Ilustrācija: Laura Lukeviča Lasīšana kā ziemošanas veids Decembris un janvāris "Literatūras ceļvedī" Kamēr pasauli plosa neparedzami vēji, literatūra šoreiz kalpo kā miera osta un vieta, kur gan laiks, Varbūt spēcīga literatūra ir mūsu laikmeta barikādes.   Meklējiet mūs Spotify podkāstu sadaļā ar atslēgas vārdiem "Literatūras ceļvedis". Anita Veckalne "Literatūras ceļveža" redaktore anita.veckalne@lnb.lv

Rakstnieka matemātiskā spēlēšanās literatūras vēsturē tiek dēvēta par ars combinatoria (kombinēšanas

Dāņu autores Annes Katrīnes Bomanes grāmata “Agate” ir brīnišķīga savā vienkāršībā un spējā lasītāju aizkavēt grāmatas lappusēs ilgāk nekā nepieciešams. Grāmatas apjoms ir neliels, taču tajā skartās tēmas ir gana nopietnas un pārdomas raisošas. Romāna darbība norisinās Parīzē, aptuveni 1948. gadā. Stāsta caurviju tēma ir psihoterapeita tikšanos apraksti ar kādu klienti, kura ļoti vēlas nākt uz viņa sesijām, lai gan zina, ka dakters jau pošas pensijā. Jaunā kliente atšķiras no vairuma citu, un psihoterapeitam rodas vēlme izprast, kādēļ Agate par savu terapeitu izvēlējusies tieši viņu. Rezultātā no šīm terapijām ieguvēja ir ne tikai kliente, bet arī pats psihoterapeits. Man kā lasītājai bija ļoti saistoši ielūkoties psihoterapeita un Agates sesijās; brīžiem pat šķita, ka arī es tajās piedalos kā novērotājs no malas. Sarunu laikā Agate un psihoterapeits pārrunā aktuālus jautājumus – mentālo veselību, vientulību, mīlestību, bērnības traumas, arī lietas, kuras katram būtu dzīvē jāpaveic. Sesijās kopā pavadītais laiks izrādās nozīmīgs gan psihoterapeitam, gan Agatei, jo abi iedrošina viens otru paskatīties uz pasauli citādāk. Nereti dzīvē satiekam cilvēkus, kuri tajā ienākuši īstajā brīdī un laikā, ko atzīstam vien vēlāk. Šāda ir arī Agates tikšanās ar psihoterapeitu. Kāds cilvēks reizēm var izmainīt visu mūsu pasauli ar sarunu, pareizi formulētu jautājumu vai ar savu klātbūtni vien. Romānā šādas satikšanās psihoterapeitam ir ar vairākiem personāžiem (ne visi ir viņa klienti), kas pierāda, cik daudz dažkārt spēj izmainīt viens cilvēks. Ja stāsta sākumā psihoterapeits skaitīja seansus, cik viņam atlikuši līdz pensijā došanās brīdim, tad vēlāk viņš to darīt pārstāja, jo bija ieguvis jaunu skatījumu uz dzīvi un tās baudīšanu. Romāns ir lielisks atgādinājums tam, ka, dzīvojot dzīvi pilnvērtīgi un ielaižot tajā citus, līdz tam neiepazītus cilvēkus, varam turpināt augt, attīstīties, piedzīvot ko jaunu, tādējādi izkļūstot no vientulības, kura pa laikam mēdz piezagties daudziem. Noderīgi: bookanista.com / zvaigzne.lv Bomane, Anne Katrīne. Agate. No dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 128 lpp. ISBN 9789934314605. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem.

