Krāsaina puzle ziemīgajā Stambulā Mūsdienu ievērojamā turku rakstnieka, Nobela prēmijas laureāta Orhana Pamuka romāns “Mans vārds ir Sarkans” ir otrs šā autora latviski tulkotais prozas darbs (pirmais bija romāns “Sniegs”). Visai apjomīgais sacerējums aptver deviņas ziemas dienas 1591. gadā sniegotajā Stambulā, ko lasītājam sniedz 21 narators (stāstītājs). Tā ir fantastiski noslēpumaina un velnišķīgi viltīga krimināla mistērija, valdzinošs mīlas stāsts, izcila diskusija par mākslas, filozofijas un reliģijas problēmām. Īpaša individuāla stila sacerējumā savijas vēsture, filozofija, mīlestība, detektīvs. Grāmata sākas ar slepkavību – par sevi no viņsaules kā pirmais narators vēsta nogalinātais un akā iemestais mākslinieks Zarifs, labākais sultāna mākslinieku darbnīcas dekoratīvo rotājumu zīmētājs. Viņš ir viens no sultāna izcilāko mākslinieku četrotnes, kam vecā meistara Eništes vadībā uzticēts slepens uzdevums – pagatavot sultānu cildinošu grāmatu, kurai viņa slava jāizgaismo Eiropas stilā. Grāmatu sultāns iecerējis dāvināt venēciešiem, un tajā paredzētas atkāpes no islāma mākslas tradīcijas – darināt gadsimtu gaitā izkoptas izsmalcinātas miniatūras formāli, it kā no Allāha skatupunkta, noliedzot realitāti dabas uztverē, perspektīvu un mākslinieka individualitāti. Romāna personāžu rindā iesaistās pēc ilgas prombūtnes no Persijas atgriezies mākslinieks, Eništes radinieks Koro, kurš kopš bērnības mīl Eništes meitu, skaistuli Šekuri, ap viņiem vijas mīlas līnija, atklājot musulmaņu sieviešu un vīriešu paradumus un tradīcijas intīmajā un ģimenes jomā. Spriedze pieaug, kad tiek nogalināts arī Enište, tas mudina sultānu mobilizēt resursus abu slepkavību izmeklēšanai, taču slepkavu atklāj Koro, tā iegūstot skaistās Šekuri mīlestību. Pavediens nozieguma motīvam meklējams zīmējumos, uz to analīzi tiek koncentrēta vainīgā meklēšana. Jau grāmatas sākumā autors ļauj saprast, ka slepkava ir starp grupas māksliniekiem, bet tikai beigās noskaidrojas vainīgais. Neiztikt bez asinīm, vienlaikus pozitīvi atrisinoties arī mīlas lietām. Romāna sākums šķiet tikai kā iepazīstināšana ar varoņiem, taču patiesībā vēstījumā nav nevienas maznozīmīgas detaļas, katrs nākamais narators pārņem no iepriekšējā sižeta pavedienu un, tiem mainoties, atšķetina māksliniecisko mīklu līdz pārdomātam nobeigumam. Lai gan romāns veidots kā detektīvs, vainīgā meklēšana ir tikai sižeta virzītājs, jo Pamuka romāns apliecina, cik filozofiski, idejiski, saturiski un mākslinieciski ietilpīgs var būt šā žanra sacerējums. Padziļināti tajā risinātas mākslas problēmas, māksliniecisko štampu noliegums. Mākslinieka tiesības uz individuālu stilu saduras ar pietāti pret izkoptu tradīciju, tiek konfrontēts austrumu domāšanas veids ar rietumniecisko dzīves uztveri. Bagātīgie grāmatu ilumināciju, mākslinieku un mākslas dzīves apraksti kontrastē ar brutalitāti sadzīvē. Romāna simbols Sarkans asociējas gan ar pietāti pret šo krāsu seno austrumu iluminācijās, gan asinīm, nogalināšanu, protestiem, nemieriem, revolūcijām. Romāns kopumā ir filozofiska fantāzija, kurā kaleidoskopiski mijas mākslas, reliģijas, mīlas, varas problēmas uz izteiksmīgu Stambulas vides un sadzīves ainu fona. Tulkotāja Laima Kota zemsvītras piezīmēs un beigu skaidrojumos sniedz plašu izziņas materiālu par minētajām personām, neskaidriem jēdzieniem, vēsturiskām reālijām, padarot lasīšanu jēgpilnāku. Romāns pirmoreiz oriģinālā izdots 1998. gadā. Noderīgi: dgramata.lv / lsm.lv / lr1.lsm.lv / satori.lv / lililasa.wordpress.com Orhans Pamuks. Mans vārds ir Sarkans. No turku valodas tulkojusi Laima Kota; literārā redaktore Gundega Blumberga; konsultants Vents Zvaigzne; Jāņa Esīša dizains; Gundegas Kārkliņas makets. Rīga: Dienas Grāmata, 2024. 527 lpp. ISBN 9789934636165. Lilija Limane ir ir grāmatniecības pētniece.

“Psihoanalīze Latvijā” ir viens no pēdējiem šogad mūžībā aizgājušā Igora Šuvajeva darbiem. Apjomīgais psihoanalītisko rakstu un tulkojumu kopojums noslēdz ciklu “Dzīļu psiholoģija Latvijā”, kas apskata psihoanalīzes sarežģīto iedzīvošanos starpkaru periodā (1918–1940). Kāpēc psihoanalīze ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē tika sagrozīta, pārprasta, ignorēta un noraidīta? Tas ir viens no interesantākajiem jautājumiem, ko uzstāda šī grāmata. Un arī uz to atbild. Savas attīstības gaitā psihoanalīze ir tikusi apsūdzēta gan “žīdiskumā”, gan panseksuālismā, gan spekulatīvismā. Tomēr Latvijā – varbūt neinformētības dēļ – vēl salīdzinoši paveicās: “citviet Freida (gluži tāpat kā Cveiga) grāmatas (piemēram, akcijā pret nevācisko garu) tiek dedzinātas jau 1933. gadā, Latvijā aizliedz vienīgi tulkojumus” (31. lpp.). Tātad Freida darbi nebija pieejami latviešu valodā, bet interesenti tos varēja lasīt vācu, krievu vai citā valodā. Vēl vēlāk nostiprinājās padomju seksualitāte, kas Šuvajeva vērtējumā gan tikai virzības ziņā atšķiras no tikpat sadomātās, šķietami autentiskās latviešu tautas seksualitātes. Pēdējā bieži vien savās izpausmēs esot vienādojama ar “seksuālo analfabētismu” (44. lpp.). Freida idejas ieviesās vidē, kurā, no vienas puses, ierasti tika uzskatīts, ka bērns ir eņģelim pietuvināta būtne, kas visiem spēkiem ir jāaizsargā no visa miesiskā, “netīrā” utt. No otras puses, zemnieku bērni šajos jautājumos pat tika mudināti dažādas gudrības smelties no lopiņiem. Cilvēkkopība šeit savijas ar lopkopību un atsevišķos kontekstos – arī ar selekciju, eigēniku un rasismu (23., 161. lpp. u.c.). Šī vēsture un iepriekš latviski nepublicētie vai mazzināmie dažādu psihoanalītiķu, pedagogu, rakstnieku un citu personu uzskatu fiksējumi, kas vai nu latviski, vai tulkojumā nu ir pieejami, parāda, piemēram, “vienkāršā pilsoņa” priekšstatus par psihoanalīzes iespējām un potenciālo kaitējumu. Sabiedrībā cirkulējošās idejas bieži vien bija komiskas vai nožēlojamas – sk. kāda, kurš parakstījies kā “F.”, recenziju ar nosaukumu “Žīdu grāmata latviešu dvēseles sagandēšanai” un tajā atrodamo visai tipisko izteikumu: “Seksuālā izvirtība, aborti jau parasti ir žīdu rakstnieku iemīļotākie temati” (159. lpp.). Grāmata aptver bagātīgu vākumu: te atrodamas nodaļas, kas apskata psihoanalīzes saistību ar mākslu, filozofiju, audzināšanu, lasāmas gan Freidu un citus psihoanalītiķus slavinošas esejas, gan arī vairāk vai mazāk argumentēta freidisma kritika. Tāpat apkopotas psihoanalīzes atbalsis – tās bieži vien ir izkaisītas periodikā, arī izdevumos, kas nepiedzīvoja turpinājumus, tāpēc pieteiktās problēmas netika aplūkotas un nav iespējams noskaidrot, cik liela ir bijusi šo ideju ietekme. Arī tulkotie termini ne vienmēr tika precīzi izprasti (dziņu vietā pastāvēja “instinkti”, bezapziņas vietā – “zemapziņa” utt.). Ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs un kontinentos bija sastopama arī savdabīgā “savvaļas psihoanalīze” (wilde Psychoanalyse), ko varētu raksturot kā “psihoanalīzi nepārzinoša indivīda vai nepieredzējuša analītiķa darbību” (354. lpp.). Šī nepastāvība un necaurredzamība daļēji nostiprināja un uzturēja psihoanalīzes slikto slavu. Pievēršoties pozitīvajam, tomēr ir jāņem vērā ziņas, ka Latvijā atsevišķus ar dzīļu psiholoģiju saistītos pasākumus ir apmeklējuši tik lieli cilvēku pūļi, ka daudzi palika stāvam aiz durvīm. Vismaz dažu klausītāju interese bija patiesi dziļa un tika izvērsta un attīstīta līdz padomju okupācijas sākumam, kad šīs iestrādnes aizlieguma dēļ aprāvās. Nolikdams pie malas grāmatu, lasītājs, iespējams, melanholiski prātos, kādas dažādu psihoanalīzes atzaru skolas Latvijā būtu uzplaukušas citos vēsturiskajos apstākļos. Noderīgi: zinatnesgramatas.lv Psihoanalīze Latvijā. Igora Šuvajeva ievadeseja, tulkojums, komentāri, sastādījums; redaktore Ināra Stašulāne; mākslinieks Modris Brasliņš; maketētājs Oskars Stalidzāns. Rīga: Zinātne, 2024. 575 lpp. ISBN 9789934599590. Anna Auzāne ir Nacionālās enciklopēdijas redaktore, LU HZF doktorantūras 1. kursa studente.

