"Literatūras ceļveža" dzimšanas dienas lasītava
- Literatūras ceļvedis
- 3 hours ago
- 18 min read
Šodien, 13. februārī, LNB portāls "Literatūras ceļvedis" svin savu astoto dzimšanas dienu. Astoņi gadi, kuros ceļvedis ir veidojies un pielāgojies dažādiem formātiem, lai nemainīgi runātu par kvalitatīvu literatūru ar mērķi papildināt gan bibliotēku plašo grāmatu krājumu, gan aicināt lasītājus satikt aizvien jaunus vai sen aizmirstus darbus.
Šī jubilejas publikācija ir pateicība visiem, kuri šajos gados ir bijuši daļa no "Literatūras ceļveža" – lasītājiem, rakstītājiem un domubiedriem. Protams, vienojošais šajā ceļā un šodienas svētkos ir mūsu personiskās attiecības ar lasīšanu un grāmatām. Tādēļ šīs publikācijas ideja ir izcelt tās grāmatas, kas ceļveža kolēģiem ir kļuvušas par dāvanu, neatkarīgi no grāmatas izdošanas gada, žanra vai satura. Grāmata – dāvana, kas devusi spēku vai mieru, teksts, kas piedāvājis jaunu skatupunktu, vai vienkārši lasījums, kas kļuvis personiski nozīmīgs.
Tāpēc šī dzimšanas dienas publikācija ir paredzēta kā lasīšanas impulsu dārgumu lāde, lai cits no cita iedvesmotos un atklātu sev aizvien jaunas grāmatas, kuras nav ietekmējuši ne laiki, ne pārejošas modes tendences, bet kuras raksturo dziļa un paliekoša pēcgarša. Kā gan citādi mēs varētu svinēt "Literatūras ceļveža" dzimšanas dienu, ja ne cildinot lasīšanu!? Tādēļ atrodam sevi un viens otru izcilās grāmatās.
Anita Veckalne
"Literatūras ceļvedis" redaktore
Kad ar vienu grāmatu nepietiek
Lai gan lūgums bija dalīties ar vienu grāmatu, kas man bijusi kā dāvana, tomēr vēlos dalīties ar veselām trim, jo katra no tām ietekmējusi kādu manu dzīves posmu un atstājusi tajā nospiedumu.
Vispirms jau bērnībā – Astrīdas Lindgrēnas “Brāļus Lauvassirdis” izlasīju tieši trīsdesmit septiņas reizes. Esmu sapņos bijusi Nagijālā un kopā ar brāļiem izdzīvojusi visus piedzīvojumus. Es pati esmu bijusi stāstā piemirstā māsa, kas blakus brāļiem cīnījās pret pasaules ļaunumu, pūķi Katlu un kurai pilnīgi noteikti piederēja pats skaistākais zirgs. Šī grāmata man iedeva drosmi dzīvei un mierinājumu, ka katrai pasaulei seko cita – mēs nezudīsim.
Kļūstot par jaunieti – Fransuāzas Sagānas "Esiet sveicinātas, skumjas!". Tāpat kā septiņpadsmitgadīgā Sesila, es meklēju atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem, apšaubīju vecāku rīcību un biju neziņā par savu vietu pasaulē, kas tikko atvērusies manā priekšā ar visām iespējām un bailēm. Grāmata deva mierinošu pleca sajūtu, ka neesmu viena. Ne es viena ciešu no neizskaidrojamām jaunības skumjām, kuras ierodas no nekurienes un dodas prom, nebrīdinot. Tās ir tikai pieaugšanas sāpes.
Pavisam nesen viena no grāmatām, kas atstāja spēcīgu nospiedumu un pie kuras pēdējām lappusēm raudāju dziļi un gauži, bija amerikāņu autores Hanjas Janagiharas romāns "Mazliet dzīvības". Grāmatas stāstījums ir tik grods, tik ievelkošs un līdzjušanu raisošs, ka lasītājs kļūst par daļu no galvenā varoņa Džūda izdzīvotās pasaules. Tomēr saprotot, ka nekad nebūs iespējams līdz kaulam izprast patiesās sāpes, ko pārdzīvo cilvēks, kurš cietis no vardarbības. Tikai viens jautājums, kas mani vēl šodien nepamet grāmatas pēcgaršā – kā vispār ir iespējams tāds ļaunums, ko viens cilvēks ir spējīgs nodarīt otram? Kā ir iespējama dzīve pēc tam? Bet ir, un to parāda gaišā draudzība grāmatas varoņu vidū. To mēs redzam arī nežēlīgajā karā Ukrainā, un varam tikai apbrīnot cilvēka sīkstumu un gara spēku.
Katrīna Kukaine ir LNB Attīstības departamenta direktore.
