SIA “Medicīnas apgāds” sērijā “Ievērojamu ārstu dzīve” iznākusi grāmata, kura veltīta profesoram Dominikam Kalvelim (1900–1988) – nozīmīgai personībai Latvijas zobārstniecības vēsturē. Profesors Kalvelis bija Kārļa Barona – viena no pirmajiem latviešu zobārstiem un akadēmiskās zobārstniecības pamatlicējiem Latvijā – darba turpinātājs. Lasītāji tiek iepazīstināti arī ar Kalveļa dzimtas saknēm, kas nāk no Lietuvas, studiju gaitām Latvijas Universitātē, ģimeni un vaļaspriekiem, ar kuriem atmiņās dalās profesora dēli Gedimins un Andrejs – ceļošanu, fotografēšanu, dārzkopību, biškopību, arī aizraušanos ar automašīnām un motocikliem. Detalizēti tiek izklāstīta profesora profesionālā darbība – klīniskais, administratīvais, akadēmiskais un zinātniskais darbs, kas devuši neatsveramu ieguldījumu Latvijas zobārstniecības, arī akadēmiskās zobārstniecības, izglītības attīstībā. Nodaļā, kura veltīta Kalveļa publikācijām, iekļauti fragmenti no viņa disertācijas medicīnas doktora grāda iegūšanai 1938. gadā, kā arī fragmenti no profesora rakstītām grāmatām, kas tulkotas no krievu valodas. Šajā nodaļā ir arī Kalveļa darbu bibliogrāfija un vadīto disertāciju saraksts. Izdevumā lasāmi ģimenes locekļu, bijušo studentu un kolēģu atmiņu stāsti gan par profesoru Kalveli, gan viņa līdzgaitniekiem Herbertu Andersonu, Valentīnu Balodi, Kārli Baronu, Ņinu Beļavsku, Paulu Daugi, Ādamu Ērleinu, Ernu Grāvīti, Elzu Ķimeli, Antonu Laganovski, Jāni Lasovski, Īdu Leju, Astru Lināri, Gunāru Pakalnu, Valiju Pakalni, Irēnu Rēveli, Annu Slaidiņu, Skaidru Stapāni, Zentu Šīraku, Lūciju Treimani, Vilhelmu Zāgertu, Venioneru Ziemeli. Atmiņu stāsti mijas ar fragmentiem no Latvijas akadēmiskās zobārstniecības redzamāko personu zinātniskajiem darbiem. Izcilā poligrāfiskā izpildījumā sagatavotā grāmata, kuru bagātīgi ilustrē fotogrāfijas un attēli, būs vērtīgs un izsmeļošs informācijas avots ikvienam, kurš interesējas par Latvijas zobārstniecības veidošanās vēsturi. Pievienots arī Kalveļu dzimtas koks. Dominiks Kalvelis un līdzgaitnieki Latvijas zobārstniecībā: Latvijas akadēmiskās zobārstniecības izglītības simtgadei. Redakcijas kolēģija: Ilga Urtāne, Andrejs Skaģers, Maija Pozemkovska; RSU Stomatoloģijas institūts. Rīga: Medicīnas apgāds, 2021. 472 lpp. ISBN 9789984573255. Zane Bondare 2022. gada maija/jūnija numura iznākšanas brīdī ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas galvenā bibliogrāfe.

Latviešu valodā izdota vairāku grāmatu autora, praktizējoša zviedru psihiatra Andersa Hansena grāmata, kura veltīta mūsdienās plaši apspriestai diagnozei – uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromam (UDHS). Grāmatas autors, nenoliedzot UDHS radītās problēmas, pievēršas tā pozitīvajai iedarbībai. Bieži tiek runāts tikai par sindroma negatīvajām iezīmēm, bet arī negatīvajām iezīmēm ir pozitīvā puse, kuru jāprot izmantot savā labā. Piemēram, cilvēkam ar UDHS raksturīgais izklaidīgums var nozīmēt arī to, ka viņš ir radošāks nekā citi, vai nespēja saglabāt koncentrēšanās spējas dažādās situācijās var liecināt, ka cilvēkam piemīt ļoti lielas spējas fokusēties uz to, kas viņu patiesi interesē un saista. Autors sniedz ieteikumus, kā efektīvi izmantot UDHS priekšrocības – radošumu, hiperfokusu, kā cilvēkam ar UDHS veiksmīgāk strādāt savā uzņēmumā, kā plānot un organizēt fiziskās aktivitātes. Sniegti arī padomi pedagogiem, kā efektīvāk organizēt darbu klasē, zinot UDHS negatīvās iezīmes. UDHS vairumā gadījumu ir iedzimts, tādēļ autors iztirzā mūsu saikni ar pagātni, arī ar mūsu priekštečiem. Hansens norāda, ka UDHS negatīvās iezīmes lielākā vai mazākā mērā piemīt katram, un, atkarībā no tā, cik spēcīgi izpaužas kāda no tām, katram ir sava vieta UDHS skalā. Grāmatā ietverti arī autora ārsta praksē sastapto pacientu stāsti. Izdevumā ieļautais izmantoto literatūras avotu saraksts noderēs, ja lasītājam radīsies interese par kāda jautājuma dziļāku izpēti. Noderīgi: www.zvaigzne.lv Hansens, Anders. UDHS priekšrocības: kur UDHS skalā atrodies tu? No zviedru valodas tulkojusi Inga Grezmane. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 199 lpp. ISBN 9789934095696. Zane Bondare 2022. gada maija/jūnija numura iznākšanas brīdī ir LNB Pakalpojumu departamenta Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavas galvenā bibliogrāfe.