Lias Guļevskas grāmata “Aleksandrs Grīva. Skaņas karalis” šogad piedzīvojusi otro, papildināto izdevumu. Pirmoreiz tā izdota 2004. gadā ar nosaukumu “Panākumu kāpņu augšgalā nekad nav burzmas”, gadu pirms izcilā latviešu producenta, skaņu režisora un diriģenta Aleksandra Grīvas (1938–2005) aiziešanas mūžībā. Kādu dēvēt par karali ir liels pagodinājums. Izpelnīties šādu apzīmējumu profesijā, kas liek “spīdēt” citu darbam un nezinātājam var būt arī nepamanāma, ir īpašs novērtējums. Aleksandrs Grīva savā vienlīdz tehniskajā un radošajā profesionālajā darbībā ir pratis izcelt sava laika ievērojamāko Latvijas mūzikas zvaigžņu spožumu, kā arī ar ieteikumiem un vadību spēcīgi veidojis daudzu skatuves mākslinieku karjeru. Šeit īpaši izceļams Raimonda Paula popularitātes fenomens un tas, kā grupas “Zodiaks” ieraksti teju raķešveidīgi sasnieguši pirmo vietu pārdotāko skaņuplašu sarakstā visā Padomju savienībā (ar laiku iemantojot atpazīstamību arī ārpus dzelzs priekškara robežām). Pateicības par nozīmīgu ideju un padomu sniegšanu Aleksandram Grīvam izteikuši arī augstas raudzes ārvalstu profesionāļi, sākot ar pasaules klases operdziedātājiem (piemēram, Irina Arhipova – “pasaulē labākā Karmena”) līdz skaņu inženieriem vismodernākajās Tokijas ierakstu studijās. Aleksandrs Grīva ir slavens ar savu darbu kā “Melodijas” ierakstu studijas mākslinieciskais vadītājs Rīgā, Tallinā un Viļņā. Piedalījies kora “Ave Sol” izveidē un mākslinieciskajā virzībā. 2002. gadā Grīva saņēmis Latvijas mūzikas ierakstu gada balvu par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā. Grāmatas autore Lia Guļevska kā radio personība un žurnāliste ar patiesu ieinteresētību ir vēlējusies iemūžināt sev un visai Latvijas sabiedrībai kopumā nozīmīgā un nenoliedzami talantīgā skaņu valsts valdnieka dzīvesstāstu. Aleksandrs Grīva, savukārt, būdams uzticīgs arodam, uzsver, ka “grāmatai jābūt noderīgai, palīdzošai jaunajiem un nākamajiem skaņu režisoriem, mūzikas ierakstu direktoriem un producentiem”. (55. lpp.) Darba instrumenti, aprīkojums, ierakstāmais skaņas materiāls un izpildītājmākslinieki, protams, nemitīgi mainās, turpretim principi, pēc kuriem vadīties darbā, kurā jāapvieno augsti kvalitātes standarti ar, iespējams, vēl augstāka līmeņa saskarsmes spējām, šķiet, esam daudz noturīgāki pret pārmaiņu vējiem, līdz ar to tik tiešām – pārmantojami, tālāk nododami. Nozīmīgas ir Aleksandra Grīvas atziņas par akustikas nozīmi skaņas ierakstā. Jāmin, ka grāmatā ir daudz informācijas un vēl vairāk ieintriģējošu pavedienu par dažādām padomju un arī atjaunotās, neatkarīgās Latvijas mūzikas ainas norisēm, ko nav iespējams atrast ar vienkāršu tīmekļa meklējumu. Skaidra ir arī Grīvas nelokāmā nostāja un iesaiste centienos PAR Latvijas brīvību un neatkarību, sākot ar tādiem žestiem kā latviešu tautasdziesmas “Rīga dimd” ieskandināšana zvanu skaņās, lai to piecreiz dienā veselās stundās atskaņotu Pēterbaznīcas tornī, līdz ārkārtīgi riskantajai, bet nenovērtējami svarīgajai Lūcijas Garūtas kantātes “Dievs, Tava zeme deg” ieraksta kopiju izgatavošanai Maskavā un pēcākai pavairošanai Rietumos. Otra monētas puse ir bijušas darbības PRET padomju režīmu, arīdzan ietērptas muzikāli pausto ideju ietvarā – Grīva atbalstījis Tallinas džeza (t.i. Padomju savienībā ideoloģiski nepieļaujama) mūzikas festivāla rīkošanu 1967. gadā un to arī ierakstījis, tāpat ieskaņojis popmūzikas festivālu Erevānā, Armēnijā. Šeit varētu turpināt, lai gan Aleksandra Grīvas darbības lauks bijis tik plašs, ka svarīgāko īsi uzskaitīt nemaz nav iespējams. Grāmata “Aleksandrs Grīva: Skaņas karalis” sastāv no izvērstas Lias Guļevskas intervijas ar Aleksandru Grīvu par viņa dzīvi, kam seko veseli 50 (!) laikabiedru atmiņu stāsti un novērtējums. Otrā izdevuma papildinātajā daļā pievienoti vēl 16 ieraksti no Aleksandra Grīvas jaunākajiem kolēģiem, kā arī viņa bērnu atmiņas par tēti. Izdevumā ietverti arī attēli no ģimenes fotoalbuma un svarīgākajiem brīžiem Grīvas karjerā. Kopējās noskaņas ziņā grāmatu var pielīdzināt vērtīgam, profesionāli orientētam, bet arī cilvēcīgi atklātam raidierakstam. Lias Guļevskas un Aleksandra Grīvas sarunā saglabāta runātā vārda sajūta. Sarunai izskanot, dažādas tā paša stāsta nianses tiek atklātas neparastā sintēzē starp it kā personisku, bet tai pašā laikā – skaidri zināms – publisku “korespondenci”, kas veidojas starp katra atmiņu stāsta stāstnieku un paša Grīvas iespaidiem par ikvienu no grāmatas “viesiem”. “Aleksandrs Grīva: Skaņas karalis” (un, kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts – “Latvijas mūzikas industrijas leģenda”) ir pamatīgs un visaptverošs ieskats spēcīgas personības dzīvē un darbā, vienlaikus kalpojot par spilgtu laikmeta liecību dažādu reģistru un intonāciju skaņās, kas šoreiz ierakstītas nevis skaņuplates rievās, bet šī biogrāfiskā darba lappusēs. Noderīgi: jumava.lv / retv.lv / facebook.com Lia Guļevska. Aleksandrs Grīva: Skaņas karalis. Latvijas mūzikas industrijas leģenda. Atbildīgā redaktore Liene Zundure; Ingus Feldmaņa vāka grafiskais noformējums; maketētājs Ivars Vimba. Rīga: Jumava, 2024. 263 lpp. ISBN 9789934206924. Marta Viktorija Agruma ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Speciālo krājumu departamenta Audiovizuālā krājuma galvenā bibliogrāfe.

