" Andras Manfeldes jaunākajā dzejoļu krājumā "Dilstošais medus mēness" tverts mūsu katra iekšējais laiks, dzīves iedotais laiks un dabas cikliskums," grāmatas apskatā raksta Anna Iltnere. "Pēc kārtas piektais dzejoļu krājums ir plūstošs un meditatīvs, vērojošs, mīlestībā izmērcēts. Gribas to lasīt uz riņķi." Andra Manfelde raksta dzeju, prozu un grāmatas bērniem. Iepriekšējais konceptuālais dzejas krājums "Poēma par mammu" (2022) tika nominēts Dzejas dienu balvai un Latvijas Literatūras gada balvai. Grāmata jauniešiem "Kurš no mums lidos?" (2017) par Karostas bērniem, kuri dodas brīnumainos meklējumos, saņēma Latvijas Literatūras gada balvu. Patiess prieks, ka dzejoļu krājums "Dilstošais medus mēness" tikko septembrī godalgots ar žurnāla "Domuzīme" Dzejas balvu 2024. Paldies Andra Manfeldei par sarunai veltīto laiku! Kā pie Jums ieradās grāmatas ideja? Dzejoļu krājumā “Dilstošais medus mēness” ir apkopoti piecu gadu laikā sarakstītie dzejoļi. Darba procesā ar grāmatas redaktoru Jāni Rokpelni izkristalizējām vadošās tēmas – mīlestība pret glezniecību, cilvēku un dabu. Ja ir prozas darbs, tad sākotnēji patiešām ir ideja, pat varētu teikt – vīzija, redzējums, ko varētu nosaukt par virsuzdevumu. Šis dzejoļu krājums drīzāk ir kā no dabas materiāliem salasītas krelles un nav būvēts uz koncepcijas pamatiem. Piemēram, grāmata “Poēma ar mammu” ir “idejiska”, jo pamatā bija autobiogrāfisks vēstījums par kolhozā dzīvojošām dzimtas sievietēm, un tad es arī pie tā pieturējos, rakstot jaunus dzejoļus. Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises – kā strādājat Jūs? Kad dzejoļi sakrājušies jau “kritiskā masā”, tos nosūtu redaktoram, un sākotnēji tiek atsijāti vājākie. Prozu es rakstu citādi, varētu teikt – no rezidences uz rezidenci, parasti 4 vai 5 piegājienos pa 2–3 nedēļām. Lai sarakstītu dzejoļus, man nepieciešama vienatne, bet tad, kad esmu tikusi “uz viļņa”, kad ir rakstīšanas periods, tad rakstās arī tramvajā, skaļā virtuvē. Arī šajā krājumā man ir viens dzejolis, ko es nosūtīju pati sev kā sms, sēžot maršrutniekā. Kas bija grūtākais, rakstot šo grāmatu? Kompozīcija. Pirmkārt, kopā ar redaktoru izspriedām, ka krājumā nebūs sociālas ievirzes dzejoļi, jo Rokpelnis teica – “no rētām mākslu netaisa”, kam es, lai arī ar grūtībām, tomēr piekritu. Kad bija skaidrs, ka viens no grāmatas “vaļiem” būs glezniecība, es uzrakstīju vēl dažus dzejoļus, kuros citēju Šagālu, Padegu, Van Gogu. Treškārt – man pat bija divi maketi. Iepriekš bija iekļauts Liepājas cikls – dzejoļi, kurus es dēvēju par “gammu dzejoļiem”, jo tie radušies, ejot uz jūru, vērojot tirgu un gadalaikus, taču šis dzejas cikls iznāks atsevišķā grāmatā. Par to nospriedām pēdējā brīdī, pirms grāmatas makets tika nosūtīts uz tipogrāfiju. Par ko esat patiesi gandarīta, kad grāmata nu ir izdota? Ka tā ir izdota! Un ir tik glīta. Ko Jūs kā autore meklējat un visaugstāk vērtējat citu autoru grāmatās? Godīgumu, jo no tā arī izšķiļas sava balss. Vēl, droši vien, lai iracionālais un racionālais ir savijies vienā pīnē. Ja Jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Bībeli, bet tā jau nav grāmata... Es gribētu kaut ko neizsmeļamu. Tāda grāmata man ir arī Virzas “Straumēni” un franču dzejas izlase “Es tevi turpinu”. Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām? Esmu no tiem kampaņveida apmeklētājiem, kurš (visnotaļ laimīgs) sagrābjas grāmatas (pie sevis solīdamies, oi, kāpēc gan es nenāku biežāk! Tik daudz laba ko lasīt!) un laicīgi nenodod. Ir gadījies, kad beidzot aizeju ar savu nododamo grāmatkalnu, tieši “spodrības dienā”. Ir arī problēma, ka brīžos, kad pati rakstu, un tādi brīži ir mana lielākā laika daļa, pat ja nerakstu, tomēr “esmu iekšā” un domāju par konkrēto darbu, tad es izvairos lasīt, lai neietekmētos. Īstais lasīšanas laiks ir salīdzinošā tukšuma periodā, kad manuskripts ir pie izdevēja. Pirms rakstīšanas mēdzu daudz lasīt, lai trenētu “muskuļus”. Piemēram, pirms šī dzejoļa krājuma sastādīšanas pārlasīju Ādama Zagajevska “Svešā skaistumā” un Fernandu Pesua. Pirms prozas grāmatas – Anniju Erno. Trīs ašie: Rakstīt grāmatas: uz papīra vai datorā? Datorā. Peldēt jūrā vai baseinā? Jūrā. Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Grāmata. Andra Manfelde. Dilstošais medus mēness. Vāka ilustrācija un grāmatas dizains: Rute Marta Jansone. Redaktors Jānis Rokpelnis. Rīga: Aminori, 2024. 62 lpp. ISBN 9789934612459.

"Laima Vince ir dzimusi 1966. gadā Ņūdžersijā (ASV) lietuviešu ģimenē, viņas vectēvs, būdams jauns diplomāts neatkarīgās Lietuvas Ārlietu ministrijā, ieradās Amerikā 1936. gadā. Laima Vince ir rakstniece, literatūras pētniece un aktīvi iesaistās lietuviešu diasporas dzīvē Ziemeļamerikā. Vairākus gadus ir dzīvojusi Lietuvā un 2022. gadā Viļņas universitātē ieguva humanitāro zinātņu doktora grādu. Rakstniece ir vairāk nekā divdesmit grāmatu autore, saņēmusi Amerikas Dzejnieku akadēmijas balvu dzejā un daudzus citus nozīmīgus apbalvojumus," grāmatas apskatā par autori stāsta Elvis Friks . "Monogrāfija “Vanished Lands: Memory and Postmemory in North American Lithuanian Diaspora Literature” (“Zudušās zemes: atmiņa un pēcatmiņa Ziemeļamerikas lietuviešu diasporas literatūrā”) sniedz būtisku ieguldījumu Baltijas diasporas literatūras pētniecībā." "Literatūras ceļvedis" izsaka pateicību Laimai Vincei par atsaucību un veltīto laiku sarunai. Kā pie Jums ieradās grāmatas ideja? Manas akadēmiskās monogrāfijas "Zudušās zemes" pamats ir mana disertācija humanitāro zinātņu