Latviešu kino un televīzijas režisore, producente, žurnāliste un publiciste, scenāriju autore, māksliniece, tērpu māksliniece, tulkotāja, dokumentālās spēles žanra aizsācēja Latvijā un Lielā Kristapa ieguvēja dokumentālā žanra dramaturģijā Ilona Brūvere grāmatā “Citādā dzīve” pirmo reizi aprakstījusi savu dzīvesstāstu, sākot no pirmajām bērnības atmiņām, savas personības izaugsmi, dzīves, karjeras veidošanu 20. gadsimta 50.–70. gados Latvijā, 80. gados Vācijas Federatīvajā Republikā (Hamburgā, Minhenē, Brēmenē) un no 1990. gada Latvijā, iedalot grāmatu secīgi trīs posmos. “Citādā dzīve” ir autobiogrāfiska dokumentālā proza. Grāmatā iekļauti līdz šim nepublicēti dokumenti, personiskās dzīves fakti, informācija par Ilonas Brūveres filmām, kurās ir un kurās nav minēts viņas vārds, Ilonas Brūveres intervijas ar Eiropas radošajiem autorkino režisoriem un citām personībām: latviešu kinorežisoru Augustu Sukutu, dzejnieku Uldi Bērziņu, vācu kinorežisori Ulriki Otingeri, spāņu izcelsmes franču kinorežisoru Huanu Luisu Bunjuelu, kinooperatoru Dāvi Sīmani junioru, vācu kinorežisoru Verneru Hercogu Stipetiču. Grāmatā iekļauts fragments no mākslas kritiķa Viļņa Vēja intervijas ar aktieri Uldi Pūcīti par filmēšanos Ilonas Brūveres jaunākajā filmā “Figūras jeb Pazemes pilsēta”, kas ir pēdējais Ilonas Brūveres darbs vācu valodā: pirmizrādi filma piedzīvoja Rīgā, piedalījusies Frankfurtes filmu skatē. Grāmatas sākumā ir kinorežisora, Latvijas Kultūras akadēmijas rektora Dāvja Sīmaņa priekšvārds, beigās atrodams arī Ilonas Brūveres Curriculum Vitae. Darba nobeigumā iekļautais personu reģistrs satur lielākoties latviešu un vācu kinorežisorus, arī Latvijas un Vācijas aktierus, dzejniekus, grima māksliniekus, u.c. kultūras personības. Autore šogad svin savu 70. dzimšanas dienu, darbam medijos veltīti 50 darba gadi, uzņemtas vairāk nekā desmit pilnmetrāžas filmas, vairāki desmiti īsmetrāžas filmu, veidoti ap 300 raidījumi televīzijā (LTV1) par Latvijas radošajām personībām un Eiropas kino aktualitātēm. Ilona Brūvere lielu nozīmi piešķir cilvēku attiecībām un nākotnes sapņiem, viņa raksta: “Es gribu uzņemt dokumentālās filmas, kas stāstīs par cilvēkiem un viņu dzīvi, kāda tā ir un kāda sapņojas.” Bezmiega naktīs viņa daudz lasa, sadzīvo ar jauno izlasīto pasauli, iemieso to filmās. Lai gan mīlestību Ilona Brūvere vērtē kā dzīvē vissvarīgāko, viņai nākas piedzīvot laulības iziršanu, traģisku dēla Kristapa zaudējumu. Par to Ilona Brūvere raksta: “Esmu jauna sieviete, kura tic mūžīgai mīlestībai un piedzīvo neizsakāmas zaudējuma sāpes.” Grāmata ietver bagātīgu vizuālo materiālu no dažādiem Ilonas Brūveres dzīves posmiem, melnbaltas un krāsainas fotogrāfijas, piezīmju lapiņas, izgriezumus no avīzēm, izrāžu biļetes, zīmējumus, vēstules latviešu un vācu valodā u.tml. Darbs īpaši uzrunās kinomīļus, kurus interesē gan 20. gadsimta, gan laikmetīgais Latvijas kino, dokumentālais kino un Vācijas kino. Atzīmējot autores un režisores Ilonas Brūveres 70. dzimšanas dienu, 2024. gada 23. novembrī kinoteātrī K. Suns būs skatāmi septiņu pilnmetrāžas filmu retrospekcijas seansi. Noderīgi: lsm.lv / lsm.lv / diena.lv / laikraksts.com Ilona Brūvere. Citādā dzīve. Redaktors Vents Zvaigzne; dizaina makets: Artis Rutks; priekšvārds: Dāvis Sīmanis. Rīga: Aminori, 2024. 109 lpp. ISBN 9789934612442. Inga Kapeniece ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latviešu literatūras, valodas un kultūras studiju programmas 1. kursa studente, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Turpinājumizdevumu nodaļas Bibliogrāfijas institūta Metadatu veidotāja.

“Latviešu kino un televīzijas režisore, producente, žurnāliste un publiciste, scenāriju autore, māksliniece, tērpu māksliniece, tulkotāja, dokumentālās spēles žanra aizsācēja Latvijā un Lielā Kristapa ieguvēja dokumentālā žanra dramaturģijā Ilona Brūvere grāmatā “Citādā dzīve” pirmo reizi aprakstījusi savu dzīvesstāstu, sākot no pirmajām bērnības atmiņām, savas personības izaugsmi, dzīves, karjeras veidošanu 20. gadsimta 50.–70. gados Latvijā, 80. gados Vācijas Federatīvajā Republikā (Hamburgā, Minhenē, Brēmenē) un no 1990. gada Latvijā, iedalot grāmatu secīgi trīs posmos,“ apskatā par Ilonas Brūveres grāmatu “Citādā dzīve” (2024) raksta Inga Kapeniece. “Ilona Brūvere lielu nozīmi piešķir cilvēku attiecībām un nākotnes sapņiem, viņa raksta: “Es gribu uzņemt dokumentālās filmas, kas stāstīs par cilvēkiem un viņu dzīvi, kāda tā ir un kāda sapņojas.” Bezmiega naktīs viņa daudz lasa, sadzīvo ar jauno izlasīto pasauli, iemieso to filmās. Lai gan mīlestību Ilona Brūvere vērtē kā dzīvē vissvarīgāko, viņai nākas piedzīvot laulības iziršanu, traģisku dēla Kristapa zaudējumu. Par to Ilona Brūvere raksta: “Esmu jauna sieviete, kura tic mūžīgai mīlestībai un piedzīvo neizsakāmas zaudējuma sāpes.”“ “Literatūras ceļvedis“ aicināja autori pastāstīt vairāk, kā tapa viņas jaunākā grāmata. Paldies par sarunai veltīto laiku! Kā pie jums ieradās grāmatas ideja? To jau vajadzēja rakstīt vēl deviņdesmitajos, kad atgriezos no emigrācijas, bet nekad tam nepietika laika, un es vēl nebiju tik veca, lai rakstītu par sevi grāmatas. Strādāju, lai stāstītu par citu cilvēku likteņiem presē, TV un kino. Iespējams, ja grāmata iznāktu ātrāk, medijos nebūtu atrodams tik daudz muļķīgu priekšstatu par mani un man nebūtu nelabvēļu. Lai gan, varbūt kļūdos, jo mūsu radošā vide diemžēl ir nenovīdīga, divkosīga un varas kāra. Šodien, kad pases datiem jau grūti ir noticēt, varu atļauties arī uzrakstīt grāmatu par to, kāda ir bijusi mana dzīve laikaposmā no 1954. līdz 2024. gadam Latvijā un toreizējā Vācijas Federatīvajā Republikā. Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises – kā strādājat jūs? Nekā īpaša šai procesā nav. Strādāju ātri. Kad rakstu, acu priekšā sāk slīdēt notikumu filma. Man atliek to visu tikai pierakstīt un vēlāk izmest ārā nevajadzīgo, kas tādā grāmatā vai žanrā, kuru esmu izvēlējusies, neiederas. “Citādā dzīve” nav mākslas darbs, bet gan dokumentāla proza, dokuments, kas rakstīts literārā valodā. Un šo žanru esmu izvēlējusies, jo bieži, veidojot scenārijus dokumentālām filmām, neesmu arhīvos atradusi personiskas pagātnes liecības. Arhīvi galvenokārt piedāvā notikumus, kas saistīti ar politiku un politiķiem, kas mani cilvēciski neaizrauj, parādot tikai cīņu par varu, kurā dzīvei tad vairs nav vietas. Kas bija grūtākais, rakstot šo grāmatu? Rakstīt scenāriju filmai un to uzņemt ir daudz sarežģītāk nekā uzrakstīt grāmatu, man nav nekā cita, ar ko salīdzināt, jo kino ir mana pamatprofesija, ar kuru tik sen jau esmu saaugusi, un tomēr rakstīt, man liekas, ir vieglāk, vismaz tāda žanra darbus, kādus rakstu es. Sarežģīti var būt vienoties ar izdevēju par bilžu skaitu, ar mākslinieku par to izvietošanu, ar redaktoru vienoties par stilu, bet šajā gadījumā jebkādas grūtības izpalika. Vēl jāsaka liels paldies maniem draugiem mākslas fotogrāfiem par dāvātajām bildēm, un visiem par pacietību un sapratni. Par ko esat patiesi gandarīta, kad grāmata ir izdota? Priecājos, ka varējām izvietot apjomīgu fotomateriāla arhīvu, un ceru, ka šī personiskā dokumentālā liecība ļaus lasītājiem pietuvoties kaut viena cilvēka dzīves īstenībai konkrētā laika posmā vēl pēc desmit vai divdesmit gadiem, nemeklējot rakstītajā kādus ideoloģiskus vai politiskus virsuzdevumus. Ko jūs meklējat un visaugstāk vērtējat citu autoru grāmatās? Man patīk, ja grāmata man var būt poētisks vai intelektuāli valodniecisks atklājums. Tad tie ir svētki. Man tie ir, lasot Margaritas Dirā un austrieša Petera Handkes darbus, kur nav lieku vārdu un teikumu, tikai dzīves noskaņa, kas aizrauj ar savu spēku, patiesumu un vitalitāti. Ja jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Tas būtu Dilans Tomass “Aiz piena meža” (“Under Milk Wood”, 1954). Darbība notiek nelielā zvejnieku ciematiņā pie jūras. Tur mājās atgriežas noslīkušie zvejnieki, radot absurdas un komiskas situācijas ciema iedzīvotāju rimtajā ikdienā. Ne mirkļa traģikas. Viena vienīga poēzija un dzīve, kas ir mūžīga. Kāda loma jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Sākot katru nākamo scenāriju filmai, es pirmkārt dodos uz bibliotēku, lai izlasītu, apkopotu un klasificētu man nepieciešamo informāciju par tēmu un izzinātu visu iespējamo par laiku, apstākļiem un manu varoņu dzīves un domāšanas veidu. Tikai tad es apmeklēju arhīvu… Trīs ašie: Rakstīt grāmatas: uz papīra vai datorā? Datorā, ar iespēju labot operatīvi. Peldēt jūrā vai baseinā? Baseinā, jo īsti neprotu peldēt. Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Neviens no četriem. Jūra. Paldies! Ilona Brūvere. Citādā dzīve. Redaktors Vents Zvaigzne; dizaina makets: Artis Rutks; priekšvārds: Dāvis Sīmanis. Rīga: Aminori, 2024. 109 lpp. ISBN 9789934612442.