Ārzemju mūsdienu literatūra
Esmu konservatīva lasītāja. Parasti izvēlos to, kas man jau zināms un drošs. Fantāzijas literatūra nekad nav bijusi mans žanrs, tāpēc pat īsti neatceros, kāpēc rokās nonāca Viktorijas Eivjārdas "Sarkanā karaliene". Varbūt nejaušība. Varbūt intuīcija. Taču jau pēc pirmajām lappusēm sapratu – šī grāmata mani uzrunā. Es iegrimu tās pasaulē. Pasaulē, kur cilvēku vērtību nosaka asiņu krāsa. Sarkanļaudis – nabadzīgie, pakļautie, tie, kuriem jādzīvo, lai kalpotu. Sudrabainie – vara, privilēģijas, pārākums. Šī šķietami mistiskā pasaule mani pārsteidza ar savu nežēlīgo realitātes atspulgu. Lasot arvien biežāk pieķēru sevi domājam – vai tiešām tā ir tikai fantāzija? Cik bieži arī mēs dzīvojam sabiedrībā, kur cilvēkus sadala neredzamās kategorijās? Kur vieni nosaka noteikumus, bet citi tiem pakļaujas? Kur vara dzimst no priekšrocībām, nevis taisnīguma? Intrigas, nodevība, bailes, neuzticēšanās – tas viss grāmatā šķita sāpīgi pazīstams. Visvairāk mani aizkustināja apziņa, ka robeža starp “sarkano” un "sudrabaino" nav tikai asiņu krāsa – tā ir drosme, izvēles un spēja nostāties pret netaisnību. Šī grāmata lika man aizdomāties par to, cik viegli ir pierast pie sistēmas, kas nav taisnīga, un cik grūti ir to izaicināt. Negaidīju, ka fantāzijas romāns var mani tik dziļi uzrunāt. Tas salauza manu priekšstatu par žanru un arī par mani pašu kā lasītāju. Reizēm tieši izkāpšana no ierastā rāda plašāku pasauli – un ļauj ieraudzīt patiesības, kuras līdz tam neesam gribējuši pamanīt.
"Sarkanā karaliene" man kļuva ne tikai par aizraujošu stāstu, bet par emocionālu pieredzi. Par atgādinājumu, ka pasaule mainās tikai tad, kad kāds uzdrošinās tai pretoties…
Evija Vjatere ir LNB Bibliotēku attīstības centra vadītāja.
Jau sen biju izlēmusi, ko rakstīt un kas tad būs tā mana lielā grāmatas dāvana. Bet notika aizraujošākais, kas ar lasītāju var notikt. Sāku lasīt grāmatu, kas mani savā skaistumā nogāza no kājām. Ziniet, kā reizēm atklājas skumja patiesība – jo vairāk lasa, jo retāk kas patiesi pārsteidz. Tomēr atverot šo nupat iznākušo grāmatu, piedzīvoju īstu lasītprieku. Šis stāsts bija bagāts ar nepārprotamu autentiskumu, patiesām skumjām un bezkaunīgu dzīves garšu. Turklāt šajā grāmatā bija kas ļoti, ļoti vērtīgs un reti sastopams – tajā no traģiskā tika izgrebta precīza un atbruņojoša asredzība. Ne salauzta cilvēka cinisms, ne ļaunums. Bet kāda spēcīga šķautne, kurā rodas kaut kas tik literāri baudāms, kas nebūtu iespējams citās šī stāsta proporcijās.
Es bieži savas grāmatas aizdodu. Bet ne šo. Šo es ņemu sev līdzi, lai vienmēr varu pieskarties literatūrai, kas iemieso notvertu radošuma brīnumu un bezgalību.
Anita Veckalne ir LNB portāla "Literatūras ceļvedis" redaktore.
Lewis Buzbee. The Yellow-Lighted Bookshop: A Memoir, A History
Grāmatiņa, kas izdota 2006. gadā, pie manis nonāca 2016. gadā – laikā, kad diendienā stūmu ratus uz jūru un reizē iekšēji meklēju pati savu ceļu. Pirmais mani uzrunāja grāmatas vāks – grāmatu kaudzīte ar laternu galā, kā grāmatu bāka pie jūras. Tolaik jutu spēcīgu vilkmi gan uz jūru, gan uz stāstiem par to, kā arī uz vēlmi ar grāmatām darīt ko vairāk nekā tikai lasīt. Sāku lasīt amerikāņu rakstnieka Lewis Buzbee (Lūisa Bazbī) memuāru par viņa ceļu grāmatu pasaulē, kas savijas ar grāmatniecības vēsturi. Nelielā grāmatiņa ar mīkstajiem vākiem un koši dzeltenajām iekšlapām kļuva par manu mazo bībeli – esmu to piešvīkājusi un pierakstījusi pilnu, it kā sarunājoties ar autoru. Tā palīdzēja sakopot domas, apstiprināt intuīciju un atvēra ceļu uz citām grāmatām. Pēc īsas atsauksmes platformā "Amazon" sākās mūsu saruna, kas turpinās jau desmit gadus. Lūiss bija līdzās, kad manas idejas pārtapa Jūras bibliotēkā un kad sāku rakstīt pati. Vairāku gadu garumā kopā rakstījām stāstu, piedzīvojot sešas pārrakstīšanas un iemācoties procesa prieku. Lai arī grāmata vēl meklē izdevēju, tieši rakstīšana un lasīšana šajā ceļā ir izrādījušās vislielākais brīnums. Grāmatas mūs saved kopā, pirmkārt, pašiem ar sevi. Lasiet!
Anna Iltnere ir LNB Latvijas Bibliotēku portāla redaktore.