nozarē Viļņas Universitātē. Tomēr, lai būtu pavisam godīgi, ideja uzrakstīt šo grāmatu man bija jau ļoti sen, iespējams, kopš sešpadsmit gadu vecuma, kad devos uz toreizējo Rietumvāciju, lai mācītos Lietuviešu vidusskolā, kas bija pēckara Lietuviešu ģimnāzija, kādas tika izveidotas pārvietoto personu nometnēs. (Starp citu, Aukstā kara gados Vācijā latviešiem bija līdzīga ģimnāzija.) Tajā laikā Lietuviešu vidusskola bija vienīgā skola ārpus padomju okupētās Lietuvas, kurā skolēni varēja mācīties gan lietuviešu, gan vācu valodā un iegūt vidusskolas diplomu. Tā kalpoja arī kā Rietumeiropas lietuviešu kultūras centrs. Šajā vidē es ļoti reāli iejutos pārvietoto personu vidē valstī, kur tik daudzi no viņiem pirmo reizi atrada patvērumu. Atceros, ka skolas noliktavā atradu kasti, kurā bija memuāri par pārvietoto personu ceļojumiem no Lietuvas pa Eiropu – es tos čakli lasīju un sāku aptvert, ko bija piedzīvojušas manu vecāku, vecvecāku un vecvecvecāku paaudzes. Mans tēvs bija pārvietotā persona. 1944. gadā viņš kopā ar ģimeni aizbēga no Lietuvas, kad kāds kaimiņš brīdināja, ka viņu vārdi ir 1941. gada deportāciju sarakstos. Mans vecvectēvs, profesors Jurgis Čiurlys, Lietuvas starpkaru neatkarības gados bija strādājis Satiksmes ministrijā pie Lietuvas dzelzceļa sistēmas izveides (vēlāk dzīvē viņš bija Baltijas Universitātes inženierzinātņu profesors Hamburgā). Mana vecmāmiņa Elena Bilminiūtė Čiurlienė bija koncertmeistare Sanktpēterburgas konservatorijā un pasniedza Kauņas konservatorijā. Šīs profesijas, kas saistītas ar kalpošanu Lietuvas valstij, un viņu kā inteliģences pārstāvju statuss nostādīja manus vecvecvecvecākus padomju karaspēka apšaudē, un 1944. gada otrās padomju okupācijas laikā ģimenei nācās bēgt uz sabiedroto teritorijām Rietumvācijā un Austrijā. Mans vectēvs, vēstnieks Anicets Simutis, un mana vecmāmiņa Janīna Čiurlytė Simutienė 1936. gadā ieradās Ņujorkā, kur mans vectēvs trīs gadus ieņēma diplomātisko amatu Lietuvas ģenerālkonsulātā Ņujorkā. Kad sākās Otrais pasaules karš un Padomju Krievija okupēja Lietuvu, viņš kļuva par diplomātu trimdā, apņēmības vadīts panākt Lietuvas neatkarību. Viņš un mana vecmāmiņa atgriezās Lietuvā tikai 1991. gadā – viņu trimda bija ļoti ilga. Varētu teikt, ka es piedzimu šajā lietuviešu diasporas pasaulē, tāpēc man, protams, bija interesanti uzzināt ko vairāk. Līdz brīdim, kad 1988.–1989. gadā devos uz Lietuvu studēt Viļņas Universitātē, lietuviešu diaspora bija vienīgā Lietuva, ko līdz tam pazinu, augot kā amerikāniete. Tad kāpēc es vēlējos par to uzrakstīt grāmatu? Lai gan diasporas vēsturei veltīju vairākas nodaļas, lai liktu pamatus literārajai analīzei grāmatā "Zudušās zemes", rakstot to, mani patiešām interesēja tieši psiholoģiskā ietekme uz pārvietoto personu pēcnācējiem un holokaustā izdzīvojušajiem Lietuvas ebrejiem, kas sasnieguši pilngadību sabiedrībā, kas veidojusies ap kultūras atmiņas konstrukciju. Šajā grāmatā es nerekonstruēju lietuviešu diasporas vēsturi (to jau ir darījuši citi), drīzāk caur literatūras prizmu, īpaši caur memuāriem, es analizēju psiholoģiskās, kultūras un emocionālās sekas, ko rada starppaaudžu trauma, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē. Mani interesēja, kāpēc tik daudzi Ziemeļamerikas lietuviešu izcelsmes rakstnieki, kuri dzimuši ASV un Kanādā, savos darbos ir aizrāvušies ar lietuviešu vēstures un kultūras traumu aprakstīšanu. Es zināju, ka daudzi otrās un trešās paaudzes lietuviešu diasporas rakstnieki raksta postmemuārus, romānus, lugas un dzejoļus, un, rakstot "Zudušās zemes", es vēlējos noskaidrot, kāpēc. Ir vēl viens iemesls, kāpēc es uzrakstīju šo grāmatu. Pirms nacistu okupācijas (1941–1944) Lietuvā dzīvoja daudz lietuviešu ebreju, kuri bija integrējušies tā laika lietuviešu sabiedrībā. Deviņdesmit pieci procenti Lietuvas ebreju tika traģiski nogalināti holokausta laikā. Visa kultūra, kas Lietuvā bija uzplaukusi 600 gadu garumā, tika iznīcināta dažu gadu laikā. Līdztekus to lietuviešu stāstu izsekošanai, kuri bija padomju okupācijas upuri, es grāmatā pētu arī Lietuvas ebreju, viņu pēcteču pieredzi un gan vainīgo, gan upuru pēcteču pārdomas. Vai varat nedaudz atklāt rakstīšanas procesa aizkulises – kā strādājat Jūs? Protams, rakstot akadēmisku grāmatu, pētniecība ir būtiska rakstīšanas procesa daļa. Sākotnējā posmā es pēc iespējas vairāk lasu, rakstu piezīmes, rakņājos arhīvos un citos resursos. Man etnogrāfija ir būtisks instruments, rakstot par cilvēku dzīves pieredzi. Grāmatā "Zudušās zemes" es veicu padziļinātas intervijas ar rakstniekiem, kuru darbus analizēju grāmatā, ar holokaustā izdzīvojušajiem, ar nedaudzajiem vēl dzīvajiem pārvietotajiem cilvēkiem (intervēju bijušo pārvietoto personu Daļu Augūnu, kurai intervijas laikā bija 100 gadu!). Tomēr patiesā rakstīšanas kvalitāte ir tā, kas galu galā padara grāmatu veiksmīgu un lasāmu. Es ļoti ticu tam, ka ir svarīgi katru dienu noteiktā dienas laikā tikties ar savu zemapziņu un uzsākt rakstīšanas procesu. Man patīk rakstīt agrās rīta stundās, kad mans prāts ir visaktīvākais. Agrīnajos melnrakstos es pierakstu visu, kas man ienāk prātā, visas sakarības, atziņas, pārdomas, faktus un izdomājumus. Pēc tam es atgriežos un diezgan daudz pārstrādāju, rediģēju un pulēju manuskriptu, līdz jūtu, ka tas iegūst grāmatas formu. Varētu iedomāties, ka mans process ir līdzīgs tam, kā tēlnieks strādā pie skulptūras. Jūs sākat ar granīta vai koka bluķi, un apstrādājat to ar kaltu tik ilgi, līdz veidojas forma. 