Rumānija, 1989. gads. Pirms lasīšanas nojautu, ka šis daiļdarbs, kurš rakstīts pēc vēsturiskiem notikumiem, mani aizkustinās. Es pateicos domās autorei par to, ka grāmata uzrakstīta valodā, kas vienlaikus spēj uzrunāt pieaugušos un jauniešus. Šie vēsturiskie fakti mūsu paaudzei nav sveši, bet nākamajām, jaunākām paaudzēm tik vitāli svarīgi caur galveno varoņu bailēm, emocijām, nodevības dvesmu, mīlestības dzirkstīm, ciešanām, neziņu, nabadzību un citām liecībām pievērsties un domāt, just un drebēt līdzi, zināt vēsturi un arī pārvērtēt tās patiesi brīnišķīgās iespējas, kas mūsdienās ir dotas. Lietuviešu izcelsmes amerikāņu vēsturiskās fantastikas rakstnieces Rūtas Šepetis grāmatas kombinācijā ar Silvijas Brices tulkojumu ir dziļi iespaidīgas. Lappuses “kūst” un ievelk tūlītēji, arī grāmata par Rumāniju un Čaušesku diktatūru, “Man tevi jānodod“, kas apraksta vēsturiski precīzi un emocionāli spēcīgi režīmu, kas nepažēloja līdzcilvēkus, tina savos cietsirdīgajos valgos pat bērnus, vervējot un līdz nāvei iebiedējot viņus, lai kalpotu kā ziņotāji Securitate slepenpolicijai. Tā arī notika ar grāmatas galveno varoni – tikai 17 gadus jauno Kristianu. Viņa morāles principi ir tieši tik stipri, lai iekšējie pārdzīvojumi taptu aprakstīti tik dzīvīgi, ka neviļus es noticu, ka ikkatrs var tikt piespiests nodot savu tuvāko. Te arī satiekas grāmatas trāpīgais nosaukums ar sižetu. Lasot ļoti iedvesmoja Kristiana vectētiņš. Viņa teiktais ir atmiņā paliekošs gan galvenajam varonim, gan lasītājam. Bieži pārlasīju tieši vectētiņa sacīto. Ir patiess prieks, ka autore brīvi runā un nebīstas pateikt to, kas vēsturē ilgi ir bijis noklusēts vai retāk aprakstīts literatūrā. Grāmata mudina uz pārdomām par iekšējām sāpēm, neziņu, nabadzību, tumsu, par cilvēkiem, kuriem atmiņas ir pilnas ar neizdzēšamiem pārdzīvojumiem, par pāridarījumiem un barbariskajām metodēm, kas iznīcināja ne vien sapņus, bet sakropļoja dzimtas. Par to, ka mēs varam lasīt, bagātināties, baudīt un priecāties, runāt skaļi vai klusāk, ja vēlamies, un mums nav vairs pat jāsačukstas bibliotēkās. Mēs varam nedzīvot informatīvā badā un ēdiena trūkumā… “Man tevi jānodod” ir grāmata, kas ļauj ielūkoties ārkārtīgi skarbā diktatūra režīmā, kur cilvēki eksistēja izolēti no pārējās pasaules un Čaušesku pāris aptina ap pirkstu gan savas valsts iedzīvotājus, gan arī neskaitāmas citas valstis. Šis ir tik uzskatāms piemērs, ka spilgtāku neatrast! Arī pievienotās arhīvu bildes liek pētīt, atstāstīt apkārtējiem par izlasīto, domāt, pieaugt un aicināt tuvākos izlasīt šo stāstu. Vēlreiz paldies autorei par jaunajām zināšanām, par aprakstīto mīlestību – skumji un satraucoši vienlaikus! Noderīgi: zvaigzne.lv / rutasepetys.com Rūta Šepetis. Man tevi jānodod: romāns. No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice; tulkotājas redakcijā; maketētāja Dace Polkmane. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 334 lpp. ISBN 9789934322105. Ieva Vītola ir Mārupes novada bibliotēkas Bibliotēku informācijas speciāliste.

“ Grāmata parāda mazās meitenes Zanes bērnību, es teiktu laimīgo bērnību, kas pagājusi vecāku, tantes, vecvecāku lielā mīlestībā. Mazā meitene vēro un iepazīst cilvēku raksturus, ģērbšanās stilu, ieradumus, uzvedību, dusmas, prieku, pārsteigumu. Grāmata atklāj galvenās varones pārdzīvojumus, domas, cilvēku valodas nianses, pieaugušo dzīves atklāsmes, “ apskatā par Zanes Daudziņas grāmatu “Bērnudienas Komunālijā“ (2024) raksta Ilze Kļaviņa. “ Grāmatu ieteiktu kā vēstures mācību grāmatu, lai runātu par padomju laika iezīmēm. Komunālais dzīvoklis ar tā iedzīvotājiem parāda tipisku tā laika sabiedrību, atklāj spilgtu vēstures lappusi. Pavisam neuzbāzīgi ar mazas meitenes acīm grāmata stāsta un lasītājam atsauc atmiņā (vai no jauna atklāj) vēstures liecības. “ Zane Daudziņa ir latviešu teātra un kino aktrise, runas pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas docente, mākslas doktore un vairāku grāmatu autore. “ Literatūras ceļvedis “  aicināja autori pastāstīt vairāk, kā tapa viņas jaunākā grāmata . Paldies par sarunai veltīto laiku! Kā pie jums ieradās grāmatas ideja? Tā piezagās pamazām. Dažādos radu un draugu saietos es reizēm mēdzu pastāstīt šo to par mūsu komunālā dzīvokļa ikdienu, un klātesošo reakcija parasti bija diezgan vētraina. Visi šausminājās, smējās, uzdeva jautājumus, ar vārdu sakot, vienaldzīgo nebija. Tas lika domāt, ka tāds dzīvesveids citiem šķiet neparasts un galēji savāds. Tā es lēnām sāku pati sevī briedināt apņēmību komunālajā dzīvoklī pieredzēto reiz pierakstīt. Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises – kā strādājat jūs? Jau promocijas darbu rakstot, novēroju, ka rakstu darbu sākšanai ar pāris stundām nepietiek. Lai ieskrietos, ir nepieciešama vismaz viena vai, vēlams, vairākas brīvas dienas. Strādājot kā mācību spēkam augstskolā, tāds luksuss teju nekad nav iespējams, tāpēc es rīkojos samērā radikāli – sarunāju sev Latvijas Kultūras akadēmijā akadēmisko atvaļinājumu vesela semestra garumā. Šī gada janvārī es pārvācos uz dzīvi laukos un tad, kad nebija jāspēlē izrādes, katru dienu centos tūlīt pat pēc brokastīm ķerties pie rakstīšanas. Sākumā līdzīgi kā dienasgrāmatu es tekstu rakstīju ar roku biezā burtnīcā. Tomēr jau ļoti drīz kļuva skaidrs, ka daudz nāksies labot, svītrot, papildināt un mainīt, tāpēc itin drīz es pārgāju uz rakstīšanu datorā. Gandrīz nekad es nesēdos rakstīt, ja man nebija galvā izauklēta doma, par ko šoreiz būs runa. Visbiežāk dienas laikā tapa viens stāsts. Bieži gan es to vēl nākamajā un dažkārt aiznākamajā dienā mazliet uzlaboju. Teju nekad es, pabeigusi vienu epizodi, neķēros pie nākamās. Ja stāstiņš bija izdevies skaists un kodolīgs, es aizvēru savu mazo “i Maku” un devos laukā. Bija sajūta, ka nu ir izšauts viss pulveris, vajag mest mieru un atjaunot spēkus. Darbs dārzā, pie plīts, tīrot māju vai pastaigājoties, šķita godam nopelnīts. Un tad tikai nākamajā dienā es rakstīju tālāk. Kas bija grūtākais, rakstot šo grāmatu? Tagad, ar laika distanci, man šķiet, ka nekas nebija grūti. Šobrīd es ļoti ilgojos pēc tāda procesa, kad var skrupulozi iedziļināties vārdu izvēlē, domas plūdumā un ļauties stāsta dzimšanas maģijai. Par ko esat patiesi gandarīta, kad grāmata ir izdota? Man eiforisku laimes sajūtu izraisa cilvēku interese. Neiedomājami daudz lasītāju ir izlasījuši grāmatu. Daudzi man raksta “mesendžerī“ mīļas vēstules, sīki aprakstot savas bērnības un jaunības atmiņas. Esmu neizsakāmi priecīga, ka man izdevies daudziem atraut vaļā atmiņu slūžas. Tas, šķiet, dziedē mūsu visu kopīgo, samocīto vēstures atmiņu. Ko jūs kā rakstniece meklējat un visaugstāk vērtējat citu autoru grāmatās? Visaugstāk vērtēju bagātu, krāšņu valodu, kas dod dzīvību domai, ļauj iztēlē iznirt redzes bildēm, sajūtām, skaņām un smaržām, ievelk aprakstītajos notikumos un uz lasīšanas brīdi liek pilnībā aizmirst par realitāti. Ja jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Bērnībā tā noteikti būtu bijusi kāda no Astrīdas Lindgrēnes grāmatām – “Sālsvārnas salas vasarnieki”, “Brāļi Lauvassirdis” vai “Pepija Garzeķe” , jaunībā – Rūdolfa Blaumaņa stāsti vai Anšlava Eglīša romāni par māksliniekiem, bet tagad laikam Gabriela Garsijas Markesa “Mīlestība holēras laikā” vai Hermaņa Heses “Sidharta”. Tomēr nevajag manu atbildi uztvert pārlieku nopietni. Varbūt rīt mana atbilde būs pavisam cita. Starp citu, man būtu ļoti grūti šķirties pašai no savām “Bērnudienām Komunālijā”. Tā ir manas šī brīža varēšanas esence. Godīga, nesamākslota un patiesa. Kāda loma jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Bibliotēkas man patīk ar savu atvērto vidi. Tā kā man pašai mājās ir ārkārtīgi daudz grāmatu, reizēm dodos uz bibliotēku, lai uzsāktu kādu jaunu rakstu darbu vai konspektētu profesionālo literatūru par teātri, runu un elpošanu. Mājās koncentrēties ir grūtāk, bet bibliotēka, kur visi ir iegrimuši lasīšanā, palīdz noskaņoties un tūlīt pat ķerties pie darīšanas. Trīs ašie: Rakstīt grāmatas: uz papīra vai datorā? Datorā. Peldēt jūrā vai baseinā? Labāk dīķī, upē vai ezerā. Ja tomēr jāizvēlas no diviem viens, tad jūrā, protams, jo dzīvā daba ir pārāka par visu, ko radījis cilvēks. Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Nav iespējams izvēlēties. Man nepieciešams viss – lasīšana, skatīšanās un mūzika. Paldies! Zane Daudziņa. Bērnudienas Komunālijā.  Autores zīmējumi. Redaktore Bārbala Simsone; Vitas Lēnertes grāmatas un vāka dizains. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 255 lpp. ISBN 9789934326875.