Mana izvēle "Literatūras ceļveža" jubilejas reizei ir Jāņa Rozes apgādā izdotā spāņu autores Irenes Valjeho "Papiruss". Sākšu ar sirsnīgu ieteikumu – ja vēl neesat to paguvuši izdarīt, pacentieties šo izdevumu iegūt savā īpašumā – dāviniet saviem bērniem, ģimenes locekļiem. Īpaši to iesaku katram ar grāmatu pasauli saistītam cilvēkam – topošam informācijas nozares speciālistam, vēsturniekam, praktizējošam bibliotekāram vai muzeja speciālistam... bet arī – skolēnam vai rakstītā vārda vēsturē ieinteresētam senioram – ikvienam! Man personīgi tā ir kļuvusi par grāmatu kā notikumu, kurš neuzbāzīgi, bet pārliecinoši piedāvā ļoti pārskatāmu kopskatu par lietām un tēmām, kuras kopš skolas sola un studiju gadiem dzīves gaitā – filmās, grāmatās – tvertas fragmentāri vai piemirstas, puzles gabaliņiem noklīstot atmiņas apcirkņos, bet neļaujot līdz galam izveidot kopbildi. Un te nu tā ir!
Anda Saldovere ir LNB portāla "Literatūras ceļvedis" ilggadējā redaktore, šobrīd lasītprieka vēstnese.
Man ir tendence satraukties par visu (lielām un mazām, personiskām un globālām lietām), tāpēc, saņemot aicinājumu rakstīt šim "Literatūras ceļveža" dzimšanas dienas publikācijai, aizķēros aiz vārda "miers". Grāmata, kas pēdējā laikā man sniegusi mieru, ir Irenes Valjeho "Papiruss". Šī grāmata man atgādināja, ka neizbēgama daļa no cilvēces ir pārmaiņas, bailes no tām un beigu beigās to pieņemšana. No vienas puses – nedrīkst aizmirst, ka tas, kā ir tagad, nav bijis vienmēr, bet vienlaikus nevajag baidīties no tā, kas notiks (piemēram, ka cilvēki pārstās lasīt). Kāpēc? Jo šajā grāmatā skaidri parādīts – tas, kas cilvēkam ir vajadzīgs, dzīvos ilgi vai pat mūžīgi (kā, piemēram, grāmata). Savukārt tas, kas nav vajadzīgs, pazudīs vai mainīsies. Personīgāk – Irenes balss man lika justies saprastai par to, kā grāmatas, to lasīšana ir mana miera osta, drošības garants un tāds nedaudz svētums, ko gribas sargāt.
Agnese Pašāne ir LNB Kompetenču attīstības centra vadītāja.
Grāmata, kas man bijusi kā personiska dāvana, ir izcilā mūsdienu spāņu autora Manuela Vilasa autobiogrāfiskais romāns "Ordesa", ko latviešu valodā meistarīgi tulkojis Edvīns Raups, arī atdzejotājs un dzejnieks. Kādēļ svarīgi pieminēt tulkotāja lomu? Jo spēcīgs tulkotājs ir atslēga uz pasaules klasiķu darbiem latviešu valodā, tulkotāju un atdzejotāju loma Latvijas literatūrā būtu pelnījusi lielāku ievērību un novērtējumu.
Romāns ir spožs darbs – vienlaikus melanholisks, poētisks, gaumīgi asprātīgs un dzīvi apliecinošs iekšskats cilvēka dvēselē. To izlasīju pāris gadus pēc izdošanas latviešu valodā un secināju, ka šis darbs parāda izcilas daiļliteratūras spēku. Romāns man pavēra citu realitāti, mazināja rezignāciju par laika straujo plūdumu, zudušiem mirkļiem, zaudētiem cilvēkiem un pārtapušām ainavām.
Šis darbs vieglāk ļauj pieņemt dzīves smagāko pusi tās nepielūdzamībā, atgādina par irreālā un nenotveramā nozīmi, nemateriālo pasauli un mīlestības varenību. Lieki nedomājot, ķēros pie "Ordesas" turpinājuma – romāna "Prieks" (2022). Arī šis darbs ir iedvesmojošu domu pilns: "Un tas ir pats labākais manī – dziļas pateicības jūtas. Dzīves gaisma ir pateicība. Kad esi pateicīgs, redzi cilvēkus visā viņu būtībā. Tu redzi cilvēkus visā viņu kailumā. Un tā notiek ar mani."
Agija Ābiķe ir LNB Komunikācijas departamenta sabiedrisko attiecību vadītāja un literatūrzinātniece.
Šī grāmata man kļuva par klusu, neplānotu, bet ļoti personisku atklājumu – Tomasa Mūra "Kad klusums runā: pārsteidzošā gudrība stāstos par tukšumu". Pie tās nonācu nejauši un bez īpašām gaidām, drīzāk ar piesardzību, jo vārdi "klusums" un "tukšums" man vienmēr bijuši drusku biedējoši. Taču tieši šī grāmata pamazām mainīja manu attieksmi pret tiem.
Lasot sajutu, ka Mūrs nemēģina mani pārliecināt vai kaut ko iemācīt tradicionālā nozīmē. Viņš stāsta īsus stāstus un pēc tam atstāj telpu, kur rosīties man pašai. Šī telpa izrādījās svarīgākā daļa. Tajā nebija skaidru atbilžu, bet bija vieta domām, šaubām un atzīšanai. Grāmata man deva iekšējo atļauju nezināt, nepaskaidrot un ļaut domām rast savu ceļu.
Īpaši paliekoša bija doma par tukšumu kā nepieciešamību, nevis trūkumu. Esmu pieradusi domāt par sevi un par dzīves procesiem caur darīšanu, piepildīšanu un virzību uz labāko iespējamo rezultātu. Mūrs piedāvā pretēju skatpunktu, kur tukšums ir nosacījums tam, lai kaut kas jauns vispār varētu rasties. Lai augtu, dažreiz ir jāatlaiž pat savas pārliecības un savs "es", ar kuru tik ļoti identificējamies. Šodien, kad dzīve ir pārpildīta ar iespējām, izdevībām, idejām, informāciju un notikumiem, atrast tukšumu, patiesu tukšumu, nevis atkārtot jau esošo, ir ne tikai grūti, bet bieži tam pat nav motivācijas, jo viss šķiet pilns. Tik pilns, ka biežāk līst pāri malām nekā pietrūkst.