 Kas bija grūtākais, rakstot šo grāmatu? Manuprāt, vislielākais izaicinājums šīs grāmatas rakstīšanā bija milzīgā apjoma pētījumu, mutvārdu stāstu un interviju apkopošana. Tāpat man bija jāatrod līdzsvars ar savu atmiņu analīzi, par kurām arī rakstīju "Zudušās zemes". Sākotnējā melnrakstā vēlējos iekļaut romānus, īsos stāstus, dzejoļus, bet beigās man nācās koncentrēties uz memuāriem kā žanru, lai gan dažās grāmatas vietās es atsaucos arī uz citiem literatūras žanriem un iekļauju piemērus. Es vienkārši nevarēju atturēties! Tēma ir tik plaša, un ir tik daudz priekšvēstures, kas jāveido, lai varētu sākt rakstīt nodaļas, kurās tiek analizēti memuāri. Tikai sestajā nodaļā sāku analizēt faktiskos literatūras darbus. Šķiet, ka man pagāja ļoti ilgs laiks, lai līdz tam nonāktu. Tomēr es zinu, ka Apvienotajā Karalistē, ASV, Kanādā un citur Rietumos padomju Krievijas okupācijas dēļ, Baltijas valstīm uzspiestās izolācijas un cenzūras dēļ paaudzēm cilvēku nav nekādu zināšanu par padomju okupācijas laiku, par masveida nevainīgu lietuviešu, latviešu un igauņu deportācijām uz Sibīriju, nacistu okupāciju Baltijas valstīs un padomju represijām pret Baltijas valstīm Aukstā kara gados. Tas ir galvenais izaicinājums ikvienam rakstniekam, kurš raksta par Lietuvu, Latviju vai Igauniju Ziemeļamerikas, Lielbritānijas, Īrijas, Austrālijas u. c. auditorijai. Ir jāveido pamats lasītājam, iekļaujot 20. gadsimta vēstures mācību par mūsu vēsturi, kas padomju okupācijas dēļ tika sagrozīta. Par ko esat patiesi gandarīta, kad grāmata ir izdota? Es lepojos ar to, ka mana grāmata ir godīga un autentiska. Es nedaudz riskēju, ievadā “Okeāns tālu un gadsimts pagātnē” sapludinot savu personīgo pēcatmiņu stāstu ar padomju un nacistu teroru pārdzīvojušo pirmās paaudzes rakstnieku memuāru vēsturi un analīzi, kā arī otrās un trešās paaudzes Ziemeļamerikas lietuviešu un Lietuvas ebreju izcelsmes rakstnieku pēcatmiņu memuāru analīzi. Šajā grāmatā es cenšos paveikt daudz, bet man šķiet, ka tēmu un vēstures sintēze ir veiksmīga. Līdz šim esmu saņēmusi pozitīvas atsauksmes no lasītājiem. Tas man liek domāt, ka esmu paveikusi savu rakstnieka darbu. Ko Jūs kā rakstniece meklējat un visaugstāk vērtējat citu autoru grāmatās? Es lasu tik daudz, tik daudzos žanros un trīs dažādās valodās (angļu, lietuviešu, vācu), ka novērtēju dažādus dažādu grāmatu veidu aspektus. Un tas mainās līdz ar vecumu. Bērnībā lasīju visus angļu, amerikāņu un krievu klasiķus un baudīju stāstus, sižetus, varoņus. Arī šodien, kad vienkārši vēlos ļauties labai lasīšanai, es atgriežos pie Džeinas Ostinas, Emīlijas Brontē, Čārlza Dikensa darbiem vai Viljama Šekspīra sonetiem. Tā ir literatūra, ar kuru es uzaugu Amerikā. Un tomēr pēdējos gados es novērtēju dziļu un pamatīgu pētniecību. Es tikko pabeidzu lasīt Catherin Belton grāmatu “Putina cilvēki: kā KGB atguva Krieviju un pēc tam pārņēma Rietumus” ("Putin's People: How the KGB Took Back Russia and then Took on the West"). Autores pētījuma dziļums man šķita apbrīnojams, arī viņas intervēšanas paņēmieni un tas, kā viņa spēja atklāt tik daudzus cilvēkus, kas bija iesaistīti šajā vēsturē, un radīt daudzveidīgu un interesantu vēstures interpretāciju. Šajā grāmatā viņa skaidri un loģiski atveido vēsturi, kuru, man likās, es sapratu, un tomēr uzzināju tik daudz jauna. Vēl viena grāmata, kas mani nesen aizrāva, bija Kathy Hendreson “Mans pazudušais tēvocis: Eiropa, karš un kādas izkliedētas ģimenes stāsti" ("My Disappearing Uncle: Europe, War and the Stories of a Scattered Family"). Šajā dzīvesstāstā apvienoti pētījumi, intervijas, mutvārdu stāsti, ģimenes un personīgās atmiņas, kas lasītāju izved cauri visai Eiropai, un tā ir ģimenes vēstures stāstījums. Mani aizrāva rakstnieces balss, viņas tonis un stils, kas ievelk un liek aizdomāties, ko atklās nākamā nodaļa. Vēl mani dziļi aizkustināja divi ukraiņu dzejnieku kara dzejas krājumi: Halyna Kruk “A Crash Course in Molotova Cocktails” un Yuliya Musakovska “The God of Freedom”, abas izdevusi izdevniecība "Arrowsmith Press". Ja Jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc? Ak, tik grūts jautājums! Es domāju, ka tā būtu Lietuvas ebreja un amerikāņa Samuel Bak “Painted in Words” (2001), viņa holokausta memuāri. Savā grāmatā veltīju veselu nodaļu, kurā analizēju "Painted in Words". Šie memuāri ir uzrakstīti ar tādu mīlestību, iejūtību un humoru, ka es varētu atkal un atkal atgriezties pie to lappusēm un mācīties no Samuela Baka kā holokaustu pārdzīvojušā un ievērojamā mākslinieka gudrības. Kāda loma Jūsu dzīvē ir bibliotēkām?   Jūs runājat ar sievieti, kura tikko no vietējās bibliotēkas aizņēmās elektrisko velosipēdu un ar to braukā līdz okeānam un bauda dzīvi! Kopš bērnības bibliotēkas ir bijušas mans drošais patvērums, mana mierinājuma vieta, mana piedzīvojumu vieta, mana klusā vieta, kur mācīties un rakstīt, mana kopienas tikšanās vieta. Es mīlu bibliotēkas. Es varētu dzīvot bibliotēkā un būt pilnīgi apmierināta. Manas mājas atgādina bibliotēku, jo man visur ir grāmatas. Es nevaru šķirties ne no vienas. Man vajag, lai grāmatas mani ieskauj, lai es justos piezemēta un pilnvērtīga. Es esmu bezgalīgi pateicīga bibliotēkām, jo tās ir veidojušas mani par tādu cilvēku, kāda esmu šodien. Trīs ašie: Rakstīt grāmatas: uz papīra vai datorā? Es daru abus. Savus pirmos melnrakstus rakstu ar roku piezīmju bloknotā. Uzskatu, ka, rakstot ar roku, uz lapas nonāk tādas atziņas, kas, rakstot uz klaviatūras, varētu tik viegli neizpausties. Rakstīšana piezīmju grāmatiņās man ir ļoti personisks process, un dienasgrāmatas rakstīšana man palīdz izstrādāt idejas. Kad esmu izveidojusi pirmo melnrakstu, pārrakstu to datorā, rediģējot un labojot rakstīšanas gaitā. Te man jums jāatklāj kāds noslēpums... Iespējams, vissvarīgākā mācība, ko iemācījos skolā, bija rakstīt ar rakstāmmašīnu. Savu universitātes izglītību es apmaksāju, strādājot par mašīnrakstītāju. Esmu ļoti ātra rakstītāja. Tāpēc mašīnrakstīšana nepalēnina manu domāšanas procesu, tomēr man patīk piezīmju bloknota un pildspalvas intimitāte un šī smadzeņu un rokas saikne. Peldēt jūrā vai baseinā? Es peldos Baltijas jūrā Lietuvā, lai cik auksts būtu ūdens. Es peldos arī Atlantijas okeānā. Man ir paveicies, ka Amerikas Savienotajās Valstīs es dzīvoju Meinā, netālu no Atlantijas okeāna, bet Lietuvā dzīvoju netālu no Baltijas jūras. Smaržas un sajūtas, kas rodas, peldoties sālsūdenī, nevar atkārtot nevienā baseinā. Grāmata, kino, teātris vai koncerts? Viss iepriekš minētais! Jebkura cilvēka gara izpausme mani apreibina. Laima Vincė. Vanished Lands: Memory and Postmemory in North American Lithuanian Diaspora Literature. Oxford, Berlin, Bruxelles, Chennai, Lausanne, New York: Peter Lang, 2023. 536 pages. ISBN: 9781803740256.

"Pirms divdesmit gadiem, 2004. gadā, tika uzsākti Rundāles pils dārza atjaunošanas darbi. Pirmo rozi dārzā iestādīja 2005. gadā. Rožu dārzs gadu gaitā izveidots plašs, un tajā ievērojamu vietu ieņem angļu selekcionāra Deivida Ostina (David Austin, 1926–2018) radītās rožu šķirnes. Tām veltīta šī grāmata," apskatā par grāmatu "Angļu rozes vārds: Deivida Ostina rozes Rundāles pils dārzā" (2024) raksta Zane Bondare. "Ikviens aicināts priecēt acis un sirdi, aplūkojot dažādu krāsu un nokrāsu ziedus – pavisam pils dārzā zied 128 Deivida Ostina selekcionētās rožu šķirnes. Grāmatā tās kārtotas alfabētiskā secībā, katrai šķirnei pievienots attēls un apraksts. Aprakstā atklāts stāsts, kam par godu nosaukta šķirne." Grāmatas māksliniece – pasakaino rožu fotogrāfiju un grāmatas dizaina autore – ir Katrīna Vasiļevska, un teksta autore – dzejniece, māksliniece un žurnāliste Ieva Rupenheite. Aicinājām Ievu un Katrīnu pastāstīt vairāk par to, kā grāmata tapa. Literatūras ceļvedis pateicas par sarunai veltīto laiku! Kā pie jums ieradās grāmatas ideja? Katrīna Vasaiļevska (K.V.): Ideja radās tā, – man ļoti patīk kā izskatās zieds bez krūma, jo tam uzreiz parādās gan forma, gan grafiskā struktūra. Vienmēr esmu apbrīnojusi 18. gadsimta botāniskos zīmējumus. Esot Rundāles pilī, mēs ar Laumu Lancmani izdomājām, ka būtu brīnišķīgi veidot grāmatu, pieminot Deividu Ostinu, kurš nesen bija aizgājis. 