Lizas Foslīnas un Mollijas Vestas Dafijas veidotais kopizdevums ir nozīmīgs pētījums, kurš kliedē vispārpieņemto stereotipu, ka emocijas darba vidē nav iederīgas, un liek paraudzīties uz tām no cita skatu leņķa: vieglāk, pozitīvāk, tajā pašā laikā lietderīgāk un radošāk. Neatkarīgi no apstākļiem, cilvēki pēc savas būtības ir emocionālas būtnes. Vairums no mums nepietiekami novērtē emocionālo vajadzību apjomu un dažādību darba vidē, cenšoties ignorēt radušās emocijas, tāpēc jāmeklē vidusceļš starp jūtu apspiešanu vai ignorēšanu un pilnīgu ļaušanos emocijām. Svarīgi izpētīt savas emocijas, izprast to cēloņus un kopsakarības. Pareizi transformējot emocijas, tās darbosies kā panākumu katalizators, sekmēs karjeras augšupeju un veicinās radošas tieksmes un pozitīvu noskaņojumu. Tā rezultāts būs laimīga personība darba vidē. Emocijas var būt kā ceļazīmes, no kurām mācīties un paust tās efektīvā veidā. Katra grāmatas nodaļa ļauj apjaust, kā emocijas ietekmē vienu no septiņiem darba centrālajiem aspektiem: veselību, motivāciju, lēmumu pieņemšanu, komandas darbu, komunikāciju, emocionālo kultūru un līderību. Grāmatas autores neizvirza mērķi sniegt gatavu risinājumu visām situācijām, taču piedāvātie padomi palīdzēs labāk atpazīt, izprast savas emocijas un ievirzīt tās labvēlīgā gultnē, izmantojot emociju pozitīvo spēku. Nenoliedzami šo procesu sekmēs tādi kritēriji kā dzīvesprieks, emocionālā kultūra, jaunu prasmju apgūšana, pašiedvesma un pašmotivācija, kā arī spēja nebaidīties reizēm būt ievainojamam. Sniegti noderīgi padomi un emociju pārvaldības tehnikas: kā novērst stresu un izdegšanu darbā; kā koncentrēties uz “šeit un tagad”, izmantojot savus iekšējos resursus, neieslīgstot pārmērībās; kā negatīvās emocijas (trauksmi, skumjas, dusmas, skaudību) pārveidot pozitīvās emocijās; kā emocijas neuztvert sakāpināti u. c. Grāmatas noslēgumā gluži kā likumu kodeksā sniegts visu iepriekšminēto darbā izdzīvojamo emociju likumu apkopojums, kā arī izsmeļošas piezīmes un atsauces par katru grāmatas nodaļu. Izdevumu caurvij bagātīgi un atjautīgi veidots ilustratīvais materiāls ar attēliem, testiem un tabulām, kā arī reāliem piemēriem par konkrētām situācijām. Šo latviski tulkoto izdevumu var novērtēt kā nozīmīgu grāmatu darba un organizāciju psiholoģijā, emociju psiholoģijā, stresa un motivācijas psiholoģijā, kura būs noderīga attiecīgās nozares pētniekiem, praktiķiem un ikvienam interesantam un, iespējams, mainīs domas par emociju lomu darba vidē. Noderīgi: www.janisroze.lv Foslīna, Liza, Dafija, Mollija Vesta. Vēsā mierā: emocijas darba vidē (un kā tās palīdz gūt panākumus). Tulkojusi Jana Gavare. Rīga: Growing, 2021. 295 lpp. ISBN 9789934234460. Irēna Moreino 2022. gada maija/jūnija numura iznākšanas brīdī ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru galvenā bibliogrāfe.

Kari Hotakainens patlaban ir viens no pazīstamākajiem rakstniekiem Somijā. Viņa darbi tulkoti vairāk nekā 20 valodās. 2006. gadā Matīsa Treimaņa tulkojumā varējām lasīt romānu “Ierakumu ceļš”, par kuru autors jau 2002. gadā saņēma Somijas Literatūras balvu. Romāns “Nākotnes pilsētas stāsts” mani piesaistīja vairāku iemeslu dēļ. Vispirms, mani interesē somu literatūra, kura latviski iepazīstama pietiekami bagātā klāstā. Hotakainenu vēl nebiju lasījusi un šķita interesanti noskaidrot, kas slēpjas aiz anotācijā uz grāmatas aizmugurējā vāka rakstītā: “Lauki ir pārvērsti par Rekreācijas reģionu, visi dzīvo Pilsētā. Profesijas un priekšstati par amatu ir mainījušies vai tie ir izzuduši pavisam, neviens nespēj atrast savu vietu dzīvē, situācija kļūst nekontrolējama. Kad dzīvokļu piedāvājums izsīkst, sākas nežēlīga cīņa par tiem, kandidātiem atkrītot citam pēc cita. Dzīvoklis tiks labākā dzīvesstāsta autoram, pārējiem nomērīts ceļš uz Baraku vai tukšos Tirdzniecības centros izbūvētajām pagaidu mītnēm.” Romānu tulkojusi Ingrīda Peldekse, un viņas veikumā es nepievīlos – tulkojumu lasīt bija īsta bauda. Grāmatas saturu rakstnieks dalījis vairākās daļās: Sākums, Vidusdaļa, Beigas un Beigu sākums, kas noslēdz romānu ar vārdiem: “Te stāstam gals. Un tas sākas no jauna. Jo tā gribas. Šī ir tikai pirmā producēšanas sezona. Ja vaicātu cūkai – pirmā un pēdējā. Bet dzīvniekiem nemēdz vaicāt.” Romānā mani īpaši piesaistīja autora stāstījuma maniere. Iztēlojos, ka rakstot viņš viltīgi smīnējis vai ironiski apsmaidījis mūsdienām raksturīgas situācijas. Hotakainena zobgalība jūtama visā romāna darbībā. Man pat šķita, ka autors daudz ko arī izsmējis. Piemēram, nākotnes ainā viņš šādi izsakās par saviem spalvas brāļiem: “Rakstnieku vietu ieņēma cilvēki, kas nekad iepriekš pat nebija apsvērušu šādu karjeru. Par rakstniekiem sāka dēvēt visus, kas stāstīja par savu dzīvi. Personīgo kaut kāda iemesla dēļ – un to neviens nespēja izskaidrot, kāpēc – sāka dēvēt par oriģinālo. Jaunie rakstnieki nemēdza izgudrot stāstus, viņi paši bija šie stāsti.” Kaut romānā autors uzbūris iztēlē radītu ainu, to lasot, robeža starp īstenību un fantāziju it kā izzūd. Viņa plašā tēlu galerija šķiet kā no dzīves norakstīta. Rakstnieka radītajā nākotnes pilsētā spilgti atklājas mūsdienu pasaules ačgārnības. Hotakainens izmantojis anketēšanu kā