Pie šīs grāmatas ir vērts atgriezties, jo tā nemanāmi maina skatījumu. Pēc tās klusums vairs nešķiet tukšs un tukšums vairs nešķiet biedējošs. Tā atstāj sajūtu, ka tukšums ir sākums, nevis trūkums.
Diāna Rudzīte ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra statistikas un datu analīzes eksperte.
Byung-Chul Han. The Scent of Time: A Philosophical Essay on the Art of Lingering
Korejiešu izcelsmes Berlīnes filozofs Bjons Čuls Hans (Byung-Chul Han) ir viens no tiem mūsdienu domātājiem, kura īsto spožumu, visticamāk, ieraudzīsim tikai pēc laika. Piekopjot noslēgtu dzīvesveidu, kurā būtiska loma atvēlēta klavierspēlei un dārzkopībai, Hans raksta filozofiskas esejas par mūsdienu neoliberālā kapitālisma ietekmi uz sabiedrību.
Esejā "Laika smarža" (The Scent of Time, 2010) filozofs pievēršas laika krīzei – tas ir zaudējis ritmu un kļuvis atomisks. Atomiski esam kļuvuši arī mēs, zaudējot savstarpējās saiknes; mūsu pasaules ir sarukušas līdz katra paša mazajam ķermenim. Bēgot no neiedomājamā – nāves –, dzīves kvalitāti mēs sākam mērīt pēc tā, cik "dzīves" spējam "iespiest" sev paredzētajā laikā, piekopjot vita activa. Tomēr aktīvā dzīve nav risinājums laika nesinhronitātei. Tā vietā Bjons Čuls Hans piedāvā pievērsties vita contemplativa – dzīvei, kurā uzkavējamies mirklī, patiesi izbaudot esības pieredzi.
Filozofiski teksti ir lasāmi lēni, pārdomājot, un ik pa laikam atgriežoties pie lasītā ar jaunu "ahā!" brīdi. "Laika smarža" šobrīd ir manā pārlasīšanas vērto grāmatu plauktā, gan ikdienā retāk aizskartu prāta nostūru treniņam, gan atgādinājumam par esošā mirkļa vērtību. Ieva Ēkena ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.
Ārzemju klasika
Gribu pastāstīt par grāmatu, kas laiku pa laikam man kļūst svarīga, lai pie tās atgrieztos un atrastu būtisko jau zināmajā. Tūves Jānsones "Neredzamo bērnu" pirmo reizi izlasīju pusaudža gados, kad aizraušanās ar Zentas Ērgles aprakstītajiem vienaudžu piedzīvojumiem bija beigusies (tāpat kā Padomju Savienība), bet "nopietnās" literatūras lasīšana vēl bija neskaidrās nākotnes daļa. Pirms tam trollīša Mumina ikdiena mani īpaši neinteresēja. Droši vien izvēlējos šo grāmatu tāpēc, ka nekā cita jēdzīga tobrīd tuvumā nebija, turklāt "Neredzamo bērnu" varēja ērti paņemt līdzi ārpus mājām. Pāršķirstot grāmatu, laikam vispirms izlasīju "Šausmu stāstu", un tas lika lasīt tālāk. Grāmata bija ļoti dīvaina, un tāda tā ir joprojām. Stāsti, kas nav saistīti cits ar citu, tomēr veido labi pazīstamu pasauli: ikviens reiz ir sajuties kā priekšpēdējais bailulis klajā un bīstamā laukā, kā Svilpaste, kas gluži fiziski nojauš katastrofas tuvošanos, vai kā murmulis, kurš vienkārši mīl klusumu. "Neredzamais bērns" ir grāmata, kuru esmu pārlasījis arī pēc divdesmit un trīsdesmit gadiem, un nezinu nevienu citu darbu, kas tik atšķirīgi runā ar lasītāju dažādos dzīves posmos. Tā nav "pabeigta" grāmata, kas atstātu apziņā tikai vienu priekšstatu vai sajūtu, tās mainās līdzi laikam un manai pieredzei, tādēļ, pateicoties Elijas Klienes apbrīnojami skaistajam tulkojumam, "Neredzamais bērns" sniedz gan iedvesmu, gan mieru. Starp citu, arī tad, ja pēkšņi piemeklē iedoma sekot baltajiem zalkšiem.
Mārtiņš Mintaurs ir LNB Pētniecības un interpretācijas centra vadošais pētnieks.
Kad ikdiena kļūst pārāk trokšņaina un nemiers liedz aizmigt, es paņemu grāmatu. Mūsdienu paātrinātajā ikdienā īpaši labi apstāties palīdz bērnu literatūra. Viens no maniem iecienītākajiem ir vācu rakstnieks Mihaels Ende (Michael Ende, 1929-1995), kurš meistarīgi nojauca robežu starp realitāti un iztēli un tādējādi atgādināja par daudzām vienkāršām, bet piemirstām atziņām. Romāns "Momo" (pirmoreiz izdots 1973. gadā) manās acīs joprojām ir izcila alegorija un reizē kritika mūsdienu paātrinātajam dzīvesveidam; tas liek padomāt par ikdienas "laika zagļiem" tiešā un pārnestā nozīmē, kā arī mudina novērtēt un izbaudīt ikvienam doto laiku, kas, kā zināms, ir neatjaunojams resurss.