 Vai varat nedaudz atklāt radīšanas procesa aizkulises – kā strādājat jūs? Ieva Rupenheite (I.R.): Katrīna man atsūtīja rožu attēlus, pēc kuriem bija jāsāk gatavot teksti. Izvēlējos arī klātienē pils dārzā apskatīt ziedus, tomēr noteicošais stāsta veidošanā bija Katrīnas attēls. K.V.: Kopš 2019. gada braucu uz Rundāles pils rožu dārzu. Rožu ziedēšanas laikā, agros rītos no sešiem līdz desmitiem fotografēju rozes. Vēlākā laikā rozes ļoti ātri novīst. Ļoti daudz šajā procesā man palīdzēja pils rožu izveidotāja un ilggadīga dārzniece Dainuvīte Brūvere. Ziemas vakaros, zeķu adīšanas vietā (jo to es tiešām darīju pirms Rožu grāmatas tapšanas), strādāju pie rožu attēliem un atcerējos vasaru. 
 Kas bija grūtākais, gatavojot šo grāmatu? K.V.: Grūtākais bija atrast teksta autoru šai manai idejai, bet notika brīnums un sastapu Ievu, jo viņā apvienojas dzejniece un pētītāja azarts. I.R.: Man bija līdzenuma grūtības, salīdzinot ar Katrīnas ieguldījumu, tomēr – atrast to būtisko, kas katra zieda nosaukuma stāstā saskanētu ar tā vizuālo tēlu, pieturēties minimālismam, jā, laikam tas. 
 Par ko esat patiesi gandarītas, kad grāmata nu ir izdota? K.V.: Beidzot izdevās. I.R.: Ir prieks, ka cilvēkiem patīk, turklāt gan tādiem, kas ir saistīti ar dārzkopību, gan tādiem, kas nav. Un, jā, ir prieks, ka arī draugiem grāmata atgādina vēsturiskos ziedu akvareļus. 
 Ko jūs kā autores meklējat un visaugstāk vērtējat citu autoru grāmatās? K.V.: Formas atbilstību saturam, ja runājam par dizainu. Protams, kā lasītāja – labu literatūru. I.R.: Aizraujošu stāstu. Jā, arī māksliniecisko veidolu.
 Ja jūs varētu paturēt sev tikai vienu grāmatu, kura tā būtu un kāpēc?
 I.R.: Man ir dažas grāmatas, kuras mēdzu pārlasīt, vai arī gūt iedvesmu kādām iecerēm. Viena no tādām ir Andreja Johansona “Latvijas kultūras vēsture”, tomēr kāpēc lai tā būtu viena? K.V.: “Kā brālītis trusītis uzvarēja lauvu”, man gan tās nav, jo kāds neatdeva. Kāda loma jūsu dzīvē ir bibliotēkām? I.R.: No bibliotēkām es nedaudz baidos, ļoti reti ņemu bibliotēku grāmatas, patīk mīļu draugu bibliotēkas, bet pie šīs grāmatas strādājot, diezgan biju apkrāvusies ar visa veida literatūru, kuru man piegādāja visa ģimene. K.V.: Lieliska iespēja nepērkot izlasīt labu grāmatu, it īpaši tagad, dzīvojot laukos, kad iespēja ielūkoties draugu plauktos, ir mazāka. Protams, arī apskatīt ārzemju grāmatniecības tendences un virzienus poligrāfijā. Rupenheite, Ieva. Angļu rozes vārds: Deivida Ostina rozes Rundāles pils dārzā. Ievada teksts: Lauma Lancmane; ilustrācijas un dizains: Katrīna Vasiļevska; redaktore Dace Lāže. Rīga: Lapu dizains, 2024. 314 lpp. ISBN 9789934916717.

🎧 Klausies apskatu Soundcloud vai Spotify Poļu autoru tandēms – rakstniece Tīna Oževiča un māksliniece Aleksandra Zajonca man ir iepriecinošs jaunatklājums. Abu radošas izdomas bagāto jauno autoru sadarbības rezultāts ir nu jau otrā latviešu lasītājiem pieejamā bērnu grāmata par jūtām. Nojaušams, ka ne mazums nopelnu, lai tiktu pie tik baudāma produkta mīļas bilžu grāmatas veidolā, pieder arī tulkotājai Ingmārai Balodei, jo tulkojuma valoda ir labskanīga, poētiska un ausij tīkama. Pirms dažiem gadiem izdotā grāmatiņa “Ko dara jūtas?” , pēc manām domām, paredzēta jaunākiem bērniem, jo īsi, dažos spilgtos vārdos un sirsnīgos attēlos raksturo gan lieliem, gan maziem pazīstamākās sajūtas un emocijas un to populārākās izpausmes, piemēram: “aizrautība skrien pie drauga ar tikko atklātu grāmatu; draudzība apsēžas blakus, kad esi pakritis; cerība iedod ceļā līdzi sviestmaizes; drosme atpūšas pašā meža vidū; viesmīlība cep kūku.” Vai jums kādreiz ienācis prātā ar saviem bērniem pārspriest šo sajūtu nozīmi? Polijā grāmatai piešķirts tituls “2020. gada grāmata”. Pēc dažu blogeru atzinumiem, grāmata ir patiesi fantastiska un vērtējama kā viena no visu laiku labākajām bērnu grāmatām, kādu gadījies lasīt. Man atliek vien piekrist. Šogad iznākusī otrā abu autoru sadarbības grāmatiņa “Kas jūtām patīk?” sper soli tālāk cilvēcisko jūtu un attiecību līkločos. Ar poētisku, jau nedaudz vecākiem bērniem uztveramu vizuālo tēlu un citu izteiksmes līdzekļu palīdzību, bet jo īpaši – piemīlīgu ilustrāciju palīdzību, bērniem palīdzēts izprast pašiem sevi un savas, ne vienmēr patīkamās un pozitīvās, bet reizumis arī neizprotamās un nejaukās emocijas. Otrajā grāmatiņā teksti ir izvērstāki, tie liek vairāk aizdomāties, meklēt līdzības ar bērniem pazīstamo. Grāmatiņā “Ko dara jūtas?” raksturotās “darbojošās” emocijas ir gan no pirmās grāmatiņas jau zināmās, gan arī jaunas, iespējams, dzīvē vēl nesastaptas vai vārdā nenosauktas. Apsēžaties līdzās savam bērnam vai krustbērnam, apskaujiet viņu cieši, un – ceļojums jūtu un iztēles pasaulē var sākties! “Nav nekāds noslēpums, ka Pacietībai visvairāk patīk Miers – tikai Miers vienmēr nāk kopā ar savu suni. Un kur parādās suns, tur vēlāk uzrodas arī Prieks, Maigums, Ziņkārība, Gandarījums, Aizrautība, Nepacietība, Pateicība, Aizkustinājums, Paļāvība, Drosme, Uzticība, Bezrūpība, Vieglprātība, Apbrīns, Padevība, Ziedošanās, Mīlestība un Draudzība. Pabaro nu tādu baru! Nepagūsi ne apkārt paskatīties, kad viss zemeņu ievārījums būs jau izēsts. Priekam ir lipīgi vaigi, Bezrūpība laiza pirkstus, Nepacietība ir aizmigusi, bet Aizrautība vēl grabinās ar karoti gar katliņa malām. Un ko Pacietība? It neko – viņa vārīs vēl. No ķiršiem, no plūmēm, no avenēm. Ievārījums ir domāts ēšanai. Tieši tāpēc jau viņa to taisījusi, uz lēnas uguns maisīdama saldās ogas lielajā katlā, turklāt pie plaši atvērta loga, lai smarža plūst uz visām pusēm. Jo mieram vislabāk patīk ievārījuma smarža.” Noderīgi: gramatasirmanilabakiedraugi.wordpress.com / janisroze.lv Oževiča, Tīna. Kas jūtām patīk? Ilustrējusi Aleksandra Zajonca. No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2024. 67 nenumurētas lapas. ISBN 9789984239699. Oževiča, Tīna. Ko dara jūtas? Ilustrējusi Aleksandra Zajonca. No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2021. 