Un atkal šis daudzveidīgais, daudznozīmīgais un mūsu klātbūtnei tik cieši esošais stress! Šī tēma caurvijas jau vairākās latviešu valodā iepriekš publicētajās grāmatās. Arī jaunizdotā grāmata “Stress! Un ko ar to iesākt...” turpina šo aktuālo tēmu. Tomēr, ja līdz šim izdotās grāmatas vairāk centrējās uz stresa būtības izpratni, tā cēloņiem un pazīmēm, tad Dženiferas Taitsas (Jennifer L. Taitz) grāmatā galvenie akcenti tiek likti uz stresa atiestatītājiem saspringtiem brīžiem un stresa buferiem ilgtermiņa noturības veicināšanai. Tātad grāmatas mērķis ir parādīt, kā stresa graujošo spēku var vērst par pozitīvi radošo spēku. Sakot autores vārdiem, “lai spētu atgūt un saglabāt možu un veselīgu emocionālo pašsajūtu, ir vērts iemācīties stresu atiestatīt – ieregulēt optimālajā līmenī”. Šo grāmatu varētu dēvēt arī par veiksmīgu personīgās labsajūtas veicināšanas grāmatu. Tās tapšanā ir savirknējušies neskaitāmi autores – klīniskās psiholoģes ilgstošie pētījumi un atziņas. Kā zināms, stress nelielās devās ir pat motivējošs virzītājspēks, savukārt pārmērīgās devās ir kaitīgs un noved pie personības krīzes. Autore šķetina atbildes uz šķietami neiespējamo jautājumu – vai ir iespējams sadraudzēties ar stresu? Ja ne gluži uzskatīt to par draugu, tad par sabiedroto, pat domubiedru, kas palīdz kopīgi risināt sakāpinātas situācijas. Stress ir viscauresošs teju jebkurā dzīves sfērā, tas piezogas reizēm nemanāmi, un tā ietekmi izjūtam tad, kad tas jau ir dziļi iesakņojies mūsu dzīves telpā. Tā kā stress iet roku rokā ar emocijām, tad svarīgi izprast savu emocionālo pieredzi, sekot savai emociju radītajai uzvedībai, iespējams, arī “ieiet sevī” un sajust stresa priekšvēstnešus. Respektīvi, mums jāļauj sev gan piedzīvot stresu, gan apzināt stratēģijas enerģijas krājumu atjaunošanai. Ievaddaļā Dženifera Taitsa sagatavo lasītāju skaidrākai savu vērtību apzināšanai un dzīves mērķu izvērtēšanai. Tālāk autore pievēršas stresa atiestatītājiem, kas būtībā ir pierādījumos balstītas stratēģijas jeb tehnikas akūtiem dzīves brīžiem. Šīs tehnikas dažādās dzīves situācijās uz dažādiem cilvēkiem darbojas atšķirīgi. Tāpēc autore iesaka paeksperimentēt ar šiem atiestatītājiem, lai vairotu koncentrēšanās spēju un sirdsmieru, paturot prātā, ka nav nepieciešama pilnīga stresa izskaušana, bet gan elastīga reakcija problemātiskās situācijās. Dženifera Taitsa piedāvā uzskatīt šīs tehnikas par personisko recepšu krājumu ar mazliet atšķirīgām garšas sastāvdaļām un intriģējoši motivējošiem nosaukumiem: “Stingri nostājies uz zemes un “noenkurojies””, “Izdziedi savas domas”, “Izveido savas dzīves “picu””, “Saliec cerību komplektiņu”, “Sērfo pa saviem kārdinājumiem” u.c. (kopumā 41). Trešā grāmatas daļa veltīta stresa buferiem jeb “uzlādētajiem” ilgtermiņa noturības veicināšanai. 34 buferi sīkāk tiek iedalīti 3 tipos: prāta, ķermeņa un uzvedības buferos, kur katram ir atvēlētas 3 nosacītas slejas – kad, ko un kāpēc vajadzētu darīt, lai gūtu konkrētu praktisku rezultātu. Autoresprāt, būtu vēlams izvērtēt uzskatus par savām emocijām, iepauzēt kritizēšanu, praktizēt empātiju, padarīt vingrošanu par rutīnu, vairāk smieties, neveikt vienlaikus vairākas lietas utt. Daži autores izteikumi šķiet pat mazliet paradoksāli, piemēram, “Atvēli laiku stresam un satraukumam” vai “Izraisi sev panikas lēkmi, lai no tās mazāk baidītos”, taču tie ir ikdienā nozīmīgi un pētniecībā dziļi pamatoti. Šī augstvērtīgu informāciju saturošā rokasgrāmata būs noderīga gan stresa psiholoģijas pētniekiem, gan arī ikvienam interesentam, kas, veltot laiku savai stresa noturības stiprināšanai akūtās situācijās un ilgtermiņā, veicinās personīgā labsajūtas un dzīves kvalitātes uzlabošanos. Noderīgi: dgramata.lv / drjennytaitz.com / internetaptieka.lv Dženifera L. Taitsa. Stress! Un ko ar to iesākt...: labsajūtas atgūšanas rokasgrāmata: stresa atiestate: kā nomierināt savu ķermeni un prātu dažu minūšu laikā. No angļu valodas tulkojusi Lāsma Jakobsone; redaktori: Vents Zvaigzne, Dace Sparāne-Freimane; Jāņa Esīša dizains. Rīga: Dienas Grāmata, 2024. 279 lpp. ISBN 9789934636172. Irēna Moreino ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Portugāļu ilustratora Luisa Koelju komiksu krājumā ir iekļauti domu graudi ar kaķiem, kas var būt domāti vai nu par kaķiem, vai mums pašiem. Tā ir viena no labākajām pēdējā laikā izdotajām atziņu grāmatām (dāvanām) kaķu saimniekam, kas pastarpināti atgādina tādus darbus kā Dž. Norberija “Lielā Panda un Sīkais Pūķis” vai Č. Makesija “Puika, kurmis, lapsa un zirgs”. Autors grāmatas ievadā atzīst, ka darbs ir līdzšinējās daiļrades apkopojums ar jauniem, iepriekš nepublicētiem komiksiem, un ka tā galvenais mērķis ir raisīt lasītājā smaidu. Tas ir veiksmīgs piemērs tam, ka arī sākotnēji sociālo mediju vidē radīti neatkarīgi ieraksti var būt vērtīgi un publicēšanas vērti grāmatas formātā, tādējādi radot jaunu teksta un komiksa uztveres veidu, kas mijiedarbojas ar citiem līdzīga stila darbiem, nevis paliek nesaistīti kā parasti ziņu plūsmā. Grāmata gan nav uzskatāma par autora karjeras noslēgumu, drīzāk tā ir atskaites punkts līdz šim paveiktajam, jo jaunākos komiksus joprojām ir iespējams aplūkot, sekojot līdzi L. Koelju “Instagram” profilā @purr.in.ink. Grāmata ir veidota kā