Kaut arī Latvijas lasītājiem Haruki Murakami vairāk zināms ar saviem romāniem, tomēr 25 gadu radošajā darbā autors daudz vairāk pievērsies tiešu stāstu žanram. Krājumā “Vienskaitļa pirmā persona” iekļauti astoņi īsie stāsti, kas visi, izņemot vienu, tapuši 2020. gadā. Vienīgais izņēmums ir stāsts “Šinigavas mērkaķis” (2005), tomēr tā iekļaušana šajā krājumā ir likumsakarīga – kāpēc tā, sapratīsiet, izlasot visus stāstus secīgi. Ne velti pieminu stāstu secību, jo tie nav sarindoti nejauši. Patiesībā, beigu beigās tie veido viengabalainu vēstījumu par pašu Stāstnieku, kurš mūs uzrunā vienskaitļa pirmajā personā. No viņa bērnības un jaunības atmiņām līdz briedumam, kur sevis meklējumi iegūst citu nokrāsu. Vai tas ir Murakami pats? Vai viņš mums stāsta par sevi un notikumiem savā dzīvē? Šo jautājumu uzdod katra otrā tīmekļa dzīlēs atrastā krājuma recenzija. Kāds blogeris pat uzdod jautājumu – vai, iepeldot tik personiskā gultnē, Murakami grasās noslēgt savu literāro karjeru? Iesaku “Vienskaitļa pirmo personu” lasīt ar skumju un viedu smaidu – tas jau nebūs Murakami, ka padarīs visu tik pašsaprotamu. Autors spēlējas ar savu un mūsu apziņu, sapludinot realitāti ar sapni, patiesu biogrāfiju un izdomu. Tomēr “Vienskaitļa pirmās personas” stāsti noteikti ļauj mums ielūkoties Murakami cilvēciskajās iezīmēs: tās ir viņa dzīves laikā gūtās atziņas, tās ir viņa sirdsaizraušanās (kā mūzika un beisbols), tā ir 20. gadsimta otrās puses pēckara Japāna – Tokija, Kobe, Kioto… Arī viņa ceļojumi (Roma, Ņujorka)… Pat pieļauju, ka “atšifrējami” daži viņa paša personiskie ieradumi, piemēram, īpašā rūpība apģērba un ēdiena izvēlē. Ar Murakami acīm varam iepazīt viņa jaunības laiku – 20. gadsimta 60. gadu Japānu, atmodušās jaunatnes brīvo garu, mākslas un mūzikas pasauli (“Uz akmens pagalvja” un “With the Beatles”). Bet ar mūsu ticību faktiem autors spēlējas stāstos “Čārlijs Pārkers spēlē bosanovu” un “Yakult Swallows dzejas antoloģija”. Tie ir vispersoniskāk būvētie stāstījumi, ne tikai izmantojot vienskaitļa pirmo personu, bet arī savu īsto vārdu (Yakult…), dzīves faktus un intereses (Murakami ir nelabojams melomāns). Pie sevis pasmaidu, kad autoram izdodas arī mani “apvest ap stūri” – metos pārbaudīt dažādos avotos, vai tik tiešām Murakami bibliogrāfijā nav beisbola komandai Yakult Swallows veltīta dzejas antoloģija. Bet stāstu “Karnevāls” iesaku lasīt, fonā klausoties Roberta Šūmaņa skaņdarbu klavierēm no cikla “Karnevāls”. Jau pieminēto pārdomāto stāstu izkārtojumu papildina rondo kompozīcija, no īstās dzīves jēgas meklējumiem jaunībā (stāsts “Crème” krājuma sākumā) līdz sāpīgai sava “es” atklāsmei briedumā (noslēdzošais stāsts “Vienskaitļa pirmā persona”). Visi astoņi stāsti izskan kā no terapeita kabineta zviļņa, kurā vienskaitļa pirmajā personā esi spiests rakties it kā piemirstos apziņas nospiedumos un maģiski reālistiskos sapņos, kas neatstājas, līdz nonāc pie vērtīgās atziņas, kas, iespējams, šoreiz palīdzēs. Un kļūs vieglāk. Iesaku arī Deivida Mīnsa (David Means) recenziju “The New York Times” (06.04.2021) “Astoņi veidi, kā skatīties uz Haruki Murakami” par stāstu krājumu “Vienskaitļa pirmā persona”. Noderīgi: www.nytimes.com Murakami, Haruki. Vienskaitļa pirmā persona. Stāsti. No japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 240 lpp. ISBN 9789934098123. Katrīna Kukaine 2022. gada maija/jūnija numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta direktore.