Nezinu, vai kāds tiešām skaita, cik reizes ir pārlasījis kādu sev mīļu grāmatu, taču, kā minēts brazīliešu izcelsmes autores Klarisas Lispektores (Clarice Lispector, 1920–1977) grāmatas “Dzīvais ūdens” (oriģinālā izdota 1973. gadā) Bendžamina Mozera, amerikāņu rakstnieka un tulkotāja, priekšvārdā, tad kāds brazīliešu dziedātājs šo darbu esot izlasījis simt vienpadsmit reižu! Vai to var uzskatīt par ievērības cienīgu rādītāju, lai spriestu par literārā darba kvalitāti, sarežģītību vai jebko citu? Droši vien, ka ne, taču skaidrs, ka Klarisas Lispektores “Dzīvā ūdens” teritorijas nav apgūstamas tikai ar vienu vienīgu lasīšanas reizi. Katru reizi “dzīvais ūdens” noteikti iemirdzēsies citādi, atkarībā no tā, kas tobrīd notiks pašā lasītāja apziņā. Šīs ir ļoti piesātinātas vārdu dzīles ar noslēpumiem un tumsu, kas jāatklāj, jāšķetina un “jāizpeld” tām cauri, nebaidoties samirkt. Vai tā ir vēstule, dzejolis, eseja, vai tā ir saruna ar sevi, kādu citu vai ar visiem? Robežas šajā darbā nav noteiktas. Arī lasītājam nav iedots pavediens, pie kā pieturēties, nav ne jausmas, kur teksts aizvedīs, jo grāmatu var lasīt no jebkuras vietas, tai nav konkrētas sižeta līnijas vai vēstījuma, kam būtu obligāti jāseko līdzi. “Dzīvais ūdens” ir kā pārsteigums, kas jāatklāj pamazām, nepieciešams ļauties tā plūsmai, ne strukturētai analīzei. Par ilgi un grūti tapušu darbu Klarisa Lispektore spēj radīt iespaidu, ka tas uzrakstīts neticami viegli. Tās varētu būt tikai nevērīgi uzmestas ikdienas piezīmes un novērojumi par dzīvi. Kā raksta autore, tad “katru sīkumu, kas ar mani notiek, es pierakstu, lai to nostiprinātu” (21. lpp.). Procesi, kas notiek ārpus mums un kas notiek mūsu apziņā, viens otru spēcīgi papildina. Lispektore uzdrīkstas tiem pievērst pastiprinātu uzmanību. Viņa raksta tā it kā nevarētu apstāties, tekstā smalki sapludinot robežas starp savu iekšējo un ārējo pasauli. ”Dzīvais ūdens” atgādina par lietu netveramo dabu. Par to, ka viss nepārtraukti plūst un mainās, bet šo īso pārtapšanas brīdi gribas apstādināt un tajā būt, taču vienlaicīgi arī spēt to piefiksēt. Lasot šo grāmatu, šķiet, ka laiks brīžiem tajā ticis apzināti palēnināts. Katrs mirklis ir dziļi pārdomāts un izjusts. “Katrai lietai ir mirklis, kurā tā ir. Un es gribu valdīt pār katras lietas IR.” (13. lpp.) Autore iedvesmojas no pašiem mirkļiem un vārdiem, lai turpinātu radīt neatkārtojamas daiļrades kombinācijas vēl instinktīvāk un intuitīvāk. Klarisa Lispektore pievērš uzmanību mirkļa iedabai, proti, “tam, ko es ietveru sevī un šobrīd pārceļu rakstībā, piemīt izmisums, ka vārdi aizņems vairāk mirkļu nekā skatiena zibsnis” (19. lpp.). Mūsu laika izpratnē mirklis ir ļoti īss. Taču tas aizņem daudz vairāk laika nekā pats notikums, kas var būt biedējoši. Ja nu neizdodas to notvert, pierakstīt vārdos? Ja nu tas aizslīd nepamanīts? Šajā darbā atspoguļotas sarežģītas attiecības ar laiku − pagātni, tagadni un nākotni. “Dzīvais ūdens” reizēm liek noticēt, ka viss notiek vienlaicīgi, konkrēts laiks ir tikai ilūzija. “Es esmu vienlaicīga būtne: apvienoju sevī pagātnes, tagadnes un nākotnes laiku, kas dzirdams pulksteņu tikšķos.” (23. lpp.) Ko iespējams ieraudzīt dzīvā ūdens atspulgā? Tikai vienmēr mainīgu sevi. Katrs lasītājs šī teksta slāņus piedzīvos un uztvers atšķirīgi. Lasot šo darbu, vietām piemeklēs kluss un rāms miers, priecīgs saviļņojums, smeldzīgas ilgas pēc tikai kā nojaušama, arī dziļa pateicība, nostalģija un dzīves mīlestība – plašs sajūtu un emociju spektrs. “Dzīvais ūdens” ir noskaņu grāmata. “Vai nākamo mirkli esmu radījusi es? Vai tas veidojas pats no sevis? Elpodami mēs to darinām visi kopā.” (13. lpp.) Un tam nevar nepiekrist. Noderīgi: aminori.lv / rigaslaiks.lv / punctummagazine.lv Klarisa Lispektore. Dzīvais ūdens. Tulkojis Edvīns Raups; priekšvārda autors Bendžamins Mozers; priekšvārdu no angļu valodas tulkojusi Jana Bērziņa; literārā redaktore Sigita Kušnere; dizainere Anna Aizsilniece. Rīga: Aminori, 2024. 78 lpp. ISBN 9789934612473. Raiva Turka ir literatūras blogere.