Ričards Edijs Štibe ir grāmatu apskatnieks.
"Mākslinieka darbnīca bija pilna rožu aroma, un, kad vieglais vasaras vējš ielidoja dārza kokos, pa atvērtajām durvīm kopā ar rožu dvesmu ieplūda smaga ceriņziedu smarža" − tā ir pirmā rindkopa no manas vismīļākās grāmatas − Oskara Vailda "Doriana Greja ǧīmetne". Estētiskā noskaņa ir šķietami mierīga, bet bīstami apburoša un pavedinoša. Grāmatas galvenajam varonim Dorianam ir grāmata, no kuras iespaida viņš nespēj atbrīvoties un nemaz nepūlas to darīt. Man ir tādas pašas sajūtas tieši par šo romānu, kuru pārlasu ik pēc pāris gadiem. Doriana grāmatas eksemplārs bija krāšņs Parīzes izdevums uz japāņu papīra, iesiets dažādās krāsās − ne mazāk kā deviņos variantos, lai tas varētu pieskaņoties viņa garastāvoklim un mainīgajām dvēseles jutoņām. Atzīstos, ka arī "Doriana Greja ģīmetne" manā mājas bibliotēkā ir vairākos izdevumos − gan angļu, gan latviešu valodā. Tā ir klasika, kas ir mūsdienīgāka nekā jebkad agrāk − satraucoša un mazliet baisa.
Raiva Turka ir grāmatu blogere.
Mana personīgā iepazīšanās ar šo grāmatu bija vidusskolas obligātās literatūras saraksta dēļ. Un tas noteikti ir labs pierādījums faktam, ka nepieciešams tikai atrast to vienu īsto grāmatu, lai literatūra spētu aizraut. Tieši tāpēc arī rekomendācija par Kamī "Svešinieku" šajā apskatā rodas no pieredzes, ka šī grāmata var būt lielisks tilts no nosacīti "nenopietnas" literatūras vai pat no nelasīšanas uz veselu pasauli, kurā proza kā izteiksmes veids var lasītājam parādīties pavisam jaunā veidolā.
Lielākais pārsteigums jaunam lasītājam var būt Kamī izmantotais valodas stils. Autors izmanto tā saukto écriture blanche jeb "balto rakstību". Teikumi ir kā fakti: "Šodien nomira mamma. Vai varbūt vakar − nezinu." Šī pieeja izceļ galvenā varoņa Merso izjusto atsvešinātību. Stāstījuma skarbums pastiprina kontrastu starp varoņa šķietamo vienaldzību pret traģiskajiem notikumiem un to nopietnību, tādējādi pasvītrojot absurda un atsvešinātības tēmas.
"Svešinieks" iemāca, ka nopietna literatūra ne vienmēr ir sarežģīta, bet tā vienkārši runā citā, tiešākā valodā par lietām, kuras mēs ikdienā mēģinām noslēpt zem apzinātām vai neapzinātām maskām. Kopš pirmās "Svešinieka" izlasīšanas reizes pagājuši jau padsmit gadi, taču unikālais veids, kā Kamī skatās uz pasauli un tajā notiekošajiem procesiem manī kā lasītājā atbalsojas vēl šodien. Grāmata nav gaisīga un koša, taču tās vēstījums vienaldzīgu neatstās nevienu lasītāju. "Svešinieks" ielūdz uz sarunu par mūsu pašu vērtībām, rūpēm un vienaldzību pret dzīvi un apkārtējo pasauli.
Emīls Rotgalvis ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra medijpratības nozares eksperts.
Uz jautājumu "Kura grāmata ir atstājusi vislielāko ietekmi?" droši vien loģiski būtu atbildēt: "Ābece!", jo tieši tur varētu aizsākties turpmākais lasītāja pieredzes ceļš. Manā gadījumā tas tomēr nebūtu īsti patiesi, jo brīdī, kad pirmoreiz ieraudzīju ābeci, es jau pratu lasīt. Neatceros, kad un kā tas notika, taču ģimenē stāsta, ka es esot pa burtiem saukusi visu rakstīto – veikalu izkārtnes, avīžu virsrakstus, grāmatu nosaukumus, plakātus – un prasījusi, ko tas viss kopā nozīmē, līdz kādā brīdī mājinieki pamanījuši, ka vairs neplijos virsū, bet lasu pati. Ja jautājums ir "Kura grāmata atstājusi vislielāko iespaidu", tad godīga atbilde skanētu “Tas mainās”. Tomēr atskatoties uz savu lasītāja pieredzi, jāatzīst, ka divas grāmatas izceļas uz pārējo fona: Gabriels Garsija Markess "Simts vientulības gadu" un Aksels Munte "Stāsts par Sanmikelu". Lasīju aizrautīgi. Kad aizšķīru pēdējo lapu, sāku lasīt no sākuma. Ņēmu līdzi visur. Reiz tas noveda pie nopietnas sarunas ar fizikas skolotāju, bet galu galā stundas laikā konfiscēto grāmatu viņš man atdeva.
Varbūt šīs grāmatas ir jālasa jaunībā, kad prāts ir atvērts un iztēle joņojoša.
Elita Vīksna, LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centrs.
