Jūtos patiesi pagodināta, ka man uzticēta šī godpilnā misija – atļauja ieskatīties ukraiņu tautas dvēselē. Jo pasakas allaž ir tās, kas vienmēr uzturējušas tautas garu, tās tikumus – taisnības izjūtu, līdzjūtību, atsaucību, draudzības spēku, ģimenes un čakla darba cienīšanu, mīlestību pret dzimto zemi. Vienlaikus tās izsmej un nosoda slinkumu, negausību, skopumu, nevīžību, ļaunprātību, solījumu nepildīšanu un citas sliktās īpašības.
Varbūt tieši tāpēc dažādu tautu pasakas šķiet līdzīgas, jo nosauktie tikumi dziļākajā būtībā ir visu tautu gara bagātību pamatā, īpaši Eiropas valstīs tas ir ļoti līdzīgi. Bieži tās arī sākas un beidzas vienādi. Reiz dzīvoja... un laimīgi līdz mūža galam! Pasakas ceļo tāpat kā cilvēki – no vienas tautas uz citu, un atkal uz nākamo. Tāpēc mums šķiet, ka esam reiz tās jau lasījuši.
Šajā ziņā ukraiņu folklora nav izņēmums. Lielākā daļa no šī krājuma ir brīnumu pasakas: par attapīgo trešo tēva dēlu, brašajiem kazakiem platajās biksēs un cekulu virs galvas, par čaklo sērdienīti un gudro meitu, par zemniekdēliem, aitu ganiem, Sauli, Mēnesi un citiem labajiem spēkiem, kas cīnās, tic uzvarai un pieveic ļaunos spēkus – pūķus, raganas, velnus, ļaunās pamātes, viltīgos valdniekus, kuri netur vārdu.
Šobrīd, kad ukraiņu tauta cīnās nežēlīgajā 21. gadsimta karā ne tikai par savu valsti, bet arī par Eiropu un arī Latviju, nav viegli bez īpaša aizkustinājuma lasīt viņu pasakas, jo tagad es tajās saskatu pavisam citu kontekstu, nekā tad, kad lasīju pirmoreiz.
Saprotams, nepārstāstīšu katru pasaku. Vēlos vienīgi dalīties ar emocijām, kuras uzrunāja manu sirdi, dodoties līdzi pasaku varoņiem viņu cīņās. Lasot tās, es priecājos, skumu un smējos kopā ar viņiem, jo ukraiņu tautai ir līksma daba, kas palīdz visās nedienās uzturēt stipru garu. Šī īpašība viņiem palīdz arī tagad. Gluži kā burvju vijole, kad to spēlējot, labais pieņemas spēkā, bet sliktais nīkst. Tostarp katrai tautai ir arī tikai tai raksturīgas pasakas. Ukraiņiem, neapšaubāmi, tā ir lielā mīlestība pret dzīvniekiem, kas aizņem daļu no krājuma tematikas. Tā kāds nabadzīgs puisis par maizei domāto naudu izpērk sunīti un kaķīti, kam draud bojāeja pie sliktiem cilvēkiem. Un vai tas nav tieši tas, ko nupat, asarām acīs, esam skatījuši sociālajos tīklos, kā ukraiņi glābj savus dzīvniekus?
Nobeigumā pieminēšu ļoti simbolisku pasaku, kas stiprina dziļu pārliecību par ukraiņu uzvaru. Kādam tēvam ir trīs dēli. Jaunākais nokļūst pie labā milža, kurš viņam iemāca ne tikai jāt un zobenu cilāt, bet arī dzīves gudrības. Un, kad nu valsti pārņem ļauni vampīri, milzis sūta puisi pret tiem cīnīties. Tik viena doma nedod miera; aiz ko viņa saimnieks pats nedodas
cīnīties, tik stiprs un izmanīgs būdams, bet sūta viņu? Uz to milzis atbild: “Redzi, dēls, ja lielu darbu paveic spēcīgais un gudrais, tad darbam nav tās vērtības. Iegaumē, ka lielus uzdevumus bieži paveic nevis tie, kas daudz zina un ir apveltīti ar lielu spēku, bet gan tie, kam piemīt stipra griba un lielas uzvaras alkas!”
Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas jaunākā skolas vecuma bērniem. Sastādījusi un no ukraiņu valodas tulkojusi Aina Rudzroga; Knuta Skujenieka ievads. Ilustrējis Aivars Sprūdžs. Sērija “Brīnumzeme”. Rīga : Liesma, 1986. 173 lpp.
Dārija Juškeviča LNB Atbalsta biedrības konsultante.