Gadu simtiem cilvēces vēsturē dvīņi bija noslēpumainības apvīta, neizprotama parādība, kas reizēm robežojās ar mistiku. Viljama Vainija (William Viney) grāmatas “Dvīņi” izdevums latviešu valodā ir unikāls kultūrvēsturisks pētījums, kas cieši pietuvojas šī fenomena izpratnei no visdažādākajiem aspektiem daudzu zinātņu nozaru – psiholoģijas, antropoloģijas, ģenētikas, literatūras, mākslas, reliģijas, jurisprudences u.c. – skatījumā. Dvīņi cilvēkus ir gan valdzinājuši un pat suģestējuši, gan reizēm arī nepamatoti biedējuši. Kaut arī dvīņi nebūt nav tik reta parādība, tomēr ap viņiem vienmēr ir noslēpumainības oreols, kas fascinē un vienlaikus prasa atminējumu. Kā saka pats autors: “Dvīņi ir kultūras mīkla. Dvīņi tikuši izmantoti, lai veiktu pētījumus par cilvēka dabu, kā arī izvērtētu senas un jaunas cilvēka spēju robežas.” Autors ideju šai grāmatai ir smēlies no savas personīgās dzīves pieredzes, jo pats ir nācis pasaulē kā identiskais dvīnis (grāmatā ir ievietots viņa brāļa Džordžija sarakstītais priekšvārds). Rakstot šo grāmatu, autors salīdzina pats savu pieredzi ar daudzveidīgajām liecībām par dvīņiem rakstos un mākslā. Dvīņi ir devuši ierosmi gan mutvārdu sacerējumiem, gan literāriem darbiem, gan nopietniem zinātniskiem pētījumiem. Dvīņu personības, to uzvedība un izdarības liktas par pamatu daudzu filmu scenāriju, teātra uzvedumu un romānu sižetu tapšanā. Gradācija, ar kādu mākslinieki un zinātnieki pieiet dvīņu izpētei, ir izstiepti gara – no sajūsmas un apbrīnas līdz pat nepatikai un riebumam. Samērā plaši autors pievēršas dvīņu attēlojumam mītos un leģendās. Senajos mītos dvīņi nereti ir cilvēku un dievu savstarpējās saskarsmes iznākums. Daudzos pasaules radīšanas stāstos dvīņi ir dievības, dzīvības un pasaules veidotāji. Vainijs balstās uz senajām vēsturiskajām liecībām ēģiptiešu, grieķu, indiešu, romiešu, Rietumāfrikas cilšu, Vidusamerikas pirmiedzīvotāju (indiāņu, acteku, maiju) un citu tautību stāstos, to atšķirīgajām interpretācijām un arheoloģiskajos izrakumos rastajiem pierādījumiem. Autors apskata arī Siāmas dvīņu – kopā ķermeniski saaugušo dvīņu – paradoksu un attieksmi pret to dažādos laikmetos un kultūrās. Cilvēku dvīņi visā pasaulē joprojām ir un paliek neparasta un neierasta parādība, kurai nav viennozīmīga vērtējuma. Dvīņu zinātnisko pētniecību 19. gadsimtā aizsāka Frensiss Galtons, kurš izmantoja biometriskās un psihometriskās metodes dažādu personības iezīmju: rakstura, inteliģences, talanta u.c. pētīšanai atkarībā no iedzimtības un gēnu ietekmes. Dvīņu pētniecības metodes arī mūsdienās tiek plaši izmantotas, lai aprēķinātu bioloģisko un apkārtējās vides faktoru ietekmi uz cilvēka attīstības, veselības un slimību zinātniskās izpētes procesiem. Dvīņu antropometriskajiem, biometriskajiem pētījumiem (šobrīd arī DNS un mākslīgā intelekta izmantošanai) ir ļoti būtiska nozīme dažādu noziegumu atklāšanā un pamatošanā tiesu ekspertīzē un kriminālistikā. Autors ieskicē arī jaunās ievirzes saistībā ar IVF (in vitro fertilization jeb ārpusķermeņa apaugļošanas) iespējām, daudzaugļu grūtniecību un dvīņu radīšanu ar mākslīgo apaugļošanu, surogātmāšu piesaisti, kā arī cilvēku iespējamās klonēšanas nākotnē juridiskajiem, bioloģiskajiem un ētiskajiem aspektiem. Viņš uzsver, ka dvīņu izpēte jāskata vienlaicīgi sociālā, politiskā, reliģiskā, tiesiskā un ekonomiskā kontekstā. Mūsdienu tendence psiholoģijā un pedagoģijā (atšķirībā no daudzām agrākajām teorijām) ir audzināt dvīņus kā individuālas personības, attīstot katra īpašās radošās spējas un potenciālu. Grāmata satur patiesi fenomenālu un pārbagātu ilustratīvo materiālu (fotogrāfijas, gleznu, pastmarku, plakātu, karikatūru, mākslas priekšmetu, artefaktu attēlus un grāmatu ilustrācijas). “Dvīņi” ir gan aizgrābjoša lasāmviela, gan unikāls kultūrvēsturisku materiālu un zinātnisku atziņu apkopojums. Noderīgi: janisroze.lv / lsm.lv / sandrakoka.com Viljams Vainijs. Dvīņi: valdzinājums un noslēpumi. Džordža Vainija priekšvārds; no angļu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds; literārā redaktore Renāte Punka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 224 lpp. ISBN 9789984239576. Irēna Moreino ir LNB Pakalpojumu departamenta Jesajas Berlina Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas speciāliste.

Mūsdienu drošības vides situācijā, īpaši hibrīdapdraudējuma apstākļos, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) iesaiste valsts aizsardzības uzdevumu īstenošanā ir kritiski svarīga. NBS dienējošie karavīri ir amatpersonas, kurām ir īpašas dienesta attiecības ar Latvijas Republiku un kas ir tā sabiedrības daļa, kas rūpējas par valsts drošību gan Latvijā, gan starptautisko misiju rajonos kolektīvās aizsardzības ietvaros. Biznesa augstskola Turība šogad ir laidusi klajā Ph.D. (Dr.iur) Ivetas Goltas monogrāfiju “Karavīra disciplināratbidība”, kurā autore pievēršas Latvijas tiesību zinātnē maz pētītajiem militāro tiesību aspektiem un aplūko profesionālā dienesta karavīru nozīmi un vietu valsts aizsardzībā, militārajā dienestā un sabiedrībā. Iveta Golta izskaidro militārā dienesta īpatnības un specifiku. Autore analizē karavīru disciplināratbildības problemātiku, uzsverot, ka to regulē gan militāro tiesību vispārējie un speciālie avoti, gan arī administratīvo tiesību un administratīvā procesa tiesību normas. Monogrāfijas struktūru veido četras nodaļas. Pirmajā nodaļā Iveta Golta definē un skaidro ar karavīra disciplināratbildību saistītos tiesiskos jēdzienus un regulējošās tiesību normas. Autore aplūko karavīra kā tiesību subjekta saistību ar valsts pārvaldi, ar NBS un valsts dienestu. Raksturo karavīru kā militāro tiesību subjektu saistībā ar šo tiesību priekšmetu, vispārējiem un speciālajiem tiesību avotiem, vienlaicīgi parādot arī militāro un administratīvo tiesību mijiedarbību. Otrās nodaļas centrā ir karavīra tiesiskais statuss un tā elementi – karavīra tiesības, pienākumi, ierobežojumi un disciplināratbildība. Autore analizē jēdzienu “karavīra gods un cieņa”, skaidro tā izcelsmi, vēsturiskās attīstības tendences un transformāciju mūsdienās. Trešajā nodaļā Golta raksturo karavīra disciplināratbildības, disciplinārā procesa un disciplināro procedūru jēdzienu teorētisko un tiesisko aspektus gan no vēsturiskā, gan mūsdienu skatupunkta. Autore aplūko disciplinārlietas ierosināšanas, izskatīšanas un pabeigšanas procedūras un pēta disciplināratbildības seku teorētiskos un tiesiskos