67 nenumurētas lapas. ISBN 9789984238784 Anda Saldovere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . “Nepiepildītas ilgas mēdz mūs saistīt vairāk nekā piepildītas.” Šis teikums ļoti labi raksturo jaunā, daudzsološā autora Gusta Ābeles debijas romāna “Pasaulē mīļākais klusums” ideju. Grāmata ir stāsts par puisi Svenu un viņa ilūzijām, par to, kā, viņaprāt, vajadzētu risināties viņa dzīves notikumiem. Manuprāt, šīs grāmatas vadmotīvi ir ilgas pēc tuvas draudzības, mīlestības un pieņemšanas. “Aizliegtais auglis” nereti šķiet daudz interesantāks nekā brīvi pieejamais, tāpēc arī mēs savā prātā uzburam to, kā mums gribētos (vai to, kā būtu vēlams). Lasot grāmatu, nepameta sajūta, ka pati esmu atgriezusies savos jaunības gados, kad tika piedzīvota mūžīgā neziņa – vai tas, ko daru, ir labi un atbilst pieņemtajām normām, un vai tas, ko domāju, ir pareizi. Vienaldzība pret apkārt notiekošo un visu pasauli, tajā pašā laikā, lai izpatiktu sabiedrībai, nedaudz pietēlojot ieinteresētību, raksturīga tieši mūsdienu jauniešiem. Nepārtraukta šaubīšanās par savu viedokli un nedrošība par iekšējām izjūtām liek viņiem būt piesardzīgiem pret apkārtējiem, tāpēc bieži vien jaunieši patur savu viedokli, sajūtas un emocijas pie sevis. Ļoti svarīgi jauniešiem ir atbalstoši draugi, kuri atrodas līdzās atbildīgos dzīves brīžos, taču kas notiek, ja kāds no kompānijas dodas projām? Tad kārtējo reizi visa pasaule sagriežas “kājām gaisā”, tomēr dzīve spiež rast līdzsvaru starp ikdienu un ilgām pēc tikšanās. Svena ikdiena grāmatā aprakstīta dienasgrāmatas veidā. Patīkami pārsteidza, ka grāmatā no jauniešu skatpunkta raksturots arī pandēmijas periods, kas noteikti ir vērtīgs šī izdevuma pienesums. Grāmata ir patiesa, atklāta un godīga pret lasītāju, turklāt tajā ietvertas mūsdienu jauniešiem ļoti aktuālas tēmas: jaunības periods, attiecības, sevis meklēšana un izprašana, ballītes, seksuālā orientācija, ilūzijas un ilgas. Iepriecina arī jaunā rakstnieka labā, bagātā, viegli tveramā rakstu valoda. Noslēdzot grāmatas apskatu ar tajā iekļauto citātu “klusums, kurā kāds kaut ko grasās bilst, bet nespēj, ir vismokošākais klusums pasaulē”, aicinu aizdomāties par šo vārdu jēgu. Tomēr der apzināties, ka reizi pa reizei ir ieteicams un pat nepieciešams izbaudīt iespēju būt klusumā pašam ar sevi. Noderīgi: lsm.lv / augsimmuzeja.lv / diena.lv / janisroze.lv Ābele, Gusts. Pasaulē mīļākais klusums. Ilustrāciju autore Aribella Jauja. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 160 lpp. ISBN 9789984239200. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem. Lasiet interviju "Literatūras ceļvedis jautā autoram Gustam Ābelem"

Kamēr laiks aiz loga un iekšējais noskaņojums atļauj, arī vasaras “aste” un rudens sākums ir pateicīgs brīdis kādam vakaram dabā pie ugunskura. Par šādu nostaļģisku laika pavadīšanas veidu domājot un atminoties, cik labi tumši vakari un ugunskuri sader ar baisiem pastāstiem, izvēlējos izlasīt lietuviešu autores Kotrīnas Zīles latviski tulkoto īso stāstu krājumu “Dvēsele sviestmaižu kārbiņā. Ne pārāk baisi pastāsti”. Kā raksta pati autore, sarakstīt šo grāmatu viņu iedvesmojuši bērnībā dzirdētie tēta stāsti par raganām, burvestībām un saulgriežu brīnumiem. Ņemot vērā minēto, autore jau uz grāmatas vāka atloka steidz uzdot jautājumu: kā šos stāstus nākotnē stāstīsim mēs, lasītāji? Mana atbilde būtu – gan bērnības priecīgo atmiņu, gan racionālu un neracionālu baiļu vadīti. Jo tieši bērnu dienu piedzīvojumi ir grāmatā aprakstīto ne pārāk baiso stāstu fons. Lasām par kāpņu telpas kaimiņieni, kura naktīs pārvēršas par zaglīgu krupi, par pasaules galu mikrorajonā un par grāmatas nosaukumā iekļauto dvēseli sviestmaižu kārbiņā. Pēc katra no autores stāstiem varam lasīt atbalsis no viņas bērnības, kad ne pārāk baisos stāstus viņai stāstījis tētis. Tie gan vairāk ir folklorā un tautas mutvārdos balstīti sižeti, kas teju kā pretstatīti autores garadarbiem, kuros vairāk figurē urbānā vide un modernās tehnoloģijas. Un tomēr stāstu tematika ir vienojoša, turklāt dažubrīd tajā iederas gan agrāku laiku paražas, gan modernā pasaule. Un tas atkal liek aizdomāties, tieši kādus ne pārāk baisos stāstus stāstīsim nākamajām paaudzēm? Vienlaikus jāmierina arī tie interesenti, kuri ar mistisko un nedaudz baiso ir uz “jūs”. Tā kā grāmata domāta jaunākai auditorijai, tās saturs diez vai būs tāds, kas liks naktīs gulēt ar ieslēgtu gaismu. Spriedzi drīzāk uzturēs katra stāsta lielā notikumu pavērsiena nepacietīgā gaidīšana. Šāds gaidoša lasītāja muskulis būs uztrenēts jau pie ceturtā vai piektā īsā stāsta izlasīšanas. Vērts piebilst arī to, ka ne vienmēr stāsti tiešām ir ar baisuma piegaršu. Dažreiz grāmatas nosaukumā minēto “ne pārāk baiso” daļu papildina, piemēram, saldsērīgums. Jo vai nav tā, ka katrs kādreiz esam vēlējušies, kaut varētu no mājās esošā skapja izvilkt kādam mīļam aizgājušam tuviniekam piederējušo mobilo telefonu un apmainīties kaut ar pāris īsziņām no viņsaules? Kotrīna Zīle fantazē arī par šādu scenāriju. Lai gan krājums noteikti vairāk uzrunās bērnus un jauniešus, tomēr nedaudz nostaļģisku sajūtu gūšanai un pārdomām par to, kā tad rodas stāsti – gan baisie, gan tie, kas ne pārāk – tas būs noderīgs laika kavēklis ikvienam, kuru šāda tematika spēj uzrunāt. Savukārt lietuviešu folkloras stāsti būs interesants pieturas punkts, kas liks pārdomāt, kādus ticējumus ar mūsu brāļu tautu dalām un kādi ir katrai valstij unikāli. Noderīgi: gramatasirmanilabakiedraugi.wordpress.com Zīle, Kotrīna. Dvēsele sviestmaižu kārbiņā. Autores teksts un ilustrācijas. Tulkotāja Dace Meiere. Literārā redaktore Inga Karlsberga. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 160 lpp. ISBN 9789984239323. Emīls Rotgalvis ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra medijpratības nozares eksperts. Lasiet interviju "Literatūras ceļvedis jautā tulkotājai Dacei Meierei"