veidu, kad atbildot uz jautājumiem, varoņi izstāsta savus dzīvesstāstus. Tātad visi kļūst par rakstniekiem, kā autors to aprakstījis. Par sevi stāsta ļoti dažādi cilvēki: autobusa vadītājs, bijušais noziedznieks, pareģis, nodokļu inspektore un citi, paralēli atklājas viņu anketētājas Ilonas Kūsilehto tēls. Visu varoņu uzskaitījums būtu daudz garāks, bet labāk par viņiem izlasīt romānā. Autors ar sev raksturīgo humoru varoņiem piepulcinājis arī trollīti Muminu: “Pagalmā parādījusies būtne bija gaiša, bez apmatojuma, īsām kājelēm un formas ziņā atgādināja avokado.” Trollītis uzrunā sanākušos dzīvniekus: “Viņš stādījās priekšā kā menedžeris un radošais direktors, kura specializācija ir dzīvnieku zīmološana un kapacitātes audzināšana.” Katrs, uzmanīgi lasot grāmatu, atradīs zīmīgus citātus. Lūk, viens no rakstnieka prātojumiem: “Daudzas valstis tagad tiek vadītas, ja ne gluži atkarībā no garastāvokļa, tad galvenokārt balstoties uz emocijām; šādā situācijā cilvēki, kas vadās vienīgi no veselā saprāta, apmulst, sajūtas neiederīgi un bezpalīdzīgi. Viņi sajūtas, it kā būtu nonākuši niķīgu bērneļu smilškastē, kas šajā kontekstā nozīmē robežkonfliktus, pat etnisku tīrīšanu un cilvēktiesību pārkāpumus.” Hotakainena romāns “Nākotnes pilsētas stāsts” noteikti ir lieliska lasāmviela, kas vienlaikus paplašina priekšstatu par jaunāko somu literatūru. Noderīgi: www.petergailis.lv / www.mumspatik.lv Hotakainens, Kari. Nākotnes pilsētas stāsts. Romāns. No somu valodas tulkojusi Ingrīda Peldekse. Rīga: Pētergailis, 2021. 231 lpp. ISBN 9789984335407. Astra Šmite 2022. gada maija/jūnija numura iznākšanas brīdī ir LNB Pakalpojumu departamenta Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas nozaru informācijas eksperte.

Kaut arī Latvijas lasītājiem Haruki Murakami vairāk zināms ar saviem romāniem, tomēr 25 gadu radošajā darbā autors daudz vairāk pievērsies tiešu stāstu žanram. Krājumā “Vienskaitļa pirmā persona” iekļauti astoņi īsie stāsti, kas visi, izņemot vienu, tapuši 2020. gadā. Vienīgais izņēmums ir stāsts “Šinigavas mērkaķis” (2005), tomēr tā iekļaušana šajā krājumā ir likumsakarīga – kāpēc tā, sapratīsiet, izlasot visus stāstus secīgi. Ne velti pieminu stāstu secību, jo tie nav sarindoti nejauši. Patiesībā, beigu beigās tie veido viengabalainu vēstījumu par pašu Stāstnieku, kurš mūs uzrunā vienskaitļa pirmajā personā. No viņa bērnības un jaunības atmiņām līdz briedumam, kur sevis meklējumi iegūst citu nokrāsu. Vai tas ir Murakami pats? Vai viņš mums stāsta par sevi un notikumiem savā dzīvē? Šo jautājumu uzdod katra otrā tīmekļa dzīlēs atrastā krājuma recenzija. Kāds blogeris pat uzdod jautājumu – vai, iepeldot tik personiskā gultnē, Murakami grasās noslēgt savu literāro karjeru? Iesaku “Vienskaitļa pirmo personu” lasīt ar skumju un viedu smaidu – tas jau nebūs Murakami, ka padarīs visu tik pašsaprotamu. Autors spēlējas ar savu un mūsu apziņu, sapludinot realitāti ar sapni, patiesu biogrāfiju un izdomu. Tomēr “Vienskaitļa pirmās personas” stāsti noteikti ļauj mums ielūkoties Murakami cilvēciskajās iezīmēs: tās ir viņa dzīves laikā gūtās atziņas, tās ir viņa sirdsaizraušanās (kā mūzika un beisbols), tā ir 20. gadsimta otrās puses pēckara Japāna – Tokija, Kobe, Kioto… Arī viņa ceļojumi (Roma, Ņujorka)… Pat pieļauju, ka “atšifrējami” daži viņa paša personiskie ieradumi, piemēram, īpašā rūpība apģērba un ēdiena izvēlē. Ar Murakami acīm varam iepazīt viņa jaunības laiku – 20. gadsimta 60. gadu Japānu, atmodušās jaunatnes brīvo garu, mākslas un mūzikas pasauli (“Uz akmens pagalvja” un “With the Beatles”). Bet ar mūsu ticību faktiem autors spēlējas stāstos “Čārlijs Pārkers spēlē bosanovu” un “Yakult Swallows dzejas antoloģija”. Tie ir vispersoniskāk būvētie stāstījumi, ne tikai izmantojot vienskaitļa pirmo personu, bet arī savu īsto vārdu (Yakult…), dzīves faktus un intereses (Murakami ir nelabojams melomāns). Pie sevis pasmaidu, kad autoram izdodas arī mani “apvest ap stūri” – metos pārbaudīt dažādos avotos, vai tik tiešām Murakami bibliogrāfijā nav beisbola komandai Yakult Swallows veltīta dzejas antoloģija. Bet stāstu “Karnevāls” iesaku lasīt, fonā klausoties Roberta Šūmaņa skaņdarbu klavierēm no cikla “Karnevāls”. Jau pieminēto pārdomāto stāstu izkārtojumu papildina rondo kompozīcija, no īstās dzīves jēgas meklējumiem jaunībā (stāsts “Crème” krājuma sākumā) līdz sāpīgai sava “es” atklāsmei briedumā (noslēdzošais stāsts “Vienskaitļa pirmā persona”). Visi astoņi stāsti izskan kā no terapeita kabineta zviļņa, kurā vienskaitļa pirmajā personā esi spiests rakties it kā piemirstos apziņas nospiedumos un maģiski reālistiskos sapņos, kas neatstājas, līdz nonāc pie vērtīgās atziņas, kas, iespējams, šoreiz palīdzēs. Un kļūs vieglāk. Iesaku arī Deivida Mīnsa (David Means) recenziju “The New York Times” (06.04.2021) “Astoņi veidi, kā skatīties uz Haruki Murakami” par stāstu krājumu “Vienskaitļa pirmā persona”. Noderīgi: www.nytimes.com Murakami, Haruki. Vienskaitļa pirmā persona. Stāsti. No japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 240 lpp. ISBN 9789934098123. Katrīna Kukaine 2022. gada maija/jūnija numura iznākšanas brīdī ir LNB Attīstības departamenta direktore.