Māris Rungulis ir viens no populārākajiem latviešu bērnu un pusaudžu dzejniekiem un rakstniekiem, žurnālists un redaktors, raksta vortāls Literatura.lv . Bijis bērnu žurnālu "Zīlīte" un "Ezis" redaktors. Vairākkārt ieguvis Jāņa Baltvilka balvu, saņēmis Latvijas literatūras gada balvu, Pastariņa prēmiju, Lielo lasītāju balvu, Bērnu žūrijas balvas u. c. apbalvojumus. Vairākām jauno lasītāju paaudzēm Māra Runguļa gatavotie spoku stāstu krājumi ir vienas no pirmajām spilgtajām baidīšanās pieredzēm, lasot grāmatas. Kam neaizmirstams ir skeletiņš aiz ķieģeļu sienas, kam Kristiana Brektes ilustrācijām rotātie vāki. Noslēdzot "Literatūras ceļveža" zemliku mēnesi, aicinājām Māri Runguli pastāstīt par bailēm un baidīšanos, no kā jaunieši baidās šodien un kāpēc joki un spoki iet roku rokā? Sirsnīgs paldies autoram par intervijai atvēlēto laiku! Vai jums patīk spoku stāsti? Kāpēc? Pie skaidras un nepārprotamas atbildes uz šo jautājumu ceru nonākt, atbildot tālāk. Kā savulaik tapa Zīlītes bibliotēkas krājums “Spoku stāsti”? Šeit jāatkāpjas kādu solīti atpakaļ. Nāku no Liepājas – no Lietuvai tuvās Dienvidkurzemes pilsētas, kur krustojušies dažādu tautu ceļi. Arī šo tautu valodas un folklora. Manos skolas gados, vēlās stundās atgriežoties no rudens ekskursijām, dažādi stāsti kā no pārpilnības raga bira pār mani un kairināja iztēli. Protams, tādos gadījumos arī es centos neatpalikt no citiem un stāstīju visu, ko vien biju dzirdējis. Un dzirdējis es biju diezgan daudz, jo mans paps Pēteris Rungulis (bērnības vārdā Arvīds) savos skolas gados, dzīvojot Igaunijas pierobežā, Valkas pusē, Folkloras krātuves uzdevumā bija vācis buramvārdus, teikas, pasakas un arī spoku stāstus. Tos es nebūt neslēpu no saviem skolas biedriem un ar tiem dižājos. Vēlāk, kad jau bija izdotas manas pirmās dzejoļu grāmatiņas bērniem, bieži tiku aicināts uz skolām. Dažkārt nācās uzstāties pārpildītās zālēs, kur, tikai skaitot paša dzejoļus, bija diezgan grūti noturēt klausītāju uzmanību. Tad ņēmu talkā vai nu skaitāmpantus vai spoku stāstus un lūdzu arī klausītājus dalīties ar savējiem. Tā mana kolekcija paplašinājās. Vēl pēc dažiem gadiem sāku strādāt žurnāla “Zīlīte” redakcijā un tur izveidoju pāris spoku stāstu publikācijas. Nu jau plata bērnu folkloras straume vai ik dienas piepildīja redakcijas pasta kastīti. Kad 90. gadu sākumā redakcijām piešķīra tiesības izdot arī grāmatas, mums ar kolēģi Jāni Baltvilku lielu šaubu nebija – ir jāsāk ar “Spoku stāstiem”, kuriem to neaizmirstamo sarkano vāku un ilustrācijas uzzīmēja māksliniece Anita Kreituse kopā ar savu meitu Annu Martu. Bet sarkano “Spoku stāstu” radītais vilnis tik ātri vis nenoplaka. Nu jau skolās man bieži dāvināja biezas mapes ar pašu skolēnu vai skolotāju savāktajiem stāstiem. Kad 1991. gadā Dzejas dienās ciemojos dzimtajā Liepājā un uzstājos Metalurgu kultūras pils lielajā zālē, gandrīz katram sēdošajam rokās bija šīs grāmatas eksemplārs. Un mums kā redakcijai nekas cits neatlika, kā vien turpināt spoku stāstu izdošanu. Pēc gada iznāca otrais krājums “Spoku un joku stāsti”, bet 1996. gadā “Zīlītes bibliotēkas” trešais krājums “Joku stāsti”. Kādus desmit gadus vēlāk, kad šīs grāmatiņas bija jau nolasītas driskās, bibliotekāru mudināts, es vēl izveidoju bērnu folkloras izlasi “Kungu kapsētas spoks”, kur bija apkopoti 150 spoku stāsti, bet tos jau izdeva “Pētergailis”. Vai baidīties ir labi? Baidīšanās ir dabas dots mehānisms, lai piesargātos no svešā, nesaprotamā un nezināmā, kas var apdraudēt dzīvās būtnes eksistenci. Kas dabā ir uzmanīgāks un piesardzīgāks, tas dzīvo ilgāk... Vai dzīvās dabas mehānismi 1:1 ir attiecināmi uz cilvēku sabiedrību, tas jau ir cits jautājums. Baidīšanos no spokiem var uztvert arī kā baidīšanos no nāves. Kad veidoju pirmo spoku stāstu krājumu, es daudz par to domāju un grāmatiņai pat uzrakstīju pēcvārdu vecākiem, liekot tam virsrakstu “Zāles pret bailēm”. Tur vairākos punktos centos klasificēt šos bērnu vidē tik populāros stāstus un paust viedokli, ka bērni intuitīvi ļoti tiecas pēc izbaidīšanās un izšausmināšanās, lai atbrīvotos no smagā baiļu sloga, kas viņiem vēl nepazīstamajā pasaulē liekas uzglūn no visām pusēm. Vēl labāk, ja no baiļu sloga atbrīvojas nevis vienatnē, bet kolektīvi un, skudriņām pa muguru skraidot, tomēr nepārtrauc stāstīt un klausīties tos pašus, kā bērni saka, bailīgos spoku stāstus. Jūsu radošās darbības laikā ir izaugušas vairākas jauno lasītāju paaudzes. Vai mainās tas, no kā bērni un jaunieši baidās? Veicu nelielu aptauju par mūsdienu situāciju starp labi pazīstamiem zēniem Ogres pusē. Nekas daudz un radikāli nav mainījies. Tam grūti noticēt, bet vairāk par izsmiešanu sociālos tīklos bērni baidās no skolotājiem. Kad aptuveni pirms 35–40 gadiem pierakstīju savus pirmos, pašsavāktos spoku stāstus, ik pa laikam skolotāji arī tad parādījās kā “tumšie” tēli. Kāpēc tā vēl notiek mūsdienās, lai nu mēģina saprast sociologi, psihologi un paši pedagogi, protams. Vēl manā baiļu topā ir slikti sapņi par bojā gājušu ģimeni (iespējams, redzēto filmu iespaids) un šausmenes – filmu žanrs kā tāds (liekas, ka esmu aptaujājis ļoti emocionālus bērnus). Vai pats esat pieredzējis spoku? Paturu šo jautājumu kā trumpi rokā, kā circeni azotē. Lai intriga saglabājas. Kāpēc bailes un smiešanās – jo īpaši bērniem – nereti iet roku rokā? Manuprāt, pavisam īsi un vienkārši: smiekli mazina un neitralizē bailes. Šo principu: bailes (it kā baigus notikumus) pārvērst smieklos, esmu izmantojis itin bieži – gan kārtojot bērnu spoku stāstu krājumus, gan pats rakstot folklorā un dažādos nostāstos balstītās Pārupes cikla visas trīs grāmatas: “Pastaiga mirušo pilsētā”, “Trīs nāves Mārtiņdienā” un arī pēdējo “Asins lietus”. Šo izdevumu lasītājiem no bailēm pie smiekliem