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Jau pasen esmu nonākusi pie kādas atklāsmes: jo straujāk un nenovēršamāk tikšķ “gadu skaitītājs” man pašai, jo tīkamāka šķiet komunikācija ar vieduma un pieredzes bagātiem cilvēkiem, kuri ir sabiedrībā zināmi vai fiziski manā tuvumā. Viņu paustais intervijās, grāmatās, arī personīgās sarunās, liek censties saklausīt vairāk un aizdomāties arī par vēl ko citu – nepateiktu. Bet stāstu saturs – iedvesmo, uzlādē, mierina, jo īpaši – ar pārliecību, ka var novecot arī tā, rāmi un līdzsvaroti, saglabājot veselīgu domāšanu un izteiksmes veidu. Lai gan – savas dzīves stāstiem dažkārt var mobilizēties un sagatavoties, un tā īsti jau neuzzinām, kas notiek cilvēka dvēselē vienatnē, ja vien viņš pats nevēlas to atklāt. Lai gan – minētie cilvēki parasti ir vien sabiedrībā plašāk zināmie, uzrunātie. Sāpīgi, ka tik daudzi citi aiziet no mums uz neatgriešanos līdz ar savām atziņām, pieredzes mācībām; diemžēl – arī ar foto dokumentiem un citām neaizvietojamām laika liecībām. Tāpēc milzīga pateicība šoreiz rakstniecei Ingai Ābelei, kura, sirsnīgas draudzības ar grāmatas varoni Lidiju Doroņinu-Lasmani iedvesmota, stāstījumam pievienojot savu rakstnieces papildvērtību, grāmatas lasītājiem atklājusi šo vienu no Latvijas izcilākajām sievietēm tik pievilcīgā personības starojumā. Protams, bezgala gaiša un pozitīva ir pati Lidija. Viņas gara spēks, ticība un mīlestība pret savu mīļo latviešu tautu – šie jēdzieni tverami kā jaunās grāmatas atslēgvārdi. Intervijas ar šo izcilo cilvēku, arī dokumentālā kino stāstus esam dzirdējuši visi. Tomēr Ingai Ābelei izdevies disidentes dzīves stāstu parādīt caur citu – pašas rakstnieces emocionālo, sievišķīgo skatu punktu. Grāmata nav veidota kā vienots, biogrāfisks stāsts. Tā līdzinās spilgtu atmiņu epizožu virknējumam, kas neticami viegli un nemanāmi izved lasītāju cauri visiem Lidijas teju 100 gadiem. Visvairāk pārsteidz grāmatas varones pozitīvisms, apbrīnojamā izturība, spēja piedot. Arī viņa pati ir nelielā nesaprašanā par tik garo sev piešķirto laika nogriezni, tomēr par to pašai Lidijai ir vairāki skaidrojumi. Pirmais – ticība, paļaušanās uz Dievu, vienmēr un visur – kā pati lielākā vērtība. Arī samierināšanās ar visu. Bet pāri visam – nesavtīga pasaules un cilvēku mīlestība. Otrais Lidijas garā mūža skaidrojums nolasāms viņas pašas vārdos: “Ar mums jau var manipulēt, ja mēs to ļaujam. Bet es to nepieņēmu. Un izdzīvoju. Varbūt tas bija vajadzīgs, lai es tagad jums to stāstītu. Ne jau mēs paši sevis dēļ esam šajā pasaulē, un ne jau paši sevis dēļ mirstam...” Priecē rakstnieces Ingas Ābeles liriski poētiskā un mākslinieces Ievas Jurjānes romantiski mākslinieciskā klātbūtne Lidijas stāstu sakārtojumā un vizuālajā noformējumā. Grāmatas nodaļas tērptas ziedainos virsrakstos – Rozes, Lilijas, Safrāna dzirkstis. Kontrastam ar sūro dzīvi? Bet tas palīdz panākt galveno – aizkustināt lasītāja sirdi. “Bez dabiskā intelekta nevar apēst pat vienu zemeni — tā jāsasmaržo, jāpaņem rokā, jānokožas... Jāsagaršo! Vai to var izdarīt ar mākslīgo intelektu? Nemaz nerunājot par visu pārējo, kas ir daudz dabiskāks par zemeņu ēšanu — elpas ievilkšana, piemēram,” Lidija stāsta intervijā žurnālam “ir.lv”. Grāmatas noslēdzošā nodaļa – eseja par Lidijas piedzimšanu saucas “Karalienes rītausma”. Lidija – mūsu Dieva dāvana. Tie ir Ingas Ābeles vārdi, un es nedaudz apskaužu rakstnieci par viņai sniegto iespēju būt Karalienei tik tuvu. Noderīgi: ir.lv / lsm.lv / diena.lv / lasi.lv Ābele, Inga. Lidijas ziediņi: Lidijas Lasmanes atziņu dārzs. Pierakstījusi un sakārtojusi Inga Ābele; vēstures konsultante Inese Dreimane; redaktore Dace Sparāne-Freimane; Jāņa Esīša dizains; noformējumā izmantots Ievas Jurjānes gleznas fragments. Rīga: Dienas Grāmata, 2023. 167 lpp. ISBN 9789934595875. Anda Saldovere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore. Lasiet interviju "Literatūras ceļvedis jautā redaktorei Dacei Sparānei-Freimanei"

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Grāmatas autors Nauris Svika ir komandas un līderības attīstības programmu eksperts, pieaugušo izglītības mentors un dzīves treneris. Nauris strādā ar pilnveidoties, mainīties alkstošajiem – tātad tiem, kuri allaž gatavi spert soli augšup. Šajā grāmatas apskatā Nauri saucu vārdā, jo viņš ir arī mans skolas biedrs – cilvēks, kurš savā mērķtiecībā, neatlaidībā un uzkrātajās zināšanās vēlas dalīties ar līdzcilvēkiem, lai tie kļūtu par “iespējami labāko savas personības versiju”. Grāmatas autors ir absolvējis Vācijas militāro akadēmiju, guvis nozīmīgu komandas vadības pieredzi Kosovā un Irākā, izstrādājis un īstenojis dažādas sarežģītības komandu programmas, kuras visbiežāk organizētas nestandarta formātos. Nauris zināms arī kā semināru pasniedzējs, konferenču lektors, grāmatu autors. Man bija tas gods būt klāt grāmatas “Cilvēcīga vadība” atklāšanas pasākumā. Nosvērts balss tembrs, strukturēta runa un stāstītais par laikposmu no grāmatas tapšanas idejas līdz īstenošanai manī kā pasākuma dalībniecē urdīja nemieru un mudināja ātrāk ķerties pie sava eksemplāra lasīšanas. Ļoti uzrunājošs izdevies jau grāmatas vāka noformējums ar tajā pausto vēstījumu, kādai nevajadzētu būt vadībai un vadības stilam, līdz izkristalizējas atslēgas frāze: kādai tai vajadzētu būt. Grāmatu veido kodolīgi, asprātīgi stāstiņi, kuros “iekodēti” un tādējādi tiek atklāti būtiskākie patiesas līderības principi. Līdzīgi kā fabulās – ar kodolīgu morāli pēdējās rindkopās. Šāds formāts tik sarežģīto vadībzinību mehānismu padara viegli uztveramu, pat rotaļīgu. Kā saka pats autors: “Turpmākās lappuses paredzētas labākajiem, kuri vēlas kļūt vēl prasmīgāki, gan sasniedzot mērķus, gan arī iemantojot apkārtējo cilvēku cieņu, kas balstīta uz personību, nevis ieņemamo amatu un oficiālo varas statusu.” Apkārt notiekošo mēs katrs izvērtējam caur savu individuālo pieredzes prizmu, līdz ar to katru no mums šajā grāmatā uzrunās kāda cita epizode, kuru šādā vai līdzīgā situācijā esam pieredzējuši. Aprakstītās situācijas ļauj sevi ieraudzīt it kā no malas un saprast, kā kļūt par labāku vadītāju, nezaudējot cilvēcību. Grāmatu “Cilvēcīga vadība” iesaku izlasīt ikvienam, kuram šajā robotizētajā, mehanizētajā un automatizētajā pasaulē prioritārās ir cilvēciskās vērtības. Grāmata noderēs gan tiem, kuri atrodas vadošos amatos, gan potenciālajiem vadītājiem, jo “pārmācīties ir grūtāk nekā iemācīties. Galvenais uzsvars, protams, likts uz vadītājiem, kuri savā dzīvē nebaidās no sasitumiem un zilumiem. Grāmatā pausto vēstījumu sapratīs tie, kuri paši ar iekšēju entuziasmu un smaidu sejā periodiski “savāra lielākas vai mazākas ziepes””. Grāmata nav paredzēta, lai kādu mācītu labot kļūdas, bet gan lai norādītu uz pareizāka ceļa esamību, piedāvātu iespēju aizdomāties. “Menedžē uzdevumus un projektus! Vadi cilvēkus! Un nekad šos divus jēdzienus nejauc vietām, jo pārtikas kastes noliktavā nav iespējams iedvesmot, turpretī cilvēkiem ne pārāk patīk, ja viņus bīda kā priekšmetus. Iegaumē šo likumsakarību, un būs vieglāk dzīvot!” Cilvēcība sākas ar cieņu, turklāt abpusēju; laiku pa laikam tomēr nepieciešams to pakontrolēt un pielabot. Un to nevajadzētu jaukt ar visatļautību. Biežāk atceries, ka viss ir Tavās rokās, bet “zelta atslēdziņa” ir tikai pasakās! Noderīgi: naurissvika.com Svika, Nauris. Cilvēcīga vadība...: jo darbinieki ir cilvēki, nevis resursi. Redaktore Aija Grīnfelde; grāmatas un vāka dizaina autors Aigars Truhins. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023. 157 lpp. ISBN 9789934317477. Linda Akmentiņa ir LNB Speciālo krājumu departamenta Letonikas un Baltijas centra krājuma vadītāja. Lasiet interviju "Literatūras ceļvedis jautā autoram Naurim Svikam"