Šī ir autora, līdz šim pazīstama kā režisora, debijas grāmata, un, kā vēsta anotācija, “tas ir arī nedaudz atmiņu stāsts, kurā ne viss ir pareizi, bet tā, kā dzīvē”. Grāmatas nosaukums precīzi atspoguļo galvenā varoņa – kādas Latvijas mazpilsētas 2. klases skolnieka Otto – būtību. Zēns brīnās par visu, kas viņam apkārt ir jauns un neizprotams, un pieaugušajiem uzdod daudz jautājumu, kuri birst viens pēc otra (un, ziniet, pieaugušie ne vienmēr mīl un prot atbildēt uz bērnu neparastajiem jautājumiem). Par ko tad Otto brīnās? Par mūsu latviešu valodas tik skanīgajiem, bet tajā pašā laikā nereti tik neatbilstošajiem vārdiem, kuri mulsina, jo neatbilst patiesībai. Siļke kažokā, gaiļbiksīši, sviesta bekas, suņu sēnes, bezdelīgactiņas, maijvaboles – šie ir vien daži vārdi, par kuriem var lauzīt galvu un domāt, kādēļ tāds neatbilstošs nosaukums? Vai bekas patiesi ir no sviesta, vai suņiem tās sēnes garšo, kāpēc maijvaboles var sastapt arī jūnijā? Otto ne tikai brīnās un nesaprot, kādēļ pasaule un pieaugušie viņam visu laiku melo, bet arī pats mēģina pārbaudīt šo vārdu patiesumu. Un tad nu rodas dažādi pārpratumi un smieklīgi atgadījumi! Nu, piemēram, mājiniekiem pagatavojot siļķi kažokā, recepte ir tieši tāda – siļķe un kažoks (protams, ka šo “ēdienu” neviens nenovērtē tā, kā Otto bija cerējis). Grāmatā ir vēl daudz brīnišķīgu piemēru, kad Otto, cenšoties ieklausīties kādā konkrētā vārdā un atkal jau uztverot to burtiski, rada situācijas, kas pieaugušos neiepriecina. Gribēja “kā labāk”, iznāca “kā vienmēr” – tā var teikt par Otto, kuram, pašam to negribot, izdodas gan nokaitināt mājiniekus, gan radīt stresainus mirkļus skolotājiem. Melni baltās un smalki izzīmētās ilustrācijas, kuru autore ir Baiba Baiba, paspilgtina stāstus par Otto piedzīvojumiem, izpētot latviešu valodu. Jāteic, ka grāmatas vāks precīzi raksturo tās galveno varoni – izbrīnītu zēnu, kura dzīvē “O” burts izskan jo bieži. Jā, šis burts uz grāmatas vāka nav akcentēts nejauši – tas ir ne tikai Otto vārda pirmais burts, bet burts, kas raksturo arī visu viņa ģimeni (vectētiņš bija Osvalds, vecmāmiņa jeb omīte ir Otīlija, mammīte Ofēlija, tētis Oskars, māsa Olita, kaķis Otomārs, turklāt jāuzsver, ka šī ir Odiņu ģimene). Starp citu, burts “O” ir arī izsauksmes vārdā “Oho!”, jo tā vien gribas izsaukties par kārtējo vārdu, kurš jāizpēta, un jāatklāj tā “nepilnības” nosaukumā. Lai arī brīžiem lappusēs klusināti ieskanas ne tik priecīgas ikdienas notis (uzzinām, ka, piemēram, Otto tētis mēdz bieži līgoties un ir “piesūcies kā ods”), šī grāmata ir sirsnīgi gaiša un smaidu raisoša. Lappusēs atainotie humorpilnie mirkļi, ko var nosaukt par tādu kā sava veida spēlēšanos ar vārdiem, kārtējo reizi apliecina, cik bērni var būt radoši un pasauli izzināt un izpētīt griboši. Mums – pieaugušajiem – vien jācenšas neapgriezt bērnu radošos spārnus un būt atsaucīgiem, iesaistoties dažādākajās diskusijās. Noderīgi: www.lsm.lv Petrockis, Harijs. Otto brīnās: gandrīz vai atmiņu stāsts. Ilustrējusi Baiba Baiba. Rīga: Aminori, 2022. 47 lpp. ISBN 9789934612176. Inga Kaļva-Miņina ir žurnāliste, literāte, grāmatu blogere.

Līva Alksne ir literatūras blogere.

