top of page
  • Anna Iltnere

🎧 Hārgreiva, Kirana Milvuda. Džūlija un haizivs



🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify.


Ir viens konkrēts prieka paveids – kad grāmatnīcas plauktā ieraugi labas ārvalstu grāmatas tulkojumu latviski. Pat ja svešvaloda, iespējams, problēmas nesagādā, nekas nevar aizstāt stāsta izdzīvošanu dzimtajā mēlē. Šoreiz tādu prieku man sagādāja “Džūlija un haizivs” – grāmata jauniešiem, kuras autore ir Kirana Milvuda Hārgreiva un sapņaino ilustrāciju autors – viņas vīrs, mākslinieks Toms de Frestons. Oriģinālā grāmata iznāca pirms pāris gadiem, bet nupat arī latviski – Renātes Punkas tulkojumā.


Man kā jūras apmātajai šis ir ļoti mīļš stāsts. Gaidīju to jau kopš 2020. gada, kad man palaimējās britu pāri intervēt; abi toreiz atklāja: “Strādājam pie kopīgas grāmatas, par kuru vēl nedrīkstam stāstīt pārāk daudz, taču tajā figurēs bāka un Grenlandes haizivs.”


Grāmatā ir satilpināti visi tie elementi, kas var kalpot par labu āķi, lai mani kā lasītāju nomakšķerētu: te ir ne vien bāka, kurā ģimene uz laiku apmetas, un noslēpumainā Grenlandes haizivs, bet arī zinātkāri jaunieši, draudzība, svarīgi pierakstu blociņi, bibliotēka (aiz veļasmazgātavas, un ja apmeklējums kritīsies, tā tikšot slēgta), grāmatas un zvaigznes.

Bet stāsts nav tikai romantiska virskārta. Tas ir dziļš, tumšs, bīstams un neparedzams kā jūra pati. To trāpīgi atveido mākslinieka ilustrācijas, kas brīžiem liek šķirt lapu pēc lapas, it kā ienirstot dzīlēs, kur gaismas vairs nav. Stāsts ir par meitenes Džūlijas mammu – zinātnieci, kura kā “Mobija Dika” kapteinis Ahabs ir gatava teju uz visu, lai dzītos uz priekšu un “balto vali” atrastu. Mamma neatlaidīgi meklē Grenlandes haizivi, kura ir “senāka par kokiem” un dzīvo tik lēnā laikā, ka pētniece cer minēt un risināt cilvēces novecošanas problēmas.


Tomēr veselība nav vien pētījuma lauks. Arī mammas veselības problēmas saasinās, un grāmatas sižets izved Džūliju, viņas tēti un lasītāju cauri emocionālām bangām. Beigas ir labas, gribu iedrošināt. Neizskaistinātas, nepārspīlētas, sirsnīgas, īstas, bet labas. Jo garīga slimība tiek apzināta, risināta, par to tiek runāts, un bērnam vairs nav bail. Ne par velti darbība notiek bākā, kurā jāatgriež gaisma. Ne par velti grāmatas krāsas ir melnā un dzeltenā. Tumsa un gaisma – līdzās. Lasīju grāmatu gan kā bērnu mamma, gan kā bērns, kas mēs visi kaut kur iekšā joprojām esam.


“Džūlija un haizivs” vēl ilgi neiziet no prāta. Domāju, ka arī tālab, ka tajā ir gudri ieausta daļa pasaules literatūras. Vai atsauces liktas apzināti, var tikai minēt. Lasot domāju par Muminu ģimeni, kura Tūves Jānsones grāmatā “Tētis un jūra” no mājīgās un drošās ielejas pārceļas uz bāku jūras vidū, jo Muminu tētim, mūsdienīgi runājot, ir pusmūža krīze un viss ierastais ir apnicis. Stāstā Mumins top par pusaudzi un meklē sevi, naktīs klīstot pa salu, bet mamma, palikusi bez mīļā dārza, mēģina rast citu radošu piepildījumu, vienā brīdī pat iemanoties pazust no ģimenes acīm aiz uzgleznotas ābeles un vērot, kā tie tēju uzvāra paši. Cita paralēle – mūsdienās ir virkne grāmatu jauniešiem (piemēram, Hannah Gold “The Lost Whale”, Chloe Daykin “Fish Boy” u.c.), kuru sižeta līnija ir sāpīgas vecāku problēmas, bet emocionālais atbalsts – daba jeb valdzinošās jūras radības, par kurām nereti zinām pat mazāk kā par kosmosu, bet kas kaut kā palīdz mums sadzīt.


“Džūlija un haizivs” liek domāt un just. Un iekārtot blociņu vispārsteidzošākajiem jūras faktiem.



Hārgreiva, Kirana Milvuda. Džūlija un haizivs. Ilustrējis Toms de Frestons. No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 208 lpp. ISBN 9789984239491.


Anna Iltnere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu redaktore, izdevuma "Literatūras ceļvedis" korektore un tīmekļvietnes www.literaturascelvedis.lv administratore.



Comments


bottom of page