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Liepāja. Saknes, pilsētnieku spēks, šaubas un atkal spēks dzimst tieši te un reizēm, satinies vējā, aizklaudz pa bruģi, lai atkal un atkal atgrieztos. Mana pilsēta – esmu daļiņa Liepājas ceturtajā paaudzē. Un nu, atverot izdevumu “Pastaiga pa skaisto Liepāju. Uzplaukums”, varu kļūt par ceļotāju laikā un sajust pilsētas starp jūru un ezeru noskaņas, ieraudzīt pazīstamas vietas, kādas tās pirms pusotra gadsimta pieredzēja mani vecvecvecāki, jauniņie liepājnieki Līze un Kārlis. Cita un tomēr tik pazīstama Liepāja. Stāsts par pilsētu izstāstīts attēlos – fotogrāfijās un pastkartēs no laikmeta, kurš aizsākās 19. gadsimta otrajā pusē. Lappuses klāj foto liecības par vietu, kura tobrīd, pateicoties dzelzceļa un ostas attīstībai, pieņemas spēkā un nozīmīgumā. Plaukst pilsēta, tās kultūra un arhitektūra. Attīstība burtiski mutuļo – Romnu dzelzceļš, tramvaja līnijas, rūpnīcu un tiltu būves. Pilsētas vaibstus veido un savu mūžu tiem velta izcilais arhitekts Pauls Maks Berči. Peldiestāde, Kūrmāja, pilsētas slimnīca, Bonica kafejnīca, Nikolaja ģimnāzija, jūrskola, vēl un vēl citi Berči projektētie nami slīd gar acīm, pārlapojot albumu. Iedomājos – vai lepni pucēto cilvēku bariņā, kas špacierē pa Jūrmalas parku (35. lpp.), ir arī kāds Līzes un Kārļa paziņa? Bet, ja nu viņi paši todien, kad tapa Liepājas pludmales foto, bija nogājuši līdz jūrjai un nu no attēla (151. lpp.) māj slepenu sveicienu pāri laikam uz mūsdienām? Vai Parka Paviljons (153. lpp.) viņiem patika tikpat ļoti kā man, kam ir laime pieredzēt šīs ēkas atdzimšanu tagadnē? Un nez, kā tur garšoja kafija tolaik? 208 lappuses attēlu, kas sarunājas ar mūsdienām pāri laika malai. Brīnišķīgs izdevums, ceļvedis Liepājas transformāciju labirintā. Tajā savijas paaudžu veikuma pēctecība ar laikmetu un tehnoloģiju pēctecību. Ja 19. gadsimta izskaņas novitāte bija fotogrāfija, pateicoties kurai saglabāts daudz vizuālu un taustāmu vēsturisku liecību par pilsētu, tad 21. gadsimta tehnoloģiju devums ir iespēja aplūkot albumu ar papildinātās realitātes palīdzību, ieraugot, kā 19. gadsimtā tvertie objekti un mirkļi izskatās mūsdienās. Rokā turu Latvijā pirmo fotoalbumu ar papildināto realitāti – tajā aplūkojami ap 70 no grāmatā ievietotajiem teju 200 attēliem. Lejuplādējot aplikāciju “Old Libau”, atverot to un pietuvinot grāmatas attēliem ar aplikācijas atzīmi, redzamas konkrētās vietas un ēkas mūsdienās. 2021. gadā biedrība “Liepāja 400” izdeva pirmo albumu par Liepāju “Pastaiga pa skaisto Liepāju”, kas saņēma Liepājas Kultūras gada balvu. Pirmais albums bija melnbalts, otrais nu ir krāsains un bagātināts ar digitālo tehnoloģiju iespējām. Bija prieks aktivizēt savas liepājnieces ģenētiskās atmiņas šūnas. Tiekamies pastaigā pa skaisto Liepāju, aiziet! Noderīgi: irliepaja.lv Pastaiga pa skaisto Liepāju. Uzplaukums. Projekta vadītāji: Andris Ivanovs, Kaspars Migla; priekšvārds: Dace Kārkla; makets: Ginta Filia Solis. Liepāja: Biedrība “Liepājai 400”, 2023. 215 lpp. ISBN 9789934238512. Sanita Stepena ir Liepājas Zaļās birzs bibliotēkas vecākā bibliotekāre. Lasiet interviju "Literatūras ceļvedis jautā redaktoram Kasparam Miglam"

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Grāmata “Džūlija un haizivs” manā redzeslokā nonāca, tikko to ieraudzīju grāmatnīcā. Vairākkārt gāju grāmatai garām, taču vizuāli pievilcīgais vāka noformējums mani “nelaida vaļā”. Grāmatu izšķirstot, biju patīkami pārsteigta par ilustrācijām un skaisto dizainu. Ilustrāciju vadmotīvu veido divas krāsas – dzeltena un melna – it kā tik pretējas, tomēr viena otru ļoti labi papildinošas. Dzeltenā krāsa pavīd ne tikai ilustrācijās, bet arī tekstā – dzeltenais lietusmētelis, dzeltenā piezīmju grāmatiņa u.c. Brīdī, kad man bija iespēja sākt lasīt grāmatu, biju patiesi priecīga par to, ka mana intuīcija izrādījās pareiza – grāmata ir lieliska! Bērniem piemīt kāda fantastika spēja – tas, ka viņi ir vēl tikai bērni, neliedz ļoti labi izprast apkārt notiekošo. Arī galvenā varone Džūlija, kurai stāsta sākumā ir desmit gadu un divi simti un trīs dienas, ir gudra, zinātkāra, vecāku ļoti mīlēta meitene. Džūlija stāstā risina vairākus sev būtiskus jautājumus – kāpēc mamma ir teju fanātiski aizrāvusies ar haizivju pētīšanu, kāpēc mamma viņu neņem līdzi, kad brauc jūrā, kāpēc cilvēki dara pāri viens otram, kāpēc bibliotēka atrodas pašapkalpošanās veļas mazgātavā utt. Grāmata ir patiess baudījums gan saturiski, gan vizuāli. Sižets skar dažādus mūsdienās aktuālus tematus – klimata pārmaiņas, ekoloģiju, mentālo veselību, savstarpējās attiecības, to, cik ļoti kāda konkrēta aizraušanās spēj aizraut arī apkārtējos, cik daudz viens cilvēks spēj mainīt lietas uz labu, kā arī to, cik būtiski ir sarunāties un tikt sadzirdētam. Vēlos pieminēt vēl kādu svarīgu, grāmatas lappusēs bieži minētu jautājumu – Džūlijas tēva attiecības ar meitu. Tās ir empātiskas, uz sarunu vērstas un mīlestības pilnas, un tas iepriecina. Jo ierasts, ka biežāk grāmatās tiek apspēlētas bērnu un mammu attiecības, taču šeit liela loma atvēlēta Džūlijas attiecībām ar tēvu. “Laime ir tikpat bīstama kā skumjas” – šis apgalvojums ļāva Džūlijas mammai noticēt sev, pierādīt apkārtējiem, ka viss ir iespējams, taču vienlaikus arī apzināties, ka ne visas vēlmes ir atkarīgas tikai no mums. Šeit es vēlos pielikt daudzpunkti un aicināt ikvienu izlasīt šo grāmatu. Steidziet uz bibliotēku vai grāmatnīcu un meklējiet to! Noderīgi: janisroze.lv / klasika.lsm.lv Hārgreiva, Kirana Milvuda. Džūlija un haizivs. Ilustrējis Toms de Frestons. No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023. 208 lpp. ISBN 9789984239491. Madara Freivalde ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem. Lasiet interviju "Literatūras ceļvedis jautā māksliniekam Tomam de Frestonam"