Latviešu lasītāju sasniedzis jau septītais Mišela Velbeka romāns. Kopumā viņš uzrakstījis deviņus, tā kā latviešu lasītājam ir plaša iespēja iepazīt šī rakstnieka daiļradi, un tieši viņš uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem mūsdienu franču literatūras pārstāvjiem pasaules literatūras kopainā no latviešu lasītāja skatapunkta. Jāņa Rozes apgāda ieinteresētība, kas izpaužas arī īpašā mākslinieciski stabilā Aivara Plotkas noformējumā visiem tulkojumiem, ko varētu saukt gluži par zīmolu, tulkotāja Dena Dimiņa gatavība aizvien jauniem translatoloģiskiem piedzīvojumiem Velbeka konstruētajā pasaulē un VKKF atbalsts ir nodrošinājuši šo fenomenu. Par VKKF iesaistīšanos sērijas uzturēšanā gan izsakāmas zināmas šaubas. Iedibinātais pasākums ar, domājams, stabilu interesentu loku gan varētu staigāt ekonomiski patstāvīgu ceļu un uz nodokļu maksātāju naudu nepretendēt. Velbeka talanta cienītājiem romāns ir patīkama atkaltikšanās. Rokraksts ir gan atpazīstams, gan piedāvā arī jaunus skatu leņķus uz rietumu patērētājsabiedrības eksistenci Velbekam būtiskās nesaudzīgās, bet arī gana asprātīgās kritikas izgaismojumā. Romāna protagonists Florāns Klods savā ziņā ir radniecīgs iepriekšējo romānu protagonistiem – Velbeks veido diezgan stabilu noteikta tipāža paradigmu – turīgs, veiksmīgs profesionālis, labi izglītots, dzīves nogurdināts, sociālā un psiholoģiskā strupceļā nonācis pusmūža vīrietis. Smaga depresija, kuras ārstēšanai nepieciešamie medikamenti satur laimes hormonu, bet kura palielinātās devas paradoksālā kārtā iznīcina protagonista elementāri fizioloģisko maskulinitāti. Tādējādi šī it kā ļoti personiskā situācija iegūst arī spēcīgu metaforisku slodzi mūsdienu Rietumu cilvēka tēlojumā. Vīlies sevī, sabiedrībā, sievietēs, protagonists nolemj izzust no līdzšinējās dzīves. Individuālo drāmu Velbeks paspilgtina arī ar nesaudzīgu Eiropas Savienības lauksaimniecības politikas kritiku. Tradicionālo zemnieku masveida izputēšanas un ar to saistīto nemieru tēlojums no vienas puses organiski rezonē ar protagonista personisko krahu, no otras puses tomēr ir deklaratīvi un plakātiski ievirzīts. Lauku dzīves tēlojuma papildinājums vēl ar pedofīlijas epizodi, kurai pie tam nav nekādas cēloņsakarīgas saiknes ar sižetu, kritiskā skatījumā šķiet lieks un nevajadzīgs pārsātinājums. Kopumā autors ir atradis jaunu un svaigu izpausmi savam panīgrajam, bet asprātīgajam pasaules skatījumam, kurš atkal un atkal tiek īpaši iezīmēts ar veiklību gastropoētiskās pasāžās, kuras ir neatņemams Velbeka vēstījuma pavediens. Šī romāna īpašā zīme – Velbeka sarkastisko valodu caurauž smalka rezignācijas stīga un gluži vai reliģiska atklāsme romāna noslēgumā. Noderīgi: lr1.lsm.lv / www.diena.lv / www.delfi.lv Velbeks, Mišels. Serotonīns. Romāns. No franču valodas tulkojis Dens Dimiņš. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2022. 240 lpp. ISBN 9789984238951. Ojārs Lāms ir LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesors.

