Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošās pētnieces Dr. art. Elitas Grosmanes vadībā tapis izdevuma “Latvijas mākslas vēsture” 1. sējums, kas ir autoru kolektīva monogrāfija par Latvijas mākslas vēstures pirmsākumiem. Aplūkotais laikposms attiecināms uz aizvēsturi un viduslaikiem (9.g.t.pr. Kr.–1562); rakstu autori ir Mg. hist., Mg. art. Baiba Dumpe, Dr. Art. Elita Grosmane, Dr. h.c. Imants Lancmanis, Dr. hist. Ieva Ose, Dr. art. Baiba Vaska un Irita Žeiere. Grāmata skar trīs virzienus – arhitektūru, tēlotāju mākslu un lietišķo mākslu. Pētījumi attiecināmi uz būvmākslas sākotni, pilsētbūvniecības un sakrālās arhitektūras mantojumu Latvijas teritorijā; atsevišķas nodaļas veltītas viduslaiku pilīm un pilsētu nocietinājumiem. Šī perioda tēlotājas mākslas sadaļā aplūkoti tēlniecības, viduslaiku glezniecības un grafikas dažādie aspekti. Savukārt lietišķās mākslas sadaļā iekļauti keramikai, tekstilmākslai, metālmākslai un agrīno vēsturisko stilu lietišķajai mākslai veltīti pētījumi. Bagātīgi ilustrēto izdevumu papildina apjomīga bibliogrāfijas izlase, personu rādītājs, kā arī vietu un objektu rādītājs. Paralēli šim izdevumam atsevišķā sējumā iznācis arī grāmatas tulkojums angļu valodā. Precizējums . Līdz šim Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta apgādā izdoti jau 3 Latvijas mākslas vēsturei veltīti sējumi; hronoloģiski kā pirmais izdots 4. sējums, kas aptver Neoromantiskā modernisma periodu (1890–1915) (2014), 5. sējumā aplūkoti klasiskā modernisma un tradicionālisma procesi (1915–1940) (2019) un 3. sējums veltīts laikposmam no 1780. gada līdz 1890. gadam (2019). Noderīgi: lma.lv Latvijas mākslas vēsture: I (1.) aizvēsture un viduslaiki 9. g.t. pr. Kr. – 1562. Autori Elita Grosmane, Ieva Ose, Baiba Dumpe, Irita Žeiere, Baiba Vaska, Imants Lancmanis. Sastādītāja, zinātniskā redaktore un priekšvārda autore Elita Grosmane, māksliniece Ieva Vīriņa. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts; Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2024. 527 lpp. ISBN 9789934882456. Ingrīda Peldekse ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra Mākslas lasītavas krājuma eksperte.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izdotais rakstu krājums "Dekoloniālās ekoloģijas" ir mūsdienīgs, daudzslāņains mākslas izdevums. Tas balstīts dažādu jomu speciālistu dialogā, māksliniekiem sadarbojoties ar biologiem, ķīmiķiem, ģeogrāfiem un antropologiem. Tematiski rakstu krājums pievēršas ekoloģijai, vēsturei un sociālpolitiskām pārmaiņām Latvijā un Austrumeiropā. Grāmatas sastādītāja, kuratore Ieva Astahovska ievadā vērš uzmanību uz pašreizējo klimata krīzi un dabas resursu beztabildīgu pārvaldīšanu, norādot uz dekoloniālismu kā nepieciešamu ceļu sabiedrības atjaunošanai un solidaritātes stiprināšanai. Jāmin arī autores izceltā politiskā dimensija, kas izpaužas gan sociālistiskās pagātnes mantojumā, gan politisko aspektu mijiedarbībā ar mākslu. Nav šaubu, ka klimata krīzes radītās pārmaiņas un ekoloģiskie postījumi kļūst arvien acīmredzamāki, radot steidzamu nepieciešamību pēc kolektīvas rīcības. Viens no rakstu krājuma tematiem ir dabas dekoloniālisms jeb nepieciešamība saprast videi nodarītā kaitējuma apjomu, lai pārvaldītu dabas resursus ilgtspējīgi un ētiski. Piemēram, grāmatā publicētajā sarunā starp mākslinieci, fotogrāfi Ingu Erdmani un ģeogrāfiem Anitu Zariņu un Ivo Vinogradovu tiek apspriests padomju laika mantojums, it sevišķi polderu izbūve gar jūras krastu un intensīvā lauksaimniecība, kas ietekmē Baltijas jūras ekoloģisko situāciju. Pozitīvi vērtējama tendence, ka mākslinieki aizvien biežāk ne tikai reflektē par ekoloģijas tēmām un videi nodarīto kaitējumu, bet arī piedāvā praktiskus risinājumus, reaģējot uz ekoloģiskajiem izaicinājumiem. Piemēram, mākslinieces Maijas Demiteres veidotie darbi vērš uzmanību uz dažādām pārtikas audzēšanas metodēm, īpaši izceļot akvaponiku un hidroponiku kā ilgtspējīgas dārzniecības praksi. Kaut gan grāmatas nosaukums un uzrunāto mākslinieku loks saistāmi ar izstādi “Dekoloniālās ekoloģijas”, kas norisinājās Rīgas Mākslas telpā 2022. gada nogalē, šis izdevums nav klasisks izstādes katalogs. Drīzāk tas lasāms kā turpinājums mākslinieku refleksijām par dekolonizāciju, vēsturi, ekoloģiju un vidi, taču nu jau ārpus galerijas sienām. Lai gan publikācijas formāts šķietami nozīmē ideju fiksāciju, rodas sajūta, ka grāmatas lappuses ir vien dažādo ideju pieturpunkts. Tā ir iespēja mākslinieku atšķirīgām idejām sadzīvot vienkopus, īstenojot grāmatas ievadā minētos rūpju un solidaritātes principus. Visbeidzot, izceļams ir ne vien saturs, bet arī grāmatas dizains, ko veidojis godalgotais grāmatu dizaineris Aleksejs Muraško. Turpinot ekoloģijas tematiku, zilais grāmatas apvāka materiāls veidots no Indijas okeānā nozvejotiem plastikāta atkritumiem, kas atspoguļo nepieciešamību pēc ilgtspējīgiem risinājumiem un atbildīgas attieksmes pret vidi. Izdevums ir piemērs tam, kā laikmetīgo mākslinieku starpdisciplinārās un pētniecībā balstītās radošās prakses spēj trāpīgi aktualizēt sabiedrībai nozīmīgus jautājumus. Ar šo glīti ilustrēto grāmatu aicinu iepazīties ikvienu lasītāju, kam rūp cilvēka un dabas attiecības un mūsdienu pasaules izaicinājumi, kā arī vienlīdz svarīgi šķiet meklēt risinājumus un iespējamos nākotnes scenārijus. Noderīgi: replay.lsm.lv Dekoloniālās ekoloģijas: saprast postkoloniālo pēc sociālisma = Decolonial Ecologies : understanding the postcolonial after socialism.  Redaktore Ieva Astahovska; dizains: Alexey Murashko; tulkotāji: Tatjana Bicjutko, Adele Bea Cipste, Benjamin Cope [un vēl 4 ]. Atdzejotāji: Benjamin Cope, Jānis Elsbergs, Emija Grigorjeva [un vēl 3]. Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2024. 311 lpp. ISBN 9789934922800. Sandra Ķempele ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra Mākslas lasītavas krājuma eksperte.

