Ilustrācija: Laura Lukeviča Latvijas Nacionālās bibliotēkas izdevums “Lorem Ipsum. Testus nostra nihil interest” saņēmis atzinību starptautiskajā labākā grāmatu dizaina konkursā “Best Book Design from all over the World”. Lasi te 8. aprīlī tika paziņots Starptautiskās Bukera balvas īsais saraksts, kurā iekļauti seši darbi — pirmo reizi balvas vēsturē visi publicēti neatkarīgos izdevumos. Lasi te Iznākusi Latvijā pirmā mākslīgā intelekta sarakstītā un prezentētā grāmata vieglajā valodā. Lasi te No 23. līdz 26. aprīlim Rīgā notika 4. starptautiskais dzejas festivāls "Page Break", pulcējot 16 starptautiski atzītus dzejniekus no dažādām pasaules valstīm. Lasi te Šogad Pasaules grāmatu un autortiesību dienā UNESCO īpaši aicina popularizēt grāmatu lasīšanu. Lasi te Par Pasaules grāmatu galvaspilsētu kļūst Kuala Lumpura (Malaizija). Lasi te Ar devīzi "LALIGABA saviļņo", 26. aprīlī norisinājās "Latvijas Literatūras gada balvas 2025". Lasi te Latvijas Nacionālajā bibliotēkā apskatāma krājuma izlase "Latvijas Literatūras gada balva 2025". Lasi te 29. aprīlī, notikusi ikgadējā Pavasara konference par literatūras aktualitātēm skolotājiem, bibliotēku speciālistiem un citiem interesentiem “Literatūras zināšanas lasītveicinātājiem”. Lasi te Noslēgusies pieteikšanās dalībai Latvijas Nacionālās bibliotēkas programmā “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2025”. Lasi te Ja vēlies informēt par svarīgiem jaunumiem, raksti literaturascelvedis@lnb.lv !

Ilustrācija: Laura Lukeviča Janvāris allaž atnāk kā jauna gada pirmā lappuse. Kā aizraujošs, neparedzams stāsts, kuru sākt lasīt, vai kā tīras klades pirmā baltā lapa, kurā uzsākt rakstīt. Tie, kam patīk sacensība, var janvārī no jauna sākt skaitīt izlasītās grāmatas, bet tie, kuri vēlas šogad dzīvot lēnāk un mierīgāk, var ievēlēties, lai jaunā gada apņemšanās piepildās. Februāris atnesa dzimšanas dienas prieku - "Literatūras ceļvedim" jau 7 gadi! Vecums, kurā lasīt jāprot jau tīri labi un jaunu zināšanu horizonti tik tikko atklājas skatam. Ziemas pēdējos mēnešos lasījām dažādas grāmatas, gan vieglajā valodā, gan dzejā, gan par maziem drosmīgiem pelēniem, gan izciliem latviešu māksliniekiem. Par bitkoiniem un mūzikas instrumentiem, par suņiem, kas palīdz cilvēkiem, pilsētām, kas zaļo un ņudz, un par kādu ļoti noslēpumainu alu. 7 gadu vecumā "Literatūras ceļvedis" grib izzināt, uzzināt un lasīt daudz! Piedāvājam mēneša apkopojumu: Janvāris/februāris 2025 Aicinām arī līdzdarboties izdevuma satura veidošanā un ne tikai lasīt, bet arī rakstīt! Priecāsimies saņemt e-pastu ar vēlmi kļūt par līdzautoru. Raksti uz redakciju literaturas.celvedis@lnb.lv . Lasīsim vēstules!   🌸 Lai pavasarī plaukst lasītprieks 🌸

Minnas Lindgrēnas grāmata “Mākslīgā intelekta krahs “Vakarbirzēs““ ir izcila satīra, kas aizved lasītāju uz šķietami idillisku veco ļaužu pansionātu, kur tehnoloģijas sola mieru un labklājību. Tomēr aiz sterilās mākslīgā intelekta sistēmu fasādes slēpjas pārpratumi, cilvēcības zudums un absurda situācijas, kas vienlaikus uzjautrina un provocē nopietni pārdomāt mūsdienu tehnoloģiju lomu. Rakstniece ar asprātīgu humoru un dziļu ironiju pievēršas tehnoloģiju ietekmei uz cilvēka dzīvi, uzdodot svarīgu jautājumu: vai mēs esam gatavi ļaut mašīnām aizvietot cilvēciskās attiecības? “Visā virpuļojošajā terminu juceklī Sīri atkal pamanīja vārdu “cilvēciskums.” Pakavējies pie cilvēciskuma dziļākās būtības, Džerijs diezgan veikli pārmetās uz komunikāciju. Viņaprāt, cilvēce bija izsmēlusi cilvēciskas komunikācijas iespējas. Komunikācija bija par daudz [..]” (55). Stāsta galvenās varones – Sīri, Anna Līsa un Irma, kuras pavada dzīvesprieks un apņēmība, ir tikpat spilgtas kā viņu personības. Sīri – gudra un praktiska, bieži izceļoties par galveno lēmumu pieņēmēju. Sīri spēji izceļas ar veselīgu skepsi pret mākslīgā intelekta ieviestajām pārmaiņām. Anna Līsa – radoša un romantiska pēc dabas. Anna Līsa bieži reflektē par dzīves jēgu, nebaidoties apšaubīt tehnoloģiju diktēto realitāti. Irma – ekscentriskās rakstura iezīmes ienes grupā humoru un spontanitāti. Asā mēle un ironiskās piezīmes ļauj lasīt komiskus dialogus. ““Grafisks” – nudien skaists vārds, – Irma sacīja, izgaršodama tā skaņu. – Tajā ir kaut kas cēls un sastindzis kā kapakmens. “Grafisks.”” (13) Ņemot vērā, ka Somijā ir viena no vecākajām sabiedrībām Eiropā, stāsta kontekstā ir īpaši interesanti aplūkot Somijas reālo situāciju, kur mākslīgais intelekts un digitālās tehnoloģijas tiek aktīvi ieviestas sociālās aprūpes namos. Tiek prognozēts, ka līdz 2023. gadam iedzīvotāju skaits, kas vecāki par 65 gadiem, īpatsvars pieaugs līdz 26%, turpretī 2026. gadā tas sasniegs līdz pat 29%. Somijā sociālās aprūpes namos arvien plašāk izmanto mākslīgo intelektu, lai uzlabotu aprūpes kvalitāti, efektivitāti un personalizāciju. Piemēram, modernās sistēmas ļauj analizēt iemītnieku veselības datus, prognozēt iespējamos riskus un savlaicīgi nodrošināt nepieciešamo palīdzību. Somija ir vadošā valsts, kas cenšas risināt sabiedrības novecošanas izaicinājumus, apvienojot tehnoloģiju inovācijas ar ētiskiem principiem. Šo inovāciju ieviešana ļauj aplūkot kontrastu Minnas Lindgrēnas stāsta iztēlotajai distopijai, mudinot lasītājus pārdomāt, cik tālu ir pieļaujams aizstāt cilvēciskumu ar mākslīgā intelekta risinājumiem.
