: Valmiermuižas kultūras biedrība; Vidzemes Augstskolas Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūts, 2022. 209 lpp. ISBN 9789934237096.
Ingrīda Peldekse ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra Mākslas lasītavas krājuma eksperte.