komiksu apkopojums, kurus savstarpēji saista galvenais varonis – kaķis. Dažkārt viens, citkārt vairāki, bet vienmēr kaķi: melni un bieži vien ar lielām acīm. Autors priekšvārdā korekti norāda, ka grāmata (gluži kā kaķi?) “neievēro nekādus noteikumus. To nav nepieciešams lasīt noteiktā secībā.” Komiksus patiešām būtu grūti izlasīt pēc sakārtošanas principa, jo tematiski atšķirīgie motīvi radītu nevajadzīgu apmulsumu, strauji pārslēdzoties no emocionāli vai filozofiski dziļākas domas (par apzinātību un šī brīža apzināšanos, ļaušanos laikam un uzticēšanos sev) uz sadzīviski vienkāršāku piemēru, kas kaķu īpašniekam varētu izraisīt smaidu saskatīto līdzību dēļ (piemēram, kā kaķi palīdz cilvēkiem tikt pie papildu bezvadu tehnoloģijām, sagraužot vadus). Katrs komikss ir veidots kā atsevišķs, neatkarīgs un pilnvērtīgs autora darbs, tāpēc arī to iepazīšana var notikt jauktā secībā. Lai arī daži komiksi ir sadalīti vairākos lodziņos, autors ievēro noteiktu vizuālo stilistiku un valodu, visbiežāk izvēlētos vienas vai pāris krāsu toņus kā fonu un tikai dažreiz uzzīmējot vēl kādu detaļu, kas nebūtu galvenais varonis – kaķis. "Ir dienas, kad ir vērts pasaulei parādīt mēli un turpināt iet savu ceļu", rakstīts vienā no komiksiem, kurā kaķis arī vizuāli parāda lasītājam mēli, tādējādi spēlējoties ar frāzes burtisko un pārnesto nozīmi. Dažās lapaspusēs jo īpaši izteikti ir nojaušama autora emocionālā klātbūtne, atklājot daļu sevis vai sev tuvu tēmu. Kaķu plaši pavērtās acis, kas kā caurviju motīvs redzams vairākos komiksos un uzskatāms par vienu no ilustratora rokraksta pazīmēm, spēj ietvert vairākas emocijas, jo tās var būt izbrīnītas, patiesību meklējošas, piedošanu lūdzošas vai ar asaru kā papildinājumu saviļņojumu izsakošas. Acu metafora atgādina seno frāzi par acīm kā dvēseles spoguli vai uzskatu par kaķu ilgstošo skatienu saimnieka acīs kā skatienu cilvēka dvēselē. Visticamāk, autoram izdosies sasniegt izvirzīto mērķi kaķu cienītāju vidū un radīt lasītājā iemeslu pasmaidīt, bet rodas pamatota cerība, ka arī suņu, trušu un citu mīluļu īpašniekiem vismaz viens no komiksiem izraisīs smaidu. Lai murrīga lasīšana! Noderīgi: Komiksu laiks Komiksu pasaulē! Luiss Koelju. Murrgrāmata: kaķu domas katrai dienai. No angļu valodas tulkojusi Dace Lorensa; redaktore Vija Kilbloka. Rīga : Zvaigzne ABC, 2025. 95 lpp. ISBN 9789934331664. Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs.

Monogrāfija, ko mākslas zinātniece Māra Lāss (dz. 1990) veltījusi tēlniekam Kārlim Zālem (1888–1942), ir apgāda “Neputns” sērijas “Latvijas mākslas klasika” 29. grāmata. Izdevums aptver gan Kārļa Zāles pirmos dzīves gadus Liepājā, gan mācības Kazaņā, kur studiju biedru vidū bija Alberts Filka, Ludofs Liberts un Arvīds Brastiņš. Pirms Pirmā pasaules kara Kārļa Zāles mācības un darbs turpinājās Petrogradā, Krievijā, kur uzturējās gan Teodors Zaļkalns, gan Rudolfs Pērle, gan arī Rihards Zariņš. Savukārt turpmākos mākslinieciskos iespaidus Kārlis Zāle smēlās Berlīnē (1921–1923). Atgriezies Latvijā 35 gadu vecumā, Kārlis Zāle pievērsās Rīgas Brāļu kapu ansambļa izveidei un 30. gadu sākumā Brīvības pieminekļa projektēšanai. Liela daļa monogrāfijas veltīta tieši šiem diviem monumentālās tēlniecības ansambļiem. Monogrāfijā iekļauti arī citi Kārļa Zāles pieminekļi – gan piemineklis Rīgas aizstāvjiem Sudrabkalniņā, gan kapu pieminekļi Rīgā, tostarp Andrejam Pumpuram Lielajos kapos, gan citviet Latvijā. Drīz pēc Latvijas brīvvalsts izveidošanas mākslinieki sāka apvienoties grupās, lai tostarp veicinātu sadarbību un interesi par mākslas pētniecību un jaunradi. Kārļa Zāles vārds saistāms ar mākslinieku apvienību “Sadarbs” (1924–1940). Viņš ir uzskatāms par tās izveidotāju līdzās Teodoram Zaļkalnam. Monogrāfijā veltīta nodaļa arī Zāles pedagoģiskajai darbībai Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības meistardarbnīcā, kurai viņš veltīja savas dzīves pēdējos sešus gadus. Bagātīgi ilustrētajā izdevumā izmantoti attēli un citi materiāli no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Zinātnisko dokumentu centra, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīva, Zuzānu kolekcijas, Teodora Zaļkalna memoriālās kolekcijas, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Pieminekļu dokumentācijas centra, Latvijas Nacionālā teātra, Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centra, kā arī vairāku muzeju – Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja, Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja un Ragnara Mīrsmedena ģimenes un citām privātkolekcijām. Izdevumu pieejamāku plašākai auditorijai padara arī pilna teksta tulkojums angļu valodā, kas papildina bagātīgo vizuālo materiālu. Grāmatas beigās publicētā laika josla ļauj skatīt tēlnieka Kārļa Zāles dzīves un daiļrades posmus dažādu pasaules notikumu kontekstā. Noderīgi: Kārlis Zāle Kārlim Zālem veltīta sudraba piemiņas monēta Māra Lāss. Kārlis Zāle. No angļu valodas tulkojusi: Iveta Boik; literārā redaktore: Guna Pence; dizains: Anta Pence ; fotogrāfi: Kārlis Bauls, Normunds Brasliņš, Aivars Gulbis [un vēl 12 fotogrāfi]. Rīga: Neputns. 2024. 131 [4] lpp. Latvijas mākslas klasika. ISBN 9789934601958 (brošēts) Ingrīda Peldekse ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.