vieglāk nonākt ļoti palīdzēja izdevniecības “Liels un mazs” katras grāmatas noformējums un mākslinieks Kristians Brekte. Viņa groteski veidotās grafikas jau uzreiz brīdināja – pārāk nesabīstieties, viss ir tik briesmīgi vienīgi tāpēc, ka beigās būs jāsmejas, noteikti būs jāsmejas. Kāda loma jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Vai jums nav bail no tā, ka bērni lasa arvien mazāk ? Jā, pieņemu, ka “viedtālruņu un ekrānu paaudzes” bērni un pusaudži, salīdzinot ar n-tajiem gadiem pirms datorus nebija iespējams nēsāt līdzi kabatā, grāmatas papīra formātā izvēlas mazāk. Bet, lai apgalvotu, ka skolnieki grāmatas vispār vairs nelasa, man īsti nav mērauklas un atskaites punkta. No pieredzes zinu, ka daudz kas ir mainījies. Vairs nevar ierasties skolā, lai uzstātos, pie pilnīgi nesagatavotiem klausītājiem un konkrētās literārās tikšanās vadītāja, kas pats no uzaicinātā autora neko nav lasījis. Ja iepriekš kāds skolotājs vai bibliotekārs ir darbojies ar potenciālajiem klausītājiem, saruna vai kādu tekstu lasījumi izvēršas interesanti abām pusēm. Nenoliedzami, ka pusaudži ir bijis “ciets rieksts” visos laikos, jo viņu dinamiskajā attīstībā dzīve sniedz vairāk piedzīvojumu, pārsteigumu un emociju nekā literatūra. Bet arī tas ir pārvarams, saprotot viņu pārejošās īpatnības. Tad vēl grāmatu tirgus ir ļoti mainījies. Grāmatu ir vairāk, tirāžas mazākas, toties paši izdevumi skaistāki, daudzveidīgāki un dārgāki. Pats esmu uzaudzis bibliotēkā – dzīvoklī, kura sienas sedza grāmatas. Papa ilgus gadus vākti, dažādu apgādu izdevumi. Man augot, guļamvieta un kājas neglābjami vienmēr atdūrās pret kādu plauktu. Tolaik lasīju visu, ko tik dabūju rokā un vēlējos. Katru dienu vai vakaru. Vakaros noteikti. Grāmatas bērniem un grāmatas pieaugušajiem – tāds dalījums mūsmājās nepastāvēja. Tad vēl tēvs ik pa laikam ieteica kaut ko izlasīt no tā, kas bija atstājis iespaidu uz viņu pašu. Lasīju arī to, bet ne viss man likās interesants. Bet tik un tā blakus sētā dzīvoja kāds puika, kuram tuvākajā bērnu bibliotēkā vairs nebija ko darīt, jo viņš visas grāmatas latviešu valodā tur bija izlasījis. Es tam lāgā neticēju, un reiz kopā ar viņu devos uz to bibliotēku pie Jaunliepājas tirgus. Bibliotekāre, kaimiņpuiku jau durvīs ieraudzījusi, uzreiz sauca: “Andrīti, draudziņ, mums nav nekā jauna! Tev vēl drusku jāpaciešas.” “Tad es ņemšu vēl kādas grāmatas no tās krievu fantastu sērijas”. Andris tukšām rokām no bibliotēkas laikam projām nekad negāja. Apmēram tajā pašā laikā, kad beidzu 4. klasi, nedēļā pirms vasaras brīvdienām pēkšņi atklājās, ka viena mana klases biedrene nemaz nemāk lasīt. Kā viņa skolā tik tālu bija tikusi? Vai top kāds jauns spoku stāstu krājums? Ar Pārupes cikla trīs grāmatām visas savākto un iecerēto sižetu rezerves ne tuvu neesmu izsmēlis, bet, atklāti sakot, man pašam ir zudusi interese tādā pašā formā turpināt. Te nu gluži nevietā ir jāatzīstas, ka esmu sasodīts reālists, kas folklorā vienmēr saskatījis lielas iespējas reāliem sižetiem piešķirt kādu papildus dimensiju, savīt intrigu ciešāk, lai ilgāk noturētu lasītāju uzmanību. Ko šobrīd lasāt jūs? Relatīvi nesen izlasīju Delfīnes de Vigānas romānu “Balstīts patiesos notikumos”. Intas Šmites tulkojums no franču valodas, izdots Jāņa Rozes apgādā. Tas bija īsti man pa prātam – prasmīgi sapiņķerēts sižets ar sirreāliem piesitieniem. Un vēl krimināla intriga klāt. Kā rakstniece romāna sākumā sagrābj lasītāju, tā nelaiž to vairs vaļā līdz grāmatas beigām. Turklāt savu spožumu izrāda visādos veidos – piemēram, ļauj lasītājam ik pa laikam sajusties pat gudrākam par galveno varoni – arī rakstnieci. Vēl tikai jāpiebilst, ka tādas sajūtas pārņem, ja netraucē atmiņas par Stīvena Kinga romānu “Mizerija”. Salīdzinājumam izlasīju šīs pašas franču autores citu grāmatu “Bērni ir karaļi”. Atsauce uz mūsdienu aktualitātēm. No iegūtās informācijas viedokļa interesanti, bet, manuprāt, bez pirmā, pieminētā romāna spožuma un lidojuma. Vai jums nav bail būt bibliotēkā ? Neiedziļinoties lasītāju un bibliotēku attiecību niansēs, šo jautājumu es labprāt tulkotu kā atsauci uz Pārupes spoku stāstu cikla trešo grāmatu “Asins lietus”, kas sākas un beidzas ar stāstiem par bibliotēkām, kur spokojas. Abu stāstu impulsi (stāstu aizmetņi) patiešām ir nākuši no divām, dažādām mūsdienu Latvijas bibliotēkām. Arī manā savāktajā folkloras materiālā 90. gados bija vairāki sižeti, kur darbība notiek bibliotēkās vai grāmatas lasot, vai iztēlojoties turpinājumu aprakstītajiem notikumiem. Tas, protams, liecina, ka bērniem grāmatu lasīšana un pārdzīvojumi nebeidzas uzreiz ar pēdējo lappusi. Tas arī paplašina skatu uz lasīšanu vispār. Vienmēr būs kādi, kas lasīs, un citi, kas nelasīs – nu gluži tāpat kā iepriekšējās desmitgadēs un laiku griežos. Savukārt citi sacerēs stāstus, bet vēl citi ar interesi tos klausīsies. Paldies! Spoku stāsti: krājums bērniem. Savācis un sakārtojis Māris Rungulis. Rīga: Zīlīte, 1991. Joku stāsti: krājums bērniem. Savācis un sakārtojis Māris Rungulis. Rīga: Zīlīte, 1996. Kungu kapsētas spoks: 150 jauni un veci spoku, joku un šausmu stāsti. Krājumu veidojis Māris Rungulis; māksliniece Evija Stukle-Zuitiņa. Rīga: Pētergailis, 2005. 101 lpp. ISBN 9984331474. Māris Rungulis. Pastaiga mirušo pilsētā: Pārupes spoku stāsti. Mākslinieks Kristians Brekte; redaktore Inese Zandere; dizains: Ūna Laukmane. Rīga: Liels un mazs, 2016. 158 lpp. ISBN 9789934533693. Māris Rungulis. Trīs nāves Mārtiņdienā. Mākslinieks Kristians Brekte; redaktore Inese Zandere; dizains: Ūna Laukmane. Rīga: Liels un mazs, 2018. 124 lpp. ISBN 9789934574085. Māris Rungulis. Asins lietus. Mākslinieks Kristians Brekte; redaktore Inese Zandere; dizains: Ūna Laukmane. Rīga: Liels un mazs, 2020. 140 lpp. ISBN 9789934574511.