aspektus. Pēdējā nodaļā Iveta Golta analizē karavīru disciplināro praksi, izmantojot Aizsardzības ministrijas Apelācijas komisijas lēmumus laika periodā no 2012. līdz 2019. gadam, kuru rezultātā karavīram disciplinārsodu var atcelt, samazināt vai atstāt spēkā, apstrīdēšanas iesniegumu noraidot. Monogrāfiju ievada Dr.iur., profesora, Latvijas Zinātnes padomes eksperta Jāņa Načisčioņa izsmeļošais priekšvārds, kurā raksturotas pētījuma satura kvalitātes un nozīmīgums militāro tiesību doktrīnas izpētes jomā. Grāmatai ir pievienots izmantotās literatūras un avotu saraksts, kas ietver arī tiesību aktus, tiesu prakses un judikatūras materiālus, kā arī pētījumā izmantoto saīsinājumu saraksts. Izdevums ir adresēts topošajiem un esošajiem karavīriem, militāro tiesību pētniekiem un to piemērotājiem, kā arī ikvienam interesentam. Noderīgi: turiba.lv / likumi.lv / janisroze.lv Iveta Golta. Karavīra disciplināratbildība: monogrāfija. Recenzenti: Dr.iur. Vitolds Zahars, Dr.iur. Raimundas Kalesnykas; priekšvārds: Dr.iur. Jānis Načisčionis. Rīga: Biznesa augstskola Turība, 2024. 362 lpp. ISBN 9789934543487. Zane Krūmiņa ir LNB Pakalpojumu departamenta Jesajas Berlina Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Bioekonomika sniedz ilgtspējīgus risinājumus problēmām, ar kurām mūsdienās saskaras pasaule un kas saistītas ar klimata pārmaiņām, piemēram, ūdens pieejamība, dabas resursu ilgtspējīga apsaimniekošana, atjaunīgās enerģijas ražošana u.c. Jēdziens ” bioekonomika ” jeb ” bio bāzēta ekonomika ” tiek lietots salīdzinoši plaši, tomēr tikai aptuveni trešdaļā stratēģisko dokumentu bioekonomikai ir formulēta definīcija. Dažādās valstīs to lieto atšķirīgās nozīmēs, taču Latvijā ar bioekonomikas jēdzienu saprot to tautsaimniecības daļu, kas balstās bioresursu izmantošanā, lai saražotu pārtiku un barību, enerģiju, preces un pakalpojumus. Bioekonomikas attīstība ir kļuvusi par neatņemamu zinātniskās diskusijas daļu un politikas veidotāju, kam jānodrošina reāls pagrieziens uz ilgtspējīgu attīstību. Septiņi Latvijas Biozinātņu un tehnoloģijas universitātes Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes docētāji sabiedrībai nodod zinātnisku monogrāfiju “Bioekonomika: attīstības ceļvedis”, ko izveidojuši, balstoties aptuveni desmit gadus ilgā pieredzē šīs tēmas izpētē. Monogrāfija paskaidro bioekonomikas jēdzienu, vēsturi, izskaidro bioekonomikas pamatus, kas balstīti ekosistēmu pakalpojumos un resursos, aplūko esošo situāciju un iezīmē nākotnes attīstības iespējas, balstoties bioekonomikas principos Latvijā un pasaulē. Grāmata ir vērtīgs resurss plašai auditorijai – ne tikai studentiem un pētniekiem, bet arī uzņēmējiem, politikas veidotājiem un ikvienam, kas interesējas par ilgtspējīgas attīstības iespējām. Monogrāfijas pirmajā nodaļā Dina Popluga apraksta bioekonomikas definīcijas, izskaidro tās saistītos terminus, kā biomasa, bioresurss, biotehnoloģijas u.c., kā arī skaidro dažādus jēdzienus, kā aprites ekonomika, zaļā ekonomika u.c. ieviešot zināmu skaidrību šo konceptu izmantošanā gan politiskajā, gan zinātniskajā diskursā. Otrajā nodaļā Kaspars Naglis-Liepa bioekonomikai velta vēsturisku atskatu un to aplūko kā bioloģiskās un sociālās sistēmas attiecību gala produktu. Tiek uzsvērta nepieciešamība sabiedrībai tuvoties dzīvei simbiozē ar dabu un bioekonomika ir viens no rīkiem, lai to panāktu. Arnis Lēnerts trešajā nodaļā analizē bioresursu veidus, to kvalitātes uzturēšanu un pieejamo apjomu aplūkojot arī Latvijas piemēru. Autors dod ieskatu bioresursu pārstrādes tehnoloģijās, fokusējoties uz bioresursu pilnīgāku izmantošanu, samazinot atlikumus un mazinot ietekmi uz ekosistēmu. Ceturtajā nodaļā Līga Feldmane aplūko resursu – ekosistēmas pakalpojuma jēdzienu, vēsturisko attīstību, nozīmi, klasifikāciju un saikni ar cilvēka labklājības nodrošināšanu. Kā arī risina no ekonomikas viedokļa izaicinošāko jautājumu par ekosistēmas pakalpojumu vērtības noteikšanu. Piektajā nodaļā tiek raksturota bioekonomikas attīstība Eiropas Savienībā. Šai nodaļai ir četras autores Sandija Zēverte-Rivža, Vineta Tetere, Dina Popluga un Aina Muška. Sestajā nodaļā Kaspars Naglis-Liepa un Dina Popluga apraksta zināšanu nozīmi bioekonomikā, lai nodrošinātu tehnoloģisko attīstību šajā nozarē, stimulējot jaunus procesus un produktus, kas mainītu patērētāju ieradumus un vērtības. Tas nodrošinātu sabiedrības labklājības līmeni spītējot resursu izsīkumam un pieprasījuma pieaugumam pasaulē. Noslēdzošajā septītajā nodaļā Dina Popluga un Sandija Zēverte-Rivža pievēršas digitālās bioekonomikas attīstības iespējām un šķēršļiem, kā arī sniedz praktisku piemēru mākslīgā intelekta un robotikas risinājumiem lauksaimniecībā. Monogrāfija sastāv no septiņām nodaļām, satura rādītāja, Kaspara Nagļa-Liepas kopsavilkuma gan latviešu, gan angļu valodā, Kaspara Nagļa-Liepas un Voldemāra Strīķa rakstītā priekšvārda un Voldemāra Strīķa pēcvārda. Katras nodaļas beigās ir pievienots izmantotās literatūras un avotu saraksts, kā arī grāmatā iekļauts akronīmu, abreviatūru un simbolu saraksts un skaidrojums. Izdevums lasāms kā tiešsaistes resurss brīvpieejā (PDF) Noderīgi: lbtu.lv / bioeconomyalliance.eu Bioekonomika: attīstības ceļvedis : monogrāfija. Dina Popluga, Arnis Lēnerts, Līga Feldmane, Sandija Zēverte-Rivža, Vineta Tetere [un vēl 5 autori]; galvenais redaktors Kaspars Naglis-Liepa; latviešu valodas redaktore Ausma Mukāne; recenzenti: Dr.sc.admin. Una Libkovska, Dr.silv. Andis Lazdiņš; pēcvārds: Voldemārs Strīķis; grafiskais un vāka salikums: Evija Godiņa. Jelgava: Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte, 2024. Tiešsaistes resurss; 205 lpp. ISBN 9789984484358. Solveiga Ozolniece ir LNB Pakalpojumu departamenta Jesajas Berlina Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas informācijas speciāliste.

Ko lasījām novembrī? Patriotu un neatkarības mēnesī lasījām grāmatas, kas liek atcerēties, un grāmatas, kas neļauj aizmirst. Sarunājāmies ar Zani Daudziņu, kura ir iemūžinājusi savu bērnību, ar Ilonu Brūveri, kura ir vēlējusies uzrakstīt un parādīt savu dzīvi, un ar britu-latviešu autoru Miku Koljeru, kuram Latvija ir kļuvusi par mājām. Piedāvājam mēneša apkopojumu: Novembris 2024 . Aicinām arī līdzdarboties izdevuma satura veidošanā un ne tikai lasīt, bet arī rakstīt! Priecāsimies saņemt e-pastu ar vēlmi kļūt par līdzautoru. Raksti uz redakciju literaturas.celvedis@lnb.lv . Lasīsim vēstules! Lai grāmatām bagāts decembris!

