top of page
Ginta Elksne

Vieda Skultāne. Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur



Grāmata “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” ir pazīstamās latviešu sociālantropoloģes un mutvārdu vēstures pētnieces Viedas Skultānes autobiogrāfisks darbs, kur viņa atskatās uz savu un savu tuvinieku dzīves pieredzēm. Grāmata sniedz vēsturisku un personisku skatījumu uz Latvijas pagātnes notikumiem, dokumentējot trimdas pieredzi, identitātes un piederības jautājumus, atklāj gan personisku ceļojumu pagātnē, gan dziļu refleksiju par Latvijas vēstures norisēm, kas ietekmējušas autores un viņas ģimenes dzīves.


Vēsturiskie fakti cieši savijušies ar autores personīgajām atmiņām, piešķirot liecinājuma vērtību katram notikumam un sajūtai. Pētnieciskā pieeja caurvij tekstu, kur personiskās atmiņas ir sasaistītas ar dokumentiem un vēsturiskiem avotiem. Teksts pamatā balstīts uz pašas autores un viņas dzimtas locekļu atmiņām, un papildināts ar pētījumiem, fotogrāfijām un dokumentiem. Šķietami vienkāršā valodā, tomēr izsmalcināti izstāstīta vēsture savij autores bērnības atmiņas ar vecāku un vecvecāku piedzīvojumiem, īpaši pievēršoties bēgļu gaitām Pirmā pasaules kara laikā un dzīvei neatkarīgajā Latvijā. Viedas Skultānes atmiņas aizved lasītāju gan uz Vāciju, kur viņa kopā ar māti un vecomāti nonāca bēgļu gaitās, gan uz viņas bērnības un profesionālās izaugsmes valsti Angliju, un tad atpakaļ Latvijā, kur Vieda izvēlējās atgriezties pēc neatkarības atgūšanas.


Vieda Skultāne dzimusi 1944. gada aprīlī Latvijā, Veltas Zariņas un Andreja Vernera ģimenē. Viedas tēvs drīz pēc meitas dzimšanas tiek iesaukts Latviešu leģionā un 1944. gada decembrī krīt pie Lestenes. Viedas māte kara beigās vispirms neveiksmīgi mēģina doties uz Zviedriju, bet vēlāk nonāk Vācijā, no kurienes Vieda saglabājusi pirmās apzinātās bērnības atmiņas. Siltas atmiņas Vieda glabā arī par patēvu Vili Skultānu – lai arī pirmskara Rīgā viņš un Viedas māte dzīvojuši vienā rajonā, tomēr satiekas un ģimeni nodibina bēgļu gaitās. Lasītājam caur Viedas Skultānes grāmatu tiek dota iespēja iepazīt trimdas latviešu pieredzi, uzlūkotu no bērna skatījuma, kad nākas iejusties svešā vietā, skolā, atrast jaunus draugus, salāgot ģimenē dotās vērtības ar jaunajā mītnes zemē piedāvātajām.


Vieda Skultāne uzmanīgi atspoguļo to, ko nozīmē dzīvot starp divām pasaulēm, kur svešinieka izjūta kļūst par dzīves pavadoni. Viņa aplūko gan kultūras, gan valodas jautājumus, kas aktualizējas viņas dzīvē kā antropoloģei un latvietei Anglijā, un vēlāk – kā trimdas latvietei, kura atgriežas un strādā Latvijā.

Autore norāda, ka vēlmi iegūt augstāku izglītību, iespējams, saņēmusi no vārdos neizteiktā mātes satraukuma, saistīta ar rūpēm par meitas labākām dzīves pozīcijām nākotnē: māte, Latvijā uzaugusi “mājsaimniecībā ar vairākiem ģimenē dzīvojošiem kalpotājiem” (40. lpp.), pirmos gadus Anglijā pati strādā par kalpotāju vietējo ģimenē, darot vienkāršus un fiziski smagus darbus. Varbūt tādēļ lielu vietu grāmatā ieņem atmiņas par nebūt ne vieglajām skolas gaitām, dažādu skolotāju un skolasbiedreņu kolorītam raksturojums.


Atsevišķa nodaļa “Kā es kļuvu par antropoloģi. 1955– 1971” vēsta par Viedas Skultānes ceļu uz akadēmisko karjeru, ironiski norādot uz nejaušības lomu viņas tapšanā par antropoloģi: “Ja man būtu bijusi laipnāka latīņu valodas skolotāja, es, iespējams, būtu izvēlējusies studēt klasisko filoloģiju. Līdz ar to netiešā veidā esmu pateicību parādā Hiklingas jaunkundzei. Viņa mani aizvirzīja uz filozofiju, ko izvēlējos aiz spītības un vēlmes atšķirties, savukārt bez filozofijas es nebūtu pievērsusies antropoloģijai.” (78. lpp.)