Kopā ar Zani šogad esam izceļojušās pa Latvijas bibliotēkām Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas bibliotekāru biedrības projekta “Grāmata rosina sarunu par aktuālo” ietvaros un satikušas simtiem aktrises, runas pedagoģes, rakstnieces talanta cienītāju. Tikšanās reizēs vairāk pievēršamies Zanei kā grāmatu autorei, bet neiztikt bez aktrises karjeras stāstiem un runas mācības minūtēm. Lasītāji “izgaršojuši” nu jau piekto Zanes Daudziņas grāmatu “Bērnudienas Komunālijā”. Presē lasām, ka grāmata esot īsts dižpārdoklis un grāmatnīcās pircēji to izķer kā iekārotu preci – nu tieši tā, kā autore apraksta bērnu dienās piedzīvoto. Kā pati Zane sarunās stāsta, šī grāmata ir rakstīta apzināti – zinot, ka būs grāmata, kura tiks izdota, un pašai par pārsteigumu, tā ir lasītāju ļoti iemīļota un bibliotēkās lasīt gribētāji pēc tās stāv rindā. Grāmata parāda mazās meitenes Zanes bērnību, es teiktu laimīgo bērnību, kas pagājusi vecāku, tantes, vecvecāku lielā mīlestībā. Mazā meitene vēro un iepazīst cilvēku raksturus, ģērbšanās stilu, ieradumus, uzvedību, dusmas, prieku, pārsteigumu. Grāmata atklāj galvenās varones pārdzīvojumus, domas, cilvēku valodas nianses, pieaugušo dzīves atklāsmes. Meitene iepazīst lielo dzīvi komunālā dzīvokļa sienās: “Bērnu pasaule šajā ziņā ir brīnišķīga. Tā notrauc asaras un ir atkal un atkal gatava jaunai dzīvei. Pieaugušo pasaulē viss ir citādi. Kad Naģa, izbrēkājusies pa virtuvi, saucot visus par durakiem, mudakiem un dolbajobannijiem, nākamajā dienā nāk draudzēties, tētis un mamma griež galvu uz otru pusi un labdienu atņem pavisam vēsi.” Grāmatu ieteiktu kā vēstures mācību grāmatu, lai runātu par padomju laika iezīmēm. Komunālais dzīvoklis ar tā iedzīvotājiem parāda tipisku tā laika sabiedrību, atklāj spilgtu vēstures lappusi. Pavisam neuzbāzīgi ar mazas meitenes acīm grāmata stāsta un lasītājam atsauc atmiņā (vai no jauna atklāj) vēstures liecības. “…komunālais dzīvoklis ir tāds padomju varas iedibināts fenomens… Visi dažādo tautību, atšķirīgo raksturu un mentalitāšu cilvēki tad “draudzīgi” dalīja vienu virtuvi, vienu vannu un tualetes podu…” Pirmais krāsu televizors, telefona būdiņas uz ielām, rindas veikalos, preces, kuras toreiz nevarēja nopirkt, bet šodien ir pilnīgi ierasta ikdienas vajadzība: doktordesa, konservēti zaļie zirnīši, provansas majonēze, banāni. Un tas stāsts par rosola gatavošanu… Autore atklāj, ka vēl šodien radi par šo runā ar smeldzīgi traģisku noskaņu. Grāmata spilgti atklāj katras tautības vērtības, tīrības un gaumes principus: “Kāda jēga remontēt, domā kaimiņi…Atkal taču grīda piemīdīsies, krāsa nobružāsies un nolups… Par kaimiņu gaumi runājot, mammīte vēl tagad ķer pie sirds un gardi smej, … Viņa stāv un netic savām acīm… nomelnējušais parkets nevis noberzts un atjaunots, bet biezi notaisīts ar kaku brūno eļļa krāsu…” Autore raksta piesātināti, un katrs uzrakstītais teikums kā filma man pazib gar acīm. Kaut ko jau atpazīstu arī no savas bērnības, jo arī es esmu padomju bērns un, lasot grāmatas rindas, restaurēju arī savas bērnības atmiņas. Grāmata atklāj Zanes pirmos soļus gan aktiermākslā, gan – kā top garšīgāko smalkmaizīšu cepēja. Grāmatas epilogā autore raksta: “Tagad, kad dzīve ir pilna iespēju un dažādu kārdinājumu, cenšoties uzburt liecību par padomju laiku, kauns atzīties – brīžiem iztēle klibo, no burvju cilindra trusītis neizlec. Tomēr es nepadevos. Ja reiz biju solījusi lidojumu laika balonā, es iepūšu saplakušajā dūšā dvašu un atdodu savas piezīmes jums.” Zane, man izdevās izvizināties pagātnē un atgriezties arī savās atmiņās! Un mūsu, Bibliotēku attīstības centra lasāmeksemplārā vēsturiski paliks ar roku rakstīts autores ieraksts: “Novēlot jestru izvizināšanos manā laika mašīnā.” Gaidu jau nākamo Zanes Daudziņas grāmatu… Noderīgi: zvaigzne.lv / lsm.lv / la.lv Zane Daudziņa. Bērnudienas Komunālijā. Autores zīmējumi. Redaktore Bārbala Simsone; Vitas Lēnertes grāmatas un vāka dizains. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 255 lpp. ISBN 9789934326875. Ilze Kļaviņa ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku attīstības eksperte.

Grāmata “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” ir pazīstamās latviešu sociālantropoloģes un mutvārdu vēstures pētnieces Viedas Skultānes autobiogrāfisks darbs, kur viņa atskatās uz savu un savu tuvinieku dzīves pieredzēm. Grāmata sniedz vēsturisku un personisku skatījumu uz Latvijas pagātnes notikumiem, dokumentējot trimdas pieredzi, identitātes un piederības jautājumus, atklāj gan personisku ceļojumu pagātnē, gan dziļu refleksiju par Latvijas vēstures norisēm, kas ietekmējušas autores un viņas ģimenes dzīves. Vēsturiskie fakti cieši savijušies ar autores personīgajām atmiņām, piešķirot liecinājuma vērtību katram notikumam un sajūtai. Pētnieciskā pieeja caurvij tekstu, kur personiskās atmiņas ir sasaistītas ar dokumentiem un vēsturiskiem avotiem. Teksts pamatā balstīts uz pašas autores un viņas dzimtas locekļu atmiņām, un papildināts ar pētījumiem, fotogrāfijām un dokumentiem. Šķietami vienkāršā valodā, tomēr izsmalcināti izstāstīta vēsture savij autores bērnības atmiņas ar vecāku un vecvecāku piedzīvojumiem, īpaši pievēršoties bēgļu gaitām Pirmā pasaules kara laikā un dzīvei neatkarīgajā Latvijā. Viedas Skultānes atmiņas aizved lasītāju gan uz Vāciju, kur viņa kopā ar māti un vecomāti nonāca bēgļu gaitās, gan uz viņas bērnības un profesionālās izaugsmes valsti Angliju, un tad atpakaļ Latvijā, kur Vieda izvēlējās atgriezties pēc neatkarības atgūšanas. Vieda Skultāne dzimusi 1944. gada aprīlī Latvijā, Veltas Zariņas un Andreja Vernera ģimenē. Viedas tēvs drīz pēc meitas dzimšanas tiek iesaukts Latviešu leģionā un 1944. gada decembrī krīt pie Lestenes. Viedas māte kara beigās vispirms neveiksmīgi mēģina doties uz Zviedriju, bet vēlāk nonāk Vācijā, no kurienes Vieda saglabājusi pirmās apzinātās bērnības atmiņas. Siltas atmiņas Vieda glabā arī par patēvu Vili Skultānu – lai arī pirmskara Rīgā viņš un Viedas māte dzīvojuši vienā rajonā, tomēr satiekas un ģimeni nodibina bēgļu gaitās. Lasītājam caur Viedas Skultānes grāmatu tiek dota iespēja iepazīt trimdas latviešu pieredzi, uzlūkotu no bērna skatījuma, kad nākas iejusties svešā vietā, skolā, atrast jaunus draugus, salāgot ģimenē dotās vērtības ar jaunajā mītnes zemē piedāvātajām. Vieda Skultāne uzmanīgi atspoguļo to, ko nozīmē dzīvot starp divām pasaulēm, kur svešinieka izjūta kļūst par dzīves pavadoni. Viņa aplūko gan kultūras, gan valodas jautājumus, kas aktualizējas viņas dzīvē kā antropoloģei un latvietei Anglijā, un vēlāk – kā trimdas latvietei, kura atgriežas un strādā Latvijā. Autore norāda, ka vēlmi iegūt augstāku izglītību, iespējams, saņēmusi no vārdos neizteiktā mātes satraukuma, saistīta ar rūpēm par meitas labākām dzīves pozīcijām nākotnē: māte, Latvijā uzaugusi “mājsaimniecībā ar vairākiem ģimenē dzīvojošiem kalpotājiem” (40. lpp.), pirmos gadus Anglijā pati strādā par kalpotāju vietējo ģimenē, darot vienkāršus un fiziski smagus darbus. Varbūt tādēļ lielu vietu grāmatā ieņem atmiņas par nebūt ne vieglajām skolas gaitām, dažādu skolotāju un skolasbiedreņu kolorītam raksturojums. Atsevišķa nodaļa “Kā es kļuvu par antropoloģi. 