 “Pastāvēja divu veidu viedās drēbes: veselajiem un sirmgalvjiem. Veselie nemitīgi vēlējās sekot līdzi ķermeņa darbībai un tāpēc ar viedierīču palīdzību uzkrāja visādus novērojumus par sevi. – Šie dati nekādā veidā nepadarīja viņus veselākus, tāpēc tas ir pilnīgi veltīgi; vēl jo vairāk, tā saucamo zināšanu sakrājas tik daudz, ka pat visilgāk dzīvojošā dvēselei mūžs izrādītos par īsu, lai vienas inkarnācijas laikā paspētu visu apstrādāt.” (70) Jāatzīst, ka šis stāsts varētu būt grūti izlasāms tiem lasītājiem, kuri ir tādā pašā vecumposmā, kurai pieder stāsta galvenās varones – burtu druka ir salīdzinoši maza bez lielām rindu atstarpēm. Turpretī, grāmatas vizuālais noformējums ir atbilstošs digitālās pasaules visbiežāk lietotajai toņkrāsai – zilā, kas pauž mieru, atklātību, sadarbību un viedumu. Sīri, Irmas, Annas Līsas un vēstnieka piedzīvojumi asprātīgi aprakstīti arī grāmatās “Nāve “Vakarbirzēs“” (2022) un “Bēgšana no “Vakarbirzēm”“ (2023). “Mākslīgā intelekta krahs “Vakarbirzēs”” ir augsti novērtēta par ziemeļu Agatu Kristi dēvētās Minnas Lindgrēnas grāmata, tā tika nominēta Starptautiskajai Dublinas Literatūras prēmijai (International Dublin Literature Award, 2019). Noderīgi: petergailis.lv / diena.lv Minna Lindgrēna. Mākslīgā intelekta krahs "Vakarbirzēs". No somu valodas tulkojusi Ingrīda Peldekse; atbildīgā redaktore Inguna Cepīte; redaktore Sandra Godiņa; vāka dizains: Anita Rupeika; maketētājs Ivo Grundulis. Rīga: Pētergailis, 2024. 247 lpp. ISBN 9789984335803. Ilze Bīrone ir grāmatu blogere.

Ilustrācija: Laura Lukeviča Lasām, tātad esam! Decembrī lasījām visdažādākās grāmatas, jo dāvanu laiku raksturo pārdomāta daudzveidība un vēlme trāpīgi iepriecināt saņēmējus. Cerot iepriecināt lasītājus, arī "Literatūras ceļveža" decembra numuru raksturo raibs klāsts. Piedāvājam mēneša apkopojumu: Decembris 2024 . Aicinām arī līdzdarboties izdevuma satura veidošanā un ne tikai lasīt, bet arī rakstīt! Priecāsimies saņemt e-pastu ar vēlmi kļūt par līdzautoru. Raksti uz redakciju literaturas.celvedis@lnb.lv . Lasīsim vēstules! Lai grāmatām bagāts 2025. gads!

Tā vietā, lai gatavotos nākamajai mācību stundai vai pļāpātu ar klasesbiedriem, 6. klases skolēns Jūels katru skolas dienu, katru starpbrīdi kaļ plānus, kā klusi un nemanāmi tikt līdz klases telpai, paņemt mācību materiālus no skapīša, vai, kur uzturēties garāka starpbrīža laikā. Jo prioritātes mainās, ja klasesbiedru tuvumā dienu no dienas tiec izsmiets, apsaukāts, rauts, sists, nosmērēts un visādos citādos veidos pazemots. Šajā izrādē diemžēl ir iesaistīti lielākoties visi apkārt esošie – ir upuris, ir varmāka un, protams, arī skatītāji. “Par brīvajām stundām viņam jau ir plāns. Viņš tūliņ uzzinās, vai bibliotēka ir atvērta ap pusdienlaiku trešdienās un starp diviem un pustrijiem ceturtdienās, un vai bibliotekāre ir uz vietas. Tādā gadījumā viņš var uzturēties tur. Citādi būs jāizmanto sols ejā pie administrācijas sekretariāta, kur logā ir redzama Jennifera, un pie rakstāmgalda aizmugurē – Luīse; tas nozīmē, ka arī viņas var redzēt gaitenī notiekošo. Turklāt tas ir tuvu darbinieku ieejai, tātad visu laiku garām iet skolotāji. Saprotams, viņam vajag arī plānu C, bet tas vēl jāizokšķerē.” Zviedru rakstniece Katarīna fon Brēdova šajā tik ļoti nepieciešamajā darbā ir precīzi parādījusi, kā jūtas bērns, kurš tiek pazemots vienaudžu vidū – pašsaglabāšanās instinkts ir vienīgais, kas dzen uz priekšu. Lai gan ņirgāšanās un pazemojumi nebeidzas un ar katru dienu kļūst aizvien riebīgāki, Jūelam piemīt kas tāds, kas neļauj viņam pilnībā padoties – sirsnība un humors. Tikai to nezina neviens, kamēr vien Jūelu neiepazīst. Grāmata atsauc atmiņā redzētas ainas, liekot pārdomāt vardarbību skolās. Kāpēc skolotāji nepamana šīs situācijas? Kā palīdzēt bērnam, kurš cieš no emocionālas vardarbības? Kā šāda atmosfēra skolā ietekmē skolēnu mācību sasniegumus, personību un, jā, varbūt pat izredzes nākotnē? “Jūels izņem savu mobilo, mēģinot izskatīties mazliet aizņemtāks. Ja viņš pagaidīs tieši divpadsmit minūtes, tad vēl paspēs aiziet uz sporta zāli un pārģērbties pirms sākas stunda. Ģērbtuve ir vissliktākā vieta skolā. Neviens nepārbauda, kas tur notiek. Jūels ir tā uztrenējies, ka spēj pārģērbties ātrāk par jebkuru ugunsdzēsēju.” Par spīti problemātiskajai tēmai, grāmatas sižets ir pārsteidzoši interesants un viegli lasās. Tomēr grāmata skaudri atgādina, cik komplicēta ir skolas vide, un ko pusaudzim var nodarīt kāds tīši (vai pat nevērīgi) izspļauts vārds un arī notiekošā ignorēšana. Grāmata ne tikai pusaudžiem (un bibliotekāriem), bet jo īpaši – pusaudžu vecākiem un skolotājiem. Jo ne viss ir saskatāms. Noderīgi: lielsmazs.lv / lvportals.lv Katarīna fon Brēdova. Viss, kas nav saskatāms. No zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane; redaktore Inese Zandere; vāka ilustrācija: Patrīcija Māra Vilsone; dizains: Artis Briedis. Rīga: liels un mazs, 2024. 284. lpp. ISBN 9789934633225. Lauma Remese ir LNB Pakalpojumu departamenta Jesajas Berlina Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozares informācijas eksperte.