Izdevniecība “Tiesu namu aģentūra” laidusi klajā apjomīgu prominentu autoru kolektīva radītu zinātnisku monogrāfiju ”Publiskās tiesības”. Viena no grāmatas līdzautorēm, Eiropas Savienības Tiesas tiesnese un Rīgas Juridiskās augstskolas profesore Ph.D. Ineta Ziemele, runājot par grāmatas tapšanas vēsturi, uzsver: “ideja tapa 2020. gadā, kad mēs Satversmes tiesā – tā brīža Satversmes tiesas sastāvs – domājām par to, ko tiesa varētu uzdāvināt Latvijai, Latvijas sabiedrībai un valstij Satversmes simtgadē. Labākais, ko mēs varējām piedāvāt, mūsuprāt, bija pirmā publisko tiesību grāmata modernās Latvijas vēsturē, kur visas publisko tiesību nozares ir atrodamas kopā un kur mēs rādām, kādas ir šo nozaru savstarpējās saknes.” Monogrāfijas ievadā Ineta Ziemele un Augstākās tiesas senatore, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesore Dr.iur. Sanita Osipova raksturo Latvijas tiesību sistēmas pamatus, aplūko tās vēsturisko attīstību un sniedz jēdziena “publiskās tiesības” plašu skaidrojumu. Grāmatas saturu veido četras detalizēti izstrādātas nodaļas. Pirmajā nodaļā aplūkoti Latvijas publisko tiesību vēstures pamati un parādīts, kā ir radušās galvenās publisko tiesību nozares un tiesību institūti. Tās autors ir profesors Jānis Lazdiņš. Otrā nodaļa, kurā skaidroti publisko tiesību pamati, ir divu autoru kopdarbs. Tiesību zinātņu doktors Jānis Pleps raksturo publisko tiesību priekšmetu, savukārt Dr.iur. Daiga Rezevska analizē publisko tiesību avotu veidus, to palīgavotus, un apraksta tiesību dalījumu publiskajās un privātajās tiesībās. Apjomīgā trešā nodaļa, kuras tapšanā piedalījušies vairāki atzīti Latvijas tiesībzinātnieki, apskata publisko tiesību nozīmīgākās nozares – starptautiskās publiskās tiesības, Eiropas Savienības tiesības, cilvēktiesības, konstitucionālās un administratīvās tiesības, krimināltiesības, procesuālās un vides tiesības, kā arī publisko finanšu tiesību pamatus. Ceturtajā nodaļā analizēti publisko tiesību pamatjēdzieni un tiesību institūti. Šeit iezīmētas pamatstruktūras un jēdzieni, kas raksturo Latvijas valsts pamatus. Aplūkoti tādi jēdzieni kā tauta, suverenitāte, pilsonība un pamattiesības kā valsts būtisks elements. Publiskās tiesības monogrāfijā apskatītas kā vienots veselums, balstoties vēsturiskajā pieejā. Grāmatai pievienots plašs un saturiski vērtīgs palīgaparāts – izmantoto avotu (juridiskās prakses materiāli, starptautisko organizāciju dokumenti, literatūras avoti, statistikas dati, ziņas un informācija, tīmekļa resursi) rādītājs, personu un jēdzienu alfabētiskais rādītājs, kā arī sniegta informācija par monogrāfijas autoriem. Zinātniskā monogrāfija adresēta jurisprudences studentiem, tiesībzinātniekiem un praktiķiem. Noderīgi: tnagramatas.tna.lv / m.juristavards.lv Publiskās tiesības: ievads. Inetas Ziemeles un Sanitas Osipovas zinātniskā redakcijā; autoru kolektīvs: Ilona Čeiča, Kārlis Ketners, Artūrs Kučs, Gunārs Kusiņš, Gunārs Kūtris [un vēl 16 autori]; juridiskā redaktore Signe Terihova; recenzenti: Dr.iur. Jānis Grasis, Dr.soc.pol., Dr.iur. Tālavs Jundzis; mākslinieciskais noformējums: Marina Selunska. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2024. 908 lpp. ISBN 9789934621147. Zane Krūmiņa ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Viengadīgie vīteņaugi puķuzirņi – trausli, krāsaini un tik smaržīgi ir šie daudzu jo daudzu iemīļotie ziedi! Lai gan mūsdienās puķuzirņi tiek plaši audzēti visā pasaulē, to attīstības ceļš līdz greznām ziedkopām nebūt nav bijis īss. “Puķuzirņu stāstu” no A–Z lasītājiem atklāj puķuzirņu selekcionārs ar gandrīz 40 gadu pieredzi Mārtiņš Maltenieks. Izdevumā, kuru rotā bagātīgs attēlu klāsts, grāmatas autors pievēršas smaržīgā vīteņauga audzēšanas īpatnībām, apskata tā izcelsmes un attīstības vēsturi un sniedz atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem. Ikdienā autors strādā dārzkopības uzņēmumā “Mazā dārzniecība”, kuru izveidoja kopā ar kolēģi selekcionāru Valdi Dubovski (1948–2011). Uzņēmumā tiek audzēti puķuzirņi un to sēklas, norit selekcijas darbs. Lai lasītājiem krāšņs ceļojums puķuzirņu pasaulē! Un selekcionāriem lai izdodas realizēt sapni par koši dzeltenu puķuzirņu radīšanu (atsaucoties uz autora teikto: “… visu selekcionāru gadiem ilgais sapnis – koši dzelteni lielziedu puķuzirņi – vēl aizvien ir nākotnes jautājums” (16. lpp.))! Noderīgi: mazadarznieciba.lv Maltenieks, Mārtiņš. Ar un par puķuzirņiem. Autora teksts un foto; literārais redaktors Edžus Vējiņš; māksliniece Daiga Dunse. Salaspils novads: ZS "Jaunpelši", 2024. 111 lpp. ISBN 9789934380617. Zane Bondare ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas informācijas speciāliste.