1992. gada 7. februārī pārstāvji no 12 valstīm parakstīja tā saukto Māstrihtas līgumu, kas lika pamatu mūsdienu Eiropas Savienībai (ES). Šis reizē senais, bet vēl pietiekami nesenā vēsturē atminamais brīdis ir sākumpunkts politiskās ekonomikas profesora Dermota Hodsona grāmatai “Zvaigžņu aplis”, kas ir stāsts par Eiropas Savienību, kādu to pazīstam šodien. Tātad, jau vairāk nekā 20 gadus šis stāsts ietver arī Latviju. Un tomēr Latvija, Baltija kopumā, kā arī daudzas citas valstis, kas savienībai pievienojās tā saucamajā “Lielajā sprādzienā” 2004. gadā, šajā biogrāfiskajā un reizē analītiskajā stāstā parādās vien epizodiski. Grāmata vairāk ir stāsts par to, kā un kāpēc ES tika dibināta, un kā arī šodien gan politiķu, gan iedzīvotāju starpā valda atšķirīga izpratne par to, kas tad galu galā ir ES. Ekonomiska nāciju savienība, valstu kopums ar kopīgām vērtībām vai tikai politiska skatuve, gar kuru cilvēkam-parastajam nav nekādas daļas? No “sižeta” sarežģītības viedokļa grāmatas vairāk nekā 30 gadu garo vēstures apskatu varētu salīdzināt ar “Troņu spēlēm”, jo parādās tikpat daudz lielu notikumu, politisko intrigu un tēlu, no kuriem daudzus ziņu virsrakstos redzam vēl šodien. Un tomēr grāmatu neieteiktu kā lasāmvielu relaksējošai lasīšanas pieredzei. Garie, bieži neko nepasakošie politiķu citāti, “pārlēkšana” no notikuma uz notikumu un būtiskais vēsturiskais konteksts, ko prasa šis notikumu apskats, noteikti var nogurdināt. Tāpēc “Zvaigžņu apli” ieteiktu vairāk kā ērtu uzziņas materiālu ar trāpīgiem un loģiskiem noteiktu vēstures notikumu apskatiem, kurus vērts palasīt, kad ES aktualitātes uzpeld mediju ziņu ciklā. Arī vēsturiskam atskatam grāmata ir noderīga un ļauj padomāt, kādas bažas un kādi ideāli par ES attīstību ir piepildījušies. Noteikti netrūkst arī interesantu sadaļu, piemēram, par ES veidošanos no kultūras aspekta, par Īriju kā populāru ES darbaspēka galamērķi, par populisma pieaugumu pasaulē. Taču citi notikumi, īpaši nesenākie – Covid-19 pandēmija un Krievijas barbariskais iebrukums Ukrainā – šķiet nepietiekami izanalizēti. Varbūt kaut kad nākotnē sagaidīsim papildinātu izdevumu. Ja pēc tam, kad esam atzīmējuši otro gadu desmitu kopš iestāšanās ES, rodas ziņkāre – kur tad īsti esam iesaistījušies – šī grāmata var būt palīgs atbildes rašanai. Jāsaka, ka brīžiem to caurstrāvo šķietami naivs ideālisms, taču galu galā, vai piekrist autora apgalvojumiem gan par ES varenību, gan par pretrunību, paliek lasītāja ziņā. Noderīgi: janisroze.lv / revdem.ceu.edu Dermots Hodsons. Zvaigžņu aplis. No angļu valodas tulkojusi Maira Mora; redaktore Renāte Punka; mākslinieciskais noformējums: Elizabete Laura Punka; datorgrafiskais noformējums: Iveta Paegle. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2024. 416 lpp. ISBN 9789984239910. Emīls Rotgalvis ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra medijpratības nozares eksperts.

“ Lai gan šobrīd Latvijā dzīvojošā britu (nu jau arī latviešu) rakstnieka un žurnālista Mika Koljera romāns ir vēsturiskos notikumos balstīts 20. gadsimta sākuma gadu skatījums uz mūsu tagadējo valsti apdzīvojušiem ļaudīm un notikumiem, kad Latvijas valsts vēl nebija, bet nācijas – vācbalti, latvieši, lībieši, poļi, Volgas vācieši un vēl un vēl – bija vēl vairāk sajaukušās, nekā mūsdienās, par vēsturisku šo romānu īsti dēvēt nevar, “ par Mika Koljera grāmatu “Stārks“ (2024) apskatā raksta Anda Saldovere. “ Manuprāt, un to atzīst arī pats rakstnieks, kuram uzkrāta ilgstoša žurnālista darba pieredze Anglijā, romāna centrālais sižets ir mistikas apvīts stāsts par dabas un simbolu saplūšanu un to iespaidu uz baltiešu dzīves gājumā kopumā. “ Miks Koljers (Mike Collier, 1971) ir britu-latviešu rakstnieks un žurnālists, kurš kopš 2007. gada dzīvo Latvijā un šobrīd ir interneta medija LSM+ angļu versijas galvenais redaktors. Līdz šim publicēts Koljera romāns “Ceturtais lielākais Latvijā“ (2014), stāstu krājums “Baltic Byline“ (2016), kā arī romāns “Up the Baltick“, kas vispirms iznāca angļu valodā (2017), bet pēc tam latviski – ar nosaukumu “Iz Baltikas“ (2018) – apgādā “Dienas Grāmata”. “Literatūras ceļvedis“ aicināja autoru pastāstīt vairāk, kā tapa viņas jaunākā grāmata. Paldies par sarunai veltīto laiku! Kā pie jums ieradās grāmatas ideja? Nesen biju lasījis Džuzepes Tomasi di Lampedūzas “Gepardu” (1954), un man tas ļoti patika. Kā jau jūs droši vien zināt, di Lampedūza bija precējies ar baltvācieti Aleksandru fon Volfu, kura daudzējādā ziņā bija pat interesantāka par viņu. Tad sāku domāt: kā būtu, ja mēs dzirdētu par viņas dzimto pusi – rakstītu līdzīgā stilā, bet ar Baltijas, ne Vidusjūras ainavām un manierēm? Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises – kā strādājat jūs? Es ļoti ticu rakstīšanai “in situ” jeb uz vietas. Patiesībā grāmatu sāku rakstīt Stāmerienā, kur tiek baumots, ka di Lampedūza uzmetis savu pirmo "Geparda" plānu. Apmeklēju daudzas Latvijas muižas, koku alejas, purvus, jūru, pilsētas un veicu detalizētas piezīmes. Protams, pa ceļam uzzināju vēl daudz ko: vietējās vēstures fragmentus, leģendas. Grāmatā tā ir izdomāta ainava, bet veidota, iedvesmojoties no reālām vietām. Kas attiecas uz rakstīšanas procesu, es piepildu daudzas piezīmju grāmatiņas ar pierakstiem un teksta daļām (parasti trīs līdz četru lappušu garām), pirms sāku visu kārtot un likt pirmajā melnrakstā. Uzsākot darbu, man galvā ir aptuvens plāns, taču darba gaitā esmu atvērts pārmaiņām, un šajā grāmatā bija dažas diezgan lielas izmaiņas. Vienmēr ir ļoti patīkami būt pārsteigtam par darbu un varoņiem, to visu rakstot! Tapa nosacīti četras dažādas grāmatas versijas. Vissvarīgākais vienmēr ir prast īsināt. Biju diezgan brutāls un saīsināju uzrakstīto par aptuveni trešdaļu. Kas bija grūtākais, rakstot šo grāmatu? Pats grūtākais bija pārbaudīt dažas pavisam nelielas detaļas, piemēram, 1904. gada dzelzceļa kustības sarakstus, vai noskaidrot, kad atsevišķi produkti ir bijuši pieejami, kad ne. Vienā brīdī nācās pārbaudīt, cik ilgā laikā ziņas par Krievijas flotes sakāvi no Japānas var sasniegt Latvijas teritoriju. Par laimi Valdis Ābols bija izcils tulkotājs un redaktors, kurš palīdzēja ar virkni šādu piemēru! Par ko esat patiesi gandarīts, kad grāmata nu ir