Ir grāmatas, ko lasām lineāri, tā teikt, no vāka līdz vākam. Ir grāmatas, kuras gribas sākt lasīt no beigām, lai mazinātu iekšējo spriedzi vai apmierinātu nerimstošo ziņkāri, kas citādi liedz aizmigt. Ir arī tādas grāmatas, kuras lasām, intuitīvi atverot jebkurā lapaspusē, lai uzzinātu ko vairāk par sevi vai rastu atbildi uz jautājumu, kas jau ilgāku laiku šķitis neatrisināms. “Lielā Panda un Sīkais Pūķis” ir lasāma visos trijos veidos atkarībā no paša vēlmes. Džeimss Norberijs ir gan grāmatas teksta, gan ilustrāciju autors, kurš grūtākos dzīves brīžos patiesību un atbildes radis budisma filozofijā, kuras principos dalās ar lasītāju caur galveno varoņu savstarpējo saskarsmi, novērojumiem un dialogiem. Daudznozīmīgās frāzes kopā ar ilustrācijām asociatīvi atgādina Čārlija Makesija darbu “Puika, kurmis, lapsa un zirgs”. Kustība interpretējama kā galvenais darbības vadmotīvs, ko papildina tematiskais sadalījums gadalaikos, katram piešķirot tēlainu nozīmi. Pavasaris – mošanās, apkārtnes un citu pamanīšanas un novērtēšanas laiks, vasara – brīdis sev un iesāktā ceļa turpināšanai, rudens – realitātes un laika rituma pieņemšana, pat ja tā nozīmē šķiršanos, savukārt ziema kā periods spēku uzkrāšanai un otra atbalstīšanai, lai pavasarī atkal mostos ar jaunu duku. Šis cikliskums atspoguļojas arī dialogos, piemēram, Lielajai Pandai kopā ar Sīko Pūķi veroties uz koku ar rudenīgi apsārtušām lapām. “Neatkarīgi no tā, cilvēki tevi slavē vai kritizē, Sīkais Pūķi, centies to pieņemt ar cieņu. Lai koks izaugtu spēcīgs, tam jāpiedzīvo dažādi apstākļi.” Caur gadalaiku un nemitīgas iešanas metaforu autors uzsver arī cilvēka mūža dažādos posmus un uzdotos jautājumus sev. Grāmatas sākumā autors min, ka darbs ir veltījums ikvienam, kuram gadās apmaldīties. Lielā Pandas un Sīkā Pūķa ceļojums cauri gadalaikiem rada transformējošu sajūtu, vai tas būtu pētot ilustrācijas, kuras dažbrīd aizpilda visu atvērumu bez klāt pierakstīta teksta, kas, jāpiekrīt, būtu lieks elements, vai arī iepazīstot galvenos varoņus dialogos un apkārtnes novērojumos, kuros saskatāmi tādi temati kā pateicība dzīvei, dabai, sevis mīlēšana, kopā būšanas laime un tagadnes mirkļa notveršana un novērtēšana. Mani visvairāk uzrunāja neliels dialogs no vasaras nodaļas, kurā Sīkais Pūķis, rokas uz gurniem uzlicis, nepacietīgi gaida, kad Lielā Panda viņam piebiedrosies līdzās, tāpēc izlemj ceļabiedru paskubināt. “Pasteidzies, Lielā Panda, mēs nokavēsim!” Lielā Panda apsēdās. “Man labpatiktos domāt, ka es radu patīkamas gaidas.” Atliek tikai novēlēt, lai ikvienam izdodas ar grāmatas palīdzību atrast īstās atbildes, ilgi gaidīto padomu vai varbūt pat mantru, ko iegaumēt visa gada garumā! Džeimss Norberijs. Lielā Panda un Sīkais Pūķis. No angļu valodas tulkojusi Dace Lorensa; redaktore Ilze Vācere; maketētāja Dace Polkmane. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 159 lpp. ISBN 9789934327711. Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs.