Šī reiz ir viena varen garda grāmata! Nē, nē, nepadomājiet, ka tā ir ēdama! Garda tādēļ, ka garšīgā valodā stāsta par dārzeņiem, augļiem un ogām, atklājot arī viegli pagatavojamas receptes. Un tik garšīgi košas ir lappusēs ieraugāmās ilustrācijas! Rakstnieces Solvitas Veldes un ilustratores Daces Krēsliņas kopīgi izlolotā grāmata viegli piesaista lasītāju uzmanību. Lappusēs iemājojuši stāstiņi par desmit labi zināmiem “varoņiem” no sulīgi gardās ēdampasaules – kartupeli, tomātu, gurķi, burkānu, bieti, banānu, zemeni, ābolu, melleni un ananasu. Vai mums liekas, ka par šiem dārzeņiem, augļiem un ogām visu jau zinām? Tomēr autorei katrā no stāstiņiem izdevies atklāt vairākus neparastus, saistošus un līdz šim nedzirdētus faktus, ļaujot lasītājam uzzināt, kad un kā konkrētais gardums ir parādījies cilvēku ēdienkartē, kādi rekordi ar to ir saistīti utt. Vai zināji, ka agrāk kartupeļus audzēja kā dekoratīvus augus – tie auga puķu dobēs kopā ar citām savām radiniecēm, un cilvēki priecājās tikai par to ziediem? Savukārt lielāko banānu ķekaru, kurā bija 473 banāni un kurš svēra 130 kilogramus, 2001. gadā izaudzēja otrā mazākajā Kanāriju salā Eljerro? Un nez vai arī zināji, ka smagākā mellene, kas svēra 20,4 gramus un bija apmēram plūmes lielumā, 2024. gada martā izaudzēta Austrālijas pavalstī Jaundienvidvelsā? Bet ir vēl trakāk – izrādās, ka banāns nemaz nav auglis, bet gan oga! Šie ir vien daži no interesantajiem faktiem, kas bērnus ieved vēstures notikumos, neparastās tradīcijās un aizraujošos rekordos. Kad viens garšīgais stāstiņš izlasīts un konkrētais gardais varonis iepazīts, var doties uz virtuvi izmēģināt lappusē publicēto recepti. Vizuāli uzskatāmi atainots un vienkārši aprakstīts, kā pagatavot gardu ēdienu vai uzkodu, lai pārsteigtu ģimenes locekļus vai draugus. Veselīgie biešu salātiņi, banānu pankūkas vai klimpas ar melleņu ķīseli – te būs receptes, kuras noteikti jāizmēģina, lai pārliecinātos, ka gatavot nav nemaz tik sarežģīti. Īpaši jāuzsver grāmatiņas vizuālais ietērps, par ko parūpējusies ilustratore Dace Krēsliņa: lappuses ir krāsainas, tajās ir daudz košu detaļu, kuras gribas izpētīt un kuras tik lieliski papildina izzinošo informāciju. Atklāšu vēl kādu pārsteigumu – katrā no grāmatas atvērumiem dzīvojas autores kaķenīte Koko, kura dažviet labi noslēpusies, bet brīžiem ieraugāma uzreiz. Koko ir mazā lasītāja ceļabiedrs lappusēs un grāmatas izskaņā mudina atcerēties, cik reizes tad kaķenīte šeit manīta. Izzinoša un vizuāli pievilcīga grāmata, kas mazajam lasītājam ļauj ne vien iepazīt (un iemīlēt) lappusēs nosauktos augļus, dārzeņus un ogas, bet arī aktīvi darboties – izmēģināt receptes un – varbūt pat censties pašam izaudzēt kādu no lappusēs minētajiem gardajiem varoņiem. Varbūt izlasītā grāmata motivēs mājās tuvākajā laikā sarīkot gadalaikam piestāvošos ābolu vai melleņu svētkus? Noderīgi: lsm.lv Velde, Solvita. Garšīgie stāstiņi. Ilustrāciju autore Dace Krēsliņa. 48 lpp. Rīga: Baltais Valis, 2024. ISBN 9789934918926. Inga Kaļva-Miņina ir grāmatu blogere, žurnāliste, literāte.