Spoži ziliem vākiem un spoži ziliem burtiem, it kā jau ar poligrāfijas paņēmieniem vien liecinot par kādu citu pasauli, lasītājus uzrunā Jura Kronberga pēcnāves dzeju krājums. Ne paša autora vairs, bet dzejnieka Guntara Godiņa kopā likts un ievadvārdiem pasaulē laists, krājums piedāvā Kronberga pēdējo gadu daiļradi. Krājuma izkārtojums un nosaukums ir sastādītāja izvēlēts. Dzejoļa “Kā no dziļa miega_” noslēguma vārdi “debesīs dievs bīda mēbeles” sastādītājam nešaubīgi devuši izpratni, kā krājumam jāsaucas. Īpatnējs ir lielas daļas dzejoļu nosaukumu noformējums, kas noslēdzas ar it kā interpunkcijas zīmi aizvietojošu līniju. Satura rādītājā šīs līnijas nav atspoguļotas. Tas rada savdabīgu paplašinājumu teksta uztverei, kad īsti netop skaidrs, vai šī līnija ir teksta sastāvdaļa vai vizuāli ilustratīvs papildinājums. Šāda neskaidrība pastiprina krājumam svarīgo un nozīmīgo robežu poētiku. Par grodu un uzrunājošu atzīstama krājuma trīsdaļīgā kompozīcija. Pirmā daļa turpina Kronberga radītā Vilka Vienača gaitu un izjūtu tēlojumu. Otrā daļa apkopo dzejoļus, kuri rezonē ar iepriekšējo krājumu “Uz balkona” – vai nu palikuši ārpus tā, vai tapuši tūlīt pēc tam. Trešā daļa “Dzejoļi, pusdzejoļi, uzmetumi... (2017–2020)”, fokusējoties repatrianta pieredzē, tēlo Latvijas dzīves izjūtas. Tomēr trimdas izbeigšanās refleksija un Latvijas atkalsatikšana ir caurviju motīvs, kas krājumā ieskanas jau Vilka Vienača nodaļā un vijas cauri visiem dzejoļiem, sasaucoties ar vecuma un aizejošas dzīves refleksiju spēcīgā eksistenciālistiskā piesātinājumā. Dzejnieka rokraksts nav būtiski mainījies. Lasītāju priecē labi zināmā kalambūru prasme, rezignētā asprātība, gluži vieliskais skaniskums. Bet labi zināmajam savdabīgu un no jauna atklājamu dimensiju piešķir noskaņa, kas krājumu liek raksturot kā pēctrimdas literatūrai piederošu. Šī dimensija krājumu droši ļauj ievietot līdzās Margitas Gūtmanes, Agates Nesaules un Ināras Vērzemnieks veikumam pēctrimdas un latviešu transnacionālās literatūras devumā. Šīs literatūras nozīmīgāko motīvu spilgti poētiskā formā Kronbergs pauž dzejolī “Vilks Vienacis domā par jurģošanu”: “Vai manas mājas būs Nākotne vai Nostalģija? Vai kas negaidīts būs mana Tagadnes ilūzija?” (38. lpp.) Pašironiski, smeldzīgi un rezignēti skan dzejoļa “Zelta laiki vēl būs_” nosaukums un tā ievadpants: “kad mūsu dvēseles vairs nebūs trimdā” (98. lpp.) Šīs rindas varētu raksturot kā krājuma kontrapunktu, kurā savijas un saplūst konkrētā indivīda pieredze un sabiedrības kultūras atmiņa ar vispārinātu filosofisku refleksiju par cilvēka esamības neizskaidrojamām un līdz galam neizprotamām iezīmēm, kas jau citā dzejolī vainagojas izlīdzinošā, sakāvnieciski samiernieciskā atziņā: “vienaldzīgs pret sasniegumiem nelepojos ar saviem trūkumiem” (105. lpp.) Noderīgi: www.diena.lv / satori.lv Kronbergs, Juris. Debesīs Dievs bīda mēbeles. Dzeja. Rīga: Dienas Grāmata, 2021. 126 lpp. ISBN 9789934595462. Ojārs Lāms ir LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesors.

“Stāsti nesākas, nazim ieslīdot miesā – tie dzimst daudz agrāk.” (“Tunelis”, 148. lpp.) Jaunās stāstnieces Evitas Hofmanes debijas krājums “Durvis” uzrunā jau ar grāmatas noformējumu, kas apliecina, ka darbs solās būt kvalitatīvs. Grāmatas autore jau kādu laiku droši ver vaļā dažādu kultūras izdevumu durvis gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, jo vairāki krājumā ievietotie stāsti jau iepriekš bijuši lasāmi kultūras izdevumos “Kultūrzīmes”, “Domuzīme”, “Konteksts”. Tātad – jau lasītāju novērtēti. Jaunajā krājumā lasāmi deviņi iepriekš publicēti stāsti pamīšus ar pirmpublicējumiem. Lasītāju negaida viegls darbs – izdzīvot līdzi stāstu galveno varoņu dzīvēm, jo tie nav viegli likteņi. Hofmanes stāstos lasītājs sastopas ar tik ierasto mūsdienu pasaules parādību – skaudru vientulību. Katrs varonis ir citādāks, arī vientulība katram izpaužas citādi. Vientulība ir caurviju tēma pilnīgi visos stāstos. Turklāt vientuļš nav tikai stāsta centrālais tēls. Vientulība kļuvusi par mūsdienu sabiedrības neatņemamu sastāvdaļu – daudzi dzīvo pēc saviem principiem un uzskatiem, skata dzīvi no tikai sev izdevīgām pozīcijām. Autore savos stāstos neveido ciešas ģimeniskas saites, attēlotajās ģimenēs katrs ir visnotaļ egoistiska būtne, kura tikai dzīvo otram cilvēkam līdzās. Stāstu centrālie varoņi pārsvarā ir sievietes. Dominējošā tēma – kā sievietei izdzīvot tīri fiziskā nozīmē – ģimenē, saskarsmē ar vīriešiem, kā izcīnīt savu dzīves telpu, pat nosargāt savu dzīvību. Īpaša ir rakstnieces valoda – raiti plūstoša un sulīga. Turklāt Hofmane pārsteidzoši svaigi un drosmīgi apietas, reizumis pat paspēlējas ar mūsu skanīgo valodu. Tiek izmantoti apvidvārdi (“suļļāt”), īpatnas gramatiskas formas (“iemācījusies zināt”) un vārddarināšana, piemēram, lietvārda forma “urda” ierastā darbības vārda “urdīt” vai īpašības vārda “urdīgs” vietā: “pēkšņa urda liek iespert maisam.” Neatņemama Hofmanes dzīves daļa ir mūzika, tāpēc neizbrīna, ka dažos darbos tā tapusi par caurviju tēmu, piemēram, stāstā ”Tētis un žurka” – par smagā metāla grupas koncertiem, kuros izmanto žurkas, kā arī titulstāstam “Durvis”, kur visu sievietes dzīvi caurvij leģendārās Džima Morisona rokgrupas “The Doors” dziesmas. Savukārt stāstā “Neviena nav mājās” attēlotas bibliotekāra ikdienas rūpes par “pasīvo depozitāriju” mājās, kur “nenoskārstai vajadzībai” krājas daudzas makulatūrai nolemtās, bet neatdodamās grāmatas. Stāsts ir par bibliotekāra ikdienu, kura ir izdzīvota un izjusta personiski, jo rakstniece ir arī Rīgas Centrālās bibliotēkas (RCB) darbiniece, vairākus gadus strādājusi RCB Bērnu literatūras nodaļā. Kādā stāstā pieminētajā teltī jeb RCB Pludmales lasītavā, kura katru gadu tiek iekārtota Lucavsalā, autore pati pieredzējusi darbu ar lasītājiem. Tagad agrākie darba pienākumi nomainīti pret RCB Projektu un sabiedrisko attiecību nodaļas projektu vadītājas amatu. Patlaban “Literārās Akadēmijas” studente ir godam nolikusi arī “dzīves eksāmenu” un tapusi par rakstnieci. Deviņi Hofmanes stāsti, deviņas vientuļas dzīves ir izlasītas. Aiz krājuma vākiem ir atrodami vēl pāris tajā neiekļautu stāstu. Lai arī tas ir debijas krājums, stāsti, kaut skarbi, uzrunā mūs patiesi, liek dzīvot līdzi to varoņiem un viņu izvēlēm. Mums, lasītājiem, nu jācer, ka jaunā autore neapstāsies pie paveiktā, bet gan pamanīs un uzklausīs vēl citus spilgtus personāžus, kuru dzīves vērts pārvērst stāstos, turklāt nākotnē, iespējams, sagaidīsim arī kādu lielāka apjoma darbu. Noderīgi: klasika.lsm.lv / gramatasirmanilabakiedraugi.wordpress.com Hofmane, Evita. Durvis. Stāsti. Rīga: Latvijas Mediji, 2021. 223 lpp. ISBN 9789934159886. Renāte Šidlovska 2022. gada maija/jūnija numura iznākšanas brīdī ir Rīgas Centrālās bibliotēkas galvenā bibliotekāre.

