Dzeja ir iecienīts literatūras žanrs mazai daļai sabiedrības, arī man tā nav ikdienas sastāvdaļa, lai gan reizēm tieši dzeja darbdienu vakaros un brīvdienās mēdz būt mans literārais sabiedrotais. Tā notika arī šoreiz, kad man tika piedāvāts iesaistīties Ukrainas literatūrai veltītā “Literatūras ceļveža” tapšanā.
Nebūšu oriģināla, sakot, ka dzeja ir tautas dvēsele, taču tā tas ir – ja vēlaties ielūkoties kādas tautas dvēselē, dzeja būs īstā atslēga.
Jūsu uzmanībai piedāvāju trīs ukraiņu dzejas izdevumus latviešu valodā: bilingvālo Ivana Franko dzejas izlasi “Dzejas” (2006), Oļeksija Dovgija dzejas krājumu “Zibens pieskārieni” (2012) un ukraiņu klasiskās un mūsdienu dzejas antoloģiju “Vējš no Ukrainas” (2009).
Ivana Franko vārds, šķiet, komentārus neprasa – rakstnieks, tulkotājs, zinātnieks, sabiedriski politisks darbinieks, ukraiņu nacionālās atmodas sekmētājs, kurš pamatoti tiek salīdzināts ar Raini. Bilingvālo izlašu pievienotā vērtība ir iespēja kaut nedaudz izjust dzejas oriģinālskanējumu, un Franko gadījumā tas ir īpaši svarīgi, jo viņa dzeja skan 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma dzejas valodā, kurai, kā mēs zinām, ir pilnīgi citāds skanējums nekā dzejai mūsdienās un pat pavisam nesen – 20. gadsimta vidū. Lasot Franko dzejas rindas, patiešām veidojas spilgtas asociācijas ar Raiņa un viņa laikabiedru daiļradi.
Prātā nāk latviešu nacionālās atmodas kustība un veidojas cieša emocionālā saikne ar to, kas notiek Ukrainā šobrīd – ar nepamatotu un asiņainu imperiālas lielvalsts vardarbību, kam pretī stāv drosme un pārliecība par neatkarības un demokrātijas uzvaru un gara spēks, kas liek nepadoties un cīnīties par savu zemi un tautu. Līdzīgi kā Rainim, arī Franko dzejā ieskanas skumju un liriskas mīlas notis, kas vēl jo vairāk rada 19. un 20. gadsimta mijas Ukrainas klātbūtni, līdzību ar tā laika Latviju un tās politisko un sociālo situāciju.
“Ja kāds kaitē tam, kas viņam/Darījis nav ļauna,
Nevainīgajam, kas vārda/Nesacījis ļauna,
Lai uz tādu paša ļaunums/Krīt – bez viena vārda,
Kā pret vēju sētas pelus/Sējējam krīt bārdā”. (Ivans Franko, 27. lpp.)
Rakstnieks un žurnālists Oļeksijs Dovgijs pārstāv 20. gadsimtu – gan padomju periodu, gan neatkarīgās Ukrainas laiku. Īpaši viņš ir ievērojams un atpazīstams ar savām koncentrētajām īsformas dzejas rindām – lai pateiktu daudz, nav nepieciešams izteikties gari, līdz ar to tieši Dovgija dzejas krājums varētu būt izdevums, ar ko sākt tiem, kam klasiskā dzeja šķiet sveša. Dzejnieka vērojumi ir tieši un precīzi, izteiksmes veids – vienlaikus tēlains un lakonisks, un tāpat kā citi dzejnieki (arī Latvijā), Dovgijs uzskatāmi parāda, ka tieši dzejas valoda ir tā, ar kuru vislabāk un visefektīvāk var runāt par ētiskām vērtībām, bez kurām cieņpilna un demokrātiska sabiedrība nav iedomājama.
“Sirdsapziņa ir akmens/Uz ceļa,
Pa kuru staigā ļaudis.
Tam biežāk pārkāpj pāri –
Nekā to paceļ.”
(Oļeksijs Dovgijs, 144. lpp.)
Dzejas antoloģijas, šķiet, ir vēl mazāk iecienītas nekā tradicionālie individuālie dzejas krājumi, taču – ja ir interese gūt ieskatu kādas valsts dzejas ainavā, nav labāka veida par šo, īpaši, ja kopā ar dzejas izlasi tiek piedāvāts ieskats arī dzejnieku radošajās biogrāfijās un dzejas attīstībā valstī kopumā. Tādēļ visā nopietnībā iesaku izlasīt arī antoloģijas ievadu, kas ir gana izzinošs un nebūt ne garlaicīgs. Antoloģijā iekļauti deviņdesmit viena ukraiņu dzejnieka darbi. Šis skaits var šķist neticams, taču, zinot trauksmaino Ukrainas vēsturi un bagātīgo literatūru, – visnotaļ koncentrēts un ietilpīgs, lai gūtu pietiekami plašu ieskatu ukraiņu dzejas daudzpusībā. Grāmata nav izlasāma vienā dienā, tā prasa iedziļināšanos, raisa vēlmi sevi uzrunājušos dzejniekus iepazīt tuvāk, daudzi dzejoļi prasās pārlasāmi vairākas reizes. Izdevuma saturs kārtots hronoloģiskā secībā – sākot ar 19. gadsimta beigu/20. gadsimta sākuma ukraiņu dzejas klasiķiem, kuru vārdi būs dzirdēti saistībā ar Ukrainas vēsturi, t. sk. kultūras un literatūras vēsturi, turpinot ar 20. gadsimta Ukrainas dzejas dažādību un beidzot ar dzejniekiem, kuru dzeja pieskaitāma 21. gadsimtam.
“Zaldāti civilās drēbēs mūsu laukumus mīda,
Drošībkomitejiskā pagātne viņos kā ļauna karma.
Es atgriežos skumjās kā Persefone uz Aīdu,
Bet no šīs zemes mani tikai ar zobiem var izkost ārā.”
(Oļesja Mamčiča, 327. lpp.)
Var tikai apbrīnot latviešu dzejnieku spēju pārcelt latviešu valodā ukraiņu dzejas skanējumu. Lai veiksmīgs ceļš ukraiņu dzejas pasaulē!
Franko, Ivans. Dzejas. Sastādītājs Jurijs Sadlovskis; atdzejotāji Māris Salējs, Zintis Zīme, Amanda Aizpuriete; redaktors Knuts Skujenieks. Rīga: LUBA, 2006. 60 lpp. ISBN : 9984390748
Dovgijs, Oļeksijs. Zibens pieskārieni. No ukraiņu valodas atdzejojis Imants Auziņš. Rīga : Poligrāfijas infocentrs, 2012. 165 lpp. ISBN 9789984809540
Vējš no Ukrainas. Ukraiņu klasiskās un mūsdienu dzejas antoloģija. Sastādītāji Imants Auziņš, Rauls Čilačava. Rīga : Bonmark, 2009. 384 lpp. ISBN 9789984398440.
Māra Jēkabsone 2022. gada aprīļa numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra galvenā bibliotekāre.