Tie, kuri pieskaita sevi pie aizrautīgiem lasītājiem, noteikti jau ir ieguvuši informāciju par lasīšanas pozitīvajām īpašībām, bet tie, kuri vēl šaubās, vai ir vērts lasīt grāmatas digitālajā laikmetā, kad informācija un izklaide ir pieejama dažādos citos elektroniskos veidos un resursos, Ļubļanas Universitātes Bibliotēku, informācijas zinību un grāmatniecības nodaļas profesora Miha Kovāča grāmata “Lasu, tātad esmu” var nostiprināt pārliecību, ka grāmatu lasīšana spēj uzlabot dzīves kvalitāti. Miha Kovāčs piedāvā desmit svarīgus iemeslus (vairāki no tiem turpmāk norādīti tekstā), kas iedvesmo lasīt grāmatas digitālajā laikmetā. Mērķis nav pievērsties tikai digitālā vai drukātā satura patērēšanai, bet iespējai abus integrēt un iegūt no katra kaut ko vērtīgu savai pašattīstībai. Laikā, kad pie mums ir aktuāla sabiedrības iesaistes kustība “Restarts lasīšanai”, ir gandarījums par to, ka latviešu valodā iznākusi grāmata, kas varētu motivēt dažādām lasīšanas aktivitātēm. Kovāčs atzīst, ka “lasītprasme ir pārāk nopietna lieta, lai par to savā starpā sarunātos tikai eksperti”. Ir vērtīgi uzklausīt reālu pieredzes stāstu un padomus no patiešām pieredzējuša lasītāja, jo autors grāmatā ne tikai dalās ar interesantiem faktiem, pētījumiem un secinājumiem, bet arī īstām aizrautīga lasītāja emocijām. Jāpiebilst gan, ka autors piecus gadus ir sadarbojies ar 180 zinātniekiem no Eiropas, ASV un Izraēlas, kas specializējušies ekrāna tehnoloģiju izraisīto lasīšanas paradumu un lasītprasmes izmaiņu izpētē. Katram ir iespēja izlasīt un izvērtēt Kovāča ieteikumus un sasaistīt ar savu līdzšinējo lasīšanas pieredzi. Dažādos pārmaiņu laikos, tieši grāmatas autora dzīvē ir bijušas kā stabila un paliekoša vērtība. Ikviens ir aicināts aizdomāties, kāpēc lasīt vai nelasīt, un kādi varētu būt ieguvumi katrā no šīm izdarītajām izvēlēm. Kā pirmo iemeslu par labu lasīšanai, autors min iespēju redzēt un dzirdēt vairāk . Lasīšana paplašina redzesloku un veicina izpratni par notikumiem, cēloņiem, sakarībām un daudz ko citu. Lasot šķiet pat diezgan reāli sevī attīstīt pētnieka un atklājēja garu. Ja lasi, tev ir plašāks vārdu krājums, tādēļ vari domāt par vairāk lietām. Miha Kovāčs izceļ domu, ka “lasīšana, kas paplašina un padziļina vārdu krājumu, ir viens no domāšanas pamatiem”, un papildina, ka “jauni vārdi, agrāk zināmu vārdu jaunas nozīmes un jaunas domu saknes ir pamata nosacījums radošai domāšanai”. Lasīšana var palīdzēt domāt jaunās kategorijās un arī reālajā dzīvē risināt dažādas problēmas un pārvarēt sarežģījumus, jo prāts kļūst tam daudz atvērtāks. Lai arī mūsdienu tehnoloģijas sniedz iespēju lasīt grāmatas elektroniskā formātā, tomēr, ja garāku tekstu lasa uz papīra, to saprot labāk nekā lasot ekrānā . Miha Kovāčs vērš uzmanību, ka izvēle starp lasīšanas formātiem mainās atkarībā no teksta sarežģītības, jo garāki un sarežģītāki teksti joprojām tomēr labprātāk tiek lasīti papīra formātā. Autors uzsver, ka “lasīšana koncentrē mūsu uzmanību, nomierina un virza mūs uz jauniem izaicinājumiem”. Mūsdienu steidzīgajā ritmā tā ir privilēģija – starp daudz un dažādiem darbiem atvēlēt laiku garāku tekstu lasīšanai un izmantot to kā iespējamu relaksācijas metodi. Ja izmanto ekrānu un lasi grāmatas, iemācies domāt divos dažādos veidos – Kovāčs kā piemēru min iespēju ar viedtālruņa palīdzību apstrādāt informāciju par valodnieciski un kulturāli svešu vidi un reaģēt uz tūlītējiem vides izaicinājumiem, kas ir saistīts ar spēju ātri un efektīvi apstrādāt informāciju ekrānā, taču spēja ilgstoši un padziļināti domāt, ir atkarīga no grāmatu lasīšanas drukātā formā, un cilvēkam ir nepieciešamas abas šīs minētās spējas. Ja lasi daiļliteratūru, vieglāk saproti citus cilvēkus – autors atgādina, ka “daiļliteratūras lasīšana ir viena no efektīvākajām empātijas treniņa formām”, ja lasi, ir iespēja izprast labāk ne tikai citus, bet arī sevi. Uzreiz iedomājos tos brīžus, ja kādreiz man nepatīk grāmatas varoņa rīcība, tad uzdodu sev jautājumu− kāpēc? Kāpēc es nesaprotu, kāpēc es to nepieņemu vai man tas būtu jāpieņem, kādas ir manas vērtības šajā jautājumā? Atbildot sev patiesi, rodas daudz materiāla sevis analīzei. Kovāčs atzinis, ka ar “lasīšanas palīdzību iejūtas citu, bieži vien no sevis radikāli atšķirīgu cilvēku ādā, tādējādi veidojot distanci pret savām tieksmēm, emocijām un vērtībām, tās pārbaudot, apšaubot un pēc tam tās mainot vai nostiprinot”. Bērni, kas aug lasošā vidē, sasniedz vairāk – ir svarīgi, kādā vidē atrodamies, kāda ir attieksme ģimenē pret lasīšanu, kādi ir nosacījumi, lai bērnam rastos lasītprieks. Vai viņam ir kāds uzskatāms piemērs par to, ka lasīt varētu būt interesanti un patīkami? Vai mājās tiek pārrunāts izlasītais un par to tiek diskutēts? Protams, ja kaut ko uzspiež, rodas pretestība, taču