Liepājas Universitātes Kurzemes Humanitārā institūta literatūrzinātnieki, valodnieki un folkloristi aizrautīgi kopj un pēta Liepājas, Lejaskurzemes kultūru un valodu. Profesors Edgars Lāms uzrakstījis monogrāfiju par dzejnieku, liepājnieku Olafu Gūtmani “Kurzemes iekopšana: Olafa Gūtmaņa dzīves un mākslas ceļos: monogrāfija”. Monogrāfijā detalizēti pētīta Gūtmaņa (1927–2012) dzīve, darbu publicējumi, dzejas un prozas tēli un motīvi, skatīta Gūtmaņa valodas ainava un viņa darbi mūzikā. Edgars Lāms Gūtmaņa dzeju pēta kā spilgtu ekoliteratūras reprezentanti. Dzejnieks Gūtmanis pieder pie paaudzes, kuras dzīvi pārvērta Otrais pasaules karš un padomju okupācija. No mierīgas un labklājīgas dzīves viņu kopā ar ģimeni naktī no 1941. gada 14. uz 15. jūniju izrauj izsūtītāji. Olafs ar māti, vēlāk arī tēvu, nonāk aiz Polāra loka. Izturēt grūto laiku palīdz gan izsūtīto dziedātās dziesmas, gan Olafa interese par literatūru, īpaši dzeju. 1947. gadā ģimene bēg uz Latviju, bet 1949. gadā vēlreiz izsūta tēvu un māti, 1950. gadā arī dēlu. Gūtmanim līdzi ir “Franču lirika” Edvarta Virzas tulkojumā. Par nozīmīgākajiem cilvēkiem izsūtījumā viņš sauc savus vecākus, LU Filoloģijas fakultātes absolventi Irēnu Dumpi un Melāniju Vanagu – šie cilvēki palīdzējuši saglabāt latvisko identitāti. Atgriezies dzimtenē 1956. gadā, Olafs Gūtmanis strādā dažādus darbus, kā arī arvien nopietnāk pievēršas dzejai. Pirmais dzejas krājums “Stiprie mezgli” iznāk 1964. gadā, bet savu balsi dzejā viņš iegūst pakāpeniski. Edgars Lāms atzīst: “Viena no O. Gūtmaņa dzejas (un arī prozas) atšķirības zīmēm un individuālā stila raksturībām ir pirmatnības elpa, kas liekas organiskā saskaņā ar autora biogrāfijas faktiem un dzīves izjūtu.” (96.–97. lpp.) Pirmatnīgās dziņas redzamas cilvēka un dabas attiecībās, medību motīvos, pietātē pret latviešu tradīcijām (ķekatu gājieni, rituālās dejas, spēka zīmju aktualizēšana). Jaunības agrīno iespaidu ietekmē Gūtmaņa dzejā līdzās izvešanas un vilciena motīvam ir Sibīrijas pirmatnīgās dabas tēlojums. Edgars Lāms parāda, kā Kurzemes izlokšņu leksika veido Gūtmaņa dzejas ainavu un Kurzemes māksliniecisko telpu: piemēram, te ir plekstes, strimalas, knieves, ķikalis, pūcenes, krizdoles, tītarenes, rāceņi, kniepķeni, maurenes u. c. (228. lpp.) Edgars Lāms pēta, kā Gūtmaņa dzejas liriskais varonis no pagāniski noskaņota klaidoņa dzīves un radošā mūža vēlīnās stadijās pamazām kļūst par kristīgā ceļa meklētāju. Olafs Gūtmanis zināms ne tikai kā dzejas, bet arī prozas autors – iznākušas 12 prozas grāmatas, viņa darba lauks ir autobiogrāfiski un dokumentāli teksti, kas nereti robežojas ar dienasgrāmatas žanru. Pirmie darbi veltīti Sibīrijas skaistumam, tās dabas varenībai, mednieku un vietējo tautu dzīves veidam, bet, atjaunojoties Latvijas Republikai, darbu centrā sižetiski ir Kurzeme. Edgars Lāms ir radījis darbu, kas spilgti un detalizēti parāda Gūtmaņa devumu latviešu dzejā, bet jo īpaši – viņa nozīmi Kurzemes aktualizēšanā latviešu kultūrā. Monogrāfija noderēs skolotājiem, studentiem, pētniekiem, bet īpaši iepriecinās Kurzemes cienītājus un mīlētājus. Noderīgi: irliepaja.lv Lāms, Edgars. Kurzemes iekopšana: Olafa Gūtmaņa dzīves un mākslas ceļos: monogrāfija. Liepāja: LiePa, 2021. 299 lpp. ISBN 98789934608063. Ieva Kalniņa 2022. gada maija/jūnija numura iznākšanas brīdī ir LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas vadītāja un profesore.