1955– 1971” vēsta par Viedas Skultānes ceļu uz akadēmisko karjeru, ironiski norādot uz nejaušības lomu viņas tapšanā par antropoloģi: “Ja man būtu bijusi laipnāka latīņu valodas skolotāja, es, iespējams, būtu izvēlējusies studēt klasisko filoloģiju. Līdz ar to netiešā veidā esmu pateicību parādā Hiklingas jaunkundzei. Viņa mani aizvirzīja uz filozofiju, ko izvēlējos aiz spītības un vēlmes atšķirties, savukārt bez filozofijas es nebūtu pievērsusies antropoloģijai.” (78. lpp.) Savukārt, stāsts par mātes sagādātajiem un ar atsaucīgu autobusa šoferu palīdzību studentei Viedai sūtītajiem gardumiem, atsauc atmiņās arī manu pašas pieredzi, kad mātes sarūpētie lauku labumi bija liels atspaids pirmajos studiju gados Rīgā. Nodaļa “Trimdinieku atgriešanās. Pēc 1990” sākas ar daudziem trimdiniekiem pazīstamo stāstu par pirmā Latvijas apmeklējuma pieredzi: “..piedzīvoju nedaudz mistisku sajūtu, it kā sastopoties ar kaut ko svešu, tomēr vienlaikus savādi pazīstamu. Es iemīlējos ainavā, jo īpaši upēs un ezeros.” (181. lpp.) Autore raksta, ka lasījusi agri karā kritušā tēva ar roku rakstītos dzejoļus par Latvijas lauku puķēm, un caur tiem atradusi saikni ar to jauno vīrieti, kāds bijis viņas tēvs laikā, kad Vieda piedzima. Vēlāk seko satikšanās ar radiem, īpašumu atgūšana un apsaimniekošana. Pamazām Vieda Skultāne Latvijā atrod zinātniski saistošas tēmas, un tālāko zinātnieces karjeru viņa attīsta arī Latvijas pētnieciskajās institūcijās. Grāmatu noslēdz stāstā minēto dzimtas locekļu biogrāfisks apraksts; kā norāda autore, tas darīts, “lai lasītājs neapmaldītos manos radu rakstos” (199. lpp.). Lasītājs var uzzināt vairāk par Viedas mātes, tēva un patēva, jeb Zariņu, Blešu, Skultānu un Verneru dzimtām. Zīmīgi, ka šo sarakstu papildina arī ziņas par Tomsonu dzimtas māsām Emmu un Mirdzu – viņas jaunībā bijušas ciešās attiecībās ar Viedas tēvu Andreju Verneru, un viņu stāsti ļāvuši labāk iepazīt agri zaudēto tēvu. Kā norāda autore: “Senās Andu tautas pagātni, tagadni un nākotni neuzskatīja par secīgu laika kustību, bet gan uztvēra kā atsevišķus laikus, kas virzās cits citam paralēli. Tas atbilst manai pieredzei – es vienlaikus pētu pagātni, baudu tagadni un iztēlojos nākotni saviem bērniem.” (182. lpp.) Grāmata uzrunā ne tikai tos, kuri interesējas par antropoloģiju vai trimdas vēsturi, bet arī plašāku sabiedrību, kas vēlas saprast, kā vēstures notikumi turpina veidot mūsdienu cilvēku identitāti un kultūras atmiņu. Šis darbs kalpo kā vērtīgs atgādinājums tam, cik nozīmīgas ir mūsu pagātnes liecības un cik lielā mērā tās ietekmē mūsu izpratni par sevi un savu vietu sabiedrībā. Vēl noteikti jāatzīmē antropoloģes Agitas Lūses pēcvārds “Tāli ceļi atved pie tuvinieku likteņiem. Pēcvārds ļoti personiskam antropoloģiskam pētījumam”, kas atklāj Viedas Skultānes lomu un vietu sociālantropoloģijas kā zinātniskas disciplīnas ienākšanā Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, kā arī saistībai ar mutvārdu vēstures pētnieku grupu, ko Vieda Skultāne ilgus gadus vadīja LU Filozofijas un socioloģijas institūtā. Agita Lūse atklāj to, ko autore, vairāk pievēršoties dzimtas stāstiem, ir nedaudz atstājusi novārtā – Viedas Skultānes kā pasaulē pazīstamas antropoloģes zinātniskās karjeras veidošanās posmus, nozīmīgākos viņas pētījumu tēmas un virzienus, tajā skaitā pievēršanos tieši ar Latviju saistīto tēmu izpētei. Grāmata “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” ir dziļi personisks un saistošs stāsts, kur autore, antropoloģijas profesore, savij autobiogrāfiskas pārdomas ar zinātnisku analīzi. Tas būs atkarīgs no paša lasītāja, kā viņš to lasīs – vai, izsekojot Viedas Skultānes dzimtas vēsturei un dažādām to pārstāvošo cilvēku likteņu līnijām, vai tverot stāstu kā zinātnieces fiksētu liecību par Latvijas cilvēku likteņiem pusotra gadsimta tvērumā. Abi lasījumu veidi ir vienlīdz aizraujoši un lasītāju bagātinoši! Noderīgi: janisroze.lv / mutvarduvesture.lv Vieda Skultāne. Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur. Vienas ģimenes stāsts. Atbildīgā redaktore Inga Karlsberga; pēcvārds: Agita Lūse; tulkojums no angļu valodas: Antra Legzdiņa; literārais redaktors Valdis Ābols; zinātniskais redaktors Kaspars Zellis; mākslinieks Aigars Ozoliņš. Rīga: Jāņas Rozes apgāds, 2024. 222 lpp. ISBN 9789984239941. Ginta Elksne ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece.

Latvijas kultūrtelpā slovēņu filozofs ir sastopams Anša Zundes grāmatā “Melnās figūras: Kants, Ārendte, Lakāns, Žižeks un citi latviešu “lirozofiskajā gambītā”” (2001), interviju ar viņu un esejas tulkoja “Rīgas Laiks”, iemiesojies Viļa Daudziņa ķermenī, Žižeks ir redzams Jaunā Rīgas teātra izrādē “Gadsimta duelis” (joprojām repertuārā). Tagad šīm samērā izkliedētajām atsaucēm ir piepulcējusies grāmata “Par vēlu atmodai”, kas atsauc atmiņā cita publiskā intelektuāļa – franču publicista Alēna Finkelkrota – darbu “Pirmajā personā” (latviski izdots 2020. gadā). Abas grāmatas – gan no atšķirīga politiskā spektra nostūriem – pretendē aplūkot dažādus tabu jautājumus un “atmodināt lasītāju”. Jau Žižeka grāmatas nosaukums signalizē par to, ko Imanuels Kants savulaik nosauca par atmošanos no dogmatiskās snaudas, bet citi 21. gadsimtā ir izvērsuši voukisma strāvojumā. Modrība ir vajadzīga, bet specifiski izprasta, tāpēc Žižeks noteiktus tās drudžainos izpaudumus bargi kritizē. Žižeka ģeopolitiskās zināšanas par darbā daudz iztirzāto Krieviju un tās “ietekmes sfērām” ir krietni reālistiskākas nekā amerikāņu vai angļu apskatniekiem. “Okupanti allaž no visas sirds vēlas mieru teritorijā, ko viņi ieņēmuši,” Žižeks zina vēstīt. Tomēr arī viņš ik pa laikam prāto, piemēram, par vienkāršo krievu, kurš varbūt nav informēts, kāpēc ir nosūtīts karot (it kā tas karavīrus padarītu mazāk bīstamus, ja viņi kā ieprogrammēti “tikai paklausa pavēlēm”, un it kā iniciatīva dažiem no briesmīgākajiem noziegumiem pret sievietēm vai bērniem nenāktu no viņiem pašiem). Regulāri piesaukts arī ļeņinisms. Šī gan ir krietni mazāk eklektiska grāmata nekā citi Žižeka darbi. Tomēr paradums no asprātībām un pastāstiem (šo avotu izcelsmi viņš izslavēti nekad neatklāj) izdarīt tālejošus secinājumus un spēji pārlēkt no viena temata uz otru Žižeka vēstījumu padara saraustītu, pat ja ir skaidrs, ka asprātību analīze viņu vieno ar paša pētīto un tulkoto Zigmundu Freidu. Cita slovēņu filozofa pastāvīgā autoritāte ir Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis. Žižeks pašmitoloģizācijas ceļā rada savu tēlu (vai zīmolu, lai kā viņam nepatiktu šāda kapitālisma terminoloģija). Viņš ir kā runātīgs vīrieškārtas radinieks, kurš pie vakariņu galda nemitīgi vēlas uzsaukt tostu un izteikties par visu iespējamo; tikmēr citi, apsverot viņa vecumu – bet arī motīvu nekaitīgumu un uzkrāto pieredzi –, iecietīgi paklusē. Izraisīt haosu, bet būt erudītam un palikt pietiekami miermīlīgam un apskaidrotam arī dusmās – tāds ir Žižeka stils. Grāmatā analizēta vispirms jau laika daba – kā tagadne var ietekmēt nākotni un kā paredzamā nākotne iespaido tagad notiekošo. Arī pagātnes interpretācijas ir saistītas gan ar tagadni, gan ar nākotni. Šis sagatavošanās darbs ir vajadzīgs, lai apskatītu katastrofas un pasaules bojāejas scenārijus nelabvēlīgajos apstākļos, kad pacifisms daudziem izklausās kā naiva un bīstama pozīcija vai kad politiķi un vienkāršie iedzīvotāji Vašingtonā, Londonā un Briselē atklāti pauž vilšanos, ka Ukraina “velkot garumā” karu, ka viņiem tai esot jāmaksā miljardi, ka piekļuve lētākajai Krievijas gāzei nu ir ierobežota/aizliegta, un vispār – Ukraina veicot “morālo šantāžu” pret Eiropu (Jirgens Hābermāss), un tai vajadzētu samierināties ar teritoriāliem zaudējumiem. Žižeks pievēršas arī četriem “apokalipses jātniekiem” (sērgai, karam, badam, nāvei), vienlaikus pieminot, ka pēdējos 70 gados cilvēku populācija ir trīskāršojusies. Šis fakts dažiem liek domāt, ka pie apvāršņa gaida kāds cits – pagaidām neprognozējams – apokalipses jātnieks, kurš cilvēci pārmācīs. Īpaša uzmanība tiek pievērsta arī publiskās un privātās liekulības atmaskojumiem, “jaunvalodai” jeb lingvistiskajiem darinājumiem, kas radušies politkorektuma garās rokas dēļ, un melanholiskajai apātijai kā mūsdienu patērnieciskajā hedonismā ieslīgušā rietumnieka pamatizjūtai. “Mūsu atmodai būs vajadzīgi vēl spēcīgāki triecieni un krīzes,” nesaudzīgs ir Žižeks. Grāmata, protams, nesniedz nekādu mierinājumu (ja kāds to vispār sagaida no Žižeka), pat ne tā atblāzmu, tomēr ļauj labāk sagatavoties iespējām un niansēm, par kurām varbūt vēl nav domāts. Šīs grāmatas galvenā priekšrocība ir tāda, ka tā piedāvā ne tikai modernā laikmeta diagnozes, bet arī konkrētus risinājumus, kas gan ir diezgan apšaubāmi un uztverami ar lielu piesardzību. Piemēram, tas, ko Žižeks dēvē par “kara komunismu” modernajā kontekstā. Noderīgi: zvaigzne.lv Slavojs Žižeks. Par vēlu atmodai. Kas mūs sagaida, ja nākotnes nebūs. Tulkojusi Andžela Šuvajeva. Redaktore Elīna Vanaga. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 192. lpp. ISBN 9789934324963. Anna Auzāne ir Nacionālās enciklopēdijas redaktore, LU HZF doktorantūras studente.