Savukārt, stāsts par mātes sagādātajiem un ar atsaucīgu autobusa šoferu palīdzību studentei Viedai sūtītajiem gardumiem, atsauc atmiņās arī manu pašas pieredzi, kad mātes sarūpētie lauku labumi bija liels atspaids pirmajos studiju gados Rīgā.


Nodaļa “Trimdinieku atgriešanās. Pēc 1990” sākas ar daudziem trimdiniekiem pazīstamo stāstu par pirmā Latvijas apmeklējuma pieredzi: “..piedzīvoju nedaudz mistisku sajūtu, it kā sastopoties ar kaut ko svešu, tomēr vienlaikus savādi pazīstamu. Es iemīlējos ainavā, jo īpaši upēs un ezeros.” (181. lpp.) Autore raksta, ka lasījusi agri karā kritušā tēva ar roku rakstītos dzejoļus par Latvijas lauku puķēm, un caur tiem atradusi saikni ar to jauno vīrieti, kāds bijis viņas tēvs laikā, kad Vieda piedzima. Vēlāk seko satikšanās ar radiem, īpašumu atgūšana un apsaimniekošana. Pamazām Vieda Skultāne Latvijā atrod zinātniski saistošas tēmas, un tālāko zinātnieces karjeru viņa attīsta arī Latvijas pētnieciskajās institūcijās.


Grāmatu noslēdz stāstā minēto dzimtas locekļu biogrāfisks apraksts; kā norāda autore, tas darīts, “lai lasītājs neapmaldītos manos radu rakstos” (199. lpp.). Lasītājs var uzzināt vairāk par Viedas mātes, tēva un patēva, jeb Zariņu, Blešu, Skultānu un Verneru dzimtām. Zīmīgi, ka šo sarakstu papildina arī ziņas par Tomsonu dzimtas māsām Emmu un Mirdzu – viņas jaunībā bijušas ciešās attiecībās ar Viedas tēvu Andreju Verneru, un viņu stāsti ļāvuši labāk iepazīt agri zaudēto tēvu. Kā norāda autore: “Senās Andu tautas pagātni, tagadni un nākotni neuzskatīja par secīgu laika kustību, bet gan uztvēra kā atsevišķus laikus, kas virzās cits citam paralēli. Tas atbilst manai pieredzei – es vienlaikus pētu pagātni, baudu tagadni un iztēlojos nākotni saviem bērniem.” (182. lpp.)


Grāmata uzrunā ne tikai tos, kuri interesējas par antropoloģiju vai trimdas vēsturi, bet arī plašāku sabiedrību, kas vēlas saprast, kā vēstures notikumi turpina veidot mūsdienu cilvēku identitāti un kultūras atmiņu. Šis darbs kalpo kā vērtīgs atgādinājums tam, cik nozīmīgas ir mūsu pagātnes liecības un cik lielā mērā tās ietekmē mūsu izpratni par sevi un savu vietu sabiedrībā.

Vēl noteikti jāatzīmē antropoloģes Agitas Lūses pēcvārds “Tāli ceļi atved pie tuvinieku likteņiem. Pēcvārds ļoti personiskam antropoloģiskam pētījumam”, kas atklāj Viedas Skultānes lomu un vietu sociālantropoloģijas kā zinātniskas disciplīnas ienākšanā Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, kā arī saistībai ar mutvārdu vēstures pētnieku grupu, ko Vieda Skultāne ilgus gadus vadīja LU Filozofijas un socioloģijas institūtā. Agita Lūse atklāj to, ko autore, vairāk pievēršoties dzimtas stāstiem, ir nedaudz atstājusi novārtā – Viedas Skultānes kā pasaulē pazīstamas antropoloģes zinātniskās karjeras veidošanās posmus, nozīmīgākos viņas pētījumu tēmas un virzienus, tajā skaitā pievēršanos tieši ar Latviju saistīto tēmu izpētei.


Grāmata “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” ir dziļi personisks un saistošs stāsts, kur autore, antropoloģijas profesore, savij autobiogrāfiskas pārdomas ar zinātnisku analīzi.

Tas būs atkarīgs no paša lasītāja, kā viņš to lasīs – vai, izsekojot Viedas Skultānes dzimtas vēsturei un dažādām to pārstāvošo cilvēku likteņu līnijām, vai tverot stāstu kā zinātnieces fiksētu liecību par Latvijas cilvēku likteņiem pusotra gadsimta tvērumā. Abi lasījumu veidi ir vienlīdz aizraujoši un lasītāju bagātinoši!



Vieda Skultāne. Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur. Vienas ģimenes stāsts. Atbildīgā redaktore Inga Karlsberga; pēcvārds: Agita Lūse; tulkojums no angļu valodas: Antra Legzdiņa; literārais redaktors Valdis Ābols; zinātniskais redaktors Kaspars Zellis; mākslinieks Aigars Ozoliņš. Rīga: Jāņas Rozes apgāds, 2024. 222 lpp. ISBN 9789984239941.


Ginta Elksne ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece.

Recent Posts

See All

Comments


bottom of page