"Laiks un apstākļi maina lietas un cilvēkus.” (39. lpp.)
Pirms grāmatas lasīšanas apzināti nemeklēju jau publicētas atsauksmes, komentārus vai viedokļus. Gribēju pati lasīt, pati spriest bez atsaucēm un apkārtējo ietekmes. Pēc grāmatas izlasīšanas – tad gan es lasīju, ko domā citi, un secināju, ka grāmatu esmu sajutusi salīdzinoši līdzīgi. Viena no kopīgajām un galvenajām atziņām – autores pirmā stāstu grāmata noteikti ir izdevusies. Tai cauri strāvo kaut kas cilvēcīgi saprotams un tuvs, lai gan arī sāpīgs un satraucošs. Tā uzrunā.
Grāmatas nosaukums patiesi izvēlēts ļoti trāpīgi. Tas ir simbolisks, un, gribot negribot, tas uzreiz nāk prātā, domājot par Andersones stāstu krājumu.
Grāmata patiešām ir kā dadzis – tas pielīp, un tik viegli atbrīvoties nav iespējams. Pat ja izdodas noplēst kaut daļu, pie drēbēm visdrīzāk paliks kāds dadža kriksis, kurš ik pa brīdim iedurs, lai par sevi atgādinātu. Cik stipri – tas atkarīgs no konkrētā stāsta.
Uzrakstīt par visu grāmatu dažās apkopojošās rindkopās nav viegls uzdevums. Katrs stāsts ir apraksta vērts, tie raisa pārdomas, uzjundī atmiņas. Stāsti mēdz izvilināt visdažādākās emocijas – dusmas, bezspēcību, nožēlu, līdzjūtību. Tajos tiek līdzizdzīvotas dažādas dzīves un notikumi. Stāsti ir par mīlestību – piedzīvotu, nepiedzīvotu, atņemtu, zaudētu, nepamanītu, neatļautu, dīvainu, atraidītu, nesaprastu un pārprastu. Un ir arī stāsti par cīņām
– izcīnītām, neizcīnītām, zaudētām vai tām, kuras vēl priekšā. Rezumējot – Andersone runā par dzīvi un cilvēkiem mums līdzās.
Atskatoties uz izlasīto, pašai nemanot, esmu noformulējusi šo tēlu kopsaucēju. Cilvēka dzīvi ļoti ietekmē bērnībā piedzīvotais un pārdzīvotais. Tas ir laiks, kad paši maz ko varam ietekmēt, pārsvarā šo periodu mūsu vietā veido pieaugušie. Tomēr tieši šis, bērnības laiks, uz cilvēka turpmāko dzīvi atstāj milzīgu iespaidu. Bērnībā pārdzīvotais, nesaņemtās atbildes vai neizprotamā pieaugušo rīcība mēdz vajāt arī turpmāk. Dīvaini, bet pāridarījumi sāp daudz vēlāk. Tā vien liekas, ka saglabājam tos atmiņās līdz brīdim, kad spēsim tos labāk aptvert, saprast un izskaidrot. Stāstu varoņu dzīves nav vienkāršas, bet viņi visi ir sāpināti un ilgojas pēc mīlestības. Kā jau dzīvē, daudziem nepaveicas.
Stāstus lasot, aizdomājos, vai galvenais varonis tiešām ir konkrētā stāsta galvenais varonis? Pieķeru sevi pie domas, ka iesaistītās personas uzrunā tikpat spēcīgi un nepamet vēlēšanās uzzināt, kas ar viņiem noticis vēlāk.
Protams, jautāju sev – kāpēc šie stāsti, kas ir skarbi, tomēr ne drūmi, mani tik ļoti uzrunāja? Pieļauju, tāpēc, ka autore atzīst – viņas varoņiem nav tiešu prototipu, tomēr notikumi
nav izdomājums, tā vai citādi tie ņemti no dzīves. Situāciju un notikumu īstums saslēdz uzrakstīto ar lasītāju. Dīvaini, bet tieši stāstu patiesums vienlaikus ir gan biedējošs, gan uzrunājošs.
Grāmata kādu laiku jau kā izlasīta, bet pārsteidzoši, ka tā joprojām man ir “pielipusi kā dadzis” un ir aizvien klātesoša. Vai tagad uz cilvēkiem sev līdzās paskatos citādi? Vai tagad labāk saprotu, ka sarežģītās dzīves situācijās cilvēks nav viens?
Lasot, ka ir tik “…nepanesami grūti dzīvot ar nemitīgu vainas apziņu par to, ka neproti izrādīt prieku ” (111. lpp.), skaudri apzinies, ka šī dabiskā, cilvēcīgā prasme – priecāties un izrādīt prieku – daudziem no mums vēl jāiemācās. Nekas nav pašsaprotams, turklāt daudz kas – neizprotams.
Prieks, ka Dženas Andersones “Dadži” – arī 2022. gada LALIGABA balvas saņēmēja kategorijā “Debija”.
Noderīgi: www.lsm.lv
Andersone, Džena. Dadži. Stāsti. Rīga: Zvaigzne ABC, 2021. 400 lpp. ISBN 9789934097478.
Diāna Rudzīte 2022. gada jūlija/augusta/septembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra statistikas un datu analīzes eksperte.