Grāmata piesaistīja, vien izlasot atdzejotāja vārdu – Pēteris Pildegovičs. Viņa veikumā jau ne viens vien nozīmīgs darbs, to vidū vairākās valodās (tai skaitā ķīniešu) tulkotā grāmata “Mans Ķīnas stāsts” un “Lielā ķīniešu–latviešu vārdnīca”. Senās Ķīnas lirika latviskā atdzejojumā ir notikums pats par sevi. Par to, cik veiksmīgi atdzejotājam izdevies rast atbilstošāko vārsmu variantu, var spriest vienīgi ķīniešu valodas pratēji. Man kā lasītājai krājums, kurā iekļauta vesela virkne Tan laikmeta dzejnieku vārsmu, nozīmēja ceļojumu uz tālu, maz zināmu kultūru. Katrs dzejolis līdzinās nelielai gleznai, kurā baudāmi skaistie Ķīnas dabas skati un izjūtama autora tā brīža noskaņa. Pārsvarā tomēr noskaņas ir skumjas, kaut netrūkst arī citu motīvu. Tās ir skumjas par atstāto dzimteni, ilgas pēc ģimenes vai iemīļotās, skumjas, šķiroties no drauga. Taču tās ir liegas, klusinātas, izsmalcinātā veidā paustas skumjas. Arī rudens var raisīt skumjas, bet dzejnieks Liu Jusji domājis citādi: “Kopš seniem laikiem rudens sirdī atnes skumjas un ilgas. Tomēr es saku, ka rudens dienas Pat par pavasara atnākšanu pārākas. Skaidrajās debesīs dzērve augstāk par mākoņiem. Mirklī arī mana mūza jau zilajās debesīs…” Krājumu ievada Li Bai dzejolis “Mēnesnīcā vienatnē malkoju vīnu”, bet noslēgumā skan Du Cjuniana dzejas “Zelta drānas” rindas: “Jums iesaku – nav jāsteidz tērpties zeltā šūtās drānās. Jums iesaku – ir jātver tas, ko jaunie gadi dod. Ja ziedi atvērušies – tie jāplūc…” Tās neviļus atsauca atmiņā franču dzejnieka Ronsāra dzejā pausto domu: “Ai, mīļā, kamēr vēl jums vara, No savas dzīves pavasara Jel ņemiet ko vien variet spēt…” Dzejas krājums ir arī vērtīgs izziņas avots. Gandrīz pie katra dzejoļa rodami paskaidrojumi jēdzieniem, kurus citādi nesaprastu vai nevarētu novērtēt lasītājs, kuram Ķīnas kultūra ir pasveša. Grāmata izceļas ar pārdomātu un gaumīgu materiāla izkārtojumu. Būtiski pieminēt arī bagātīgo ilustrāciju autori, mākslinieci Mariju Jurso, kura apguvusi ne vien ķīniešu valodu, bet arī ķīniešu tradicionālo glezniecību. Viņas darbi palīdz iejusties Ķīnas dabas un kultūras pasaulē un veido atdzejas vizuālo fonu. Noderīgi: www.punctummagazine.lv Tan laikmeta dzejas izlase. No ķīniešu valodas atdzejojis Pēteris Pildegovičs. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2022. 287 lpp. ISBN 9789934188534. Astra Šmite 2022. gada oktobra numura iznākšanas brīdī ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Anna Iltnere ir "Literatūras ceļveža" korektore un www.literaturascelvedis.lv  administratore, LNB Attīstības Lasiet interviju "Literatūras ceļvedis jautā dizainerei Dainai Ēķei"

Lietuvā grāmata izpelnījusies gan kritiķu, gan lasītāju atzinību, ieguvusi Lietuvas literatūras gada

Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras Lasiet interviju "Literatūras ceļvedis jautā redaktorei Dacei Sparānei-Freimanei"