ir iespēja parūpēties par vidi un apstākļiem, lai bērnam tie būtu tik labvēlīgi, ka viņš gribētu atrast sev interesējošu lasāmvielu. Šis iemesls šķiet cieši saistīts ar to, ka starp lasītājiem ir vairāk apmierinātu un radošu cilvēku nekā starp nelasītājiem− šeit jāpievērš uzmanība situācijai Latvijā, kad pie mums ir aktuāls satraukums par lasītprasmes pasliktināšanos, jo, pēc pētījumu datiem, “valstis ar attīstītāku lasīšanas kultūru parasti ir inovatīvākas un laimīgākas, nekā tās, kurās lasīšanas kultūra atpaliek” – laba motivācija lasīt grāmatas ne tikai, lai attīstītu savu individuālo personību, bet arī sabiedrību kopumā. Lasot grāmatas, iemācies domāt pats ar savu galvu. “Ja pratīšu analītiski domāt un būšu empātisks, tiešsaistes resursi man ievērojami palīdzēs meklēt un atrast dažnedažādākos risinājumus. Ja nepratīšu domāt, internets tikai pastiprinās manu muļķību” – ja nav spējas kritiski izvērtēt sniegto informāciju, var uzķerties uz bagātīgiem dezinformācijas piemēriem, tāpēc ir jāprot ne tikai lasīt, bet arī domāt līdzi un saprast. Lasīšana ir piepūle, ja mazliet paveicas − arī prieks − Miham Kovāčam grāmatu lasīšana ir piepūle, kas viņam sniedz baudu, jo viņš mācās domāt” − prasme lasīt rada gandarījumu, tāpat kā sporta treniņš – rezultāts varbūt nav ieraugāms uzreiz, bet tikai pēc kāda laika, taču šī prāta piepūle ir nepieciešama attīstībai ilgtermiņā. Lasi un tu būsi! Noderīgi: ziemellatvija.lv / lasi.lv Miha Kovāčs. Lasu, tātad esmu: 10 iemesli, lai lasītu grāmatas digitālajā laikmetā. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2024. 152.lpp. ISBN 9789934612473. Raiva Turka ir grāmatu blogere.

“Folklora un etnoloģija Padomju rietumu pierobežā” (Folklore and ethnology in the soviet western borderlands) ir zinātnisku pētījumu krājums par folkloras, etnoloģijas un Padomju Savienības rietumu pierobežas reģiona (Baltijas valstis, Ukraina, Polija, Slovākija, Baltkrievija, Rumānija un Ungārija) sociālpolitiskajām ainavām. Šī krājuma tapšanā piedalījušies trīspadsmit starptautiski zinātnieki, tai skaitā četri no Latvijas: Toms Ķencis sarakstījis ievadu: “Introduction: The Analytics of 'Socialist in Form, National in Content' in the Soviet Western Borderlands” un nodaļu par folkloru un nacionālismu: “Folklore and Nationalism in the Soviet Western Borderlands”; Digne Ūdre nodaļu par ornamentiem: “Ideological Tuning of Latvian Folk Ornament”; Gatis Ozoliņš par Dievturu kustību: “The Dievturi Movement under the Soviet Regime” un Elīna Gailīte par latviešu tautas dejām: “The Influence of Soviet Authority on the Formation of Latvian Staged Folk Dance”. Krājums ir starpdisciplinārs, tajā ne tikai ietverta folklora un etnoloģija, bet arī vēstures socioloģija un antropoloģija. Tajā tiek analizēts, kā Padomju valsts izmantoja folkloru un etnoloģiju gan ideoloģiskiem mērķiem, gan kā politiskās kontroles instrumentu. Autori pēta, kā folkloristi un etnologi šajās pierobežās pārvarēja spriedzi starp savu akadēmisko darbu un Padomju valsts prasībām un kā folklora kļuva par vietu gan valsts sankcionētai kultūras produkcijai, gan tautas pretestībai. Grāmata sniedz padziļinātu analīzi par to, kā šajās pierobežās dzīvojošo etnisko grupu folklora veidojās un kā to veidoja sarežģītā padomju pārvaldības vēsture, etniskā daudzveidība un kultūrpolitika. Pamatojoties uz daudzveidīgiem lauka darbiem un vēstures avotiem, grāmatā tiek parādīts kā folkloras tradīcijām, sākot no mītiem un leģendām līdz mutvārdu vēsturei un rituāliem, bija izšķiroša nozīme vietējo iedzīvotāju dzīvē, vienlaikus kalpojot arī kā padomju kultūras instruments. Izpētot pierobežas sabiedrības, grāmatā pievēršas tam, kā folklora tika izmantota, lai pārvarētu spriedzi starp padomju centrālismu un vietējo kultūras autonomiju, kā arī etnisko tradīciju saglabāšanas izaicinājumiem strauji modernizētā un politiski uzlādētā vidē. Pētījums arī izceļ etnoloģisko pētījumu ietekmi – tajā aplūkots, kā padomju zinātnieki un institūcijas pētīja tautas tradīcijas, valodu un paražas, bieži vien ar skatu uz padomju ideoloģijas veicināšanu vai nacionālās identitātes nostiprināšanu atkarībā no tā laika politiskā klimata. “Folklora un etnoloģija Padomju rietumu pierobežā” piedāvā vērtīgas atziņas tiem, kas interesējas par etnoloģiju, folkloristiku un kultūras vēsturi Austrumeiropā. Folklore and Ethnology in the Soviet Western Borderlands: socialist in form, national in content. Edited by Toms Ķencis, Simon J. Bronner, Elo-Hanna Seljamaa. Lanham: Lexington Books, 2024. 294 lpp. Studies in folklore and ethnology: Traditions, practices, and identities. ISBN 9781666906530. Solveiga Ozolniece ir LNB Pakalpojumu departamenta Jesajas Berlina Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas informācijas speciāliste.