Vai koki spēj doties uz citu vietu, ja viņu līdzšinējo mājvietu kāds (un šis kāds, protams, ir cilvēks) plāno iznīcināt? Šis ir jautājums, uz kuru atbilde, visdrīzāk, būtu: diemžēl, tas nav iespējams – ja nu vienīgi tie ir pavisam nelieli koki, kurus var pārstādīt. Bet ko gan darīt kastaņkokiem, kuri šajā zemes pleķītī mituši gadiem ilgi un nu uzzina, ka viņu vietā cels māju? Izmantojot šo stāstu, autore aktualizē daudzas svarīgas tēmas – dabas pasaules saglabāšanu, draudzību, dzīves vērtības, kurām atrodas vieta cilvēku sirdī. Mazie lasītāji noteikti jutīs līdzi kastaņkokiem, kuriem draud dzīvesvietas pazaudēšana, jo Pēteris Lielgabals (cik trāpīgs uzvārds!) te plāno būvēt māju, kokus pārvēršot malkas pagalēs. Vai koki iederas viņa jaunajā pasaulē? Nē, jo “Lielgabalam prātā esot ierīkot arī plašu baseinu un koki tikai traucēšot, ar savu lapotni radot ēnu un netīrumus. (..) Kastaņas nekam nederot, augļi neesot ēdami, toties ūdeni šie koki dzerot tik daudz, ka apakšā nemaz zāle neaugot”. Draudzības spēks spēj radīt brīnumus, jo īstenojas pat visneticamākais – ar draugu palīdzību kastaņkokiem izdodas aizlidot prom no savas līdzšinējās mājvietas gaisa balonā! Kā gan tas ir iespējams? Jāizlasa grāmata, lai uzzinātu, cik svarīga loma ir katrai – mazākai un lielākai – dzīvajai būtnei, kuras kopīgiem spēkiem īsteno neprātīgu, bet īstenojamu ideju. Un palīdzēs te visi – gan putni, gan taurenis, gan ezis, gan zirneklis, bites un pat kurmji. Lasītāja sirdi uzrunās stāstā iekodētais atgādinājums, ka esam daļa no dabas pasaules un jāspēj novērtēt šo brīnišķīgo bagātību – gan kokus, gan citas dzīvās būtnes, kas mīt mums visapkārt. Starp citu, vai zināji, ka “bites ir ārkārtīgi svarīgi Zemes iemītnieki, bez kuriem pasaule aizietu bojā, jo, apputeksnējot ziedus, tās gādā par to, lai rodas nākamā augu paaudze. Bez bitēm trešdaļa augu, kurus izmanto arī cilvēki, vienkārši iznīktu”. Mākslinieces Evijas Timmas-Novikas brīnišķīgās liela formāta ilustrācijas noteikti mudinās bērnus iemīlēt visu dzīvo sev apkārt. Grāmatas varoņu izteiksmīgie acu skatieni piešķir tēliem dzīvīgu noskaņu, radot sajūtu, ka uzzīmētais tūdaļ izkāps vai izlidos no lappuses. Lasot grāmatu, ar bērniem var pārrunāt, kādēļ koki mūsu dzīvē ir tik nozīmīgi. Varbūt arī jūsu ģimenei ir zināms kāds nozīmīgs koks ar īpašu stāstu? Noderīgi: zvaigzne.lv Smit, Aija Hasinta. Kastaņkoku neticamais piedzīvojums. Ilustrāciju autore Evija Timma-Novika. 44 lpp. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. ISBN 9789934314858. Inga Kaļva-Miņina ir grāmatu blogere, žurnāliste, literāte.

“Kā rodas grāmata?” Kādā no Vecpiebalgas zinātkāro vecākās grupiņas bērnudārznieku tikšanās reizēm ar vēsturisko romānu rakstnieci Ingunu Baueri uzdotais jautājums šajā gadījumā noderējis par piemīlīgas bērnu grāmatiņas otro nosaukumu, jo kļuvis par pamudinājumu un izaicinājumu rakstniecei līdz šim netipiski izveidot grāmatiņu pirmsskolas vecumposmam. Bet nu, jau ar vairāku mēnešu laika distanci, šo izdevumu uzlūkojam no vēl cita skatpunkta – kā vienu no piemiņas zīmēm mūsu tik cienītajai un plaši atpazīstamajai rakstniecei negaidīti dodoties mūžības ceļos. Sakritības dēļ vai kādu citu likumsakarību vadīta, raibā un krāsainā bērnu grāmatiņa kļuvusi par vienu no pēdējiem Baueres oriģināldarbiem. "Kā rodas grāmata?" – nereti jautā bērni. Kā veiksmīgāk radīt bērnos sapratni par grāmatas rašanos un ieinteresēt viņus pievērsties grāmatu pasaulei jau kopš agras bērnības? Ir jāsacer teksts, jāuzzīmē ilustrācijas, tad grāmatu nepieciešams nodrukāt... Vecpiebalgas pirmsskolā "Mazputniņš" šo procesu novadīšanu līdz gatavam produktam uzņēmās rakstniece un novadniece, vienlaikus arī mīļa un visās lietās zinoša vecmāmiņa Inguna Bauere – grāmatiņā apkopoti viņas mīlestības iedvesmotie bērnu dzejoļi un stāsti. Izdevums ir īpašs veltījums izcilās rakstnieces piemiņai. Noderīgi: vecpiebalgasvsk.lv / la.lv Bauere, Inguna. Mazputniņa raibās dienas. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 37 lpp. ISBN 9789934325748. Anda Saldovere, izdevuma redaktore un LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste.

