Iesaka Latvijas reģionu bibliotekāri
Grāmata “Ilūkste-Augškurzemes metropole” vēsta par īpašu, unikālu pilsētu Latvijas dienvidaustrumu daļā – Daugavas kreisajā krastā, Sēlijā, Augšdaugavas novadā. Pilsētas vēsturiskais statuss metis līkločus: savulaik tā bijusi gan novada, gan rajona un apriņķa centrs. Pilsētas tiesības Ilūkste ieguvusi kopš 1917. gada (daļējas pilsētas tiesības piešķirtas 1892. gadā), savukārt vēstures avotos pirmo reizi minēta 1559. gadā.
Jauno, saturā bagāto grāmatu – sava veida himnu Ilūkstei – sarakstījusi bijusī Ilūkstes novada sabiedrisko attiecību speciāliste Aija Piļķa. Nebūdama sēliete, bet gan malēniete no Gulbenes, autore mazpilsētā iemīlējusies uzreiz pēc ierašanās Ilūkstē strādāt.
Grāmatā apkopots daudz nozīmīgu faktu, kurus papildina citāti no periodikas. Stāstījumu bagātīgi ilustrē zīmējumi, fotogrāfijas, tabulas un kartes. Darbu grāmatas tapšanā ieguldījuši arī Ilūkstes bibliotekāri, palīdzot dažādu dokumentu un faktu apkopošanā. Grāmatas tapšanā izmantoti Rīgas un Daugavpils arhīvu materiāli. Tās zinātniskie recenzenti ir vēsturnieki Ēriks Jēkabsons un Mārtiņš Mintaurs.
Izdevums dalīts hronoloģiski – sākot no senajiem sēļiem un viņu kultūras aizvēsturē līdz pat 1991. gada Barikādēm.
Ieskats par vienu no senākajām baltu ciltīm un to apdzīvotajām teritorijām sniegts nodaļā “Sēļi un to kultūra aizvēsturē” un “Sēļi rakstītajos avotos”.
Par apdzīvotu vietu Ilūkste sāka veidoties 16. gadsimta vidū, un, pateicoties tirdzniecības attīstībai, kā arī jaunu ceļu izbūvei, kas veidoja nozīmīgus sakarus ar tuvējām valstīm un pilsētām, pamazām ieguva pilsētas aprises. Par Ilūkstes un tās apkārtnes veidošanos lasāms grāmatas nodaļā “Kurzemes un Zemgales hercogiste (1562–1795)”.
18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimtā Ilūkste bija izveidojusies par svarīgu Kurzemes un Zemgales hercogistes un vēlāk Kurzemes guberņas kultūras un izglītības, kā arī fabriku, manufaktūru un amatniecības centru – to uzzinām nodaļā “Kurzemes guberņa 1795–1918”.
Vietējo muižnieku Zībergu dzimtas atstātais mantojums – muižas ar krāšņām pilīm un skaistajiem parkiem – Ilūkstes apkārtni padarīja īpaši ainavisku. Pateicoties vietējo muižnieku mecenātismam, Ilūkstē tika uzbūvētas vairākas sakrālās celtnes – te minamas Ilūkstes Jezuītu baznīca un klosteris. Baznīca bija tā laika varenākā jezuītu sakrālā celtne tagadējo Baltijas valstu teritorijās. Vairāk par Zībergu dzimtas ieguldījumu lasāms grāmatas nodaļā “Plāteru–Zībergu atstātais mantojums”.
No 1915. līdz 1917. gadam Ilūkstes apkaimē norisinājās Pirmā pasaules kara kaujas, kuru rezultātā pilsēta tika sagrauta līdz pamatiem. Par kara norisi Ilūkstē un tās apkārtnē stāstīts nodaļā “Pirmais pasaules karš (1914–1918)”.