Cenšoties izsekot visiem franču valodā sarakstīto darbu tulkojumiem un Gonkūru balvas laureātu darbu tulkojumiem (kvantitatīvā ziņā tas dažādu iemeslu dēļ joprojām nav visai grūti), iepriekš bija sanācis izlasīt Pjēra Lemetra romānu “Trīs dienas un viena dzīve” (2016, latviski 2019). Nolēmu izlasīt arī “Lielo čūsku” – noir darbi gan franču, gan skandināvu rakstniekiem mēdz būt ļoti “ievelkoši”, turklāt var meklēt paralēles un atšķirīgo. Psiholoģiskajā un atmosfēras ziņā “Trīs dienas un viena dzīve” ir izsmalcinātāks par “Lielo čūsku”, savukārt “Lielā čūska” ir daļēji politisks, sociāli aktīvs romāns, tajā parādās humors. Pjērs Lemetrs apgalvo, ka pēdējais minētais romāns bija uzrakstīts jau sen, tikai nebija publicēts; pirms izdošanas viņš to esot piekārtojis tikai nedaudz. Jāsaka, ka ir jūtams rakstnieka progress, jo “Trīs dienās un vienā dzīvē” motivācija ir skaidrāka, pēkšņi neparādās deus ex machina paņēmieni vai norādes, turklāt autors iejūtas mazā puisēnā, kas viņam izdodas daudz labāk nekā tad, kad viņš imitē sievietes domas. Interesanti, ka abus romānus kaut kas vieno, – “Trīs dienu un vienas dzīves” centrā ir mazais Antuāns, kurš netīšām ir izdarījis slepkavību un to noklusējis, un lasītājs tiek vests cauri nodarījuma drūmajam labirintam tieši Antuāna dzīlēs. Dažādi mājieni viņa virzienā, bailes un sirdsapziņas ēdas sagandē Antuāna dzīvi tik ļoti, ka lasītājs jūt līdzi slepkavam, nevis upurim. “Baumas ir neaprēķināma mērce, tā vai nu sabiezē, vai nesabiezē.” Līdzīgus eksperimentus ar varoņu psiholoģiju ir veicis arī, piemēram, Emīls Zolā “Terēzā Rakēnā”, no kuras autors varētu būt pasmēlies idejas, arī Ervē Leteljē darbā “Anomālija”, kas gluži nesen tulkots latviski. “Lielajā čūskā” darbojas pirmspensijas vecuma kundze Matilde, kura pamazām zaudē atmiņu. Savulaik viņa ir piedalījusies franču pretošanās kustībā un atriebusies vāciešiem un kolaboracionistiem; tagad Matilde piepelnās kā līgumslepkava, jo viņai pietrūkst adrenalīna, naudas un sava vecā komandiera Anrī uzmanības. Tomēr izskatās, ka visi, izņemot dažus zinātājus, neuztver viņu nopietni, kas Matildes slepkavību izpildi ievērojami atvieglo. “Tagad es saprotu kareivjus, kas pēc kara atkal stājās armijas rindās. Protams, man arī pietrūkst kara, jo mēs bijām jauni, taču galvenokārt tāpēc, ka tad bija kaut kas, ko darīt.” Var secināt, ka atrašanās noteiktā vecumgrupā var nodrošināt būšanu ārpus aizdomām. Darbība abos romānos arī risinās īsi pirms datoru, mobilo telefonu, biometrisko ierīču un citu tehnoloģisko sasniegumu ēras, kad šādi priekšmeti parādījās gandrīz katrā mājā. Tāpēc izmeklētājiem nebija citu palīgu kā pašu prāts, liecinieku ziņas un prese. Lai gan būtu prasījies vairāk vēsturiskā konteksta par Pretošanās kustību un mazāk redzami konstruētu joku (šķiet, ka blīvuma ziņā tiem ir nepieciešama arī lielāka atstarpe), “Lielā čūska” ir romāns, kas der izklaidei un franču kultūras kontekstu pētniekiem. Arī tiem, kurus uzrunā sieviešu gaitas viņām mazāk ierastās profesijās, lai gan dokumentalitāti “Lielajā čūskā” neatrast. Jebkurā gadījumā – Pjērs Lemetrs ir autors, kura darbiem ir vērts sekot. Noderīgi: zvaigzne.lv / zvaigzne.lv / janisroze.lv / zvaigzne.lv Pjērs Lemetrs. Lielā čūska. No franču valodas tulkojusi Inta Šmite. Redaktore Mārīte Gulbe. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 245 lpp. ISBN 9789934326608. Anna Auzāne ir Nacionālās enciklopēdijas redaktore, LU HZF doktorantūras studente.

Kaspars Breidaks. Foto: Ģirts Raģelis. Ilustrācija: Laura Lukeviča “Es ņemu brīdi sev, lai izlasītu Kaspara Breidaka grāmatu “Vētras Monologs”. Un pēc šī brīža jau rakstu par debiju, par drosmi un uzdrīkstēšanos būt, radīt, atklāties. Par autoru, kurš mīl klusumu un vienlaikus izsakās skaļi no daudzām skatuvēm, būdams improvizators un ētera personība, ir pamanāms pasākumos, šovos un radio – tā, lai sadzird daudzi.“ apskatā par Kaspara Breidaka pirmo grāmatu “Vētras Monologs” (2024) raksta Diāna Rudzīte. “Brīdis ar grāmatu pagāja salīdzinoši ātri, bet paspēju sajust to, cik ļoti autors mīl mīlestību, ģimeni, savu valsti, cilvēkus, klusumu un arī savas iekšējās vētras, kuras uznāk, paplosās, nomierinās – līdz nākamajai reizei. Pieņemt tās un doties tālāk.