Kante hondo jeb dziļā dziedājuma dzeja ir izcilā spāņu dzejnieka Federiko Garsija Lorkas 1931. gadā izdotais krājums.
Divtūkstošo gadu pirmās desmitgades pirmajā pusē man bija tas prieks skolā apgūt spāņu valodu. Tolaik – ekskluzīva iespēja mazpilsētā, ko no sirds izbaudīju. Sevišķu pagodinājumu izpelnījos, kad spāņu valodas skolotāja, atzinīgi novērtēdama manas prasmes, piedāvāja rakstīt zinātniski pētniecisko darbu par spāņu multimākslinieka un dzejnieka Federiko Garsija Lorkas (1898-1936) tolaik Latvijā vēl netulkoto (līdz ar to – nav kur pašpikot) dzejas krājumu "Poema del cante jondo" māksliniecisko un valodisko tvērumu, kā arī kaut ko pētniecības vajadzībām patulkot. Apzinoties darba nozīmīgumu, galu galā ar klasesbiedreni Renāti Kovaļčuku lēmām šo slogu dalīt un, kopā drošāk, rezultātā iztulkojām visu dzejas krājumu no vāka līdz vākam. Jau šāda tvēruma piedāvājuma saņemšana vien, atzīšos, bija kosmoss.
Paveikt to – kā kļūt par citplanētieti! Tulkojumu, skaisti pārceltu latviešu valodā, ierakstītu Word failā disketē, izprintējām uz A5 formāta lapām un iesējām četros eksemplāros. Cik liela vērtība gan šodien ir manās acīs šim pašizdotajam krājumam, ne vārdos aprakstīt! Pārbaudīju bibliotēkas katalogos, ka šis dzejas krājums joprojām nav tulkots un izdots latviski. Ik pa laikam atgriežos pie savējā, pārlasot dzejoli gan spāņu, gan latviešu valodā, apdomāju, vai ir kas maināms… Šogad liktenis mani aizveda uz Andalūzijas pērli Granadu – Fedes (kā mēs ar klasesbiedreni dzejnieku mīļi iesaucām, rakstot darbu) dzimto pilsētu, kur šķita pareizi un reizē simboliski iegādāties savai privātbibliotēkai, tagad līdzās tulkojumam stāvošu, šī krājuma spānisko versiju – pārspiedumu no pirmizdevuma. Turēt rokās un lasīt pašas tulkoto nav vārdos aprakstāma, bet ļoti noturīga un motivējoša sajūta.
Aija Uzula ir LNB Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas vadītāja.
Manuprāt, romāna "esence" iekļauta autora teiktajā: "Ik mirkli pasaulē piedzimst kāds cilvēks. Iedegas jauns spīdeklis, jauna zvaigzne, kas varbūt mirdzēs neparasti skaisti, kam vienmēr būs savs, tikai tai vienīgais, īpašais spektrs. Ikviens cilvēks ir vienreizējs, un neatkārtojama ir viņa piedzimšana."
Skaudrs dzīvesstāsts. Mazā Dite aug nabadzībā, bet sildīta vecmāmiņas mīlestībā. Pēc viņas nāves meitene gaidīto drošību un mīlestību vairs nesaņem. Jaunās meitenes līdzjūtīgo sirdi izmanto ne tikai sveši, bet bieži vien arī tuvākie.
Grāmata liek domāt par eksistenciālām lietām – dzīve, nāve, cilvēka griba, laime, liktenis. Dzīves ceļš - no cilvēka ienākšanas līdz aiziešanai no šīs pasaules. Arī mazās Dites ceļš.
Aija Pelīte ir Latvijas Neredzīgo bibliotēkas metodiķe.
Latviešu autori
Pazīstamajiem ceļotājiem, piedzīvojumu meklētājiem un alpīnistiem Kristīnei un Kristapam Liepiņiem šī bija debija Latvijas dokumentālās prozas žanrā.
Stāsts no sievietes skatpunkta veidots neparasti patiesi un izjusti – atklājot daudzas tīri sievišķīgas nianses, neslēpjot daudzkārt acīs sariesušās nevarības, nespēka un prieka asaras. Apbrīnojams un līdzpārdzīvojošs stāsts. Brīžiem sevi pieķēru, ka lasu ar bažām un sažņaudzas sirds – vai Kristīnei izdosies izdzīvot šajā ceļā? Šis ir stāsts, kas ne mirkli neizkāpj no realitātes rāmjiem. Arī man kalni ar savu varenību ir tuvi sirdij.
Grāmata uzrunā ar savu atklātību un raito stāstījumu. Sāpīgais un gaišais savijas vienuviet, veidojot jaudīgu emocionālu fonu. Pieredzes bagātais kalnu mīlestības stāsts, kas papildināts ar lieliskām un kvalitatīvām fotogrāfijām, ir gan kā ceļvedis jaunajiem kalnā kāpējiem, gan interesanta un izzinoša lasāmviela ikvienam. "Nobīties un nemēģināt sasniegt to, ko patiesi vēlamies – tas ir lielākais zaudējums, kādu cilvēks var piedzīvot. Uzdrošināšanās un spēja riskēt – tā jau ir daļa no uzvaras" – tā Kristaps Liepiņš, kurš azartu un dziļo skatījumu uz dzīvi un lietām, iespējams, mantojis no sava tēva, tautā iemīļotā aktiera Edgara Liepiņa.
Solvita Ozola, LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centrs.