izdota? Es lepojos ar padarīto. Grāmata tika apzināti rakstīta "klasiskā" stilā, bet ar dažiem mūsdienīgiem un dažreiz pat šokējošiem elementiem. Jāatzīst, ka mazliet baidījos, ka lasītāji “Stārku” uztvers kā kaut kādu atbalstu baltvāciešiem vai nostalģiju pēc aristokrātijas. Bet mani patiesi ir iepriecinājušas atsauksmes – šķiet, ka latviešu lasītāji ir daudz vērīgāki nekā paredzēju un ir apbrīnojami uztvēruši nianses. To turpmāk ņemšu vērā! Ko jūs meklējat un visaugstāk vērtējat citu autoru grāmatās? Mēs izvēlamies dažādus autorus dažādiem nolūkiem. Kā lasītājs vēlos ko tādu, kas mani aizraus un rosinās iztēli. Tāds pilnīgs "eskeipisms", kas pārņems manu prātu. Bet kā rakstnieks vēlos sastapties ar teikumu vai rindkopu un nodomāt: “Oho, kaut es to būtu uzrakstījis!” Domāju, ka tā ir kā atšķirība starp sacīkšu braucēju un mehāniķi. Kā autovadītājs jeb lasītājs es vēlos braukt pēc iespējas ātrāk. Bet kā mehāniķis jeb rakstnieks vēlos apbrīnot, kā darbojas dzinējs. Tātad atbilde uz jūsu jautājumu droši vien būtu – "iztēli un tehniku". Ja jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Ļoti sadistisks jautājums! Es domāju, ka tās būtu Čārlza Bodlēra “Ļaunuma puķes” (“Les Fleurs du Mal”, 1857). Izvēlos daļēji tāpēc, ka, manuprāt, šī bija pirmā grāmata, kas lika man patiešām nopietni domāt par literatūru visos tās aspektos. Bet pavisam praktiski raugoties, ja tā būtu mana vienīgā grāmata, es visu savu atlikušo mūžu varētu pavadīt, mācoties šos dzejoļus no galvas. Es nedomāju, ka es to varētu izdarīt ar romānu! Bet ja tam būtu jābūt romānam, tas būtu Džozefa Rota “Radecka maršs” (1932). Īsts šedevrs. Kāda loma jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Bibliotēkas ir milzīga manas dzīves daļa, un vienmēr tādas ir bijušas. Mamma katru sestdienas rītu mani veda uz bibliotēku, es atdevu izlasītās grāmatas un paņēmu jaunas. Tas manī veidoja lasīšanas paradumu un prieku atrast negaidītas grāmatas negaidītās vietās. Šodien ļoti lielu daļu savu darbu es rakstu tieši bibliotēkās: galvenokārt Cēsīs un Valmierā, bet, rakstot "Stārku", braucu arī uz Burtniekiem, Valku, Smilteni, Alūksni, Kocēniem, Limbažiem... Es ļoti iestājos par bibliotēkām un vēlos tās pasargāt. Savā ziņā bibliotēkas ir vieni no pēdējiem civilizācijas pīlāriem, un bieži baidos par to nākotni un arī par mūsu nākotni, ja bibliotēkas izzustu. Trīs ašie: Rakstīt grāmatas: uz papīra vai datorā? Uz papīra (ar Kaweco zilās tintes pildspalvu). Peldēt jūrā vai baseinā? Jūrā (bet es gribētu ezeru, ja iespējams!) Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Grāmata. (Man ir slikts ieradums rakstīt, atrodoties teātrī, kino vai koncertos, bet es nevaru lasīt un rakstīt vienlaikus!) Paldies! Miks Koljers. Stārks: romāns.  No angļu valodas tulkojis Valdis Ābols. Redaktore Gundega Blumberga; Māra Garjāņa makets; Jāņa Esīša vāku dizains. Rīga: Dienas Grāmata, 2024. 206 lpp. ISBN 9789934636127.

Lai gan šobrīd Latvijā dzīvojošā britu (nu jau arī latviešu) rakstnieka un žurnālista Mika Koljera (Mike Collier, 1971) romāns ir vēsturiskos notikumos balstīts 20. gadsimta sākuma gadu skatījums uz mūsu tagadējo valsti apdzīvojušiem ļaudīm un notikumiem, kad Latvijas valsts vēl nebija, bet nācijas – vācbalti, latvieši, lībieši, poļi, Volgas vācieši un vēl un vēl – bija vēl vairāk sajaukušās, nekā mūsdienās, par vēsturisku šo romānu īsti dēvēt nevar. Manuprāt, un to atzīst arī pats rakstnieks, kuram uzkrāta ilgstoša žurnālista darba pieredze Anglijā, romāna centrālais sižets ir mistikas apvīts stāsts par dabas un simbolu saplūšanu un to iespaidu uz baltiešu dzīves gājumā kopumā. Stāsts pārsvarā saistīts ar kāda tolaik ļoti respektēta, ar stārķu pētniecību pārņemta vācbaltu barona muižu Vidzemē. Vēl pirms grāmatas atvēršanas intriģējošs var šķist tieši romāna nosaukums “Stārks” – līdz ar no tā izrietošiem minējumiem: kāpēc tieši stārks, nevis stārķis? Grūti nošķirams, kam te atvēlēta galvenā loma – cilvēkiem vai putniem. Meistarīgi noturot spriedzi lasītājā, risināta intriga par un ap vienu konkrētu datumu – 1904. gada 9. jūliju, kurš, kā romāna darbības gaitā sola autors, būs ļoti izšķirošs galvenā varoņa – Volgas vācu izcelsmes kara ārsta – dzīvē, un līdz ar to kāpina vēlmi ātrāk līdz šim datumam aizlasīties. Mistisku, neizprotamu notikumu, rīcības un tēlu, ieskaitot cēlos un garkājainos melnbaltos un citus putnus, romānā sastopams ne mazums. Rakstnieks mudina mūs aizdomāties arī par daudzo Eiropas nāciju sajaukšanos (tā dēvētā “tīrības fantāzija” – vai tīra nācija maz iespējama?). Tomēr personīgi man romāna piesaistošākā vērtība ir muižu koku aleju apraksti. Lasot to tēlainos un vienlaikus tik precīzos raksturojumus, nedaudz sajutu pat tādu kā dvēselisku saplūsmi ar grāmatas autoru. Skaidrojums tam slēpjas apziņā, ka arī es, daudzu gadu ritumā apceļojot mūsu lieliskiem dabas objektiem apveltīto zemīti, allaž esmu sajūsminājusies tieši par “plus mīnus” 150 gadus senajām muižu alejām, kuras daudzviet palikušas kā vienīgie dzīvie liecinieki vēstures nekontrolējami virzīto notikumu plūdumā, un ir tik žēl, ka tie, līdzīgi akmeņiem vai strautiem, nevar runāt un atklāt viņu pieredzētus, bet mūsu līdz galam neizzinātus faktus un noslēpumus… Un jā, arī es pēc saglabājušos koku sugām vai aleju dižuma pakāpes esmu prātojusi vai centusies uzminēt, kas un kādas tautības un turības būtu varējuši būt to vai citu muižu un piļu aleju stādītāji. Romānā koku alejām piešķirta nedaudz simboliska apļveida uzbūves loma: ievadnodaļā galvenais varonis pēc nejauši ceļā pamanītas konkrētās ozolu un lapegļu alejas atpazīst pirms piecdesmit gadiem piedzīvotus notikumus un vietu, savukārt romāna noslēdzošais teikums beidzas ar vārdiem: “parādi man lapegli, un es parādīšu tev baronu”… Nedaudz noslēpumainības plīvurā tīto koku aleju paēnā ietvertos cilvēku likteņstāstus un mītos balstītos notikumus neatklāšu, bet novēlu tos noteikti izbaudīt jums pašiem! Grāmata lasās viegli, pateicoties vizuālajai un spilgtajai valodai – romāns tīši vai netīši uzrakstīts tādā kā kinematogrāfiskā manierē (varbūt sagaidāma arī filma?). Īpaša pateicība veltāma romāna tulkotājam Valdim Ābolam, kura bagātās, enciklopēdiskās vēstures un citu jomu zināšanas, kā arī veiksmīgā