“ Kaspars Breidaks ir Radio SWH un TV raidījumu personība, viens no pieprasītākajiem pasākumu vadītājiem Latvijā, improvizācijas teātra aktieris un Dzīvesprieka skolas dibinātājs. “ Literatūras ceļveža “ redakcija saka lielu paldies par atsaucību un atrasto laiku intervijai! Kā pie tevis ieradās grāmatas ideja? Viena no visvairāk lietotājām valodām, ar kuras palīdzību šo pasauli uzrunāju jau izsenis, ir bijusi fotogrāfija. Publicējot bildes platformā “Instagram” , sāku sevi radoši nodarbināt un izklaidēt, fotogrāfijām pierakstot klāt ko vairāk par “Pastaiga pilsētā” vai “Bez nosaukuma”. Pārējo izdarīja manas dzīves draudzīgie garāmgājēji, draugi un paziņas, kuri ik pa laikam uzrakstīja, ka gribētu šos darbus taustāmā formā. Neesmu radis dzīvē pretoties enerģijai, kas man tiek dota, līdz ar to ideja par grāmatu pieder lasītājiem. Vai vari nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises – kā strādā tu? Kā jau absolūts amatieris, neķeros klāt, ja nav perfekti apstākļi. Es, protams, dauzos, taču agrāk tiešām romantizēju rakstīšanas procesu. Iztēlojos siltas gaismas pielietu telpu ar skatu uz ezeru. Kaķi emocionālajam atbalstam un sarkanvīnā noturētu skatienu. Nu tik meklēšu labākās vārdu kombinācijas. Kā nu ne. Patiesībā, kolīdz brīvs brīdis, skatos fotogrāfijā un asociatīvi skaļi saku vārdus, kas nāk prātā. Tad pievienoju pāris šķipsnas pacietības un vārdi atrod vārdus, ar kuriem veido teikumus uz mūžu. Kas bija grūtākais, veidojot šo grāmatu? Punktualitāte. Liels paldies komandai par pacietību, ar mani auklējoties. Mākslinieks Alans Romanovs un procesa virzītāja Ulla Zirne izbaudīja manus “rīt atsūtīšu” atkal un atkal. Taču tā notiek, ja vienlaicīgi norit tik daudzi dažādi procesi. Darbs radio, TV, improvizācijas skolas vadīšana un izrādes. Ko nu es te attaisnošos. Slinks arī esmu. Tas tiesa. Vārdi “slinks” un “darīt” atsakās sadarboties, ko es tur varu padarīt. Par ko esi patiesi gandarīts, kad grāmata nu ir izdota? Par to, cik tā ir skaista. Mani tiešām sajūsmina estētiskais baudījums, ko sniedz iespēja pieskarties “Vētras Monologam”. Protams, arī fakts, ka man ir grāmata, uz kuras vāka ir iekārtojusies mūsu mīļā meitiņa Amēlija ar katlu galvā. Šis rotaļīgums ir mūsu ģimenes pamatu pamats. Ko tu meklē un visaugstāk vērtē citu autoru grāmatās? Iespēju just līdzi stāsta varoņiem. Laba grāmata ir mans patvērums brīžos, kad esmu apjucis no skaļās vienaldzības Pasaules notikumos. Ir bijušas grāmatas, kuras nesteidzos izlasīt, jo gribu, lai stāsta varonis/varone ilgāk ir man blakus manos ikdienas izaicinājumos. Jā, cik interesanti, šo rakstot es secinu, ka grāmatās es meklēju draugus, kas kliedētu vientulību brīžos, kad “īstie” draugi ir pārāk aizņemti. Ja tu varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Maikls Ņūtons “Dvēseļu ceļojums”. Šī grāmata kļuva par manu “bruņu vesti” 2019. gada rudenī, un ar tās vēstījumu esmu burtiski saaudzis. Toreiz, 25 dienu laikā es piedzīvoju savas dzīves skumjāko, sāpīgāko dienu, kad mūžībā devās mans tētis, un arī gaišāko un priecīgāko, kad piedzima mūsu meitiņa. Kāda loma tavā dzīvē ir bibliotēkām? Bibliotēka ir atmosfēra. Labvēlīga un bagātinoša. Ceļojot, grāmatnīcas vai bibliotēkas ir iespēja patverties no pilsētas trokšņa un saprast, kas piedzīvots. Trīs ašie: Rakstīt grāmatas: uz papīra vai datorā? Datorā. Diemžēl, manu rokrakstu nu jau nesaprastu pat ārsti. Peldēt jūrā vai baseinā? Jūrā. Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Visi, tieši šādā secībā. Paldies! Kaspars Breidaks. Vētras Monologs. Grāmatas un vāka dizains: Alans Romanovs. Ādažu novads: Improvised Solutions, 2024. 1 sējums (dažāda lpp. numerācija). ISBN 9789934381164.

“Jebkura grāmata tev dod iespēju paņemt brīdi sev.” (Kaspars Breidaks) Es ņemu brīdi sev, lai izlasītu Kaspara Breidaka grāmatu “Vētras Monologs”. Un pēc šī brīža jau rakstu par debiju, par drosmi un uzdrīkstēšanos būt, radīt, atklāties. Par autoru, kurš mīl klusumu un vienlaikus izsakās skaļi no daudzām skatuvēm, būdams improvizators un ētera personība, ir pamanāms pasākumos, šovos un radio – tā, lai sadzird daudzi. Bet šoreiz – par Breidaka pirmo grāmatu. Grāmatu veido autora radīti teksti un fotogrāfijas. Kad lasām, parasti meklējam paralēles, sasaisti, kopīgo ar sevi, sev tuvām, saprotamām izjūtām, notikumiem, ‘’vētrām’’. Tā arī es, lasot šos īsos pierakstus, neviļus meklēju tajos sevi. Saprast – vai rezonē. Tāpat ir ar fotogrāfijām. Kad fotografējamies kompānijā, tad bildē vispirms atrodam sevi, novērtējam, kā izskatāmies, un tikai pēc tam pievēršam uzmanību citiem. Bet autors ir fotogrāfs, kurš fotogrāfiju redz citādāk. Viņu interesē citi. Fotogrāfijās man pietrūka stāsta. Bez stāsta tās kalpo kā ilustrācija tekstam. Lai gan šādi pasniegt fotogrāfiju ir drosmīgi. Kad bilde ir neliela, tai nav spilgtu krāsu un to vēl salauž grāmatas atvērums. Uz grāmatas vāka ir foto, kas šķiet amizants un iz ģimenes dzīves, kad tajā ienāk mazi bērni. Un tad es uzzinu fotogrāfijas stāstu un to pašu bildi sāku redzēt citādāk. Stāsts paver jaunas dimensijas, un es ieraugu daudz vairāk nekā tikai parādīts, un saprotu, kāpēc tā