top of page
  • Anda Saldovere

Vinogradova, Laura. Vārnas: romāns



Vairumam jau labi zināmie latviešu mūsdienu stāstu meistari turpina iepriecināt lasītājus, neliekot vilties. Lai gan jaunākā Lauras Vinogradovas grāmata formāli iekļauta romānu žanrā, drīzāk to uztvēru kā garo stāstu. Varbūt arī tādēļ, ka te nostrādā Lauras rakstītā vārda manā izpratnē fenomenālā iezīme – tas, ka viņas grāmatas nevar nolikt malā pirms to pabeigšanas. Turklāt šādi – sižetiski ietilpīgi, bet apjomā nelieli – vēstījumi ir tieši tas, kas ir pa prātam mūsdienu tik aizņemtajam un steidzīgajam lasītājam. Laurai, kā allaž, izdevies stāstu uzbūvēt tā, ka dialogi un notikumi burtiski ievelk, neskatoties uz skarbo sižetu – pat ja tas, kā “Vārnas” gadījumā, neskar mani personiski.


Jaunajā romānā iekļauta līdz šim reti aplūkota un skaudra tematika – bērnunamu audzēkņu likteņi pēc šo valsts iestāžu pamešanas, līdzcilvēku neglaimojošā attieksme pret mazākumtautību, šajā gadījumā – romu tautības pārstāvjiem un viņu pēcnācējiem, arī – jauktām ģimenēm.

Kas notiek ar pilngadību sasniegušiem jauniešiem, kad aiz viņiem aizvērušās bērnunamu durvis? Vai viņiem vispār ir kur doties un vai daudziem no viņiem ir prasme (vai drīzāk veiksme?) rīkoties, lai nepaliktu uz ielas? Tikai retajam paveicas ar draugu vai attālu radinieku atbalstu, bet kas notiek ar pārējiem, un cik vispār sabiedrībai tas rūp? Vai tiešām visi šie cilvēkbērni mūsu prātos un arī rīcībā ir jau teju “norakstīti”? Sabiedrības noliedzošā, aizspriedumu ietekmētā attieksme nereti rada jauniešu pretreakciju, bet – kā nostāties uz savstarpējās sapratnes ceļa? Un kā tik daudz negāciju un rūgtuma piedzīvojušam jaunietim tikt galā ar sevis pieņemšanu?


““Mums neko no jums nevajag!” reiz mēs kliedzām vienai tantei, kura atbrauca ar veselu maisu vilnas zeķu. Saadījusi, labu gribēdama, sevi labu redzēt gribēdama. Bet mums nevajag tās vilnas zeķes no jums, skaidrs? Neko mums nevajag no cilvēkiem, kuri sabūvējuši bērnunamus, kas bērnus tajos sabāzuši, kuriem nav spēka parūpēties par vēl vienu dzērājmeitas bastardu, par vēl vienu nelaimes gadījumu, par kļūdu. Par kaimiņu sīkajiem, kurus neviens neaprūpē un nespēj aprūpēt, pat negrib; par kaimiņu sīkajiem, kas ar koku dabū piecreiz dienā; par māsas bērnu, kura saslimusi un nespēj par bērnu vairs rūpēties, bet bērnunamā būs labi meitenei, tur pabaros un apģērbs…”


Vairums no mums esam kļuvuši pārāk pašapzinīgi un neiejūtīgi, arī sekojot stereotipiem par romu nāciju, kaut patiesībā tik maz zinām par viņu tradīcijām, daudzās viņu dzimtās ļoti izteikto ģimeniskumu un pastāvēšanu citam par citu – arī tur rodams daudz pozitīvā… Man šķiet, ka mums kā nācijai jāmācās nebūt tik kategoriskiem un vienaldzīgiem!


Prieks, ka vismaz pa laikam, arī Latvijas televīzijā, parādās vēstījumi par dzīves pabērnu, bijušo bērnu namu iemītnieku, likteņiem, tomēr tie ir tikai atsevišķi gadījumi, kamēr kopējā aina un statistika tā arī paliek visai drūma. Lai arī tas var šķist dīvaini, tomēr, neraugoties uz grāmatas smago tematiku, pēc Lauras romāna izlasīšanas mani nepamet gaiša pēcsajūta. Un domas kādu laiku turpina līdzdarboties tā galvenajiem tēliem viņu dzīvēs, tādēļ nebaidos ieteikt Lauras Vinogradovas rakstnieces dotību jaunāko “augli” arī citiem labas literatūras gardēžiem.



Noderīgi: klasika.lsm.lv


Vinogradova, Laura. Vārnas: romāns. Redaktore Daina Grūbe. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 159 lpp. ISBN 9789934321894.


Anda Saldovere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore

Recent Posts

See All

Comments


bottom of page