Anša Burkes grāmata "Latvietis krievos. Atmiņu ainas par sajūtām okupantu armijā, 1974-1976, 1985" ir autora pirmais un pagaidām vienīgais izdevums. Šajā darbā rakstnieks izjusti, detalizēti un atklāti apraksta savas dienesta gaitas padomju armijā Vidusāzijā, autobiogrāfisko stāstījumu bagātīgi papildinot ar paša un citu personu uzņemtām fotogrāfijām, kuras sniedz uzskatāmas liecības par dažādām grāmatā pieminētajām personībām un aprakstītajiem notikumiem. Grāmatas priekšvārdā vēstures zinātņu doktors Valters Ščerbinskis uzsver padomju armijas dienesta gaitu atmiņu apkopojuma nozīmi vēstures izpētē, norādot, ka šāda atmiņu literatūra, lai gan bieži uzskatīta par sekundāru, nereti ir vienīgais informācijas avots par konkrētiem notikumiem. Dr. hist. V. Ščerbinskis raksta: "Atmiņas nedos atbildes uz jautājumiem, cik daudz latviešu nonāca armijā vai kāda bija okupācijas varas politika attiecībā uz jauniesaucamajiem no Baltijas. Tajā pašā laikā A. Burkes un daži līdzīgi memuārliteratūras izdevumi sniedz pārliecinošu ieskatu latviešu karavīra ikdienas apstākļos, viņa apkārtnes redzējumā, uzskatos, vērtējumos." A. Burkes stāstījums par dienesta gaitu ir veidots hronoloģiski, sākot ar viņa pirmo apmeklējumu Kuldīgas rajona kara komisariātā, lai veiktu medicīnisko pārbaudi, turpinot stāstījumu daiļrunīgi un atklāti, viņš iekļauj arī padomju armijas žargonu, apraksta gan dienesta sākumu, gan sastaptās personas, ikdienas un būtiskus notikumus. Šajā darbā vairākkārt tiek aprakstītas un uzsvērtas metodes, kā padomju armijā vardarbīgi un mērķtiecīgi tika iespaidota, pakļauta un psiholoģiski iznīcināta jauna personība, lai tādā veidā iegūtu nedomājošu, pavēles automātiski ("bez prāta cenzūras") izpildošu kareivi. Viena grāmatas nodaļa ir veltīta ārpusreglamenta attiecībām armijā jeb "ģedovščinai", kas bija neatņemama padomju armijas sastāvdaļa. Skaudri un atklāti " ģedovščinas" piemēri atklāja padomju armijā valdošās ideoloģijas zemiskumu un kroplumu. Tā kā fiziskajai sagatavotībai armijā bija liela nozīme, nejauši žurnālā pamanītais "Dzelzs Ārnija" tēls (Arnolds Švarcenegers) kļuva par A. Burkes fiziskā ideāla simbolu. Tas viņu motivēja mērķtiecīgi strādāt pie sava ķermeņa visu dienesta laiku. A. Burkes talants un prasme fotografēt, izgatavot kvalitatīvas fotogrāfijas ar armijā pieejamo aprīkojumu dienesta laiku padarīja paciešamāku, turklāt fotografēšanas prasmju dēļ autors tika cienīts gan kareivju, gan armijas vadības vidū. A. Burke akcentē arī latvietības saglabāšanu šajos krievu armijas dienesta apstākļos, kā galveno latviskuma saglabāšanas instrumentu uzsverot tieši latviešu valodu. Autora atmiņu apkopojumu caurvij viņa — jaunā kuldīdznieka — personība. Viņš nonāca "krievos" ar priekšzināšanām par dienestu (iegūtām militārajās apmācībās vidusskolā) un labu fizisko sagatavotību. Viņš bija apveltīts ar dažādām zināšanām un prasmēm, it īpaši fotozinībās, viņam raksturīga savas iekšējās vērtību sistēmas apzināšanās un savu "sarkano līniju" nepārkāpšana, lai izdzīvotu padomju dienestā un nepazaudētu savu cilvēcību, kā arī latvisko identitāti. Noderīgi: Grāmatas atklāšana Ansis Burke. Latvietis krievos. Atmiņu ainas par sajūtām okupantu armijā, 1974-1976, 1985. Sagatavojusi: Jūlija Dibovska. Rīga: Latvijas Mediji, 2024. 272 lpp. ISSN 1691-0931 Agnete Nikmane ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes maģistra studiju programmas "Latviešu valodas, literatūras un kultūras studijas" 1. kursa studente.