un ne citādāk, kāpēc tur un ne citur, kāpēc tas un ne cits. Autora īsās, klusumā pavadīto brīžu atziņas man sasaucās ar Losjē kustības pausto filosofiju: “Es varētu kaut veselu Bībeli vai Korānu uzrakstīt par to, ko es vēlos. Bet vai tev atrastos laiks to izlasīt? Es veidoju īsus tekstus, tik īsus un uzskatāmus, ka tu pat ar riteni garāmbraucot vari tos pamanīt un izlasīt.” Pateikt svarīgo īsi, lai blakus nav jāliek lappusi garš skaidrojums: “Mēs nedrīkstam sasalt. Ikviena dzīvē pienāk brīdis, kad par savu smaidu ir jāpacīnās. Tu man – es tev, palīdzēsim viens otram! “ (132. lpp.) “Atklātība pret sevi un citiem dara mūs brīvus. Nenovēlu nevienam pašam savā dzīvē būt viesim.” (271. lpp.) “Neapmierinātība ir pašizdomāta sērga.” (115. lpp.) (Norādu lappuses, bet diez vai tas palīdzēs ko atrast. To vien jau novērtēju un priecājos par pārsteiguma momentu, ka autors uzdrīkstas lauzt ieradumus un to, kas ir vispārpieņemts.) Brīdis ar grāmatu pagāja salīdzinoši ātri, bet paspēju sajust to, cik ļoti autors mīl mīlestību, ģimeni, savu valsti, cilvēkus, klusumu un arī savas iekšējās vētras, kuras uznāk, paplosās, nomierinās – līdz nākamajai reizei. Pieņemt tās un doties tālāk. Kaspara Breidaka kolēģe radio, Sanda Dejus, nesen pašapziņu salīdzināja ar frekvenci. Gribu ideju pārfrāzēt, un frekvenci salīdzināt ar grāmatām. Grāmatas ir kā frekvences, kas rada noteiktu vibrāciju. Neīstā frekvence rada lasītājam nepareizu vibrāciju. Es teiktu, ka, piedzīvojot “Vētras Monologu”, sajutu labas vibrācijas. Noderīgi: la.lv / janisroze.lv / www.breidaks.lv Kaspars Breidaks. Vētras Monologs. Grāmatas un vāka dizains: Alans Romanovs. Ādažu novads: Improvised Solutions, 2024. 1 sējums (dažāda lpp. numerācija). ISBN 9789934381164. Diāna Rudzīte ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra statistikas un datu analīzes eksperte.

Apgāda “Neputns" sagatavotais divu sējumu izdevums veltīts Latvijas grāmatniecības vēsturei 20. gadsimtā, vienam no pazīstamākajiem grāmatu apgādiem “Zelta Ābele” (1935–1985), kā arī apgāda dibinātāja un īpašnieka Miķela Goppera (1908–1996) dzīvei un darbībai. Grāmatas virsrakstā “Ideālists merkantilā pasaulē” ar ideālistu domāts Miķelis Goppers, ģenerāļa Kārļa Goppera dēls. Grāmata sastāv no sešām nodaļām. Pirmajās divās nodaļās aprakstīta Miķeļa Goppera bērnība un skolas gadi, trešajā – apgāda “Zelta Ābele” darbība no 1936. līdz 1940. gadam. Ceturtā nodaļa ar nosaukumu “Baigais gads” veltīta Miķela Goppera dzīvei 1940.–1941. gadā, politisko notikumu ietekmei uz latviešu grāmatniecības vēsturi un Miķela Goppera dzīvi. Grāmatas piektā nodaļa “Cerību un vilšanās gadi” veltīta vācu laikam latviešu grāmatniecībā, Miķeļa Goppera un apgāda “Zelta Ābele” vietai tajā. Sestajā nodaļā “Svešumā Baltijas jūras otrā krastā” aprakstīta latviešu grāmatniecība trimdā Zviedrijā, saikne ar Angliju, Vāciju u.c. ārvalstīm; Miķeļa Goppera dzīves līkloči no apcietināšanas, bēgļu gaitām, dzīves un darba Zviedrijā līdz dzīves pēdējiem brīžiem. Sestā nodaļa ir visplašāk izvērstā daļa, kas noslēdzas ar īsu, kodolīgu Miķeļa Goppera raksturojumu: “Gara aristokrāts. Tādu mūsu laikos vairs nav.” Grāmatai pievienots personu rādītājs. Pētījums balstīts līdz šim nepublicētās vēstulēs un literatūrā, līdzās Miķelim Gopperam aprakstīti latviešu rakstnieki, Elza Stērste, Anšlavs Eglītis u.c. Grāmatai pievienots apgāda “Zelta Ābele” ilustrēts krāsains bibliogrāfisks izdevumu katalogs “Grāmata kā meistardarbs”, kas sastāv no trim nodaļām: apgāda izdevumu un manuskriptu aplūkojuma, apgāda izdevumu īpašo eksemplāru apraksta (limitētajiem iespiedumiem uz cita papīra, individuāliem rokas sējumiem, autografētiem izdevumiem, mākslinieka kolorētiem izdevumiem u.tml.), trešajā nodaļā aprakstīti izdevumu atkārtojumi citos apgādos, manuskriptu pēckara izdevumi trimdā un Latvijā, kā arī neīstenotās ieceres un trimdas laikā noraidītie piedāvājumi. Iekļauts grāmatu nosaukumu, autoru un līdzstrādnieku alfabētiskie rādītāji. Divu sējuma izdevuma mērķauditorija ir grāmatmīļi, visi, kas interesējas par 20. gadsimta 20.–30. gadu izdevējdarbību Latvijā, apgādu darbības turpināšanos Zviedrijā, kā arī Gopperu dzimtu. Noderīgi: lr1.lsm.lv / diena.lv / didziskukainis.lv Laimonis Osis. Ideālists merkantilā pasaulē: grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve. Rīga: Neputns, 2024. 756 lpp. ISBN 9789934601811. Laimonis Osis. Grāmata kā meistardarbs: apgāda "Zelta ābele" ilustrēts bibliogrāfisks izdevumu katalogs. Rīga: Neputns, 2023. 540 lpp. ISBN 9789934601750. Krišs Kapenieks ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latviešu literatūras, valodas un kultūras studiju programmas 1. kursa students.