Pauls Daija. Apgaismības starpnieki

Pauls Daija, Dr. philol., literatūrvēstunieks, Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks, studējis filoloģiju un mākslas zinātnes LU un Vācijā. Ar Paula Daijas apjomīgo profesionālo darbību iespējams iepazīties portālā literatura.lv. Pirmā autora monogrāfija par apgaismības pētniecību iznāca 2013. gadā – "Apgaismība un kultūrpārnese. Latviešu laicīgās literatūras tapšana." Šī darba nobeigumā, autora vārdos, sajutām cerību sagaidīt turpinājumu. "...par apgaismību nevar runāt vienskaitlī, un katrs stāsts – mēs stāstām sev un citiem par Baltijas vēsturi – vienmēr būs tieši vai netieši saistīts ar laikmetu, kurā mēs dzīvojam un problēmām, ar ko saskaramies šodien." Ja pirmajā grāmatā bija mums vairāk zināmais Gotharda Frīdriha Stendera laiks, tad pagājušā gada nogalē, pēc divpadsmit gadu ilga pētniecības laika, sagaidījām "Apgaismības starpniekus" – īsā laika posmā jau ļoti populāro monogrāfiju, kas padziļināti turpina iesākto tēmu par laika posmu 1815 – 1848, ar autora priekšvārdā teikto: "Līdz ar to apgaismības laikmeta vecumdienas kļuva par latviešu nacionālās kultūras jaunību." (10. lpp.)

Neesmu literatūrzinātniece, bet, varbūt tomēr, ne gluži parasta lasītāja, jo latviešu literatūras un mūsu vēstures pagātne piesaistījusi manu nemainīgo interesi jau daudzus gadus. Iespējams pat kopš brīža, kad vecvecāku mājas bēniņos ieraudzīju kalendārus un grāmatu "Robinsons Krūziņš" vecajā drukā.

Tāpēc mans emocionālais vēstījums ir patiesa vēlme iedrošināt jebkuru – nepalaidiet garām iespēju izlasīt lielisko Paula Daijas monogrāfiju, bet īpaši – bibliotekārus reģionos.

Kāpēc tieši viņus? Jo faktiski deviņi mācītāji, izņemot Jelgavu, kalpoja nelielās lauku draudzēs. Piesaistīt un noturēt uzmanību pētnieciskai grāmatai ne katrs literatūrvēsturnieks spēj. Pauls Daija šajā ziņā ir izcils meistars. Kā apstiprinājumu manis teiktajam minēšu trīs iemeslus. Pirmkārt – autora absolūti lieliskā un bagātā latviešu valoda; pamatā bez liekiem, apgrūtinošiem svešvārdiem. Otrkārt – perfekts poligrāfiskais noformējums ar mācītāju portretiem, izdoto grāmatu ilustrācijām. Visbeidzot – ar tā laika gravīrām, ko veidojis izcilais vācbaltiešu mākslinieks Vilhelms Zigfrīds Štafenhāgens, un tās rada teju neticamu laikmeta klātbūtnes iespaidu saturam. Treškārt – lasiet pētījumu ar mūsdienīgu konteksta izpratni. Jo tas tur ir klātesošs.

Pauls Daija kādā sarunā sacījis viedus vārdus: "Šodienas cilvēkam vācbaltiešu pasaule nudien ir nogrimusi Atlantīda. Un katra dziļāka saruna par to var vest pie jauniem atklājumiem." Jāteic, ka uzreiz pēc pirmās nodaļas izlasīšanas par Mālpils mācītāju Johanu Gotfrīdu Agelūtu, sajutos kā arheologs, kurš atradis vērtīgu artefaktu pašā izpētes sākumā, jo Agelūta daiļrade aptver apgaismības literāro daudzveidību. Visi šie mācītāji bija labi izglītoti un nāca no tādām pašām ģimenēm. Piemēram, Jaunpiebalgas mācītājs Kristofs Reinholds Girgensons bija intelektuāls estēts, kurš iztulkojis mums zināmo un joprojām populāro grāmatu "Robinsons Krūziņš" (tiek uzskatīts, ka ar šo darbu latvieši sākās kā lasītāju tauta) un beletristikas krājumu, kas par nožēlu viņa dzīves laikā netika publicēts. Bet stāsts par Lestenes luterāņu draudzes mācītāju Kārli Fridrihu Vatsonu ir īpaši aizraujošs, jo viņš ieņem īpašu vietu latviešu literārās kultūras vēsturē, bija viens no Latviešu literārās biedrības dibinātājiem, spilgts līderis daudzās jomās. Bet Ārlavas un Rojas draudžu mācītājs Kārlis Hūgenbergers allaž apliecinājis: "..mana mīlestība uz latviešu tautu un viņas valodu nevar mitēties." (161. lpp). Lai neaizēnotu pirmatklājēja prieku par citu mācītāju veikumu, saglabāju to lasītājiem kā intrigu. Vislabāko apkopojumu par vācbaltiešu mācītāju daudzpusīgo darbošanos, par to, ka tautas apgaismība vērtējama kā enciklopēdiska kustība, protams, neviens cits labāk par Paulu Daiju nepateiks: "Redzams, ka mācītāji kā apgaismotāji, rakstīdami tekstus latviski, iejutās dažādās lomās – viņi bija garīgi un laicīgi padomdevēji, lauksaimnieki un ārsti, dabaszinātņu popularizētāji, vēsturnieki un utopisti, moralizētāji, bet arī izklaidētāji, Gotharda Frīdriha Stendera tradīcijas kopēji, bet arī eksperimentētāji un bieži vien pāri visam - radošas personas, kas nodevās literārā darba priekam... Lasīt nozīmēja sevi pilnveidot" (24. lpp.). Apjomīgā pētījuma ievads ir vērtīgs ceļvedis. Izlasiet uzmanīgi!

Piecdesmit gadus dzīvojot deformētā vēstures interpretācijas miglā, ar katru nākamo monogrāfijas nodaļu sajutīsim, kā atgriežas pašapziņa, lepnums par latvietību un mūsu valodu.

Mēdz teikt, ka vēsture virzās pa apli. "Cīņa par garīgo Latviju ir grūta cīņa... Katra paaudze atstāj savus ieguvumus un panākumus kā mantojumu nākošai. Un lai Dievs pasargā tautu no tādas paaudzes, kas neko neatstātu saviem pēcnācējiem." ( Anna Brigadere, 1931.) Liels paldies Paulam Daijam! Noderīgi: Literatūrzinātnieks Pauls Daija stāsta par lasīšanas pieredzi 18. gadsimtā Kam pieder apgaismība un zināšanas. Saruna ar LNB pētniekiem Maiju Treili un Paulu Daiju Grāmatniecības vēstures laika skala. Stāsta LNB vadošais pētnieks Pauls Daija

Pauls Daija. Apgaismības starpnieki: vācbaltiešu mācītāji latviešu rakstniecībā, 1815-1848. Literārā redaktore Sigita Kušnere; zinātniskie recenzenti: Māra Grudule, Benedikts Kalnačs; kopsavilkuma redaktore (angļu valodā): Daina Grosa; dizains, makets: Inese Hofmane; fotogrāfs Reinis Hofmanis; Latvijas Nacionālā bibliotēka.

Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. 390 lpp. ISBN 9789934610660.

Dārija Juškeviča ir LNB Atbalsta biedrības konsultante.