Ko iesākt, ja ceļa priekšā pēkšņi nākas atdurties pret milzīgu akmeni – tik lielu, ka visi mēģinājumi to nostumt vai pārkāpt pāri noved tikai pie vēl lielāka noguruma? Miranda Hārta – britu komiķe, aktrise un grāmatu autore – tēlaini apraksta prātā radušos ainu, kurā pati bija nonākusi. Bezspēcības mākta, komiķe nolēma stāties pretī akmenim un pēkšņi tajā ieraudzīja durvis – ieeju tumšā, mitrā un gļotainā alā. Šīs alas galā bija saskatāma izeja, kas atgrieztu pie laimīgas un piepildītas dzīves. Taču, lai to sasniegtu, vispirms jāpārvar vairākas desmitgades neatrisinātas problēmas, neuzvarētas cīņas ar sevi un dažādu slimību kokteilis. Līdz šim neviena no Mirandas Hārtas uzrakstītajām grāmatām nav iztulkota latviešu valodā, toties komiķe varētu būt zināma pēc lomām tādos seriālos kā "Miranda" (ar ko ieguva plašāku atpazīstamību un ko pati arī radīja), "Izsauciet vecmāti" vai sniegumu filmā "Emma" (2020. g.). Jaunākajā grāmatā komiķe skaidro, kāpēc pēdējos gadus bija retāk redzama publiski uzstājamies, kā arī dalās iespaidos par pēkšņās slavas skaistumu un postu, karjeras izaugsmi un pieredzi Holivudas filmu studijās un personīgās dzīves pārmaiņām. Kopš pusaudžu gadiem sirgusi ar, kā pati atzīst, "pārāk daudz -ītiem", kā bronhītu, tonsilītu un labirintītu, M. Hārtai bija novājināta imūnsistēma, ko radīja desmitgadēm neatklāta Laima slimība un kas noveda aktrisi tādā stāvoklī, kad suņa izvešana ārā kļuva par sasniegumu. Tieši šajā laikā komiķe sāka apzināti un intensīvi ieskatīties sevī un meklēt atbildes, ko nosauca par dārgumiem, dzīves turpināšanai. Katram atrastajam dārgumam autore min gan papildliteratūru, gan izmainīto uzvedības paradumu, kā izvairīšanos, toksisku pozitīvismu, līdzatkarību vai bailēm no kļūdīšanās, gan jauniegūto vai nostiprināto paradumu. Šāda pieeja ļauj labāk izprast, kā izmainīt dažādus domāšanas modeļus, apzinoties, ka tas prasīs laiku un papildu piepūli. Lai arī saturiski darbs atgādina pašpalīdzības grāmatu, tā ir pārāk vienkāršota satura interpretācija, jo izlaistu vizuāli spilgtās metaforas, tiešās un tekstā atklāti iekļautās iekšējās pārdomas, kādas rodas nodaļas rakstīšanas brīdī, kā arī dažbrīd pat ļoti atkailinātas un godīgas ainas no personīgās dzīves. Raitā un dzirkstošā valoda ļauj saglabāt cerību autores ceļam cauri grūtībām. Savukārt aprakstītās metodes un atsauces uz citām grāmatām palīdz iegūt praktiskus rīkus, ko izmantot ikdienā. Metode var būt tik vienkārša kā piecelšanās no biroja krēsla un izstiepšanās – vai, kā rīkotos īsteni entuziasti, dejošana – skaļāk uzslēgtas mūzikas pavadījumā. Tāpat iespējams atrast cēloni dažādām nogurdinošām un neproduktīvām domām, uzdodot piecus dažādus "kāpēc". Kādam šī grāmata būs iespēja sekot līdzi neseniem notikumiem, ko piedzīvojusi iemīļota un publiski retāk redzama aktrise, kura nebaidās muļķoties un spēlēties nedz kameru priekšā, nedz ārpus tām. Citam – iegansts pasmaidīt vai balsī iesmieties par britu humoram raksturīgu daudznozīmīgu izteicienu. Iepazīstot tuvāk autori un viņas neatlaidību, lasītājs var iegūt gan jaunu apliecinājumu iekšējam dzīves sparam, gan atkārtotu pārliecību par cilvēka spējām tikt pāri grūtākiem dzīves brīžiem. Noderīgi: Miranda Hart: I used to think fame would justify my whole existence Miranda Hārta. I Haven’t Been Entirely Honest with You. Izdevējs: Michael Joseph. Kanāda: Penguin Random House Canada, 2024. 448 lpp. Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs.

Sākot ar filmu "Blakus ", milleniuma paaudze arvien intensīvāk izsaka savus bērnības un pieaugšanas pārdzīvojumus gan kino, gan literatūrā. Elizabetes Lukšo-Ražinskas stāstu krājuma "Netīro matu diena" īsie dokumentālās prozas teksti ataino Rīdzinieces pieredzi, kas raksturīga šai paaudzei — pieaugšanu, pasaules iepazīšanu un vēlmi atrast savu vietu tajā. Tie nav didaktiski atmiņu stāsti, bet koncentrēti, piesātināti vērojumi dažādos jaunas sievietes dzīves posmos un emocionālajos stāvokļos — no bērna pirmajiem centieniem iepazīt aizliegto pagalma pusi līdz pašas piedzimšanai par māti. Pārstāvot gandrīz to pašu laiku un telpu, varones pieredze brīžiem trāpa tieši "saules pinumā", atgādinot par neveiksmīgiem randiņiem, bērēm, pastaigām basām kājām, Avotu ielas logiem, bailēm pirms izsaukšanas pie tāfeles, vienatnes ceļojumiem, nakts domām ar atvērtām acīm — un vēl, un vēl. Radniecīgas, bet arī pietiekami atšķirīgas ikdienas, papildinātas ar izplūdušiem sajūtu "fotoattēliem" un ietērptas milleniāļu rozā ("millennial pink") kabatas formāta grāmatā, ko gribēsies nest līdzi. Vai iemest somā — ja nu gadās būt vienai Berlīnē, lai pāršķirtu to, ēdot vjetnamiešu pho. Noderīgi: Ar īpašu atmosfēru. Par grāmatām "Bagāža" un "Netīro matu diena" Elizabete Lukšo-Ražinska. Netīro matu diena. Redaktors: Henriks Eliass Zēgners. Makets: Estere Betija Grāvere. Rīga: Ascendum, 2025. 91 lpp. ISBN: 9789934906275 (brošēts). Ieva Ēkena ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.