1918. gada 18. novembrī, kad tika proklamēta Latvijas Republika, Ilūkste atradās dažādu armiju konfliktu zonā. To skāra arī neatrisināti robežu jautājumi starp Latviju un Lietuvu. Sīvas kaujas pilsēta piedzīvoja arī Neatkarības kara laikā no 1919. līdz 1920. gadam. Par jaunās Latvijas Republikas pasludināšanu un kara darbību neatkarības cīņās Ilūkstē un tās apkārtnē lasāms grāmatas nodaļās “Latvijas Republikas dibināšana (1918)” un “Neatkarības karš”.
Atdzimstot no gruvešiem un pelniem, Ilūkste pamazām sāka atkopties no Pirmā pasaules kara sekām. Pilsētā tika celtas jaunas ēkas, sakārtota infrastruktūra. Ilūkstes pārvalde gadu no gada cīnījās par naudas līdzekļiem pilsētas atjaunošanai. Pilsētā atplauka saimnieciskā un sabiedriskā dzīve. Stāsti par to – nodaļā “Starpkaru periods (1918–1940)”.
Tomēr drīz vien pasauli pāršalca Otrais pasaules karš, pārtraucot arī Ilūkstes mierīgo dzīvi un attīstību. Genocīds pret ebrejiem nacistu okupācijas laikā, padomju okupācijas režīma īstenotās deportācijas 1941. un 1949. gadā cirta dziļas rētas arī Ilūkstes un tās apkārtnes iedzīvotāju ģimenēs. Par šo laika posmu lasāms grāmatas nodaļās “Otrais pasaules karš (1939– 1945)”, “Ebreju kopiena un tās liktenis holokaustā”, “Sibīrija (1941) un (1949)”.
Padomju varas gadus Ilūkstē raksturo stingrs režīms saimnieciskajā, sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Pilsēta atguvās no Otrajā pasaules karā nodarītajiem postījumiem. Ilūkstes ielas un nami ieguva jaunas formas un krāsas. Pilsēta attīstījās dažādās jomās – rūpniecībā, izglītībā, medicīnā, sportā un kultūrā. Pār Ilūkstes uzņēmumu, iestāžu un organizāciju ikdienu padomju varas gados stāsta nodaļa “Latvijas PSR (1946–1990)”.
Atmodas laiks Ilūkstē ieradās ar jaunām vēsmām. Patriotisms un brīvas Latvijas ideja, līdzīgi kā citur Latvijā, pieņēmās spēkā arī Sēlijā. Līdz ar citiem Latvijas iedzīvotājiem ilūkstieši aktīvi piedalījās dažādos vietējas un valsts nozīmes pasākumos.
Piedaloties Baltijas ceļā 1989. gada augustā un janvāra Barikādēs 1991. gadā, arī daudzi Ilūkstes iedzīvotāji pauda vēlmi atgūt Latvijas brīvību. Par ilūkstiešu aktivitātēm Atmodas laikā lasāms grāmatas nodaļās “Atmoda (1988-1990)”, “Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana (1990)” un “Barikādes (1991)”.
Mums, bibliotekāriem, ir īpašs prieks izzināt agrāk neizpētīto par savu pilsētu, arī bibliotēkām dažādos laika periodos, salīdzināt atklāto ar šodienu, kā arī ieteikt šos Ilūkstes atklājumu stāstus mūsu lasītājiem un kolēģiem citās bibliotēkās.
“Mēs esam tie, kas veido, mīl mūsu pilsētu – ILŪKSTI no bezcerīgām drupām līdz baltām baznīcām.” Aija Piļķa
Noderīgi: ilukste.lv / latgaleslaiks.lv
Piļka, Aija. Ilūkste-Augškurzemes metropole. Zinātniskie recenzenti: Ēriks Jēkabsons, Mārtiņš Mintaurs. Vāka un grāmatas dizains: Madara Pastare. Ievadvārdi: Zbigņevs Stankevičs, Stefans Rāzna. Ilūkste: Ilūkstes novada pašvaldība; Ilūkstes pilsētas administrācija, 2022. 378 lpp. ISBN 9789934236136.
Ināra Valpētere ir Ilūkstes pilsētas centrālās bibliotēkas direktore