Kā ik mēnesi, prieks tikties ar “Literatūras ceļveža” pastāvīgajiem lasītājiem, kā arī daudzajiem šī izdevuma jaunatklājējiem, par ko liecina augšupejošie statistikas rādītāji mūsu pirms pāris mēnešiem izveidotajā tīmekļvietnē www.literaturascelvedis.lv – februārī un martā mūs apmeklējuši 1269 lasītāji, kuri te iegriezušies nepilnas 2000 reizes.
“Literatūras ceļveža” ievadrindās ierasti pārdomājam un dalāmies tobrīd aktuālajā. Nav šaubu, ka bibliotekāru svaru kausos teju vienlīdz svarīgas dzīves jomas ir gan rakstīšana, gan lasīšana. Rakstniecības tematika mūsu izdevumā pāris mēnešu laikā skarta jau atkārtoti. Aizvadītā gada decembra numurā izcēlām Gunta Bereļa grāmatu “...rakstīt...”, šoreiz silti iesakām ienirt drusku noslēpumainajā “Rakstniecības laboratorijā” – Daces Sparānes-Freimanes rosinātajā un “Dienas Grāmatas” izdotajā 15 labi zināmu rakstnieku radītajā eseju krājumā par rakstnieku vietu mūsdienu pasaulē – savā ziņā par rakstniecību “no iekšpuses”; grāmata gan nav pieskaitāma pie rakstīšanas padomu grāmatām, drīzāk tā ļauj ielūkoties uz brīdi pajavēurntajātkslājējie rakstnieku privātajās “burtu, vārdu un teikumu laboratorijās”, saistoši un asprātīgi parādot aiz tām mītošās atšķirīgās sajūtu un interpretāciju pasaules, kas rakstniecību dara tieši tik aizraujošu un pārsteidzošu, kādu to pazīstam. Nelielai intrigai – ko par šo kopprojektu saka paši tā veidotāji:
“Pazīstamākie mūziķi ik pa laikam vienojas kopīgā dziesmā, radot hitu, kas piesaista publikas uzmanību. Rakstnieki uz ko tādu vēl nebija sadūšojušies, bet, ticiet man, bija vērts gaidīt un sagaidīt. Piecpadsmit neatkārtojamas balsis tagad savijušās pārliecinošā kopkorī, apliecinādamas: rakstīt ir laime, bez rakstīšanas nav dzīves.” (Gundega Blumberga)
“Jau rakstīt grāmatas ir pietiekami neprātīgi, bet rakstīt par rakstīšanu? Tas pārsniedz jebkuras diagnozes ietvarus”... (Andris Akmentiņš)
Lasīšana tās plašākajā kontekstā, kā arī bibliotekāri kā grāmatu lasītāji. Vairāku marta un aprīļa nedēļu garumā šis jautājums īpaši aktualizējies, pārtopot par visai asu un emocionālu diskusiju sociālajos medijos, teju vai atkal sašķeļot Latvijas tik viegli izprovocējamo sabiedrību divās pretēju viedokļu nometnēs. Ar vēsu prātu atskatoties uz nu jau pierimušo domu un pārdrošu secinājumu apmaiņu, uzskatām, ka “savs vārds” par lasīšanu sakāms arī
vienam no aktīviem lasīšanas veicināšanas rīkiem – izdevumam “Literatūras ceļvedis”. Secinājums – šī lielākai daļai labi zināmās TV spēles “VIP” kontekstā radusies diskusija vērtējama kā ieguvums, jo pievērsusi uzmanību bibliotekāra daudzpusīgajai un unikālajai profesijai kopumā. Vienlaikus – nedaudz skumji par daļu mūsu tik pašpārliecinātās un uz savām problēmām vērstās sabiedrības, kura netiek vaļā no iesūnojušiem stereotipiem. Paldies mūsu kolēģiem, kuri gan šīs diskusijas ietvaros, gan savā ikdienā, ieskaitot minēto TV spēli, stāsta par mūsdienu bibliotekāru plašo amata pienākumu spektru. Piemēram, nozares profesionālais portāls www.biblioteka.lv jau vairākus mēnešus iniciē rubriku “Ko dara bibliotekārs?”, kuras ietvaros sociālajos kontos Instagram un Facebook tiek publicētas attēlu un stāstu galerijas par bibliotekāru daba pienākumu daudzpusību dažādos valsts reģionos un dažādu veidu bibliotēkās. Kaut gan zināms, ka dažādi sabiedrībā valdoši stereotipi un mīti, ieskaitot priekšstatus par bibliotekāru profesiju, pastāvējuši visos laikos, un nav pārliecības, ka tie tik drīz mainīsies kopumā.