Gundegas Šmites grāmata "Koncerts stāstos" ir darbs, kas veiksmīgi sapludina literatūru un mūziku, radot izjustu, vienotu pieredzi. Autore, būdama klasiskās laikmetīgās mūzikas komponiste, šajā prozas grāmatā ļauj valodai pulsēt kā skaņdarbam – ar ritmu, pauzēm un tematisku attīstību. 2025. gadā grāmata tika nominēta Latvijas Literatūras gada balvai prozā, tas ir vēl viens apliecinājums tās augstajai kvalitātei. Grāmata strukturēta kā koncerts, un tās saturs ir sagrupēts kā programmas anotācija: katrs stāsts atbilst kādai klasiskās mūzikas formai – sonātei, variācijām, elēģijai, rondo, impromptu, invencijai. Šis formāts nav tikai ārējs ietvars, katrs stāsts attīstās savā tempā un noskaņā, ļaujot lasītājam piedzīvot dažādās emocionālās un intelektuālās pieredzes. Pats teksts ir aizraujošs, arī tad, ja to uztveram vienkārši kā literāru pieredzi. Darba sižeti vēstī par dažādiem cilvēkiem, kuri piedzīvo it kā ikdienišķas situācijas, bet daudzus no tiem saista mūzika (ja ne tiešā, tad ikdienas ritma skanējumā noteikti). Tomēr nepārtraukti jūtama skaņu pasaules pieredzes pārtulkošana valodā: "Apstājos un pilnīgi dzirdu sīcoņu – visas sviedru poras uz ādas veras vaļā. No tām sūcas aukstas tērcītes. Klusums ir tikai ilūzija. Klusumā notiek visbriesmīgākās lietas." Skaņa šajā darbā ir ne tikai katrā stāstā kā atsevišķs raksturs, bet arī visu stāstu kopējais virzītājspēks. Tomēr darba vislielākā vērtība ir tā muzikālā uzbūve. Autore ne tikai raksta par mūziku, bet raksta mūzikā, veidojot teikumu ritmu kā melodisku līniju. Lasīšanas pieredze kļūst līdzīga koncertam: brīžiem lēna un meditatīva, brīžiem strauja, saspringta, pat dramatiska. Autore rada pārliecību, ka zina, kurp ved lasītāju. No dažādiem raksturiem pie dažādām formām un intensitātēm. Tajā pašā laikā, viņa atstāj vietu neziņai un pārsteigumam. Atļauj man kā lasītājam spraigākās vietās apjukt un nedaudz pat tekstā apmaldīties. Piemēram, vietā, kur stāsts tiek stāstīts no trim dažādiem skatu punktiem vienlaikus. Šī dinamiskā attīstība ir aizraujoša, īpaši kulminācijās, kas, līdzīgi kā mūzikā, sasniedz dramatisku spriegumu un emocionālu izlādi. "Koncerts stāstos" ir augstas raudzes literārs eksperiments, kas apvieno valodu, mūzikas loģiku un emocionālu pārdzīvojumu. Tas ir darbs, kas prasa koncentrētu, jūtīgu lasīšanu, taču sniedz atalgojošu pieredzi. Lasītājs kļūst par klausītāju, bet autore – par diriģenti. Šis ir reti sastopams gadījums, kad literārais darbs spēj ietekmēt ne tikai intelektuāli, bet arī fiziski. Caur tempu, pauzēm un kopējo darba "skanējumu". Gundega Šmite ir radījusi meistarīgu darbu, kas rāda, ka laikmetīgā mūzika un literatūra spēj būt vienlīdz vitālas, dzīvas un savstarpēji bagātinošas. Noderīgi: Gundegas Šmites "Koncerts stāstos": mūzikas formas var izmantot arī literārā darbā Gundega Šmite | SAULES DZIESMAS | Riga Chamber Choir "Ave Sol" Gundega Šmite. Koncerts stāstos. Māksliniece: Gita Treice. Literārā redaktore: Dace Vīgante. Spektrogrammas: Dimitris Maronidis. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2024. 141 lpp. ISBN 9789934410314 (iesiets) Anita Veckalne ir LNB izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore.

Lai gan bērnībā Astrida negribēja pieaugt, viņa jau četru gadu vecumā, iepazinusies ar grāmatām, kļuva par aizrautīgu lasītāju un vēlāk arī par rakstnieci. Tieši caur tik vienkāršiem vārdiem jaunākā skolas vecuma bērniem ir iespēja iepazīties ar mazu meiteni, kura izauga par vienu no zviedru bērnu literatūras zināmākajām autorēm - Astridu Lindgrēni. Sērija “Mazi cilvēki, lieli sapņi” ir Marijas Isabelas Sančesas-Vegaras ilgi lolota sapņa rezultāts. Tā ir tulkota vairāk valodās nekā latviešu alfabētā ir burtu. Uz katras sērijas grāmatas vāka ir attēlota personība bērnībā, kas rotaļīgi izaicina ierasto priekšstatu par slavenībām – veciem kungiem un kundzēm ierāmētās fotogrāfijās. Latviešu valodā apgāds “Zvaigzne ABC” nesen izdeva četras grāmatas, kas ļauj iepazīties ar Koko Šaneli, Albertu Einšteinu, Stīvu Džobsu un Astridas Lindgrēnes dzīvesstāstu no cita skatpunkta – caur bērnību un jaunību. Marija Isabela Sančesa-Vegara kopā ar ilustratori Linziju Hanteri ir radījušas iedvesmojošu un motivējošu stāstu bērniem un netieši vērtīgu padomu vecākiem – kļūšana par personību sākas bērnībā, katram ir bijis jāsaskaras ar dzīves pārbaudījumiem. Zviedru rakstnieces stāsta gadījumā tieši vecākiem varētu rasties pārdomas, izlasot, ka A. Lindgrēne bija dumpiniece, kura kā pirmā savā pilsētā nogrieza īsus matus un deviņpadsmit gadu vecumā kļuva par vientuļo māti. Grāmatas beigās sniegti konkrēti biogrāfiski fakti par rakstnieces ceļu literatūras pasaulē un Pepijas Garzeķes rašanos, bet, kam ziņkāre joprojām urda uzzināt vairāk, ir iespēja izlasīt biogrāfijas, kas uzrakstītas par rakstnieci. Grāmatu sērijā ir iekļautas arī tādas populārajā kultūrā zināmas mūziķes kā Kailija Minoga, Šakira un Teilora Svifta. Sporta entuziastiem ir iespēja iepazīties ar Deividu Bekhemu, Useinu Boltu un Luisu Hamiltonu. Šādi nestandarta biogrāfiski stāsti var būt vērtīgs resurss arī pieaugušajiem, jo ne katrs būs gatavs lasīt, piemēram, Mērijas Šellijas, Nelsona Mandelas vai Žana Mišela Baskjā biogrāfijas, turklāt krāsainā un bagātīgi ilustrētā grāmata var kļūt par pirmo pamudinājumu uzzināt vairāk par iepriekš nedzirdētu personību. 2025. gadā Pepija Garzeķe svin apaļu astoņdesmit gadu jubileju. Spītējot cienījamajam vecumam, viņas stāsti un dzīves uzskati joprojām ieinteresē dažāda vecuma lasītājus. Jubilejas gadam par godu iespējams izmantot speciāli izgatavotus materiālus un idejas pasākumiem ar mudinājumu katram būt mazliet vairāk līdzīgas Pepijai, tas ir, ar plašu iztēli, lielu drosmes devu un rotaļīguma pilnu dzīves uztveri. “Bērnība bez grāmatām – tā nebūtu nekāda bērnība. Tas būtu tāpat kā tikt izslēgtam no apburtās vietas, kur var aiziet un atrast visretāko prieku,” tā atzina Astrida Lindgrēne. Tiem, kam lasītkāri neizdodas apmierināt ar četrām līdz šim iztulkotajām sērijas grāmatām, ir iespējams uzzināt vairāk par vietējām sievietēm, personībām, lasot Santas Remeres grāmatu "Mūsējās", ko ilustrējusi Elīna Brasliņ; tā gan būs piemērota lielākiem lasītājiem. Šobrīd sērijā “Mazi cilvēki, lieli sapņi” ir izdotas vairāk nekā 100 grāmatas, tāpēc jācer, ka latviešu valodā iznākušie pirmie četri darbi būs tikai sākums grāmatu kolekcijai, kas stiprinātu mazo lasītāju pārliecību par sevi un ļautu uzzināt ko jaunu arī lielajiem lasītājiem. Noderīgi: Plašāk par Pepijas Garzeķes jubileju un resursiem kopīgai svinēšanai iespējams iepazīties šeit. Marija Isabela Sančesa-Vegara. Astrida Lindgrēne. Mazi cilvēki, lieli sapņi. Linzijas Hanteres ilustrācijas. No angļu valodas tulkojusi: Ita Ankoriņa. Redaktore: Diāna Romanoviča. Rīga: Zvaigzne ABC, 2025. 29 lpp. ISBN 9789934327186 (iesiets) Ričards Edijs Štibe ir Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs.