Sergeja Moreino stāstu krājumā “Etorika” apvienoti trīspadsmit stāsti, kurus vieno ceļa motīvs. Krājuma protagonists – centrālais varonis – ir literatūras un kino projektu dalībnieks un vadītājs, vīrietis pusmūžā, austrumeiropietis, kuram ir saikne ar Latviju. (Pirmais stāsts “Atašienes enģeļi”: “Atašiene ripoja uz mēles kā saldēta zemene. Kad oga izkusa, mežs beidzās, apcirptās pļavās parādījās mājas.” (14. lpp.)). Brīžam stāstījums rit pirmajā, brīžam trešajā personā, kad tiek stāstīts par Aleksu. Stāstījumu veido ceļa ainiņas, apstāšanās pie nomaļām viesnīcām, tad nonākšana kādā pilsētā, kur rit sarunu drumslas par politiku, pasauli, sievietēm, draugu (paziņu) darbiem, nāvi u. c. Protagonistam līdzās stāstos parādās sievietes – gan tiešā saskarē un sarunās, gan atmiņās. Moreino attēlo mūsdienu “projektu” pasauli, dažādu valstu cilvēku saiknes un nemitīgo pārvietošanos – to demonstrē stāstu virsraksti “Polija tavās asinīs”, “Nāve Leipcigā”, “Maskavas dienasgrāmata”, “Apvidus viņpus upes”. Poļu režisora Kšištofa Kišlovska filmu triloģijas “Trīs krāsas” nosaukums attiecas uz Francijas revolūcijas trīs galvenajiem simboliem (zilā par brīvību, sarkanā par vienlīdzību un baltā par brālību). Moreino stāstos mēs ieraugām pasaules fragmentārismu un nenoteiktību, relatīvismu. To rāda arī stāstu nosaukumi, kuros ir ietverts viens no krāsas nosaukumiem – ir baltā, sarkanā, melnā, zilā un tirkīza krāsa (stāstu nosaukumi “Krāsa: baltā” utt.). Stāstā “Maskavas dienasgrāmata” saplūst laiki: te vīd alūzijas ar filozofa Valtera Benjamina “Maskavas dienasgrāmatu” tekstu un viņa attiecībām ar pagājušā gadsimta teātra režisori un bērnu teātra teorētiķi Asju Lācis. Moreino dzejas cilvēks it kā atrodas identitātes meklējumos, pārdomās par dzīvi. Ir identitātes, kas viņam skaidras (vīrietis, kultūras darbinieks u. c.), bet – kas ir mājas un kas ir Austrumeiropa (vai bijusī PSRS un tās ietekmes valstis), pa kuru riņķo Alekss? Gan uz apkārtējo pasauli, gan uz stāsta varoņiem noraugās acs – tā ir paša Moreino zīmētā acs uz melnā grāmatas vāka. Vai tā ir visuredzoša acs vai cilvēka redzīgā acs, vai sievietes acs, kas pēta vīrieti? Bet varbūt – acs, kura seko laika ritējumam? Rakstnieks un dzejnieks Sergejs Moreino (1964) ir dzimis Maskavā, 1987. gadā pārcēlies uz Latviju. Ar literatūru profesionāli nodarbojas kopš 1988. gada. Moreino raksta dzeju, prozu, esejas, kā arī atdzejo, izdevis vairāk nekā 30 grāmatu. Autors vairākiem simtiem publikāciju, kuras izlasāmas Latvijas, Krievijas, Polijas, Vācijas, Izraēlas, Igaunijas un Lietuvas periodikā. Sagatavojis dzejas tulkojumus krievu un latviešu valodās no krievu, latviešu, lietuviešu, poļu un vācu valodām. Kopš 2018. gada Moreino ir viens no apgāda “Literatūras kombains” vadītājiem. Viņu vērtē kā nozīmīgu latviešu dzejas tulkotāju un popularizētāju krievu lasītāju vidū. Stāstu krājums “Etorika” sarakstīts latviešu valodā. Moreino stāstu krājums, kurā svarīgs ir ceļš kā brīvības simbols, protams, rada pārdomas par to, kas notiek ar brīvību un cilvēku attiecībām Austrumeiropas telpā pēc 2022. gada 24. februāra un kā mainīsies Austrumeiropas identitāte. Noderīgi: xtv.lv / www.lsm.lv Moreino, Sergejs. Etorika. Stāsti. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 223 lpp. ISBN 9789934098154. Ieva Kalniņa 2022. gada maija/jūnija numura iznākšanas brīdī ir LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas vadītāja un profesore.

