Literatūras ceļvedis jautā autorei Gundegai Šmitei

Gundega Šmite Foto: Jānis Porietis. Ilustrācija: Laura Lukeviča

Gundegas Šmites grāmata "Koncerts stāstos" jau no pirmajām lappusēm raisīja urdošu ziņkāri. Šis darbs ir īpašs literārais eksperiments, kas apvieno prozu ar klasiskās mūzikas formu – katrs stāsts veidots kā atsevišķa muzikāla struktūra, sākot no sonātes un beidzot ar invenciju. Ar profesionālu rūpību un dziļu izpratni autore rada stāstus, kuros valoda pulsē kā skaņdarbs, vienlaikus sniedzot emocionālu un intelektuālu pieredzi. Grāmata ir saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvas nomināciju, kas apliecina tās augsto kvalitāti un daudzslāņaino vērtību. Ar plašāku apskatu par Gundegas Šmites grāmatu "Koncerts stāstos" iespējams iepazīties šeit.

Gundega Šmite ir klasiskās laikmetīgās mūzikas komponiste, muzikoloģe un pedagoģe, kuras darbi guvuši atzinību gan Latvijā, gan starptautiski. Viņa aktīvi iesaistās mūzikas izpildījumā, pētniecībā un jaunrades procesā, kā arī vada radošas un izglītojošas programmas, sniedzot dziļu ieskatu mūzikas pasaulē un veicinot laikmetīgās mākslas attīstību.

"Literatūras ceļveža" redakcija sirsnīgi pateicas Gundegai Šmitei par atsaucību un veltīto laiku šai sarunai.

Kā pie Jums ieradās grāmatas ideja?

Tā ieradās pamazām. Precīzāk būtu teikt - kādā brīdī, kad man jau bija sakrājies neliels stāstu kopums, sapratu, ka stāsti cits no cita atšķiras ar savu notikumu un valodas plūdumu laikā līdzīgi kā dažādi tempi mūzikā (Allegro, Andante). Tad sāku apzinātāk domāt par mūzikas formām. Pirmā bija sonāte. Pēc kāda laika - variācijas un arī citas formas. Pašas pēdējās tapa invencijas. Tā pakāpeniski izveidojās divdaļīga literāro stāstu programma.

Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises – kā strādājat Jūs?

Varu atklāt to, ka grāmata ir tapusi 20 gadu laikā. Mana pamatnodarbošanās ir mūzikas kompozīcija, taču ik pa laikam manī dzima liela vēlme rakstīt un iemiesot galvā radušos stāsta ideju. Tas nebija regulāri. Reizēm sēdos pie galda rakstīt tikai reizi gadā. Ideja katram no šiem stāstiem tiešām ir nevis mērķtiecīga, grūta darba rezultāts, bet intensīvs (literārās) mūzas apciemojums.

Kas bija grūtākais, rakstot šo grāmatu?

Turpinot iepriekš pausto, jāteic - kad mūza bija aizlidojusi un teksts tapis, tas tika nolikts malā. Varētu teikt - atstāts "ievilkties" kā tējas uzlējums. Pēc kādām nedēļām to pagaršojot, pārlasot, atveras "jaunas acis" - redzu, cik daudz nepilnību vēl ir literārajā izteiksmē. Tad sākas darbs ar teksta niansēm, rūpīga slīpēšana. Sākumā vienatnē, tad ar literāro redaktoru (brīnišķīgo Daci Vīganti), tad atkal vienatnē - visu skaļi lasot balsī, ierakstot un klausoties - vai teksts plūst vienmērīgi, vai kaut kur ķeras, kāds ir tā kopējais skanējums.

Par ko esat patiesi gandarīta, kad grāmata ir izdota?

Gandarījums par to, ka ir izdevies ilgu gadu garumā tapušo literāro veikumu novest līdz krājumam. Prieks, ka izdevies apvienot manas lielākās mīlestības - mūziku un literatūru vienā stāstu krājumā, kas ir īsts literārs koncerts.

Ko Jūs kā rakstniece meklējat un visaugstāk vērtējat citu autoru grāmatās?

Mākslā mani allaž vilina tā dimensija, kas ir neizskaidrojama. Man gribas, lai autors spēj mani "paņemt" sava stāsta varā. Man būtiskas ir grāmatas, kuras lasot, es pilnībā iejūtos tajās, noticu un tieku izšūpota pa visneprognozējamākām zemūdens straumēm, kas liek no jauna saredzēt gan savu identitāti, gan pasauli visapkārt.

Ja Jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc?

Selindžers "Uz kraujas rudzu laukā". Dziļa un vienlaikus gaiša literatūra. Brīnišķīga humora izjūta caurstrāvo katru lappusi.

Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām?

Pirms interneta laikmeta tā bija liela. Atceros, ka šī gadsimta sākumā uz vietas bibliotēkā lasīju franču simbolistus un Lorku to oriģinālvalodās. Vārdu pa vārdam tulkojot latviešu valodā. Tā izvēlējos tekstus saviem kora darbiem. Tagad bibliotēka ir vieta, kurā ir iespēja atrast agrākos gados izdotas vērtīgas grāmatas. Pirms kādiem mēnešiem izbaudīju sajūtu, ka bibliotēka var būt kā svētnīca ar savu jūtīgo klusumu, pārlaicīgo mieru. Uz stundu uzkavējos Nacionālās bibliotēkas lasītavā un nodomāju - nākotnē jāatrod vairāk laika iegriezties bibliotēkās. Gaisotne grāmatu pilī - bibliotēkā - ir iedvesmojoša un īpaša.

Trīs ašie jautājumi: Rakstīt grāmatas: uz papīra vai datorā? Pirmās skices uz papīra. Tad pāreju uz datoru.

Peldēt jūrā vai baseinā? Jūrā. Taču vēl labāk - ezerā. Vislabāk - lēnā upē.

Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Visi! Taču, ja būtu jāizvēlas svarīgākais - tad grāmata. Kādēļ? Lasot grāmatu, gara acīm redzu kino, kura režisore esmu es pati. Un lieki piebilst, arī skaņu celiņa autore.

Paldies!

Gundega Šmite. Koncerts stāstos. Māksliniece: Gita Treice. Literārā redaktore: Dace Vīgante. Spektrogrammas: Dimitris Maronidis. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2024. 141. lpp. ISBN 9789934410314 (iesiets)