Ko lasījām oktobrī? Oktobrī lasījām spoku stāstus un grāmatas par skrējienā pazudušām dvēselēm un telefonu būdiņām, kas apēd cilvēkus, par distopisku pasauli, kurā cilvēki sāk aprīt cits citu, iepazinām kluso grāmatu valdzinājumu un Ineses Zanderes dzejas trauslumu un jaudu. Rudenī tiek atzīmēta Starptautiskā tulkošanas diena, tāpēc uzdevām jautājumus Ingmārai Balodei un Dacei Deniņai. Bet lai izprastu vēlmi lasīt un baidīties, intervējām ilggadēju spoku stāstu krājumu meistaru Māri Runguli. Piedāvājam mēneša apkopojumu:   Oktobris 2024 Aicinām arī līdzdarboties izdevuma satura veidošanā un ne tikai lasīt, bet arī rakstīt! Priecāsimies saņemt e-pastu ar vēlmi kļūt par līdzautoru. Raksti uz redakciju literaturascelvedis@lnb.lv / redaktorei anna.iltnere@lnb.lv. Lasīsim vēstules! Uz tikšanos novembrī!

“Ir laba, lai gan sākums pilnīgi traks,” lasu e-pastā, kad svārstos, vai esmu gatava šausmu romānam. Tomēr, kad tad vēl baidīties, ja ne oktobrī, kurš jau tradicionāli ir “kapeņu stāstiņu” mēnesis arī mūsu platuma grādos. Tā es izlasīju savu pirmo Jū Nesbē grāmatu. “Norvēģiem ir Pērs Gints, Edvards Munks un Jū Nesbē,“ raksta “The New York Times“. Par pasaulē labāko kriminālliteratūras rakstnieku atzītais autors arī Latvijā ir iemīļots. Apgāds “Zvaigzne ABC“ izdevis jau vairāk nekā desmit autora grāmatu, daudzi – Daces Deniņas latviskoti (dažus no norvēģu valodas tulkojis Ilmars Briška un Raita Kozlovska). Īpaši iecienīta ir kriminālromānu sērija par detektīvu Hariju Holu, kuru Nesbē sāka rakstīt 90. gados. Pirms desmit gadiem, kad visbeidzot arī Latvijā iznāca pirmā sērijas romāna “Sikspārnis“ tulkojums, Arno Jundze rakstīja tā: “Savulaik tiekoties ar autoru Rīgā, viņš man stāstīja to, kā, par pārsteigumu draugiem, faniem un rokgrupas “Di Derre“ kolēģiem, pielicis punktu muzicēšanai, devies prom uz Austrāliju, lai uzrakstītu savu pirmo krimiķi – runa bija tieši par “Sikspārni“. Toreiz, kad viņu intervēju Vecrīgas kafejnīcā, Jū Nesbē vēl tikai veidojās par “norvēģu kriminālžanra Pikaso“. Katrā ziņā lielā intervija ar viņu Neatkarīgajā bija agrāk nekā intervija “The New York Times“, bet diezin vai to toreiz kāds pie mums pamanīja.“ “Nakts māja” lasās un acu priekšā risinās kā šausmu trilleris jauniešiem – vislabākajās žanra tradīcijās (cita starpā – autoram jauns ampluā). Turklāt liela loma stāstā atvēlēta skolas bibliotēkai un tās bibliotekārei. Nē, bibliotēka ir tēlota kā droša vieta. Pat ja stereotipiski pieputējusi, tomēr iedvesmojoša, noderīga, un bibliotekāre – mīļa un uzticama. Stāsts ir par četrpadsmitgadīgo Ričardu, kurš pēc vecāku zaudēšanas pārceļas uz mazpilsētu pie tantes un onkuļa un sāk mācīties jaunā skolā. Šausmas sākas jau pirmajās lappusēs, kad telefonbūdiņas klausule burtiski apēd viņa draugu. Tālākais ir reibinošs ceļojums, kurā jaunietis sāk arī aizrautīgi lasīt, tostarp Franca Kafkas (kurš reiz rakstīja, ka “sastāv no literatūras“) stāstu “Metamorfoze” (arī kukaiņiem, t.i., siseņiem grāmatā ir atvēlēta loma) un Nobela prēmijas laureāta Viljama Goldinga “Mušu valdnieku” (Jū Nesbē pirmā mīļāka grāmata). Zēna stāstam par klausuli neviens, protams, nenotic, un kādā brīdī viņš nonāk pāraudzināšanas iestādē. Romāns neuzkrītoši stāsta par citādo, par pieņemšanu, par to, kam pusaudži iet cauri, par uzticību un draudzību, par “grūtajiem bērniem”, bet visu caurvij trilleris, kas ļauj man grāmatu aprīt vienā saulainā dienā.  “Nakts māja” ir līdz komismam baisa, bet reizē gudra lasāmviela, un tās strauji pukstošā sirds pieder lasīšanai un bibliotēkai. Lasītājiem varētu patikt arī fakts, ka kādā brīdī pats varonis saplūst ar rakstītāju (vairāk gan priekšā neteikšu). Spēle ar ticamību, nespēja vienā brīdī nošķirt, kas ir kas, padara romānu gan par rēbusam līdzīgu uzdevumu, gan reizē met baisas sižeta līnijas cilpas... Vairāki Jū Nesbē darbi ir ekranizēti, piemēram, romāns “Sniegavīrs“ (“Snowman“) ar Maiklu Fasbenderu detektīva Harija Hola lomā, bet nupat septembra beigās pie skatītājiem nonāca kriminālfilma, kas tapusi pēc Nesbē īsstāsta “Greizsirdīgais“ (“Killer Heat“) motīviem ar Džozefu Gordonu Levitu galvenajā lomā. Spilgti spēju iztēloties arī “Nakts māju“. Lai gan, ja skatītos ekrānā, tad visticamāk tikai caur pirkstu starpām. Cik brīnišķīgas ir grāmatas, ka iztēles režisors vari būt pats. Noderīgi: zvaigzne.lv / jonesbo.com / kirkusreviews.com Jū Nesbē. Nakts māja: šausmu romāns. No norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa; redaktore Iveta Polkmane. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 255 lpp. ISBN 9789934324826. Anna Iltnere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu – Latvijas Bibliotēku portāls un Literatūras ceļvedis – redaktore. Lasiet interviju “Literatūras ceļvedis jautā tulkotājai Dacei Deniņai“

““Norvēģiem ir Pērs Gints, Edvards Munks un Jū Nesbē,“ raksta “The New York Times“. Par pasaulē labāko kriminālliteratūras rakstnieku atzītais autors arī Latvijā ir iemīļots. Apgāds “Zvaigzne ABC“ izdevis jau pāris desmitus autora grāmatu, gandrīz visi – Daces Deniņas latviskoti (dažus no norvēģu valodas tulkojis Ilmars Briška),“ apskatā par Jū Nesbē grāmatu “Nakts māja“ (2024) raksta Anna Iltnere. “Romāns neuzkrītoši stāsta par citādo, par pieņemšanu, par to, kam pusaudži iet cauri, par uzticību un draudzību, par “grūtajiem bērniem”, bet visu caurvij trilleris, kas ļauj man grāmatu aprīt vienā saulainā dienā.“ Kā raksta vortāls Literatura.lv , Dace Deniņa nodarbojas ar literāru, publicistisku, zinātnisku un tehnisku tekstu tulkošanu no dāņu, norvēģu, zviedru un angļu valodas. Sadarbojusies ar dažādām Latvijas izdevniecībām, iztulkojusi ap 60 grāmatu no ziemeļvalstu valodām, īpašu popularitāti izpelnījušies Stīga Larsona darbu tulkojumi. 2015. gadā nominēta Latvijas literatūras gada balvai. Strādājusi apgādā “ Atēna “ , izdevniecībā “ Dienas žurnāli “ , piedalījusies projektos, kas saistīti ar Ziemeļvalstu popularizēšanu Latvijā. “ Literatūras ceļvedis “ aicināja Daci Deniņu pastāstīt vairāk, kā notiek tulkotājas darbs un kā tapa Jū Nesbē romāna “Nakts māja“ tulkojums. Paldies par sarunai veltīto laiku! Kā radās ideja tulkot šo darbu un vai Jums bija interesanti to darīt? Tulkot “Nakts māju” man piedāvāja apgāds “Zvaigzne ABC”, tāpēc ka esmu tulkojusi arī vairākus citus Jū Nesbē darbus. Darbs pie tulkojuma bija visai interesants, jo autors šajā grāmatā ir izmēģinājis sev neierastu žanru un arī man iepriekš nebija gadījies strādāt ar šausmu literatūru. Nesbē pats intervijās ir atzinis, ka visu laiku darīt vienu un to pašu ir apnicīgi un viņam patīk izmēģināt jaunas lietas. Pastāstiet par tulkotāja darba aizkulisēm – kā īsti notiek šis process? Vispirms, protams, ir jāiepazīstas ar tekstu un autora ideju. Tad sākas ilgs un pamatīgs tulkošanas darbs. Bet pēc tam tulkojums tiek daudz reižu pārlasīts, labots un noslīpēts, līdz ir ieguvis savu galīgo veidolu. Šis pēdējais posms nereti kļūst arī par grūtāko un piņķerīgāko, kad vajag pavadīt pie teksta daudz laika, līdz es pati esmu apmierināta ar paveikto. Kas bija grūtākais, tulkojot šo grāmatu? Jū Nesbē šajā darbā mazliet spēlējas, kāds no norvēģu kritiķiem bija atzīmējis, ka viņš ķircina savus lasītājus, sajaucot kopā norvēģu un amerikāņu reālijas, tāpēc brīžiem bija grūti izšķirties par vienu vai otru tulkojuma variantu. Un nebija nemaz tik viegli atveidot visas autora izliktās cilpas un uzdotās mīklas. Par ko esat patiesi gandarīta, kad grāmata nu ir iznākusi? Vislielāko gandarījumu pēc grāmatu iznākšanas parasti sagādā lasītāju atsauksmes. Man ir interesanti uzzināt, kas lasītājiem patīk, ko viņi novērtē. Arī par “Nakts māju” jau esmu lasījusi vairākas atsauksmes. Ko Jūs kā tulkotāja meklējat un novērtējat citu autoru grāmatās? Es bieži lasu savu labāko kolēģu tulkotos darbus un aizvien iedvesmojos no tiem. Paturu prātā dažādus profesionālos paņēmienus un tulkošanas problēmu risinājumus. Savukārt lasot kādu no jaunākajiem skandināvu literatūras darbiem, es mēdzu padomāt arī par to, vai šo grāmatu būtu vērts tulkot latviski un vai man gribētos to darīt. Visbiežāk mani savaldzina grāmatas ar skaistu valodu. Ja jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Man būtu bezgala grūti izvēlēties vienu grāmatu. Ja būtu jāpatur kāds no pašas tulkotajiem darbiem, tā droši vien būtu norvēģu autora Gābriela Skota grāmata “Avots”. Tā ir pati skaistākā grāmata, kuru man bijusi tā laime tulkot. No lasīto grāmatu plaukta es ņemtu “Straumēnus”, kas man vienmēr bija līdzi arī, dodoties uz studijām Dānijā. Mazs gabaliņš Latvijas. Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Bibliotēkas manā dzīvē ir ļoti svarīgas. Agrāk es tajās pavadīju daudz laika studiju gados, mācoties un rakstot studiju darbus. Tagad es mēdzu iet uz Latvijas Nacionālo vai Rīgas Centrālo bibliotēku meklēt tulkojumiem nepieciešamo informāciju dažādos uzziņu materiālos un enciklopēdijās. Bet esmu arī gluži parasts vietējās bibliotēkas apmeklētājs, kurš ņem lasīt grāmatas savam priekam. Trīs ašie: Lasīt grāmatas: drukāti vai digitāli? Drukāta grāmata. Digitāli lasu tad, ja drukātā grāmata ir grūti pieejama. Peldēt jūrā vai baseinā? Ne vienu, ne otru. Sēdēt krastā un vērot viļņus. Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Grāmata. Jū Nesbē. Nakts māja: šausmu romāns.  No norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa; redaktore Iveta Polkmane. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024. 255 lpp. ISBN 9789934324826.

