Vai jūs kādreiz esat tvēruši grāmatu lasīšanai, akli noticot tās vāka attēlam, tā tekstūrai? Es – reizēm. Šoreiz smago un biezo grāmatu (720 g un 464 lpp.!) paķēru līdzi lasīšanai brīvdienās, aizrautīgi noticot fantāzijai, ka stāvu uz mola un vēroju kuģus, gluži kā vāka attēlā. Gribēju ienirt noslēpumā, tāpēc pat neiedomājos pagriezt grāmatas aizmugures vāku un izlasīt anotāciju. Bet, sāku grāmatu lasīt un… zuda laika izjūta un aizmirsu pat par to, ka būtu pieklājīgi izslēgt lampu, jo bērniem var traucēt gaisma, un arī par to, ka no rīta būs sarežģīti pamosties.
Stāsts par Leilandu mani aizrāva, jo, pat atrodoties pilnīgi atšķirīgās dzīves situācijās, lasot teikumu pēc teikuma, bieži radās vēlme iesaukties: “Re, kāds izteicis manas domas vārdos!” Stāsts ir par aizrautīgu tulkotāju poliglotu – angli, kurš apprecas un dzīves daļu nodzīvo skaistajā Itālijas pilsētā Triestē. Vēlāk dzīves līkloči viņu aizved atpakaļ uz Londonu, un šeit Leilands cenšas rast savus vārdus pats, pretēji visu iepriekšējo dzīvi darītajam – citu radīto vārdu tulkošanai. Pārzināt daudzās valodas – tas ir ieguvums vai traucēklis? Tāds jautājums manās domās atgriezās ik pēc brīža.
Dažbrīd šķita, ka stāsta varonim ir smagi. Smagi ne tikai no tā, ko viņam pavēstījis ārsts, bet smaga ir šī zināšanu nasta. Romāns reizēm šķita kā tāds milzīgs katls, kurā tā varonis centās “izvārīties”, lai “būtu gatavs”.
Sevišķi aizkustinošas šķita romāna galvenā varoņa vēstules viņa pēkšņi mūžībā aizgājušajai sievai, kuras viņš sāka rakstīt pēc savas diagnozes uzzināšanas – dziļi personiskas un izjustas, valodnieka prasmīgi radītas. Pārdomas raisīja Leilanda izteiktā dziņa kaut ko vēl paspēt, pirms piepildās viņam izteiktais spriedums. Tik dažādas, šķietami netveramas iespējas viņš centās piepildīt – apgūt ķīniešu valodu, pagūt izlasīt neskaitāmas grāmatas. Galvenā varoņa veselības sarežģījumi šķita balansējam starp spēcīgu grūdienu un “stop krānu” cilvēka dzīvei. Aizkustināja arī Leilanda izjustās attiecības ar meitu un dēlu. Tās manā skatījumā bija sava veida enkurs Leilanda dzīves bangās. Un viņa “emociju kuģis” meklē ostas, kas sniegtu mierinājumu pēc viļņojošās dzīves jūras peldējuma.
Vēstījums ir tik plūstošs, ka patiesi nav viegli grāmatu nolikt malā.
Paldies tulkotājai Silvijai Bricei par kārtējo skaisti veikto darbu: tā kā vācu valodu nepārvaldu, tad, tikai pateicoties šī tulkojuma pieejamībai, esmu kļuvusi par vienu saviļņojošu stāstu bagātāka. Līdzīgu sajūtu man sagādāja 2019. gadā izlasītais somu rakstnieces Rītas Jalonenas romāns “Skaidrums” (Rīga, Jāņa Rozes apgāds, 2019, no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga), ko arī noteikti iesaku izlasīt, ja uzrunā Leilanda dzīvesstāsts. Arī tajā rakstniecei izdevies plūstoši uzrakstīts stāsts par vārda mākslu – tik līgans, tik iesaistošs, ka gribas izlasīt bez apstāšanās.
Lasot Mersjē romānu, mani pavadīja urdoša vēlme izrakstīt citātus. Brīžiem šķita, ka citāti nomaina viens otru. Vēlāk izdevniecības “Zvaigzne ABC” tīmekļvietnē pamanīju tulkotājas izteikto viedokli par vārdu ceļojumu nozīmīgumu katra dzīvē, jo tie bagātina mūsu prātus un sirdis, un viņas paustais teksts mudināja gandrīz vai skaļi piebalsot.
Ar iztēli raisošiem dzīves līkloču rakstiem un bez pliekanības uzrakstītais darbs nes līdzi patīkamu pēcgaršu. Grāmatas lappuses iemieso kāda cilvēka dzīvi – vienkāršu dzīves gājumu ar kāpumiem un kritumiem, ar pieņemtiem lēmumiem, ar savas gribas piepildījumu un cīņu par tās izpausmēm, ar dzīves līkloču uzliktiem pārbaudījumiem, no cilvēka neatkarīgiem apstākļiem. Grāmata ir par citu pieļautām kļūdām, kas mūsos dziļi rezonē un
– kā nerakstīts likums – atklāj neparedzamo.
Šīs grāmatas lasīšana pielīdzināma skaistam ceļojumam sevī pašā.
Noderīgi: zvaigzne.lv / lr1.lsm.lv
Mersjē, Paskāls. Vārdu svars. No vācu valodas tulkojusi Silvija Brice. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 464 lpp. ISBN 9789934311680.
Aija Uzula 2022. gada novembra numura iznākšanas brīdī ir LNB Bibliogrāfijas institūta Datu un zināšanu pārvaldības nodaļas Standartizācijas eksperte.