Vai jūs kādreiz esat tvēruši grāmatu lasīšanai, akli noticot tās vāka attēlam, tā tekstūrai? Es – reizēm. Šoreiz smago un biezo grāmatu (720 g un 464 lpp.!) paķēru līdzi lasīšanai brīvdienās, aizrautīgi noticot fantāzijai, ka stāvu uz mola un vēroju kuģus, gluži kā vāka attēlā. Gribēju ienirt noslēpumā, tāpēc pat neiedomājos pagriezt grāmatas aizmugures vāku un izlasīt anotāciju. Bet, sāku grāmatu lasīt un… zuda laika izjūta un aizmirsu pat par to, ka būtu pieklājīgi izslēgt lampu, jo bērniem var traucēt gaisma, un arī par to, ka no rīta būs sarežģīti pamosties. Stāsts par Leilandu mani aizrāva, jo, pat atrodoties pilnīgi atšķirīgās dzīves situācijās, lasot teikumu pēc teikuma, bieži radās vēlme iesaukties: “Re, kāds izteicis manas domas vārdos!” Stāsts ir par aizrautīgu tulkotāju poliglotu – angli, kurš apprecas un dzīves daļu nodzīvo skaistajā Itālijas pilsētā Triestē. Vēlāk dzīves līkloči viņu aizved atpakaļ uz Londonu, un šeit Leilands cenšas rast savus vārdus pats, pretēji visu iepriekšējo dzīvi darītajam – citu radīto vārdu tulkošanai. Pārzināt daudzās valodas – tas ir ieguvums vai traucēklis? Tāds jautājums manās domās atgriezās ik pēc brīža. Dažbrīd šķita, ka stāsta varonim ir smagi. Smagi ne tikai no tā, ko viņam pavēstījis ārsts, bet smaga ir šī zināšanu nasta. Romāns reizēm šķita kā tāds milzīgs katls, kurā tā varonis centās “izvārīties”, lai “būtu gatavs”. Sevišķi aizkustinošas šķita romāna galvenā varoņa vēstules viņa pēkšņi mūžībā aizgājušajai sievai, kuras viņš sāka rakstīt pēc savas diagnozes uzzināšanas – dziļi personiskas un izjustas, valodnieka prasmīgi radītas. Pārdomas raisīja Leilanda izteiktā dziņa kaut ko vēl paspēt, pirms piepildās viņam izteiktais spriedums. Tik dažādas, šķietami netveramas iespējas viņš centās piepildīt – apgūt ķīniešu valodu, pagūt izlasīt neskaitāmas grāmatas. Galvenā varoņa veselības sarežģījumi šķita balansējam starp spēcīgu grūdienu un “stop krānu” cilvēka dzīvei. Aizkustināja arī Leilanda izjustās attiecības ar meitu un dēlu. Tās manā skatījumā bija sava veida enkurs Leilanda dzīves bangās. Un viņa “emociju kuģis” meklē ostas, kas sniegtu mierinājumu pēc viļņojošās dzīves jūras peldējuma. Vēstījums ir tik plūstošs, ka patiesi nav viegli grāmatu nolikt malā. Paldies tulkotājai Silvijai Bricei par kārtējo skaisti veikto darbu: tā kā vācu valodu nepārvaldu, tad, tikai pateicoties šī tulkojuma pieejamībai, esmu kļuvusi par vienu saviļņojošu stāstu bagātāka. Līdzīgu sajūtu man sagādāja 2019. gadā izlasītais somu rakstnieces Rītas Jalonenas romāns “Skaidrums” (Rīga, Jāņa Rozes apgāds, 2019, no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga), ko arī noteikti iesaku izlasīt, ja uzrunā Leilanda dzīvesstāsts. Arī tajā rakstniecei izdevies plūstoši uzrakstīts stāsts par vārda mākslu – tik līgans, tik iesaistošs, ka gribas izlasīt bez apstāšanās. Lasot Mersjē romānu, mani pavadīja urdoša vēlme izrakstīt citātus. Brīžiem šķita, ka citāti nomaina viens otru. Vēlāk izdevniecības “Zvaigzne ABC” tīmekļvietnē pamanīju tulkotājas izteikto viedokli par vārdu ceļojumu nozīmīgumu katra dzīvē, jo tie bagātina mūsu prātus un sirdis, un viņas paustais teksts mudināja gandrīz vai skaļi piebalsot. Ar iztēli raisošiem dzīves līkloču rakstiem un bez pliekanības uzrakstītais darbs nes līdzi patīkamu pēcgaršu. Grāmatas lappuses iemieso kāda cilvēka dzīvi – vienkāršu dzīves gājumu ar kāpumiem un kritumiem, ar pieņemtiem lēmumiem, ar savas gribas piepildījumu un cīņu par tās izpausmēm, ar dzīves līkloču uzliktiem pārbaudījumiem, no cilvēka neatkarīgiem apstākļiem. Grāmata ir par citu pieļautām kļūdām, kas mūsos dziļi rezonē un – kā nerakstīts likums – atklāj neparedzamo. Šīs grāmatas lasīšana pielīdzināma skaistam ceļojumam sevī pašā. Noderīgi: zvaigzne.lv / lr1.lsm.lv Mersjē, Paskāls. Vārdu svars. No vācu valodas tulkojusi Silvija Brice. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 464 lpp. ISBN 9789934311680. Aija Uzula 2022. gada novembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Bibliogrāfijas institūta Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas Standartizācijas eksperte.

laikā publicēja un popularizēja latviešu dzejnieka Neredzīgā Indriķa dzeju, 1815. gadā bija Kurzemes Literatūras