Man kā cilvēkam, kuram ļoti patīk lasīt un iegādāties grāmatas, ir ļoti grūti izvēlēties to vienu vienīgo grāmatu. Ir bijuši periodi, kad esmu aizrāvusies ar young adult literatūru un burtiski apēdu katru lappusi, lasot šī žanra grāmatas, un ir periodi, kad lasu iedvesmojošas sieviešu autobiogrāfijas. Ticiet vai nē, bet šīs grāmatas ir īslaicīgas manā dzīvē.
Ja man ir jāizvēlas viena grāmata, tad tā būs kāda dzejnieka domu graudu grāmata. Nekad nebiju domājusi, ka tieši dzeja būs tas virziens, kurā raudzīšos, lai atklātu jums par savu personīgo lasīšanas pieredzi. Skolas laikā dzejai gāju ar līkumu, taču šobrīd – esmu to ļoti iemīļojusi. Paldies maniem bērniem, kuri lika man pirms miega lasīt viņiem priekšā dzejoļu grāmatas.
Imanta Ziedoņa "Minimismi" ir neliela grāmatiņa, kurā ir iekļauti viņa domu graudi. Grāmata vienmēr ir pa rokai un pats burvīgākais ir tas, ka to var atvērt jebkurā lappusē un smelties spēku dzejnieka vārdos. Zinu, ka atvēršu īsto lappusi, tāpēc vienmēr grāmatiņu aizveru ar prieku un esmu gatava doties tālāk – ikdienas skrējienā.
Madara Vīlipa ir Rīgas Tehniskās koledžas bibliotēkas vadītāja.
Ir dažas grāmatas, kas sevī šķietami iemieso visu dzīvi, pasauli ieliek aptveramā veidolā un visu sakārto. It kā mazā burciņā kāds ar pinceti būtu sakārtojis zemeslodes reprodukciju, tikai tajā ir ne tikai okeāni un kontinenti, bet arī dvēseles. Tieši tāds ir Regīnas Ezeras romāns "Nodevība". Šī grāmata ir viena no tām, kam obligāti jābūt rokas stiepiena attālumā manā grāmatu plauktā un tā, kuru bieži ilgojos pārlasīt. Regīna Ezera man ir pavisam mīļa autore, un katra viņas grāmata šķiet kā saruna starp divām līdzīgām dvēselēm. Parasti mani neinteresē autora dzīve vai uzskati, lasot grāmatu, es spēju nošķirt literāro darbu no autora. Taču tad, kad lasu Regīnu Ezeru, šķiet, ka lasu tuvas draudzenes pārdomas un uzskatus, kas ir patiesi, nesamāksloti un īsti. Šī grāmata iztirzā rakstniecības aizkulises un runā par cilvēku savstarpējām attiecībām. Rakstniecei piemīt smalka ironija, spēja pajokot un, pats labākais, viņas pārdomas par cilvēkiem iztur laika zoba nežēlīgos kampienus. Lasot grāmatu, katru reizi ar prieku secinu, ka tieši cilvēka sirds, kurai nevar pavēlēt, ir paliekošā vērtība visā mainībā. Mūsu stimulu pārpildītajā pasaulē man ir īpaši svarīgi lasīt grāmatas, kurās jūtams dvēseliskums un rakstītā vārda pamatīgums. "Nodevība" dāvina mieru, tā dāvina valodas bagātību, ko nevar nosaukt nekā citādi, kā par "garšīgu". Šī grāmata mani iedvesmo lasīt vēl. Un kas var būt skaistāks par šo!
Ieva Velberga ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.
Katrai grāmatai ir īstais laiks. Cītīgie un kaislīgie lasītāji šo teicienu zina, atkal un atkal par to pārliecinoties reizēs, kad vienas grāmatas spēkos ir ne vien mainīt pasaules redzējumu, bet arī lasīšanas noskaņojumu.
Noras Ikstenas romāns "Mātes piens" pie manis nonāca laikā, kad pēc ilgām un visai intensīvām studijām bija iestājusies lasīšanas pauze. Tolaik es biju zaudējusi arī ticību, ka grāmata man spēj būt kas vairāk par analizējamu materiālu vai tukšu izklaidi. Vidusceļa nebija, un nebija arī lasīšanas prieka. Droši vien teikt, ka Nora Ikstena atgrieza manī grāmatu mīlestību, būtu diezgan banāli. Taču, jā, "Mātes piens" pie manis atnāca kā brīnums – īstajā laikā, īstajā dzīves brīdī un īstajās pasaules sajūtās. Varu apgalvot, ka tā īsteni un no sirds par lasītāju es kļuvu tieši pēc šīs grāmatas izlasīšanas. Šodien turpinu lasīt un citās grāmatās meklēt to, ko savulaik atradu un jutu Noras Ikstenas rakstītajā.
Aija Bremšmite ir grāmatu apskatniece, portāla LSM autore un Ogres Centrālās bibliotēkas bibliotēku informācijas speciāliste.
Ziema šogad padevusies salta un bagāta ar sniegu, tieši tāda, kādas tās atceros bērnībā. Es brienu pa šī gada ziemas sniegu un skandinu Ojāru Vācieti:
"Blēņām kupenā stieg kājas,
Nevar ceļu atrast.
Visas manas bēdas iestieg
Sniegā, kur nu katra.
Bet … kad martā sniegi kusīs –
Uzmanieties, lūdzu!"