Plaša piekļuve grāmatām, tajā skaitā, īpaši retām un vērtīgām, ir mūsu profesijas priekšrocība un bonuss, ko paši labi apzināmies, un vien paši varam izvērtēt milzīgo piedāvājumu klāstu – ko lasīt, ko nolikt rezerves plauktā, no kā atsacīties vispār. Neviens – vai tas ir bibliotekārs vai kāds rūdīts un fanātisks “grāmatu tārps” – nespēj izlasīt visas grāmatas, klasiku, izcilu rakstnieku kopotos rakstus vai obligāto literatūru ieskaitot – pat tad, ja mēs to darītu darba laikā, iemainot pret kādu no milzum daudziem darba pienākumiem, kurus tā pa īstam spēj novērtēt vienīgi “savējie” (līdzīgi, kā citās profesijās). Un vēl – nedaudz žēl, ka bibliotekāriem TV spēlē tiek jautāts pārsvarā par grāmatām, literatūru un mākslu... bibliotekāri nav filologi – viņi nestudē literatūru; viņi arī neapgūst šo profesiju, lai vēlāk savās darba vietās lasītu grāmatas! Toties – bibliotekāri ir daudzpusīgi, erudīti, zinātkāri, piedalās dažādas tematikas prāta spēlēs, un tādas ir arī viņu intereses un zināšanas, kas tiek liktas lietā, lai veiktu savu pamatmisiju – palīdzētu lasītājam rast meklēto.
Plašo interešu spektru pierādīja arī daudzi no “VIP” iesaistītajiem; īpašs prieks par tiem, kuri zināmi arī kā “Literatūras ceļveža” aprakstu autori. Tāpēc – turpināsim lepoties un stāstīt citiem par savas profesijas sazarotajiem darba virzieniem! Bet izdevums “Literatūras ceļvedis” arī turpmāk pildīs savu misiju, piedāvājot jums – bibliotekāriem un lasītājiem – šo brīnišķīgo izvēles iespēju – atsijāt katram savas noderīgās “pērles” kopējā literāro žanru birumā un augstajās grāmatu grēdās, kuras ģeometriskā progresijā papildina grāmatveikalu un bibliotēku plauktus...
Lasīsim, cik spējam, tomēr saprāta robežās – nenoslīkstot grāmatu plūdos, bet gan izlasīto izvērtējot un pārdomājot, kā arī atvēlot pietiekami lielu daļu laika un personīgo resursu daudz kam citam, ko piedāvā šī aizvien piepildītākā un aizvien straujāk mums garām skrejošā pasaule.
Anda Saldovere, LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore
Numurā lasi: Kalnačs, Benedikts. Pavērsiens. Rūdolfs Blaumanis latviešu un Eiropas literatūrā Rakstniecības laboratorija Pujāts, Marts. Dāma baltos džinsos Pujāts, Marts. Dāma baltos džinsos Tilbergs, Imants. (imt). Nāka Bauere, Inguna. Doroteja. Izredzētā Rukšāne, Dace. Džikī Zandere, Inese. Vai grāmatai ir knābis? Millere, Medlina. Kirke Lamberga, Dace. Egils Rozenbergs Mašnovskis, Vitolds. Muižas Latvijā Lipša, Ineta. Viena. Grozāmo sarakstu slazdā Putiķis, Gints. Esejas par hercogiem Kurzemes un Zemgales hercogistē