Lai arī dzeja ne vienmēr visiem ir uzreiz viegli uztverama un saprotama, tomēr autoram caur to dažreiz ir vienīgā iespēja nodot tālāk savu vēstījumu. Pārdomas un emocijas, kas bijušas aktuālas konkrētā brīdī. Jo tieši dzejā vieglāk ir notvert noskaņu, apstādināt straujo mirkļa plūdumu un piefiksēt svarīgākās ikdienas liecības. Kā arī sociālo un politisko fonu, parādot sava laika atbalsi. “Hroniku raksta dzejnieki/un tā visvairāk ir sirdij.” Tam nevar nepiekrist. Caur dzejas rindām vari ieraudzīt patieso cilvēka būtību, viņa apmulsumu, nemieru, izaicinājumus, sāpes un daudz ko citu. Kad sākas karš, var jau “aizvilkt aizkarus, izslēgt gaismu, palīst zem segas”, bet ir izvēle – atrast drosmi, runāt par to un neslēpties. Arī dzeja mēdz būt nekautrīgi atklāta, saucot lietas īstajos vārdos. Tieši šis patiesums uzrunā visvairāk. Ukraiņu dzejnieces Ļubas Jakumčukas (1985) dzejas krājuma nosaukums ir ‘Donbasa aprikozes’. Pirmā simboliskā rindiņa vēsta: “Tur, kur aprikozes neaug, sākas Krievija.” Tas pierāda, ka neskatoties uz postažu, iznīcības putekļiem un dūmiem, aprikozes tieši Ukrainas zemē ir dzīvības un cerības vēstneses, kā arī iezīmē spēcīgu kontrastu starp abām pasaulēm. “Donbasa aprikozes” iepazīstina ar pārmaiņām, ko piedzīvo cilvēks, kura ikdienā ienākusi kara realitāte. Autore atzīmē, ka “karam sagatavoties nav iespējams”. Šī ir skarba un tieša dzeja, kas nesaudzē — tāpat kā karš. Vārdi ir trāpīgi un izvēlēti apzināti, lai lasītājs varētu ieraudzīt un sajust, ka tas nav normāli, un ka pie šādas realitātes nevajadzētu atļaut nevienam pierast. Tā ir jauna, bet ļoti sāpīga un skaudra realitāte, ko šajā dzejā var vērot no sievietes skatupunkta – viņa runā par sevi, mājām, ģimeni, savu valsti, kas varmācīgi tiek pakļauta. Viss iepriekš pazīstamais pēkšņi pārvēršas. Karš maina arī valodu, kam Ļ. Jakumčuka pievērš īpašu uzmanību savā dzejas krājumā. Kara apstākļos cilvēks zaudē kontroli pār visām ikdienišķām lietām, bet ir nepieciešams mēģināt saglabāt vēsu prātu, lai tomēr šī ikdiena nepārņemtu pilnīgi visu. Ar rakstīšanas palīdzību ir iespējams vārdos saglabāt savu kodolu un nacionālo pašapziņu. Kā izteikt bailes, šaubas un mīlestību tā, lai tas būtu sadzirdams arī tiem, kas vēl nesaprot? Šajā krājumā ir vārdi, kas spēcina, kas saraudina, kas glābj, kas tukšumā un jau gandrīz bezcerībā, tomēr sniedz atbalstu un mierinājumu. Spēcīgās liriskās varones tēls liek atvērt acis plašāk arī man. Ja viss apkārt brūk, pat ja nepaliek nekas taustāms no materiālajām vērtībām, dzeja dod spēku turpināt. Ļ. Jakumčuka runā par to, ka “šī grāmata ir par katra cilvēka patiesajām nemateriālajām mājām, kuras nevienam, nekādos apstākļos nedrīkst ļaut atņemt”. Dzeja, kurā vērojama drosme un pretestība netaisnībai. Dzejniece jau nerunā tikai par sevi, bet arī visu savējo vārdā, kuri varbūt paši šobrīd nemaz nevar runāt. Šos dzejoļus nevar izlasīt vienā elpas vilcienā. Daudzviet elpa negaidīti aizraujas, vajag laiku, lai atgūtos, lai turpinātu šos vārdus lasīt ar jaunu sparu, saprastu tajos ietvertos simbolus un zemtekstus. Lai arī brīžiem ir grūti noticēt, tomēr arī šajā dzejas krājumā vienmēr klātesoša ir cerība, jo bez tās neviens jebkādos apstākļos nevarētu turpināt virzīties uz priekšu: “mēs iesim kājām, pat ja būsim basi/ ja mājas neatradīsim, kur pametām/ mēs mājas uzcelsim virs aprikožu vasām/ no debess zilguma, no miglām auglīgām”. Noderīgi: Valoda kara laikā – robeža un ierocis. Stāsta ukraiņu dzejniece Ļuba Jakimčuka P U N C T U M Donbasa aprikozes Ļuba Jakimčuka. Donbasa aprikozes. No ukraiņu valodas atdzejojuši: I. Balode, M. Poļakova, M. Salējs. Redaktore: Ieva Lešinska. Rīga: Orbīta, 2025. 128 lpp. ISBN 9789934591303 Raiva Turka ir grāmatu blogere.

