Jāatzīstas, ka ilgu laiku man bija bail to lasīt. Pēc Filipa Hora iepriekšējās grāmatas izlasīšanas es iemācījos peldēt. Kas gan mani sagaidītu tagad? Grozīju rokās grāmatas “Alberts un Valis” sudraboto cieto vāku izdevumu, kas pastkastē iegūla 2021. gada februārī. Atvēru un izskrēju grāmatai cauri, cik nepieklājīgi ātri vien varēju, lai nojaustu saturu, bet netiktu ierauta. Nebiju tam vēl gatava. Pagāja gads. Pirms 2022. gada vasaras pastniece atnesa mīksto vāku izdevumu. Grāmata klauvēja otrreiz. zošņāju to kā suns (autors raksta, cik gan dzīve būtu vieglāka, ja mēs būtu suņi un varētu cits citu vispirms kārtīgi apostīt) un saņēmos – ieniru.
Grāmatas nosaukumā minētā Alberta tēlā “paslēpts” ģeniālais 15. un 16. gadsimta vācu gleznotājs un grafiķis Albrehts Dīrers. Valis ir krastā izmeties valis – milzīga noslēpumaina būtne no nezināmām jūras dzīlēm, kuru Dīrers 1520. gadā ļoti vēlējās ieraudzīt, bet nepaguva.
Ir pagājuši gadsimti, un zinātnieki joprojām meklē skaidru atbildi, kālab vaļi, kas elpo gaisu, reizēm pat masveidā metas krastā un paši no sava smaguma mirst. Ir pagājuši gadsimti, un Dīrera mākslas darbi joprojām pārsteidz. Tie plaiksnī kā komētas, garmatainas saules, saka autors, tulkojot no grieķu valodas. Albrehts Dīrers ir pionieris.
Pirmais mākslas vēsturē, kurš zīmē dubļus un zāli ar tādu pat atdevi kā altārgleznas. Pirmais, kurš pavairo savus darbus līdzīgi kā Endijs Vorhols laikmetus vēlāk. Un reizē – tikai cilvēks, kas kā bērns apguļas zemē un skatās, cik milzīgi izskatītos stiebri, ja mēs būtu mazi mazītiņi. Savās ceļojumu dienasgrāmatās viņš rūpīgi uzskaita izdevumus un piemin pirkumus (zeķes u.tml.) un mūsdienu tendencēm raksturīgi – bieži un daiļi – portretē pats sevi.
Nakts debesīs krītošas zvaigznes un ekscentriskas skatuves un dzīves zvaigznes ir Hora literārais lauks. Gan skaistais, gan jūra ir tie ietilpīgie noslēpumi, kurus autors min jau vairāku grāmatu garumā. Vai māksla mūs varētu glābt? To rakstnieks jautā šajā – savā jaunākajā grāmatā.
Albrehts Dīrers nav vienīgais grāmatas varonis. Te Nidas kāpās sauļojas Tomass Manns, nemirstīgs ir Deivids Bovijs, te sastapsiet modernisma dzejnieci Marianni Mūru, arī Mārtiņu
Luteru, Viljamu Šekspīru; ir atsauces uz Vinfrīdu Georgu Zēbaldu, autoram īpašu rakstnieku. Lappusēs mīt lauvas un jūras lauvas, degunradži, vaļi, reāli un izdomāti zvēri, bet īpašas mīlestības vēstules veltītas suņiem: tiem, kuri gleznās un fotogrāfijās, un tiem, kuri mūsu atmiņās.
Grāmata nav biogrāfija, tā nav arī mākslas vēsture, tā ir kā dzīvs un elpojošs organisms ar vērīgu un gudru skatītāju – grāmatas autoru – kaut kur maliņā, nevis centrā, kurš noraugās uz to visu pa savu logu.
Hora grāmatas ir tumīgas. Attālinātā grāmatas atvēršanas reizē viņš no savas istabas Sauthemptonā, Anglijā, stāsta pasaulei, ka rakstīt ir kā mērci vārīt. Tu saliec pannā visu ko, tad uz mazas uguns lēnām vāri, maisi, pieber, pasmaržo, pagaršo, turpini vārīt, nogaidi, līdz liekais izgaro, un grāmata ir gatava. Viegli jau tas nav, autors atzīst, zūma ekrānā atspiedis sirmo zodu plaukstā. Bet es neticu. Ne tam, ka šim zinātkārajam zēnam – tieši tāda ir autora balss tekstā – ir sirma bārda, ne tam, ka teksts ir tapis grūti. Lūk, meistarība – lasās tik viegli it kā lasītu dienasgrāmatu, kuru lapu pa lapai pildījusi aizrautīga dvēsele, ceļojot laikā un telpā ar pildspalvu rokā. Vai mutē. Grāmatas beigās autors uz ielas satiek savu veco skolotāju. “Es tevi labi atceros,” viņa saka, “tava mute vienmēr bija melna no tintes pildspalvas zelēšanas.”
Peldēt jau protu. Bet tagad vēl ilgi netikšu vaļā no vēlmes arvien tuvāk skatīties mākslas darbus. Brīdi pārcelties tajos uz dzīvi un izstaigāt ar acīm lēnām. Ar šodienas acīm. Manām acīm. Tādu brīvbiļeti izraksta Filips Hors, gudrais dumpinieks.
Noderīgi: www.theguardian.com / sea-library.com
Hoare, Philip. Albert & the Whale. London: 4th Estate, 2021. 304 lpp. ISBN 9780008323295.
Anna Iltnere 2022. gada jūlija/augusta/septembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu redaktore.