Sveicot "Literatūras Ceļvedi" astotajā dzimšanas dienā, atsaucu atmiņā sevi, kad man bija apmēram tikpat gadu. Vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka bērnībā izjustais, pārdzīvotais, piedzīvotais un arī izlasītais atstāj uz cilvēku paliekošas vērtības. Par savu īpašo grāmatu saucu bērnības grāmatu – Ojāra Vācieša "Sasiesim astes". Nezinu, vai patika, ka tas bija Vācietis, vai tas, ka tai kā grāmatai bija savs īpašais šarms, bet ik pa laikam atkal gribas pie tās atgriezties, pakavēties un paskaitīt šīs grāmatas dzejas rindas.
Ilze Kļaviņa, LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centrs.
Vēsturiskais romāns stāsta par laikaposmu, kuru būtu grūti nosaukt labvēlīgu cilvēka dzīvei. Atliek vien atgādināt: Lielais Ziemeļu karš, 1709. gadā bads Vidzemē un pirmie mēra slimnieki; 1720. gadā – pēdējā raganu prāva Kurzemē. Pavēles nocirst svētkokus un iznīcināt pielūgtos akmeņus. Romāns ievada lasītāju 18. gadsimta ainavā ar faktiem, teikām, mistiskiem elementiem un dabas parādību aprakstiem.
Smeldzīgā metafora "Dieva dusmības bērni" ieskanas pie katra tēla, ko sastop lasītājs. Nav iespējas palikt vienaldzīgam!
Grāmatas spēks slēpjas laikmeta un cilvēku patiesā tēlojumā, kas raisa lasītāja vēlmi izzināt vairāk. Grāmata liek aizdomāties par paaudzēm, kas bijušas pirms mums, un mierina ar domu, ka viss turpināsies.
Elita Care-Bobinska ir LNB Letonikas un Baltijas centra galvenā bibliogrāfe.
Zanes Zustas grāmata "Nepieradināts putns" man kļuva par paliekošu personisku dāvanu. Tā aizkustināja ar savu spēju vārdos ielikt sajūtas, kuras bieži paliek neizrunātas. Šī ir grāmata, pie kuras domās esmu atgriezusies vairākkārt. Kā jaunās paaudzes cilvēks es no tās esmu pārfotografējusi vairākus citātus. Viens sirdij tuvākais citāts, ir: "Vai skumjas ir mantojums, ko vecāki nodod saviem bērniem dzīves laikā?" Šis jautājums manī palika atvērts vēl ilgi pēc grāmatas aizvēršanas. Tas lika domāt ne tikai par vecākiem un bērniem, bet arī par klusajām saitēm starp paaudzēm un par to, ko nesam sev līdzi pat neapzinoties…
Alise Migoļa ir Ventspils Bērnu bibliotēkas vecākā bibliotekāre.
[..] Nesaki citiem JĀ, ja tev tas nozīmē NĒ! [..]
Šī grāmata ir par izvēli būt laimīgai. Katru dienu mūsu dzīvēs "izvēle" ir darbības vārds.
Inita šajā grāmatā bagātīgi dalās savā pieredzē un savos ieradumos, kā kļūt laimīgākai un sevis pieņemošākai – un tas sevī ietver konkrētas rīcības, konkrētus uzdevumus un arī konkrētas atteikšanās.
Grāmata ir par brīnumu – dzīves smagākajā brīdī, sastapt mīlestību. Darbs ir par to, ka viss ir iespējams!
Es no sirds iesaku šo grāmatu ikvienai sievietei, jo vai tas nebūtu lieliski – dzīvot savu dzīvi tā, it kā dejotu tango – ļaujoties, paļaujoties un uzticoties! Un tajā visā – nedarot pāri sev.
Man šķiet, šīs grāmatas pievienotā vērtība ir – lasot, ik pa brīdim pašizmeklēju savas krūtis. Atkal un atkal, no dažādiem leņķiem, lai būtu pavisam droša, ka viss ir kārtībā.
Inga Grencberga ir rakstniece un kustības #LaiksLasīt idejas autore un biedrības Laiks Lasīt valdes locekle.
Sāku lasīt, sasniedzot piecu gadu vecumu. Manas mīļākās grāmatas, laikam ejot, nomainījās pret jauniem un jauniem favorītiem dažādos žanros. Šo izcilo, dziļi personisko savu "Grāmatu Grāmatu" saņēmu kā dāvanu gadsimtu mijā. Pa šiem gadiem esmu izlasījusi daudz literatūras, taču "Lielo patiesību meklējumi" joprojām ir mana iedvesmas grāmata – katra no 92 nodaļām piedāvā skatījumu uz cilvēces pasaules izziņas un izpratnes vēsturisko attīstību. Un nē, tajā nav ierastā hronoloģiskā secība, bet ir "atslēgas vārdi" – sākot ar kvantu fiziku, relativitātes teoriju, fraktāļu ģeometriju, pasaulslavenām personībām, Rietumu un Austrumu kultūru saskarēm. Man šī grāmata ir devusi daudz plašāku konteksta izpratni ne tikai jau minētajās sfērās, bet it visā, kas skar filozofiju, ētiku, psiholoģiju, reliģiju, mākslu, literatūru un vēsturi. Tā joprojām ir teju neticami mūsdienīga.
E. I. Siliņš (1927–1998), Dr. habil. phys., akadēmiķis, bija viena no spožākajām personībām Latvijas zinātnē.
Dārija Juškeviča ir LNB Atbalsta biedrības konsultante.
Noderīgi:
Comments