AR KRIŠJĀŅA VALDEMĀRA PIRMO GRĀMATU ROKĀS Sagaidot ievērojamā jaunlatvieša Krišjāņa Valdemāra (1825–1891) divsimtgadi, biedrība “Bibliokuģis Krišjānis Valdemārs” (sadarbībā ar finansētāju “EUCOW fonds”) 2022. gada Jūras svētkos lasītājiem nodeva atkārtotu Valdemāra pirmās grāmatas “300 stāsti” izdevumu, kurš šoreiz sagatavots jaunajā ortogrāfijā. Krājumu no gotiskā šrifta mūsdienu rakstībā vēl 2021. gada rudenī paguva sagatavot filoloģijas profesore Dace Lūse (1949–2021), kurai sekmīga sadarbība ar Bibliokuģi izvērtās vairāku gadu garumā. 1853. gadā, kad pirmoreiz iznāca “300 stāsti”, Valdemāram bija tikai 28 gadi, viņš mācījās Liepājas augstākajā apriņķa skolā (ģimnāzijā), un domas par studijām Tērbatas universitātē vēl bija viņa nākotnes sapnis. Bagātais piejūras pilsētas tirgotājs Hagedorns ir Valdemāra labvēlis, viņš ziedo naudu “300 stāstu” izdošanai; grāmatiņā ir 236 lappuses un tā maksā 42 kapeikas. Cits labvēlis, ģenerālgubernators kņazs Suvorovs, palīdz grāmatu izplatīt, teikdams, ka iekasētā nauda būšot labs pamats Valdemāra studiju maksai Tērbatas universitātē. Kā grāmatas lielākā vērtība minams Valdemāra raksts “Vārdi par grāmatām”, kurā tiek popularizēta laicīgā literatūra, aicināts pirkt grāmatas un veidot bibliotēkas, kā pamatlicējus grāmatu krātuvju izveidei saskatot vietējos skolmeistarus. “300 stāsti” vēl arvien aizrauj arī ar anekdotēm un mīklām, dzejoļu latviskojumiem un dziesmiņām, kuras 19. gadsimta vidū pazina cariskās Krievijas Baltijas guberņu iedzīvotāji. Šķiet, ka pēc “jancīgās” “Baltijas jūras izsmelšanas biedrības” dibināšanas Ēdolē, šis nu ir pasākums, kurā Valdemārs rāda sevi kā nopietnu vīru pirms kamerālijzinātņu studijām un lielajiem darbiem jūrniecības laukā. Ap 1850 sacerējis rakstu “Vārdi par grāmatām” (publicēts 1853 krājumā “300 stāsti”), kur iestājies par laicīgas literatūras lasīšanu, uzskatīdams izglītību par sociālās emancipācijas līdzekli. Šai nolūkā iezīmējis bibliotēku tīkla izveides programmu – pilsētās maksas lasāmbibliotēkas, laukos – lasīšanas biedrības ar finansējumu labdarības kārtā. Krājumam “300 stāsti” pievienojis ieteicošo literatūras sarakstu; tas ir pirmais bibliogrāfiskais saraksts, ko veidojis latvietis. Sarakstā detalizēti izstrādāts laicīgās ziniskās un daiļliteratūras nodalījums, pietiekama uzmanība veltīta skolas grāmatām, labi pārstāvēti latviešu autori. (LNB datubāze “Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. gadam”) Valdemārs, Krišjānis. Krišjāņa Valdemāra 300 stāsti, smieklu stāstiņi etc. un mīklas: veltījums Krišjāņa Valdemāra (1825–1891) divsimtgadei. Tekstu publicēšanai no 1853. gada izdevuma sagatavojusi Dr.philol. Dace Lūse. Mārupe: EUCOW fonds sadarbībā ar biedrību “Bibliokuģis Krišjānis Valdemārs”, 2022. viii, 234 lpp. ISBN 9789934868160. Gints Šīmanis ir kultūras publicists un Bibliokuģa bocmanis.

Kuldīgas puses rakstniece un žurnāliste Dace Zvirbule, kura jau pazīstama ar grāmatām “Man nav laika”, “Kad Ieva ir Ādams”, “Rendas tenkas”, “Abavas velns” un “Kuldīgas slimnīcas stāsti”, radījusi jaunu darbu “Mans Jēkaba ceļš. Nezināms mērķis”, kurā savijas divi stāsta pavedieni – pirmkārt, viņas nesenā pieredze Svētā Jēkaba ceļā (Camino de Santiago) Spānijā, otrkārt – dziļi personīgs stāsts par pašas autores ģimenes vēsturi un šodienu. Tajā viņa iejūtas savas vecvecmāmiņas, vecmāmiņas un mammas tēlos, atveidojot nebūt ne vienkāršos dzīves līkločus. Par Svētā Jēkaba ceļu sarakstīts daudz grāmatu, bet Zvirbules vēstījums atšķiras ar to, ka ļoti precīzi un detalizēti tiek atspoguļoti ceļojuma praktiskie aspekti – maršruts (nedaudz vairāk par pēdējiem 100 Camino Portugués vai Portugāļu ceļa kilometriem), izmaksas, naktsmītņu nosaukumi. Stāstam ir arī savs dramatiskais piesitiens, turklāt beigas ir absolūti negaidītas. Tā kā Svētā Jēkaba ceļš Spānijā man personīgi ir ļoti tuvs, jo pēdējos četros gados cenšos atlicināt vismaz 5–6 dienas, lai noietu kādu šī ceļa gabalu, vienmēr ar interesi lasu un klausos par citu latviešu pieredzi. Ar grāmatas autori Daci Zvirbuli tikāmies Rendas pagasta bibliotēkā pirms vairākiem gadiem, kad stāstīju bibliotēkas lasītājiem par savu Camino de Santiago - grāmatā ir arī atsauces uz šo mūsu sarunu. Lai gan ir dabiski, ka katram ceļotājam ir sava unikālā, atšķirīgā pieredze un diviem cilvēkiem tā nekad nav vienāda, lasot grāmatu man šķita pārsteidzoši, ka, ejot to pašu ceļu, mēs katra redzam un pamanām gluži citas lietas. Grāmatas atklāšanas svētkos Kuldīgas Galvenajā bibliotēkā autore par Svētā Jēkaba ceļu teica tā: “Jēkaba ceļš ir dziedinošs ar to, ka tu esi šeit un tagad, vienkārši koncentrējies uz dzeltenajām bultām, ej no naktsmītnes uz naktsmītni un nedomā nekādos garīgos augstumos”. Savukārt savā dzimtā piedzīvotās sāpes viņa raksturoja šādi: “Esmu redzējusi, kā smagu pāridarījumu nepiedošana cilvēku sagrauž. Tā bijis daudziem pēc tā, kas vēsturiski noticis, pēc izsūtīšanām. Gremzties par pāridarījumu un ļaut, lai tas pašu sagrauž, vai tomēr mēģināt piedot… un ko darīt, ja to nespēj? Tas ir jautājums, kas vienmēr bijis manās grāmatās un arī dzīvē.” Noderīgi: www.zvaigzne.lv / caminolatvia.com Zvirbule, Dace. Mans Jēkaba ceļš. Nezināms mērķis. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022. 176 lpp. ISBN 9789934099779. Daina Girvaite 2022. gada jūlija/augusta/septembra numura iznākšanas brīdī ir Kuldīgas Galvenās bibliotēkas direktore.