Gundega Šmite Foto: Jānis Porietis. Ilustrācija: Laura Lukeviča Gundegas Šmites grāmata "Koncerts stāstos" jau no pirmajām lappusēm raisīja urdošu ziņkāri. Šis darbs ir īpašs literārais eksperiments, kas apvieno prozu ar klasiskās mūzikas formu – katrs stāsts veidots kā atsevišķa muzikāla struktūra, sākot no sonātes un beidzot ar invenciju. Ar profesionālu rūpību un dziļu izpratni autore rada stāstus, kuros valoda pulsē kā skaņdarbs, vienlaikus sniedzot emocionālu un intelektuālu pieredzi. Grāmata ir saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvas nomināciju, kas apliecina tās augsto kvalitāti un daudzslāņaino vērtību. Ar plašāku apskatu par Gundegas Šmites grāmatu "Koncerts stāstos" iespējams iepazīties šeit. Gundega Šmite ir klasiskās laikmetīgās mūzikas komponiste, muzikoloģe un pedagoģe, kuras darbi guvuši atzinību gan Latvijā, gan starptautiski. Viņa aktīvi iesaistās mūzikas izpildījumā, pētniecībā un jaunrades procesā, kā arī vada radošas un izglītojošas programmas, sniedzot dziļu ieskatu mūzikas pasaulē un veicinot laikmetīgās mākslas attīstību. "Literatūras ceļveža" redakcija sirsnīgi pateicas Gundegai Šmitei par atsaucību un veltīto laiku šai sarunai. Kā pie Jums ieradās grāmatas ideja? Tā ieradās pamazām. Precīzāk būtu teikt - kādā brīdī, kad man jau bija sakrājies neliels stāstu kopums, sapratu, ka stāsti cits no cita atšķiras ar savu notikumu un valodas plūdumu laikā līdzīgi kā dažādi tempi mūzikā (Allegro, Andante). Tad sāku apzinātāk domāt par mūzikas formām. Pirmā bija sonāte. Pēc kāda laika - variācijas un arī citas formas. Pašas pēdējās tapa invencijas. Tā pakāpeniski izveidojās divdaļīga literāro stāstu programma. Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises – kā strādājat Jūs? Varu atklāt to, ka grāmata ir tapusi 20 gadu laikā. Mana pamatnodarbošanās ir mūzikas kompozīcija, taču ik pa laikam manī dzima liela vēlme rakstīt un iemiesot galvā radušos stāsta ideju. Tas nebija regulāri. Reizēm sēdos pie galda rakstīt tikai reizi gadā. Ideja katram no šiem stāstiem tiešām ir nevis mērķtiecīga, grūta darba rezultāts, bet intensīvs (literārās) mūzas apciemojums. Kas bija grūtākais, rakstot šo grāmatu? Turpinot iepriekš pausto, jāteic - kad mūza bija aizlidojusi un teksts tapis, tas tika nolikts malā. Varētu teikt - atstāts "ievilkties" kā tējas uzlējums. Pēc kādām nedēļām to pagaršojot, pārlasot, atveras "jaunas acis" - redzu, cik daudz nepilnību vēl ir literārajā izteiksmē. Tad sākas darbs ar teksta niansēm, rūpīga slīpēšana. Sākumā vienatnē, tad ar literāro redaktoru (brīnišķīgo Daci Vīganti), tad atkal vienatnē - visu skaļi lasot balsī, ierakstot un klausoties - vai teksts plūst vienmērīgi, vai kaut kur ķeras, kāds ir tā kopējais skanējums. Par ko esat patiesi gandarīta, kad grāmata ir izdota? Gandarījums par to, ka ir izdevies ilgu gadu garumā tapušo literāro veikumu novest līdz krājumam. Prieks, ka izdevies apvienot manas lielākās mīlestības - mūziku un literatūru vienā stāstu krājumā, kas ir īsts literārs koncerts. Ko Jūs kā rakstniece meklējat un visaugstāk vērtējat citu autoru grāmatās? Mākslā mani allaž vilina tā dimensija, kas ir neizskaidrojama. Man gribas, lai autors spēj mani "paņemt" sava stāsta varā. Man būtiskas ir grāmatas, kuras lasot, es pilnībā iejūtos tajās, noticu un tieku izšūpota pa visneprognozējamākām zemūdens straumēm, kas liek no jauna saredzēt gan savu identitāti, gan pasauli visapkārt. Ja Jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Selindžers "Uz kraujas rudzu laukā". Dziļa un vienlaikus gaiša literatūra. Brīnišķīga humora izjūta caurstrāvo katru lappusi. Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Pirms interneta laikmeta tā bija liela. Atceros, ka šī gadsimta sākumā uz vietas bibliotēkā lasīju franču simbolistus un Lorku to oriģinālvalodās. Vārdu pa vārdam tulkojot latviešu valodā. Tā izvēlējos tekstus saviem kora darbiem. Tagad bibliotēka ir vieta, kurā ir iespēja atrast agrākos gados izdotas vērtīgas grāmatas. Pirms kādiem mēnešiem izbaudīju sajūtu, ka bibliotēka var būt kā svētnīca ar savu jūtīgo klusumu, pārlaicīgo mieru. Uz stundu uzkavējos Nacionālās bibliotēkas lasītavā un nodomāju - nākotnē jāatrod vairāk laika iegriezties bibliotēkās. Gaisotne grāmatu pilī - bibliotēkā - ir iedvesmojoša un īpaša. Trīs ašie jautājumi: Rakstīt grāmatas: uz papīra vai datorā? Pirmās skices uz papīra. Tad pāreju uz datoru. Peldēt jūrā vai baseinā? Jūrā. Taču vēl labāk - ezerā. Vislabāk - lēnā upē. Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Visi! Taču, ja būtu jāizvēlas svarīgākais - tad grāmata. Kādēļ? Lasot grāmatu, gara acīm redzu kino, kura režisore esmu es pati. Un lieki piebilst, arī skaņu celiņa autore. Paldies! Gundega Šmite. Koncerts stāstos. Māksliniece: Gita Treice. Literārā redaktore: Dace Vīgante. Spektrogrammas: Dimitris Maronidis. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2024. 141 lpp. ISBN 9789934410314 (iesiets)