saskaņa ar autoru lieti noderējušas, padarot grāmatu lasītājam tik saistošu. Latvijas radio raidījuma “Kultūras rondo” organizētajā, britu humora cauraustajā intervijā prieks dzirdēt dzīvespriecīgu, viedām domām un spriedumiem piesātinātu sarunu gan par grāmatas tapšanu, gan mums pašiem Mika Koljera skatījumā, turklāt latviešu valodā. Jāpiebilst, ka britu rakstnieks uz Latviju pārcēlies pirms aptuveni 17 gadiem, ir šo valsti iemīlējis, sajūsminās par mūsu dabu, turklāt ir apceļojis, kā pats saka, simtiem muižu. Grāmatas atklāšanas pasākumā vasaras vidū saruna par grāmatu gan noritēja angliski, tomēr izrādās, ka Koljeram piemīt arī atzīstamas latviešu valodas prasmes. Rakstnieks augstu vērtē tādu latviešu nācijas iezīmi kā interesi par savu vēsturi, un atzīst, ka britiem šī interese piemīt daudz retākos gadījumos. “Mēs parasti runājam par stundu, dienu, gadu kā sīku daļiņu no kāda diža jēdziena vai debesu kustības. Man tīkas domāt tieši pretēji. Koka krišana mežā var nebūt par cēloni kādas impērijas sabrukumam. Tā patiesībā var BŪT šīs impērijas krišana. Un tā varu jums bez kādas šaubīšanās iespējami īsos vārdos pateikt, kas notika 1904. gada 9. jūlijā: bija ceļojums, bija nāve, bija atgriešanās, bija piedzimšana. Šis varētu būt jebkurš no tūkstoš stāstiem – varbūt pat visi stāsti, ja esat tendēts domāt antropoloģiski.” Rakstnieks nenoliedz, ka šobrīd visi mēs dzīvojam pasaulei ļoti sarežģītā un smagā laika periodā, un piebilst, ka dzīve vispār ir sarežģīta, bet vienlaikus tieši tas šo dzīvi padara tik interesantu. Ja jums iepatiksies Mika Koljera rakstniecības valoda, latviskā tulkojumā pieejami vēl divi viņa prozas darbi saistībā ar Latviju: “Ceturtais lielākais Latvijā” (2014) un “Iz Baltikas” (2018). Noderīgi: dgramata.lv / lsm.lv Miks Koljers. Stārks: romāns. No angļu valodas tulkojis Valdis Ābols. Redaktore Gundega Blumberga; Māra Garjāņa makets; Jāņa Esīša vāku dizains. Rīga: Dienas Grāmata, 2024. 206 lpp. ISBN 9789934636127. Anda Saldovere ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas izdevuma "Literatūras ceļvedis" ilggadējā redaktore, šobrīd lasītprieka vēstnese.

Ko nozīmē būt karā? Būt karavīram, civiliedzīvotājam, vīrietim, sievietei, bērnam...? Ko nozīmē būt brīvprātīgajam, kurš glābj tos, kuri jau trešo gadu pakļauti Krievijas armijas uzbrukumiem, un būt tam, kurš par to visu pastāstīs pasaulei? Tai pasaulei, kas turpina paust attieksmi, izteikt nožēlu un sašutumu; tai pasaulei, kas turpina izlikties, ka viss ir kā parasti un ka “tas uz mums neattiecas”, un arī tai pasaulei, kas turpina atbalstīt Ukrainu un ukraiņus un vienlaikus tuvojas kādam bīstamam slieksnim, kuru sasniedzot, atliks vien noliekt galvu un paiet malā. Lasot pazīstamā žurnālista Ata Klimoviča dienagrāmatu par pieredzēto Ukrainas kara laukos no 2022. gada decembra līdz 2024. gada augustam, šie jautājumi atgriežas atkal un atkal, un no tiem nav iespējams izvairīties. Atis Klimovičs jau kopš 20. gadsimta 90. gadu sākuma savām acīm redzējis un uz savas ādas izjutis padomju impērijas sabrukuma un tagad jau – arī tas atjaunošanas centienu izraisītos karus, ko politkorektuma dēļ pārāk bieži ierasts dēvēt par “konfliktiem”. Tādēļ grāmatas apakšvirsrakstā minētā piezīme par autora fotogrāfijām patiesībā attiecas ne tikai uz attēliem vien – arī dienasgrāmatas teksts sniedz tiešu īstenības attēlojumu un karā dzīvojošo ukraiņu liecības par to, kas notiek Ukrainā. Par mūsu, kara neskarto cilvēku attieksmi, lai cik līdzjūtīga un palīdzēt griboša tā būtu, var teikt tā, kā Atis Klimovičs teicis grāmatas pēcvārdā: “Zināmā mērā tie paliek tikai vārdi.” Taču voluntiera dienasgrāmata nav par vārdiem, tā ir par ko citu – par to, ko nozīmē dzīvot un izdzīvot Krievijas sāktajā karā, kura iespējai tik daudzi nespēja vai negribēja ticēt. Dienasgrāmata parāda notikumus to nežēlīgajā tiešamībā labāk par jebkādu saistītu vēstījumu, ko varētu piedāvāt politiskie vai militārie eksperti, kuri parasti atrodas tālu no kaujas lauka un no pilsētām, kur krīt aviobumbas, dažāda veida raķetes un trieciendroni. Saukt to par “klātbūtnes efektu” būtu zaimojoši, jo šāds “efekts” nozīmē cilvēku nāvi un ciešanas. Par to ir nepieciešams atgādināt, lai karš Ukrainā nekļūtu mūsu apziņā par tikai virtuālu realitāti. Un arī tādēļ, lai mēs lasītu Ata Klimoviča grāmatu ne tikai kā reportāžu par to, kas notiek kaut kur tālu no mums, bet lai atcerētos, ka karš ir daudz tuvāk, nekā šobrīd gribam domāt. Arī šīs rindas par viņa grāmatu rakstītas laikā, kad saņemta ziņa par kārtējo masīvo uzlidojumu Ukrainas pilsētām. Var uzdot retorisku jautājumu par to, kad tas beigsies, lai gan atbilde visiem ir labi zināma. Ukrainas kara voluntiera dienasgrāmata nav notikumu apraksts, tā ir dokumentāla liecība par cilvēku likteņiem pirmajā lielajā karā, ko Eiropas kontinents piedzīvo 21. gadsimtā. Nav vajadzīgs nekāds īpašs izteiksmes veids, ukraiņu voluntieru lakoniskie stāstījumi ir briesmīgi tieši dokumentālās bezkaislības dēļ, ar kādu tie vēsta par iedzīvotāju pieredzēto Krievijas okupētajās teritorijās: bieži tā ir “īsta apokalipse, kurā atgriezušies cilvēki” (120. lpp.). Šajā grāmatā atradīsim autora stāstu par viņa satiktajiem cilvēkiem un pieredzēto, arī viņa pārdomas, dzīvojot Latvijā pirms un pēc došanās uz Ukrainu, taču galvenā balss šajā stāstā pieder ukraiņiem. Grāmatā mēs ieraugām Ukrainas sabiedrību, kāda tā ir, ar varoņiem frontē un aizmugurē (kur gan Ukrainā ir aizmugure, ja Krievijas raķetes var sasniegt ikvienu apdzīvoto vietu ukraiņu zemē?), ar cilvēkiem, kuru dzīvē karš ir ikdiena, ar žduniem piefrontes joslā un ar brīvprātīgajiem, kuri jau desmit gadus (!) dara savu darbu, glābjot citu cilvēku dzīvības. Grāmatas ir dažādas, taču tās vienmēr ir saistītas ar savu laiku. Laiks, par kuru var izlasīt Ata Klimoviča kara voluntiera dienasgrāmatā, nav kļuvis par pagātni, tas joprojām turpinās. Ukrainā un arī ārpus tās. Noderīgi: dgramata.lv / lsm.lv / ir.lv Atis Klimovičs. Ukrainas kara voluntiera dienasgrāmata. Ar autora fotogrāfijām. Redaktore Gundega Blumberga. Jāņa Esīša dizains un salikums. Rīga: Dienas Grāmata, 2024. 168 lpp. ISBN 9789934636189. Mārtiņš Mintaurs ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadošais pētnieks.