"Poļu rakstnieces Olgas Tokarčukas ārkārtīgi skaistajā grāmatā "Pazudusī dvēsele" kāda ārste ļoti nogurušam cilvēkam vārdā Jans, kuram nupat ir uzstādījusi diagnozi – skrējienā pazaudēta dvēsele, – saka tā: "Tas notiek tāpēc, ka dvēsele pārvietojas daudz lēnāk par ķermeni. Dvēseles radušās vistumšākajos laikos, uzreiz pēc Lielā Sprādziena, kad kosmoss vēl nebija uzņēmis tādus apgriezienus un varēja sevi redzēt atpakaļskata spogulī." Vienīgās zāles – mierīgi sēdēt un pacietīgi gaidīt," apskatā par poļu rakstnieces Olgas Tokarčukas grāmatu "Pazudusī dvēsele" (2024) raksta Anna Iltnere. " Grāmata ir silta lūgsna, kas ved pie prāta tikpat nemanāmi, kā to pieprot vien vecāsmammas un izcili mākslas darbi. "Pazudusī dvēsele" ir grāmata–mākslas darbs, ko radījusi Nobela prēmijas literatūrā laureāte Olga Tokarčuka un latviski tulkojusi Ingmāra Balode. Taču vienlīdz spēcīgs ir poļu mākslinieces Joannas Konseho ieguldījums – grāmatas gaitā ilustrācijas iedarbojas teju terapeitiski un uz beigām sāk iztēlē smaržot pēc pelargonijām." Ingmāra Balode ir latviešu dzejniece un tulkotāja, studējusi poļu valodu un kultūru Latvijas Kultūras akadēmijā. Kā raksta vortāls Literatura.lv , Balode aktīvi iesaistījusies Latvijas literatūras dzīves veidošanā – darbojusies Radio NABA raidījumā "Bron-Hīts", bijusi interneta žurnāla "Satori" un apgāda "Mansards" redaktore. Darbīga un godalgota 20. un 21. gadsimta poļu dzejas un prozas tulkotāja. Pateicoties viņai, latviski lasāmi tādi ievērojami autori kā Hanna Krāla, Mikolajs Ložiņskis, Dorota Maslovska, Slavomirs Mrožeks, Ādams Zagajevskis un citi. Latviešu dzejā debitējusi 2007. gadā ar krājumu "Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli", gan šīs, gan 2012. gadā publicētais krājums "alba" ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu. 2020. gadā iznāca dzejas krājums "Dzejoļi pēc mūsu ēras". Literatūras ceļvedis aicināja Ingmāru Balodi pastāstīt vairāk, kā ritēja darbs pie grāmatas tulkošanas. Paldies par intervijai veltīto laiku! Kā radās ideja tulkot šo darbu un vai Jums bija interesanti to darīt?
 Uzzinot, ka Olgai Tokarčukai ir arī bērnu grāmata, piedāvāju to Jāņa Rozes apgādam, ar kuru tobrīd sadarbojos, tulkojot citu darbu bērniem. Protams, ka bija interesanti redzēt, kā stāstu un romānu autore sper pirmos soļus literatūrā, kas pamatā domāta bērniem, reizē neatsakoties no savām lielajām tēmām, tostarp dvēseles dzīves pieskatīšanas. Pastāstiet par tulkotāja darba aizkulisēm – kā īsti notiek šis process? Tulkotājam ir "jāpieslēdzas" autora valodai, domas plūdumam, jāieiet tajā pašā sajūtā un jāpadod tā tālāk mērķa valodas – latviešu – lasītājiem ar vislabākajiem atrodamajiem līdzekļiem. Procesa notikšana ir tikpat vienkārša, cik sarežģīta – kad domapmaiņas process par grāmatu ir aizvests līdz jāvārdam no izdevēja, tulkotāja un grāmatas tiesību turētāja (autora) puses, tad tulkotājs sēžas pie datora un rakstāmgalda un jau vairākkārt izlasīto un iemīļoto darbu tulko latviešu valodā, mēģinot vismaz uz mirkli norobežoties no visa cita, arī bērnu klaigām fonā vai kaķa staigāšanas pa galdu, lai tikai būtu patiešām tandēmā ar tulkojamo darbu. Kas bija grūtākais, tulkojot šo grāmatu? Patiesībā grūtākā izvēle bija nosaukuma atveidojums – pazaudētā vai pazudusī, gramatiski bez plašāka konteksta šo poļu vārdu var tulkot abējādi. Arī poļi, reizumis citējot šo nosaukumu, kļūdās un samaina abus vārdus vietām, te pazudusi, te pazaudēta, apmaldījusies dvēsele. Atšķirība ir neliela, tomēr jūtama. Liekot lietā visu autores izvēlēto asociāciju lauku, paliku pie pazudušās dvēseles – jo dvēseles gaitas, nevis cilvēka kļūda vai nevērība šajā grāmatā ir no svara. Par ko esat patiesi gandarīta, kad grāmata nu ir iznākusi? Patiess prieks, ka apgādam izdevies tikpat skaisti pārnest grāmatas dizainu; ilustratores Joannas Konseho darbs veido vismaz vēl vienu lasījuma ceļu, arī – ceļu lasītāja dvēselei pie cilvēka. Šī ir grāmata, kur teksts un attēls ir neatraujamas vērtības. Ko Jūs kā tulkotājs meklējat un novērtējat citu autoru grāmatās? Patiesumu, iedziļināšanos tematos, kas pieminēti pat “otrā vai trešajā plānā”, kā arī to, ka vēl bez talanta un darba jūtu autora aizrautību, degsmi. Par laimi, grāmatas rakstīt ir pietiekami neizdevīgi, lai to darītu aiz ieraduma vai garlaicības, tāpēc starp savām izvēlēm no citu autoru veikuma nevarētu nosaukt daudzas, kurām šīs degsmes un aizrautības būtu trūcis. Ja jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Šis ir jautājums, no kura baidās katrs rakstošs un lasošs cilvēks. Neiespējamā misija, kā saka, tāpēc ir neiespējama, ka to nav iespējams izpildīt. Dainu sējumus, bet kā tad vienu? Apolinēra dzeju? Visu Skujenieku vienā sējumā (tāda nav)? Ulža Bērziņa dzejoļus (vismaz daudzi no tiem ir vienā sējumā)? Vinniju Pūku vai Pepiju Garzeķi? Izvēle šausmīgāka par šausmīgu. Varbūt paturētu grāmatu valodā, kuru knapi zinu, un radītu tās tulkojumu savā prātā latviski, caur pūlēm šo to iemācoties? Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Man bibliotēkas ir svarīgas pat tad, ja kādubrīd nekas no tām nav steidzami vajadzīgs. Apmēram tā, kā svarīga ir tīra dzeramā ūdens pieejamība. Nozīme, protams, ir liela un daudzveidīga, daudz arī sentimentālu atmiņu par mazām bibliotēkām Latvijā vai Polijā, kur atrodu kaut ko, ko grūtāk paņemt rokās lielajās bibliotēkās nozīme arī pieticības audzināšanā – ja šis viss ir jau sarakstīts un lasāms, tad ko es tik vērtīgu varu uzrakstīt un iztulkot, lai tam būtu jēga nostāties plaukta galā? Trīs ašie: Lasīt grāmatas: drukāti vai digitāli? Drukātas. 

 Peldēt jūrā vai baseinā? Jūrā.
 Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Atkarībā no tā, cik ilgi šodien jau sēdēts pie teksta. Bet augšgalā izvēļu skalā vissūrāk cīnās laba grāmata un labs kino. Paldies! Olga Tokarčuka. Pazudusī dvēsele.  Ilustrāciju autore Joanna Konseho; no poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode; literārā redaktore Inga Karlsberga. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2024. 45 lpp. ISBN 9789984239880.