Man ir tā laime ar grāmatas autori, mākslas un arhitektūras apskatnieci Agnesi Čivli, būt pazīstamai jau daudzus gadus. Atceros, kā reiz, pārceļoties uz jaunām mājām, viņa pētīja pilsētas ielas un ieliņas, aizrautīgi man stāstīja, cik interesantas mājas, žogus un pat vēja rādītājus atradusi, un sapņoja reiz uzrakstīt par to visu grāmatu. Par to, ko pilsētvidē var pamanīt, ja rūpīgi vēro detaļas, un kāds aiz tā visa ir stāsts. Kad piedzima meita, Agnese apjauta, ka grāmata par arhitektūru ir jāraksta bērniem. Toreiz vīkstījās vien ideju pumpuriņš, kas nu ir uzplaucis skaistā grāmatā. Varbūt tā nebūtu noticis, ja Agnese nebūtu satikusi Dainu. Pateicoties Dainas Ēķes bagātīgajai pieredzei gan pedagoģijas, gan grāmatniecības un bērnu raidījumu jomā, kā arī ilustratores talantam, autores stāsts atdzīvojas, un grāmata ir tapusi koša un ievelkoša. Gribētos pat teikt – seksīga, bet laikam par bērnu grāmatām tā nesaka. Galvenie grāmatas varoņi ir Arhitekte un Putns. Teksta formāts ir dialogs – bērnam labi atpazīstamā komiksu vai pat drīzāk “vacapa” tērzētavas burbuļu veidolā. Zinošā Arhitekte un zinātkārais Putns, kuram ir virkne atklātu jautājumu, dodas ceļojumā cauri Eiropas arhitektūras stiliem un ievērojamākajām pērlēm. Krāšņie zīmējumi (kuros ieslēptas arī autores) rosina pētīt, pamanīt, saprast. Grāmata dalīta nodaļās pa stiliem – no renesanses līdz postmodernismam. Franču arhitekts, mākslinieks, bērnu grāmatu autors un visnotaļ iedvesmojošais vizionārs Tomi Ungerers, kurš ar jauneklīgu degsmi nodzīvoja līdz sirmam vecumam, reiz teica, ka bērniem ir jāmāca bagātīga valoda, ka pasaule ir jānosauc ļoti precīzi. Ir jāciena mazs bērns un nevis jānonivelē apkārtne līdz “akmenim”, “putnam” un “puķei”, bet jau no pirmajām dienām ir jāsaka “kvarcīts”, “sudrabkaija”, “margrietiņa” u.tml. Protams, ja vien vecāki kam tādam ir gatavi. Tieši šāds grāmatas “Spārnotais ceļojums” trumpis ir mana prieka topa augšgalā. Autore nevairās izmantot it kā sarežģītus terminus un tūdaļ tos viegli paskaidrot. Ticiet man, bērnus spārno iespēja apgūt interesantus vārdus. Un ne tikai bērnus. Ikvienā no mums mīt gan zinošā Arhitekte, gan zinātkāri nezinošais Putns. Paldies autorēm par ceļojumu! Noderīgi: arterritory.com / www.fold.lv / www.la.lv Čivle, Agnese. Spārnotais ceļojums Eiropas arhitektūrā: ilustratīvs ceļvedis mazajiem nākotnes arhitektūras veidotājiem. Ilustrāciju autore Daina Ēķe. Literārā redaktore Gunta Miheloviča. Mākslinieciskais salikums: Adriāns Toms Kulpe. Rīga: Droši un Koši, 2023. 80 lpp. ISBN 9789934239304. Anna Iltnere ir "Literatūras ceļveža" korektore un www.literaturascelvedis.lv  administratore, LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra tīmekļa resursu redaktore. Lasiet interviju "Literatūras ceļvedis jautā dizainerei Dainai Ēķei"

🎧 Klausies apskatu Soundcloud  vai Spotify . Pateicoties kolēģu ieteikumam, manās rokās nonākusi sirsnīga grāmata, kuru vēlos ieteikt arī citiem. Stāsts vienlaikus skumīgs un optimismu raisošs, un tieši šāds sižeta līniju apvienojums ir “manējais” – no visa pa druskai, kā dzīvē. Gandarījums arī par gados jaunu, talantīgu rakstnieku, par viņa uzdrīkstēšanos atklāt savas ģimenes stāstu visai pasaulei, vienlaikus – par kārtējo autoru, kurš raksta gan jauniešiem, gan pieaugušiem vienlīdz aktuālas grāmatas. Džākomo Macariola stāsts vēsta par tipisku – dzīvespriecīgu, jautru itāliešu daudzbērnu ģimeni pirms un pēc negaidītā pavērsiena, pareizāk sakot, – par to, kā mainās turpmākā dzīve un ikdiena, saņemot ziņu, ka ģimenē ienāks citāds bērns (konkrētajā gadījumā – ar Dauna sindromu). Formulējot īsi – stāsts ir par pieņemšanu, mīlestību un arī – lepošanos. Protams, grāmatas varoņi ir visi seši Macariolu ģimenes locekļi, jo īpaši – mazais Džovanni, tomēr grāmata uzrakstīta pirmajā personā, un dokumentālā stāsta centrā ir tā autora Džākomo sarežģītais personiskais pieņemšanas ceļš. Kopā ar viņu lasītājs iepazīst bērna, vēlāk pusaudža, bet uz beigām jau jauna vīrieša sajūtu spektru tik “neērtā”, iepriekš neparedzamā situācijā. Kopš brīža agrā bērnībā, kad ir milzīgs prieks par ziņu, ka beidzot ģimenē ienāks vēl viens vīriešu dzimuma rotaļu un futbola spēļu biedrs – “supervaronis”, vēlāk šim priekam pāraugot neizpratnē un sašutumā pret apkārtējo pasauli un arī ģimeni, kam seko centieni noklusēt ģimenes “noslēpumu”, jo pusaudža prātam grūti samierināties ar kaut ko tik negatīvu. Bet tad notiek lūzums – pieaugšana reizē ar situācijas pieņemšanu, kas ar laiku pāraug lepnumā – un tieši par to, ka brālis ir tik īpašs! Un ir jauki, savā ziņā pat dziedinoši, lasīt par šo fantastisko, tipiski “trako” itāļu ģimeni, kas turklāt nav tā turīgākā, tomēr tai pieder cita bagātība – savstarpējo attiecību siltums. Lai gan pati no līdzīgas dzīves pieredzes esmu bijusi pasargāta, un tādēļ noteikti neesmu tas cilvēks, kuram tiesības ko ieteikt ģimenēm ar rūpju bērniem, šķiet, tomēr ir neapstrīdamas vērtības un prasmes, ko no itāļu ģimenes pieredzes var mācīties. Pirmkārt, tā ir prasme citam citu atbalstīt jebkurā sadzīves situācijā. Arī prasme sadzīvot, plānot un pakārtot savu ikdienu galvenajam. Un vēl – prasme par šo slimību komunicēt ar līdzcilvēkiem, jo īpaši – citiem bērniem, iespējami cenšoties pasargāt bērnu maņas no sliktajām emocijām, kuras neapšaubāmi dažkārt ir neizbēgamas. Tā ir attieksme pret bērnu ar Dauna sindromu – izturēšanās pret viņu kā līdzīgu. Un visbeidzot – neatlaidība, pacietība un mīlestība – grāmata pierāda, cik dziednieciskas ir tieši šīs īpašības! Un tad atklājas, ka bērnam, kuram daudz kas ir laupīts, piemīt citas vērtības, kuras kompensē trūkumus. Šis bērns ir tik citāds, tomēr viņā mājo daudz labā, jāprot tikai to atmodināt un vērst par labu viņam pašam! To pierāda apskatam pievienotais video, kā arī intervija ar jauno rakstnieku Džākomo Macariolu. Grāmatas lielākā vērtība – tā mums māca ne vien sadzīvot, bet arī runāt par grūtām lietām. Noderīgi: lasi.lv Macariols, Džākomo. Mans brālis ķer dinozaurus. Stāsts par mani un Džovanni, kuram ir par vienu hromosomu vairāk. No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere. 221 lpp. Rīga: Latvijas Mediji, 2023. ISBN 9789934292569. Anda Saldovere ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste un izdevuma "Literatūras ceļvedis" redaktore. Lasiet interviju "Literatūras ceļvedis jautā autoram Džākomo Macariolam"