Kompakta, praktiska padomu grāmata ikvienam, kurš telpaugus ne vien mīl un priecē ar tiem savas acis, bet vēlas par šiem augiem pareizi un no sirds parūpēties, tātad – kļūt par atbildīgu to aizbildni. Un te nepietiks ar regulāru aplaistīšanu vien – jūsu mājās ienākušajiem zaļajiem draugiem nepieciešams krietni vairāk zināšanu un laika atvēlēšanas. Grāmatiņa sastāv no 3 sadaļām: kopšanas pamati; telpaugu pārskats un audzēšana. Katrā no tām sniegti koncentrēti, praktiski ieteikumi. Te atradīsiet populārāko augu nosaukumus un to raksturīgāko pazīmju aprakstus, visu nepieciešamo palīglīdzekļu uzskaitījumu, audzēšanas īpatnību apkopojumu un pat biežāk lietoto terminu vārdnīciņu. Īpaši uzteicams ir grāmatas acīm tīkamais nomierinoši zaļais dizains, par ko parūpējusies māksliniece. Un nenobīstieties no tā, ka kādā no anotācijām teikts, ka grāmata paredzēta vecumgrupai 6+! Ticiet man – arī jūs, vecāki vai citi radinieki, noteikti te atradīsiet sev kādu jaunu vai piemirstu padomu! Ieteikums: kopā ar savu bērnu uzņematies kopīgas rūpes par kādu jaunu, nesen jūsu mājās ieradušos telpaugu – noticiet, ka atklāsme par to, kuram no jums piemīt “zaļāki pirkstiņi”, aizraus gan mazus, gan lielus puķu audzētājus. Bet varbūt kādudien īstenojiet grāmatas autoru ideju – dodoties, piemēram, uz kāda jūsu bērna drauga dzimšanas dienu, ļoti piemērota dāvana var izrādīties poligrāfiski tik pievilcīgā grāmata komplektā ar kādu no tajā aprakstītajiem telpaugiem! Noderīgi: baltaisvalis.lv / santa.lv Čitlova, Ļenka, Gargulakova, Magda. Arī man ir savs telpaugs. No čehu valodas tulkojusi Aiga Veckalne. Hannas Abo ilustrācijas. Rīga: Baltais Valis, 2024. 55 lpp. ISBN 9789934918933. Anda Saldovere, izdevuma redaktore un LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Edmunds Apsalons ir Brēmenes Universitātes un Latvijas Universitātes doktors filozofijā. Viņš – arī eksperts starppersonu komunikācijas jomā ar 15 gadu pieredzi pieaugušo izglītībā, kas galvenokārt saistīta ar organizāciju iekšējo un ārējo komunikāciju, pārdošanas organizāciju izveidi un vadību. Autors zināms kā vairāku grāmatu, piemēram, “Valodas lietojuma loģika: ievads elementārajā loģikā un zinātniskajā argumentācijā. Kultūras zinātnes un filozofija” (Rīga, 2011) un “Komunikācijas kompetence: kā saprasties un veidot attiecības” (Rīga, 2013; 2022) autors. Autors norāda, ka monogrāfijas “Konstruktīvā komunikācija: prasme veidot dialogu” teksts tapis ilggadēju pētījumu rezultātā – ņemts vērā praksē novērotais, kas konkrētās situācijās strādā un kas nē, tomēr šī grāmata parāda arī viņa filozofiskās pārdomas parcilvēku spēju konstruktīvi sarunāties,saprasties un sadarboties. Tiek uzdots arī būtisks jautājums: “Vai mēs protam veidot dialogu ar tiem, kuru viedoklis atšķiras no mūsējā, un vai patiesi vēlamies sarunāties un saprasties ar citādi domājošiem?” Jaunajā grāmatā autors analizē un norāda, kas ņemams vērā, lai saruna izdotos. Grāmata strukturēta četrās galvenajās nodaļās. Pirmajā nodaļā “Kas raksturo konstruktīvo komunikāciju?” runāts par to, kāpēc komunikācija nav tikai runāšana; raksturoti komunikācijas veidi, to līdzības un atšķirības, konstruktīvās komunikācijas struktūra un process. Otrā nodaļa “Kā konstruktīvi saprasties saziņas procesā?” veltīta saziņas būtībai un saturam, saziņas mērķu noteikšanai, saziņas procesa strukturēšanai, kā arī tam, kā mēs reaģējam uz saņemto informāciju, kādu reakciju sagaidām no sarunu partnera un ko cenšamies panākt sarunā. Runāts arī par to, kā veidojas pārpratumi komunikācijā, kā tos mazināt vai novērst. Apjomīgā nodaļa sniedz arī ieskatu komunikatīvi korekta viedokļa veidošanā. Trešajā nodaļā “Kā konstruktīvi sadarboties saskarsmes procesā?” analizēts, kā komunikācijā veidojas savstarpējās attiecības, kā atšķirt konstruktīvas un destruktīvas attiecības. Skatīts arī jautājums, kā saprasties ar citādi domājošiem, ņemot vērā vienojošos un atšķirīgos faktorus, stāstīts par konstruktīvu attiecību principiem. Ceturtā nodaļa “Kā veidot konstruktīvu dialogu ar citādi domājošo?”veltīta praktiskiem ieteikumiem konstruktīva dialoga veidošanai un vadīšanai gan profesionālajā, gan sadzīviskajā starppersonu komunikācijā. Autors uzsver, ka grāmatā “ne uz visiem jautājumiem ir pilnībā atbildēts, un daudziem jautājumiem ir pat vairākas atbilžu iespējas”. Turklāt “visas šīs atbildes ir jāskata nevis kā apgalvojumi, par to, kā tas ir, bet tikai kā minējumi, kā tas, iespējams, varētu būt,” tādējādi galējās atbildes meklēšana un lēmuma pieņemšana tiek atstāta katra paša ziņā. Izdevumu papildina alfabētiskais rādītājs. Noderīgi: zvaigzne.lv Apsalons, Edmunds. Konstruktīvā komunikācija: prasme veidot dialogu. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 304 lpp. ISBN 9789934317941. Ilze Gensberga ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . “Vēlams, lai jūs kaut ko dudinātu, kamēr mazgājaties dušā...” Aprakstam par vienu no manas autoritātes Zanes Daudziņas jaunākajām grāmatām izvēlējos tieši šādu intriģējošu ievadcitātu – cerot, ka tas, līdzīgi kā mani, arī jūs motivēs izlasīt visu grāmatu. Lekcijās vai semināros ieklausoties runātājos, nereti aizdomājos: vai tas, ka lektora runa ir raita un skaidra, bet valoda – bagāta, ir dabas dots talants vai ilgu treniņu rezultāts. Mana personīgā pieredze jau agrāk apliecinājusi, ka, tikai strādājot ar sevi, varam pārliecinoši nostāties auditorijas priekšā. Un lūk – manu teoriju apstiprina Daudziņas grāmatas lappuses. Pati autore grāmatu nosauc par mācību grāmatu. Lai gan Daudziņa ir skatuves runas pedagoģe, grāmata uzrunā jebkuru no mums: “Noteikti ir vērts divas vai trīs reizes nedēļā mājās padūkt un, to darot, ja iespējams, pavāļāties pa paklāju. Pēc šādiem treniņiem jūs būsiet daudz drošāki videokonferencēs, jūs jutīsieties daudz drošāk sapulcēs un citās vietās, kurās jums jāuzstājas.“ Grāmatas lasīšanas laikā un vēl pēc tam pārņem sajūtas kā pēc labi padarīta darba, turklāt – darba ar sevi. Apjomā nelielās grāmatas papildvērtība – noskenējot tajā publicētos kvadrātkodus, var darboties līdzi 59 video pamācībām, piemēram, kā mazināt stresu pirms runāšanas; kā trenēt sevi, lai vārdu plūdums būtu raits; padomi, kā “iesildīt” savu ķermeni pirms došanās auditorijas priekšā; kā veidot acu kontaktu ar klausītāju; kā kontrolēt savus žestus runas laikā; kā iemācīties un atrast pareizo elpošanas veidu, jo ir ļoti būtiski, lai veidotos ķermeņa kustības un elpošanas sinhronizācija. Ne mazāk svarīgi ir trenēt savu dikciju – starp citu, tas esot viens no inteliģences rādītājiem. Pamēģināju arī Daudziņas ieteiktos mēles “mežģus” un iedomājos, ka kāds no piedāvātajiem vingrinājumiem noderētu saviesīgu vakaru vai nodaļas sapulces atsvaidzināšanai. Un kāpēc ne – publikas atraisīšana būs ieguvums jebkurā gadījumā! Grāmatā iekļautie padomi visvairāk noderēs tiem, kam jāstājas auditorijas priekšā, turklāt iespējams arī, ka tie klausītājiem palīdzēs novērtēt runātāju. “Mums nav iespēju ietekmēt katra klausītāja domas, jo katrs domā kaut ko citu atkarībā no intelekta, vecuma, dzimuma, garastāvokļa, dzīves pieredzes. ...raizēties vajadzētu par to, vai esam pietiekami sagatavojušies, lai varētu uzstāties saskaņā ar savu gaumi un personisko izpratni...” Izrādās, ka noteicošo iespaidu uzrunātie cilvēki gūst no tā, kā savu sakāmo pasakām, un mazāk būtisks ir tas, ko pasakām. Pirms došanās pie katras auditorijas vēlams to iepazīt jau iepriekš un, lai arī visi nebūs noskaņoti vienlīdz labvēlīgi, jāpieņem, ka “mana publika ir vislabākā” – izklausās, ka tas ir pavisam vienkārši, bet vienlaikus tomēr ļoti sarežģīti. Man patīk, ka runas pedagoģe saka: “Runa ir ikdienas mūzika un proza vienlaikus.” Tas liek aizdomāties par pašu grāmatas autori, un ir patīkami klausīties viņas runā, manās ausīs tā patiesi skan kā mūzika. Runājot publikas priekšā, man personīgi svarīgs (to uzsver arī autore) ir acu kontakts ar kādu no auditorijas un, ja vēl mans noskatītais klausītājs uzsmaida, – turpmāk runāju drošāk un pārliecinošāk. Ar dažādu vingrinājumu palīdzību varam trenēt savu balsi: piemēram, man ir sava atšķirīga balss telefona sarunām. Grāmatā uzsvērta latviešu valodas īpašā runas melodija: “... absolūti unikāla un īpaša runas melodija piemīt tikai latviešu valodai. Ir būtiski saglabāt to skaisto, kas izceļ mūsu valodu, tādēļ sāksim frāzi no apakšas un vedīsim to uz augšu.” Vai man izdosies ņemt vērā runas pedagoģes Daudziņas padomus gan ikdienā, gan uzrunājot auditoriju, vēl nezinu, bet zinu, ka par to domāšu. Autores ieteikumus pavērot, kā elpojam, vai pietiekami atpūšamies un kustamies, vai neaizmirstam dzert ūdeni, kā arī ieklausīties, kā ikdienā skan katra paša balss, aicinu arī jūs! Ja ieinteresēju un esat gatavi strādāt ar sevi, ieskatieties grāmatas lappusēs – te minētie un citi padomi palīdzēs apgūt prasmi nebaidīties un runāt droši, iedrošinās būt par sevi pārliecinātākam. Noderīgi: lr1.lsm.lv Daudziņa, Zane. Runā droši: pārliecinoša uzstāšanās jebkuras publikas priekšā. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 80 lpp. ISBN 9789934316272. Ilze Kļaviņa ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku attīstības eksperte.