Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify.
Grāmatā “Rakstniecības laboratorija” labi zināmu autoru kolektīvs iepazīstina lasītājus ar teksta pasaules radīšanas aizkulisēm. Laiks atgādināt, ka salīdzinoši nesen iznāca rakstnieka un literatūrkritiķa Gunta Bereļa darbs “...rakstīt...”, tādējādi nu mūsu rīcībā ir jau divas jaunas grāmatas, kas veltītas literatūras tapšanas un rakstniecības procesam. Piecpadsmit mūsdienu latviešu autori, kuri savas pozīcijas literatūrā jau ir nostiprinājuši (Andra Manfelde, Arno Jundze, Inga Gaile, Māris Bērziņš, Gundega Repše, Andris Akmentiņš, Inga Žolude u.c.), jaunajā eseju krājumā reflektē par to, kā ir būt pilna laika rakstniekiem.
Kas padara rakstnieku par rakstnieku? Kad pienāk tas brīdis, kad ir tiesības sevi dēvēt par rakstnieku? Vai rakstīšana ir uzskatāma par nopietnu nodarbošanos? Un vai visiem maz vajadzētu rakstīt? Jautājumu ir daudz, bet ne uz visiem ir iespējams atbildēt. “Rakstniecības laboratorijas” autori piedāvā iespēju par šiem jautājumiem domāt, diskutēt, tādējādi paplašinot gan personisko, gan lasītāju redzeslauku.
Izrādās, ka sākumsoļus līdz savai pirmajai uzrakstītajai un izdotajai grāmatai daudzi rakstnieki spēruši visai kautri, piesardzīgi taustoties tekstu pasaulē uz vienu vai otru pusi, nezinādami, kur vārdu ceļš var aizvest, toties gandrīz vienmēr neapšaubāma un neapklusināma bijusi iekšējā dziņa, ka rakstīt tomēr vajag – neatkarīgi no blakusapstākļiem.
“Rakstniecības laboratorijas” lasītājam sniegta iespēja atklāt līdz šim nezināmas autoru dzīves nianses, jo esejās iekļautas interesantas atsauces uz to, kā tapuši populāri darbi. Piemēram, Laima Kota esejā “Vērojot un stāstot” atzīstas, ka, rakstot savu pirmo grāmatu “Šampinjonu derība”, nav domājusi ne par romāna kompozīciju, ne par to, kas darbu lasīs. Tas, ka rakstīšana ir kā tukša telpa, kuru iespējams piepildīt ar to, ko pats vēlies, pārkārtot un pārbīdīt, kā nepieciešams, kādam ir iedvesmojoši, bet kādam citam – biedējoši. Savukārt, Māris Bērziņš esejā “Grūtā rotaļa” gana drosmīgi atzīst, ka ir “savu literāro tēlu priekšnieks”.
Baltu lapu var ar pietāti uzlūkot, bet var arī ķerties klāt un riskēt, to aizpildot ar tekstu. “Rakstniecības laboratorijā” paustais vēstījums uztverams kā iedrošinājums un palīdzība jaunajiem autoriem un lasītājiem, kuri paši kaut reizi ir vēlējušies kļūt par rakstniekiem
vai vismaz apjaust, kā ir būt autoram, kādas grūtības jāpārvar, ar kādiem stereotipiem jāsaskaras. Eseju krājumā rakstnieki atklāti izsakās arī par dažādiem traucēkļiem, kas kavē rakstīt; par to, cik liela nozīme ir vietai un telpai, kur radošais process notiek; stāsta arī, cik daudz laika nepieciešams vienas grāmatas uzrakstīšanai; par valodas lietojumu, iedvesmu, teksta rediģēšanu – kā nojaušams, aplūkoto tēmu loks ir daudzveidīgs.
Cik dažādi paši rakstnieki, tik dažādas viņu pieejas rakstīšanas procesam; tas pamanāms arī grāmatā iekļautajās esejās – kāds radošajam rakstīšanas procesam pieiet ļoti filozofiski, kādam ir izstrādāts konkrēts darba plāns, pēc kā virzīties, lai nonāktu līdz gatavam tekstam vai vismaz līdz tādam, ko nodot redaktoram.
Autori dalās reālā pieredzē par to, kā rakstniecības procesi norisinās viņu dzīvēs, sniedzot arī pa kādam praktiskam ieteikumam. Tomēr šī nav tikai rakstniecības teorija. Grāmatā piedāvātās idejas un dažādās autoru perspektīvas mazina distanci starp tiem, kuri lasa, un tiem, kuri raksta. “Rakstniecības laboratorijas” autori ir atvēruši jaunu lappusi – ceļā uz sava darba nozīmīguma izpratni.
Noderīgi: lsm.lv
Rakstniecības laboratorija. Autoru kolektīvs. Redaktores Dace Sparāne-Freimane un Inga Žolude. Rīga: Dienas Grāmata, 2023. 232 lpp. ISBN 9789934595783.
Raiva Turka ir literatūras blogere.