Pēdējos gados ik pa laikam tiek publicēti tulkojumi no franču valodas, kam ievirze ir visai līdzīga. Tie ir raiti lasāmi, bet psiholoģiski samezgloti romāni; no vienas puses, šie tulkojumi piedāvā vismaz kaut kādu izklaidēšanos un atbilst izdevēju un tirgus prasībām. No otras puses, ir skaidrs, ka pat vismazāk pretenciozais franču romāns piedāvā tādu ikdienišķo debašu kvalitāti pat laulāto (kur nu vēl politiķu vai filozofu) starpā, par kādu latviešu proza var tikai sapņot. Līdz ar to ieguvums ir arī lasītājam. Etjēns ir korektors, kurš nejūtas novērtēts un visu laiku pats sevi uzkurina. Te oficiants viņu neatceras. Te sieva nav pietiekami goddevīga. Te maģistra darba vadītājs nepievērš uzmanību Etjēna tēmai, jo gaida pensiju. Te darba ballītē viņam nepienākas VIP dāvanu maisiņš. Te kolēģi ir pārāk stulbi. "Viņš bija izlabojis tik daudz manuskriptu. Sacūkotus, kļūdu, banalitāšu pārpildītus tekstus, viņš bija tik daudz labojis, tīrījis, pārrakstījis, ravējis. Viņi visi domā, ka es esmu neredzams, Etjēns nelikās mierā, ka es esmu viņu "labā roka", kas nekad neizies no ēnas. Viņi vēl redzēs." Tāpēc Etjēns koriģē autoru tekstus, līdz tie vairs nelīdzinās oriģinālam, un lolo ilūzijas par sievas Vivas vēlmēm. Viva, fotogrāfe, ar kuru Etjēns ir jau paguvis izšķirties, bet tad atkal sagājis kopā, labāk klausās estrādes dziedoņus nekā vīra iecienīto Māleru, un nicinoši un garlaikoti izsakās par viņu ikgadējo ceļojumu uz Itāliju. Protams, kādā brīdī pavīd jautājums, kāpēc abi ir kopā ("viņš sagatavoja bildinājumu kā izplāno puču"), bet tikai Etjēns izšķiras par slepkavību. Tādiem vīriešiem kā Etjēns būtu jābūt vieniem, taču sakāpinātās pašapziņas dēļ viņš jūtas pelnījis dzīvesbiedri, kura kalpo kā zibensnovedējs, kad gadījusies slikta diena.  Savdabīga kulminācija ir nevis pārlieku brutālā un detalizēti raksturotā Etjēna rīcība, bet tieši brīdis, kad viņš saprot: sieva savā japāņu podniecības pulciņā, kurā cilvēki vāzēs "iecep" priekšmetus, kas viņiem liek justies nomāktiem, ir izveidojusi trauku, kurā iemetusi laulības gredzenu. Viņu situācija saēd tikpat ļoti, cik Etjēnu. Kopumā darbs pievēršas vairākām nozīmīgām tēmām, piemēram, indivīda nenovērtēšanai un jo īpaši rēgu rakstniecībai, kas netieši pavīd arī šajā romānā un ir diezgan populāra sižeta līnija dažādu tautu mūsdienu prozā. Tāpat, lai gan mezalianse ir bieži aplūkota tēma gan pašu franču, gan angļu kultūras telpā, šeit paveras niansēts pārdomu spektrs, kā vārdu izprast mūsdienās, ja abu laulāto statuss sabiedrībā un ienākumi ir līdzīgi, bet kultūras fons – atšķirīgs. Turklāt jāņem vērā: romāns faktiski vienmēr izklāstīts no Etjēna skatpunkta, viņš ir neuzticams vēstītājs, un Viva parādās citāda, kad runā ar draugiem. Tomēr vissvarīgākais pavediens romānā ir vardarbība – ikdienišķā un ekstrēmā. Noderīgi: Claire Berest à ‪@lapetitelibrairie‬ L'Épaisseur d'un cheveu L’ÉPAISSEUR D’UN CHEVEU, Claire Berest – ALBIN MICHEL, paru le 23 août 2023 Klēra Beresta. Mata tiesa. No franču valodas tulkojusi Agnese Kasparova. Atbildīgā redaktore Inga Ābelīte, literārā redaktore Linda Kusiņa-Šulce, korektors Edžus Zakss-Salputra, maketētājs Indulis Martinsons. Rīga: Latvijas Mediji, 2025. 203 lpp. ISBN 9789934295119 Anna Auzāne ir Nacionālās enciklopēdijas redaktore.

Albums par latviešu mākslinieku Ģedertu Eliasu (1887–1975) tapis apgādā "Neputns" 2012. gadā - mākslinieka 125. jubilejas gadā. Tā sastādītāja mākslas zinātniece Laima Slava divas trešdaļas grāmatas veltījusi ap 500 gleznu reprodukcijām, tostarp pirmpublikācijām, kas liecina par šī latviešu glezniecības izcilā talanta daudzpusīgo māksliniecisko mantojumu. Grāmatā iekļautā mākslinieka darbu izlase galvenokārt ir pārstāvēta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja fondos, kā arī privātkolekcijās. Savukārt monogrāfijas dokumentālā daļa iedalīta trīs nodaļās - "Dzīve", "Atmiņas", "Vēstules, dienasgrāmatas, piezīmes" - un veltīta Ģederta Eliasa dzīves gājumam, tostarp 20. gadsimta sākumā Rīgā, Parīzē un Maskavā. Līdz ar Eliasa atgriešanos Latvijā 1917. gadā dokumentēta viņa dalība mākslas dzīves norisēs jaundibinātajā Latvijas valstī, tostarp Mākslas akadēmijas mācībspēka statusā. Iekļaušanās izstāžu norisēs tikai Latvijā "Rīgas mākslinieku grupas" sastāvā, bet arī ārzemēs liecina par mākslinieka panākumiem Rietumeiropā. Ģedertam Eliasam Otrais pasaules karš kļuva par robežšķirtni ne tikai profesionālajā darbībā mākslas jomā, bet arī personīgajā dzīvē. Tā dokumentēta vēstulēs, laikabiedru atmiņās un ģimenes fotogrāfijās. Faktoloģiskos avotus papildina zīmējumu un gleznu reprodukcijas. Vispusīga laikmeta aina paveras, pateicoties materiālu pirmpublicējumiem un bibliogrāfijas izlasei. Plašākam lasītāju lokam noderīgs ir reproducēto darbu saraksts angļu valodā. Noderīgi: Atklāj Eliasa 125. dzimšanas dienas izstādi Māra Branča skatījums Rīgas mākslinieku grupa. Ģederts Eliass Vaidelote: Klusais meistars Ģederts Eliass (1/3) Vaidelote: Klusais meistars Ģederts Eliass (2/3) Vaidelote: Klusais meistars Ģederts Eliass (3/3) Ģederts Eliass. Sast. Laima Slava. Dizains: Inga Ģibiete. Rīga: Neputns: Alfor. 2012. 479 lpp. ISBN: 9789984807959 (iesiets) Ingrīda Peldekse ir LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas un mūzikas centra mākslas krājuma eksperte.