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Grāmata ir vēstījums par mums zaudētās zemes simbolisko iemiesotāju – Abreni. Šajā teritorijā ietilpst kādreizējā Abrenes (Jaunlatgales) pilsēta un seši Abrenes (Jaunlatgales) apriņķa austrumu pagasti – Kacēnu, Upmales, Linavas, Purvmalas, Augšpils un Gauru pagasts. Grāmata iesākas ar vēsturisku skaidrojumu nezinātājiem, kā Latvija ieguva un zaudēja Abreni. Tālavas un Atzeles zemju dalīšana starp Rīgas bīskapu Albertu un Zobenbrāļu ordeni notika 13. gadsimtā. Vēl citi Abrenes teritorijas iegūšanas karagājieni sekojuši vēlāk, bet pēc 1920. gada 11. augustā noslēgtā Rīgas Miera līguma starp Latviju un Krieviju varēja sākties Abrenes apriņķa attīstība Latvijas valsts sastāvā. Tomēr Otrā pasaules kara izskaņā 1944. gadā Latvija Abreni neatgriezeniski zaudēja, jo tā tika pievienota Krievijai. Vēstures izklāsts noslēdzas ar novēlējumu, lai grāmata palīdz piepildīt 2021. gada 1. jūlijā pieņemtajā Latviešu vēsturisko zemju likumā noteikto nepieciešamību stiprināt latvisko identitāti Latvijas vēsturiskajās zemēs. Vēstures notikumu pārstāstā ietvertas arī ziņas par Abrenes vietvārdiem un to izcelsmi. Plašāks skaidrojums sniegts par vietvārda Pietālava (Pitalova) etimioloģiju, atzīmējot arī Indriķa hronikā minēto Tālavu. Ņemot vērā valodas nozīmi tautas piederības izpausmēs, sniegts valodnieku skaidrojums par valodas saknēm vietvārdos un valodas lietojumā sarunvalodā, kas ir apliecinājums latviešu valodas klātbūtnei. Vienlaikus rodamas arī ziņas par notikušajām izmaiņām etniskajā sastāvā un valodas lietojumā. Abrenes latviešu etniski sarežģīto situāciju raksturo valodnieka Jāņa Endzelīna un vācbaltu mācītāja, arheologa un folklorista Augusta Bīlenšteina latviešu valodas un tās dialekta pētniecības materiālos paustās atziņas par nenoliedzamu latviešu valodas lietošanu šajā apvidū. Grāmatas bagātākā un emocionālākā daļa ir 18 bijušo abreniešu stāsti – tajos atklājas vēsturiski sarežģītais Abrenes iedzīvotāju piederības un pašidentitātes jautājums. Dzimtas mājas, senču apbedījumu vietas, tradīcijas un bērnības atmiņas ir pieturas punkti, kas ikvienam abrenietim ļauj sajust piederību Latgalei un Latvijai. Iedzīvotāju stāsti sniedz priekšstatu par to, kā Abrenē veidojās Latvijas valsts: kā tapusi un pārvaldīta pilsēta, kā cilvēki saimniekojuši, veidojuši ģimenes, izglītojušies un svinējuši svētkus. Stāsti vēsta arī par dramatiskām norisēm – padomju okupāciju, iedzīvotāju izsūtīšanu un kara laikā pārdzīvotām šausmām. Tomēr stāstu veido ne tikai drūmas epizodes. Cilvēki atceras skolas gaitas, notikums darbā, bērnības un jaunības atmiņās sajūtams gaišs prieks. Pieminēti arī jautri pierobežas atgadījumi, piemēram, ābolu zagšana kaimiņu valsts teritorijā ar sekojošu bēgšanu un slēpšanos krūmos. Abrenieši nerunā aplinkus: viņi ir tieši un nebaidās pateikt arī neglaimojošus vārdus politiskās situācijas un ikdienas raksturošanai. Vecākā Abrenieša, 1882. gadā dzimušā Ernesta Ozola stāstu intervijā vēsta viņa meita Margarita Alksnīte (dz. Ozola). No 1933. gada Ozols bijis Jaunlatgales pilsētas domnieks, 1935. gadā iecelts par pilsētas mēru. Savukārt, Voločno ciema Linavas pagastā 1935. gadā dzimušais Leontīns Dailis Bērziņš savulaik ņēmis dalību Anša Kaupēna tiesas prāvā. 1929. gadā dzimusī Skaidrīte Caune (dz. Trokša) no Kacēniem par Abreni saka tā: “Abrenē bija ārkārtīgi skaists skats – liels augsts kalns, kur augšā baznīca un mācītāji apglabāti. Kad uzkāpj kalnā, var redzēt visu Abrenes pilsētu un nomali ar līkumainajiem ceļiem. To skatu nekad nevar aizmirst. Kā tā bez referenduma, bez kā atdevām Latvijas zemi?” 1940. gadā padomju armijai iebrūkot Latvijā, pirmās nežēlības skāra tieši pierobežas iedzīvotājus. Ar atmiņām par traģisko nakti no 14. uz 15. jūniju iesākas bijušās Latvijas Nacionālās bibliotēkas darbinieces, arī Kultūras Ministrijas Bibliotēku nodaļas vadītājas Izoldas Brences (dz. Smukkalne) stāsts. Tas veidots kā dialogs ar Izoldas skolas biedru Marjanu Peipiņu. Abi atceras ne vien traģisko nakti, bet arī priecīgus notikumus no tā laika sadzīves, skolas laikiem. Brences ģimene Abrenē bijuši ieceļotāji. Stāsta noslēgumā izskan sāpe par zaudēto Abreni, un spriedumi par to, ko Latvija iegūtu, ja teritoriju izdotos atgūt. Izoldas teiktais: “Bija abrenieši, kuri ļoti pārdzīvoja to, ka atšķēla Abreni. Personīgi es nē, jo tur vairāk nebija neviena latvieša.” Abreniešu sabiedriskās, saimnieciskās un politiskās, kā arī kultūras dzīves portretējumu papildina bagātīgs fotogrāfiju klāsts no abreniešu un viņu radinieku personīgiem arhīviem, kā arī no muzeju un arhīvu krātuvēm. Grāmatā ievietots arī Balvu novada muzeja krājumā esošā Abrenes tautastērpa attēls. Noderīgi: lakuga.lv / lasi.lv Vorpe, Linda. Viņpus upes. Abrene atmiņu stāstos. Zinātniskais redaktors Kaspars Zellis; māksliniece Aija Andžāne; literārā redaktore Juta Valdmane. Rīga: Latvijas Mediji, 2023. 