Šīgada augustā latviešu literatūras saimei pievienojās cēsnieces Līgas Rimšas pirmais stāstu krājums ”Mazo somiņu laiks”. Grāmatas vizuālais veidols – dzeltenā krāsa un lidojošās pieneņpūkas uz vāka, sākotnēji vedina uz domām par gaišu un vieglu lasāmvielu, taču tā gluži nav. Apjomā nelielā lasāmviela ir emocionāli piepildīta un neticami raiba, te netrūkst ne dzīves gaišo, ne tumšo toņu.
Autores dzīves pieredze, kā arī ļaušanās formas un valodas dažādībai nodrošina lasītājam daudzveidīgu lasāmvielu. Nieka 190 lappusēs, kas apvieno 14 īsākus un garākus stāstus, lasītājs izdzīvo gan sirdssiltas un jautras, gan rūgtuma un sāpju pilnas ”mazā cilvēka” dzīves epizodes.
Jāatzīmē, ka nozīmīga vieta Līgas Rimšas prozā ir ne tikai cilvēkam un tā pārdzīvojumiem, bet arī priekšmetiem, dzīvniekiem, dabai. Tā, piemēram, grāmata aizsākas ar stāstu ”Ģimenes draugs”, kas vēstīts no simtgadīga galda perspektīvas. Caur vairāk nekā gadsimtu senā koka galda redzespunktu atklājas kādas ģimenes drāma vairāku paaudžu garumā. Savukārt stāstā ”Rīts pie ezera”, kas vēsta par kāda sapņaina makšķernieka gaitām, visai rotaļīgā veidā domas un balss tiek piešķirta makšķeres pludiņam. Šādas šķietami nebēdnīgas nianses tekstam piešķir savu īpašu šarmu un atsvaidzina kopējo atmosfēru.
Lasot Līgas Rimšas stāstus, nevar nejust autores empātiju un mīlestību pret dzīvniekiem un bērniem. Rakstniecei piemīt spēja aprakstīt dzīvniekus ļoti personiski, sirsnīgi, emocionāli. Stāstos satiekam suņus, kaķus, dziedātājputnus, stirnu, zivis, mežacūku… Līdzāspastāvēšana starp dzīvnieku un cilvēku autorei ir ļoti būtiska. Tās ir ciešas saites, kas stāstā “Saldējums” liek trūcīgiem bērniem, kuriem pašiem nav ko ēst, slapjdraņķī stāvēt pie tirgus vairākas stundas, meklējot kaķēnam jaunu saimnieku, kas varētu to pabarot. Tikpat ļoti aizkustina suņu nesavtīgā palīgā steigšanās, glābjot savu saimnieci, kad tai uzbrūk četri nekaunīgi vīrieši stāstā “Suņuks”.
Autores radītajā pasaulē cilvēka un dzīvnieka eksistence ir vienlīdz svarīga, cilvēks dzīvnieku neatstās nelaimē un arī dzīvnieki nav vienaldzīgi pret savu saimnieku likstām, vajadzīgajā mirklī sniedzot atbalstu un mīļumu, ko ne vienmēr spējīgi sniegt līdzcilvēki.
Tikpat atbildīgi un spēcīgi autore vērš uzmanību uz ļoti būtisku mūsu sabiedrības problēmu – novēršanos un vienaldzību pret novārtā pamestiem bērniem. Arī tādu šajā grāmatā nav maz. Nabadzība, vecāku atkarības, nevienam nevajadzīgo, nelabvēlīgo ģimeņu bērnu traģika, sabiedrības norobežošanās, kas līdzi nes bērnu aiziešanu neceļos un pievēršanos noziedzībai , spilgti tēlota vienā no šī krājuma atmiņā paliekošākajiem stāstiem “Sīkais”. Tas ir izteiksmīgs ne tikai savā emocionālajā intensitātē, bet arī formas ziņā – “Sīkais” rakstīts kā stāsts stāstā, izmantojot kāda zēna dienasgrāmatas fragmentus, kuru autentiskumu pasvītro un izceļ tekstā trūkstošie komati, kas atkal ir viens no īpašajiem autores paņēmieniem, lai atdzīvinātu tekstu un padarītu to iedarbīgāku.
Līga Rimša raksta arī dzeju, iepriekš iznākuši dzejoļu krājumi “Vēlos būt deputāte” (2019), “Ko nezina sfinksa” (2020) un “Nātrēs brienot” (2021). Stāsti publicēti literārajā žurnālā “Jaunā Gaita”, autore rakstījusi arī bērniem. Dzjenieces talantu apliecina tekstā uznirstošie, pārsteidzoši orģinālie tēlainās izteiksmes līdzekļi. Turpinājumā daži piemēri no grāmatas lappusēm:
“Diena sākusies kā koša dālija uz tirgotāju galdiem, uz vakarpusi vilkās kā blusains tirgus suns, kas tekelē gar gaļas paviljona durvīm” (24)
“Jūtos bagāta kā sarkanu dzērveņu pilns purvs” (54)
“(..) dēls ir neaizstājams kā validols” (28)
Autores lieliskās vērotājas spējas, nobrieduša cilvēka skatiens uz dzīvi un nebaidīšanās no eksperimentiem ir “Mazo somiņu laika” veiksmes stūrakmeņi.
Bagātā, dažbrīd pat gleznainā valoda ieved it kā citā pasaulē, tā varbūt nebūs tuvākā paaudzei, kas, pašas rakstnieces vārdiem izsakoties, “nespēj iedomāties dzīvi bez auto pie durvīm un aifona plaukstā”(38) vai “spēlējas ar saviem gadžetiem, aifoniem un apgūst mākslīgo intelektu, gadījumā ja savējā pietrūkst”(82), taču autores izteiksme nekādā ziņā nav vērtējama kā garlaicīga, pārcakināta vai vecišķa, drīzāk omulīga un silta. Tie ir bagātīgi, ar asprātīgiem izteiksmes līdzekļiem izraibināti, dažādiem valodas slāņiem un emocijām piepildīti teksti, kas neatstās vienaldzīgu. Varbūt pat vēl vairāk – pavisam iespējams, ka kāds no stāstu varoņiem turpinās dzīvot jūsu domās arī pēc grāmatas izlasīšanas.
Spilgtais vides atainojums, patiesi cilvēku attiecību tēlojumi, virzība uz gaišo, māka uz pasauli skatīties bez nosodījuma, ar pozitīvu skatu – tās ir stabilas vērtības Līgas Rimšas prozā. Jā, lappusēs mēs sastopamies ar šķiršanos, nodevību, smagām dzīves likstām, pretrunīgām dzīves emocijām, sāpēm, ciešanām, trūkumu, taču daudzos šī krājuma stāstos tomēr ieraugām gaismiņu tuneļa galā, palīdzīgu roku, izlīgšanu ar ilgi krātām negatīvām emocijām. Galu galā grāmatas pēdējā stāstā nonākam pie atziņas, ka katrs reiz ir pelnījis savu mazo somiņu laiku, kad “nav jānes smagums ne rokās, ne sirdī”.
Līga Rimša. Mazo somiņu laiks: stāsti. Redaktore Daina Grūbe; Natālijas Kugajevskas vāka dizains. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 189 lpp. ISBN 9789934324147.
Signija Silauniece ir Cēsu Centrālās bibliotēkas Pieaugušo apkalpošanas nodaļas galvenā speciāliste.
Comments