🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify.
2023. gada marta sākumā Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības rīkotās gadskārtējās aptaujas rezultātā balvu “Gada vēsturnieks Latvijā 2022” saņēma vēsturniece Ineta Lipša. Tomēr vēsturniece no balvas atteicās, tā izvēloties pievērst plašākas sabiedrības uzmanību situācijai vēstures zinātnē, kuru raksturo gan katastrofāli mazs valsts finansējums, gan publiskās komunikācijas problēmas saistībā ar vēstures pētījumu nepieciešamību. Atteikums no balvas gan nekādā gadījumā nemazina Inetas Lipšas pētniecisko aktivitāšu nozīmīgumu. Viens no šiem pētījumiem ir 2022. gada nogalē iznākusī monogrāfija par sieviešu politisko vēsturi parlamentārajā Latvijā.
Šķiet, tikai retais nezina, ka 1920. gada Satversmes sapulces vēlēšanās no 164 ievēlētajiem deputātiem sešas bija sievietes. Pēc Latvijas valsts proklamēšanas iegūtā dzimumu politiskā vienlīdzība un likums, kas sievietēm deva tiesības vēlēt un tikt ievēlētām, bija savam laikam ļoti moderna un demokrātiska tiesību prakse, kas nebija pieejama pat atsevišķās “vecajās” rietumu demokrātijās. Piemēram, Francijā sievietes vēlēšanu tiesības ieguva vien 1944. gadā, bet Šveicē – 1990. gadā. Tomēr, neraugoties uz progresīvo vēlēšanu likumu un šķietamajiem sākotnējiem politiskajiem panākumiem, jau Pirmajā (1922), Otrajā (1925) un Trešajā Saeimā (1928) Latvijas iedzīvotāji neievēlēja nevienu sievieti, un tikai Ceturtās Saeimas vēlēšanās 1931. gadā laikabiedri parlamentā ievēlēja pieredzējušo un sabiedrībā populāro politiķi Bertu Pīpiņu.
Monogrāfija gan nav stāsts par Bertu Pīpiņu kā sieviešu politiskās vēstures izņēmuma gadījumu vai šīs vēstures kulmināciju, toties tas ir fascinējošs un avotos balstīts vēstījums par ārkārtīgi daudzveidīgu, daudzskaitlīgu un jaudīgu sieviešu politisko darbību, kas kopējā Latvijas vēstures stāstā līdz šim palikusi vispārēji noklusēta vai pat ignorēta. Sievietes reti piederējušas uzvarētājiem, kuri “raksta” vēsturi. Pīpiņas kā vienīgās Saeimas deputātes stāsts nereti liek domāt, ka sieviešu politisko darbību biežāk raksturoja zaudējumi nekā uzvaras, kā dēļ viņu balsis vēsturē nav izskanējušas pietiekami skaļi.
Lipša savā darbā centusies atbildēt uz vairākiem jautājumiem – kāds bija sociālpolitiskais konteksts, kurā darbojās Latvijas sieviešu organizācijas, kādi bija sieviešu politiskās darbības mērķi, stratēģija un taktika, kādi bija sieviešu politiskās darbības rezultāti un kāda bija latviešu politisko darbinieču ikdiena starpkaru Latvijā. Bet galvenais – kas īsti bija grāmatas nosaukumā ietvertais, mūsdienās ne visiem zināmais “grozāmo sarakstu” princips?
Starpkaru periodā izmantotie grozāmie vēlēšanu saraksti (ieviesti ar 1922. gadu) kļuva par redzamāko šķērsli sieviešu centieniem kļūt par pilntiesīgām dalībniecēm uz politiskās skatuves. Grozāmie saraksti nozīmēja to, ka izvēlētā saraksta vēlēšanu zīmē vēlētājs drīkstēja izsvītrot tos kandidātus, kuru ievēlēšanu neatbalsta, un viņu vietā ierakstīt kandidātus no citiem vēlēšanu sarakstiem. Lipša šādu vēlēšanu sistēmu nodēvē par savdabīgu izklaidējošu popkultūru, kuras uzmanības centrā atradās indivīds, nevis partija un tās politiskās idejas. Šādas politiskās sistēmas ietvaros sieviešu politisko likteni izšķīra spēja iegūt maksimālu publicitāti un iepatikties plašām vēlētāju masām.
Grāmatā Lipša daudz devusi vārdu pašām sievietēm – politiķēm, plaši viņas citējot un tā atklājot sieviešu idejiski politisko pārliecību un mērķus laikmeta kontekstā.
Lipša īpaši uzsver, ka skatījums uz politisko dienaskārtību no sieviešu politiskās darbības skatupunkta ir skatījums uz Latvijas vēsturi no “pakauša perspektīvas”, t.i., parādot vēsturi nevis no sieviešu kā skatītāju, bet aktīvu dalībnieču viedokļa, kas Latvijas historiogrāfijā akūti nepieciešams.
Noderīgi: lr1.lsm.lv
Lipša, Ineta. Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture Latvijā 1922–1934. Rīga: Friedrich-Ebert-Stifung, 2022. 375 lpp. ISBN 9789934615016.
Zane Rozīte ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.