334 lpp. ISBN 9789934291876. Ginta Zalcmane ir LNB Pakalpojumu departamenta Uzziņu un informācijas centra Informācijas pakalpojumu un starpbibliotēku abonementa nodaļas vadītāja.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Vācbaltu dzejnieka, jurista, Ulmales un Jamaiķu muižu īpašnieka barona Ulriha Heinriha Gustava fon Šlipenbaha (Ulrich Heinrich Gustav Freiherr von Schlippenbach, 1774–1826) vācu valodā sarakstītā grāmata par Kurzemi “Malerische Wanderungen durch Kurland” nāca klajā jau 1809. gadā. Šo ceļojumu aprakstu, kurā iekļautas arī atkāpes tālākā pagātnē, nostāsti un teikas, vēlāk nereti citējuši vēsturnieki. Detalizētie objektu apraksti lieti noderējuši pētniekiem, parku, kungu māju un piļu atjaunotājiem. Beidzot, pateicoties vēsturnieka Agra Dzeņa tulkojumam un redaktora un dzejas tekstu atdzejotāja Artura Hansona darbam, “Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi” pieejami arī latviešu valodā. Nevar nepieminēt, ka barons fon Šlipenbahs savā laikā publicēja un popularizēja latviešu dzejnieka Neredzīgā Indriķa dzeju, 1815. gadā bija Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības izveidošanas rosinātājs un vēl pēc pāris gadiem, būdams Zemnieku stāvokļa uzlabošanas komisijas loceklis, panāca dzimtbūšanas atcelšanu Kurzemē, pirms tas notika pārējā Latvijas teritorijā. Pats Šlipenbahs šo veikumu uzskatījis par nozīmīgāko savā mūžā. (“Es tomēr vēlētos, lai uz mana kapakmens tiktu rakstīts nekas cits kā tas, ka esmu sniedzis būtisku devumu dzimtbūšanas atcelšanā savā tēvzemē,” viņš rakstījis izdevējam Štefenhāgenam vēstulē, kura glabājas LNB Reto grāmatu un rokrakstu krājumā.) Atšķirībā no sava domubiedra Garlība Merķeļa Šlipenbahs šajā Kurzemes aprakstā latviešu zemnieku dzīvi nereti rāda idilliskās ainās, ko caurauž “vislielākā cieņa un visdziļākā mīlestība” pret latviešiem, kuri viņa acīs nav nekādi trūkumcietēji un žēlojami nabadziņi. “... latvietis viegli apgūst izglītību, ja vien kāds papūlas viņam to sagādāt.” (118. lpp.) “Latvieši šinī apvidū, tāpat kā visā Kurzemē, ir turīgi, bet daži pat bagāti un vairāku tūkstošu Alberta dālderu īpašnieki,” – tā Šlipenbahs raksta par Lielbērzi. (138.–139. lpp.) Šlipenbahs raksturojis ne vien Kurzemes ļaužu sadzīvi, bet arī pieminējis izglītības iespējas un pat sociālās palīdzības iedīgļus (nabagmājas, ugunsapdrošināšanas kompānija un “miroņu lāde” bēru izdevumu segšanai). Grāmatas lielākā vērtība līdzās 31 muižas un sešu pilsētu un miestu aprakstiem ir romantiskā dzejnieka Šlipenbaha krāšņā valoda. Tēlaini izteiksmes līdzekļi – personifikācijas, metaforas, jūsmīgi salīdzinājumi – birst aumaļām. (Jāņu laikā Jelgavā “virtuozi, mākslinieki un akrobāti tur salido kā gājputni un pavada savu mākslu perēšanas laiku”. “..Tālumā starp augstajiem krastiem Venta kā sudraba lente tecēja pa skaisto, zaļo dabas audeklu”. Strauts “iztek no netālā Cieceres ezera, kas ir kā balts plīvurs ap zaļi cirtaino pakalna galvu”. Tālumā briest negaiss – “zeme it kā vēl smaidīja, kad debesis tālumā raudzījās lejup ar nopietnu, draudīgi savilktu pieri”. “.. No pakalna augšas pretī ieraudzīju (..) tālo mežu, kas savas kājas mērcēja rāmajā ezerā un tad uzkāpa apkārtējās augstienēs un savu zaļo galvu iegremdēja rīta saules spozmē.”) Šlipenbahs – jurists – pavīd lappusēs, kur minēts konkrētā apvidus vai pilsētas iedzīvotāju un ēku skaits vai arī senākas pagātnes fakti un gadskaitļi, atsaucoties uz dažādiem agrāk publicētiem vēstures avotiem, piemēram, plašajā Kuldīgas vēstures aprakstā, kurā netrūkst arī tiesas spriedumu atstāsta. Vēsturnieks Dzenis parindēs gan vairākkārt norādījis uz neprecizitātēm vēsturisku notikumu un datu pieminējumos. Vietām, savukārt, būtu noderējuši komentāri par aprakstīto objektu turpmāko likteni, bet tā noskaidrošana šoreiz paliek lasītāja ziņā. Barona Šlipenbaha ceļojumu gleznainie iespaidi rāda mums dzimtenes mīlestības caurstrāvotu Kurzemes ainavu, kas šodienas lasītājā raisa lepnumu par savu dzimto pusi, bet, jo īpaši, par to, ka tās skaistumu pirms vairāk nekā divsimt gadiem pratis novērtēt vācbaltu dzejnieks. Noderīgi: lsm.lv / serde.lv Šlipenbahs, Ulrihs fon. Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi. Tulkotājs vēsturnieks Agris Dzenis; redaktors, dzejas tulkotājs un atdzejotājs Arturs Hansons; mākslinieks Mārtiņš Ratniks; ievada autors Juris Zviedrāns; sagatavojusi Signe Pucena. Aizpute: Starpnozaru mākslas grupa “Serde”, 2023. 168 lpp. ISBN 9789934891021. Ieva Miķelsone ir LNB Speciālo krājumu departamenta Letonikas un Baltijas centra galvenā bibliogrāfe.